JG192 Mūsu jaunie talanti - pianists Armands Ābols

MŪSU JAUNIE TALANTI − PIANISTS ARMANDS ĀBOLS

Es piedzimu 1973. gada 24. novembrī kā pirmais bērns mūsu ģimenē. Mani vecāki ir vienkārši ļaudis, māte ir grāmatvede, tēvs − inženieris. Neviens no viņiem nav tieši saistīts ar mūziku. Taču viņi, īpaši tēvs, mīl mūziku un tādēļ vēlējās, lai arī man tā būtu tuva. Pirms es iestājos Jāz. Mediņa bērnu mūzikas skolā, manu muzikālo dzirdi attīstīja tēvs, kuŗš nodarbojās ar mani ilgstoši un pacietīgi. Jāz. Mediņa skolā es mācījos klavieres pie pasniedzējas Raites Krilovas. Lielu ietekmi manā muzikālajā attīstībā devusi Rūta Elberte, pie kuŗas mācījos paralēli visus bērnu skolas gadus. Raite Krilova man ļoti daudz palīdzējusi, virzot mani uz dažādiem jauno pianistu konkursiem, koncertiem, kuŗos es arī sekmīgi piedalījos. Tā, piemēram 1984. gadā kļuvu laureāts B. Dvarionas jauno pianistu konkursā Viļņā, bet gadu vēlāk uzvarēju bērnu mūzikas skolu konkursā Rīgā, iegūstot I vietu. Ar šo konkursu saistās arī profesores Ilzes Graubiņas pirmie iespaidi uz mani, vēl tagad viņa atceras, kā es, mazs un dūšīgs pirmais spēlēju un, kā vēlāk izrādījās, ieguvu I vietu. Tāpat milzīgs paldies Raitei Krilovai jāsaka par to, ka ar viņas palīdzību nokļuvu profesores Ilzes Graubiņas rokās, pārējās mācības turpinot Em. Dārziņa mūzikas vidusskolā, šī pedagogu maiņa bija jauns, neparasti spēcīgs impulss manai tālākai attīstībai, interese par mūziku daudzkārt pastiprinājās. Šajos gados (nu jau mācos 5. gadu pie Ilzes Graubiņas) vēl vairāk piedalījos dažādos koncertos, mēģināju spēkus arī nopietnākās sacensībās. 1990. gada ziemā Rīgā notika Jāz. Vītola pianistu konkurss, kuŗam bija lemts kļūt par manu pirmo mēģinājumu. Taču šajā konkursā es pirmoreiz mūžā piedzīvoju man neierastu lietu − pēkšņi aizmirsu skaņdarba tekstu. Mēģināju visādi, taču nebiju gatavs šādai varbūtībai, biju pavisam apjucis. Taču visu pārējo programmu izdevās tiešām parādīt labākajā plāksnē, ko arī saklausīja žūrija. Tā šai konkursā es ieguvu diplomu. 1992. gada aprīlī devos uz Barselonu, Spāniju ar nodomu mēģināt savus spēkus Marijas Konolas starptautiskajā konkursā. Šis bija mans pirmais ārzemju ceļojums, pie tam devos viens pats, pirmo reizi biju bez Ilzes stiprinošās klātbūtnes. Un tomēr šis konkurss izrādījās laimīgs, lai arī bija tik daudz dalībnieku (89) no dažādām valstīm. Šeit ieguvu I vietu un zelta medaļu, kā arī ielūgumu pēc 2 gadiem spēlēt ar simfonisko orķestri Barselonas slavenākajā koncertzālē.

Šī paša gada rudeni devos uz Viņju del Mar Čīlē, kur ik reizi 5 gados notiek Dr. Luisa Sigala starptautiskais pianistu konkurss. Šis bija spilgtiem iespaidiem bagāts un neiedomājami laimīgs ceļojums, jo arī šeit kļuvu par laureātu, ieguvu I vietu, kā arī Klaudio Arrau speciālbalvu un publikas īpašu atzinību. Bez tam šis konkurss pavēra durvis koncertdarbībai. Tā, piemēram, jau nedēļu pēc tam spēlēju Bogotā, Kolumbijā ar simfonisko orķestri Venecuēlas diriģenta Karlosa Riasuelo vadībā Manuel de Faljas „Naktis Spānijas dārzos”. 1993. gada janvārī un februārī atkal devos uz Čīli, lai piedalītos mūzikas, festivālā „Semanas Musicales de Frutillas”, kuŗš notiek jau 25. reizi un ir visnozīmīgākais muzikālais pasākums Čīlē. Aprīlī vēlreiz uz Čīli, vasarā uz Spāniju, rudenī savukārt lidošu uz Kolumbiju, Venecuēlu. Vārdu sakot, ar šo konkursu sākās jauns posms manā pianista ceļā.

Runājot par mūzikas stiliem, kas man būtu tuvāki, jāteic, ka patīk daudz un dažāda mūzika, spēlēju no Bacha līdz pat mūsdienu autoriem. Bez šaubām, vēl neesmu paguvis iepazīties ar visiem stiliem (to ir tik daudz, bez tam mācos vēl tikai pirmo gadu Latvijas Mūzikas Akadēmijā). Taču spriežot pēc klausītāju vērtējumiem, tuvs stils varētu būt Šūmaņa, Rachmaņinova, Ravēla mūzika.

Tā pēc Barselonas konkursa saņēmu daudz atzinīgu vārdu gan no žūrijas, gan klausītājiem par Šūmaņa „Karnevālu”, savukārt pēc Čīles konkursa to pašu teica par Šūmaņa Fantāziju Do mažorā Op. 17. Kā solokoncertā Rīgā, tā arī Frutillanā klausītājiem ļoti labi patikuši Ravēla skaņdarbi. Šajos pēdējos solokoncertos es piedzīvoju fantastisku klausītāju atzinību un atsaucību − Rīgā, Vāgnera zālē cilvēki pat stāvēja kājās un tik ilgus aplausus kā toreiz reti kad ir nācies dzirdēt. Tāpat jāteic par Čīles publikas sirsnību − arī tur bija tik patīkami spēlēt, jo jutu, ka cilvēki mani saprot. Kāds fragments no atsauksmes Čīles presē:

A. Ābols pēc profesionālu mūziķu un mūzikas kritiķu domām, pateicoties savām dotībām un meistarībai, kļūs slavens pianists virtuozs. Viņa sniegumā bija dzirdami izteiksmīgi klavierdarbi, kuŗu interpretāciju raksturoja muzikālās domas skaidrība un attīstības loģiskums.

Kā jau teicu, pašlaik aktīvi koncertēju, mācos jaunas programmas un paralēli studēju Mūzikas Akadēmijā. Nav viegli apvienot studijas ar koncertdarbību, taču es cenšos to darīt. Jāteic, ka mani pavadījusi liela laime un veiksme, jo reti kuŗam mūziķim ir daudz iespēju koncertēt ārvalstīs. Bez šiem koncertiem dzīve ir daudz grūtāka finansiālā ziņā, jo dzīvot Latvijā tikai no koncertiem Latvijā ir neiespējami, tad jāveic pedagoģijas darbi, kas, lai arī daudz dod, tomēr daudz vairāk paņem spēka un enerģijas, vēl vairāk − laika. Tādēļ tiešām esmu laimīgs par šo pavērsienu, kas devis vēl lielāku iedvesmi un apņēmību spēlēt.