JG192 Nikolajs Bulmanis. Tur un te

TAGAD

Jūs tur sakāt „mūsu republikā”, bet mēs te, vēl vienmēr pa vecam, Latvijā. Jums ir iemīļots teikt „ārpus mūsu zemes robežām”, bet mēs jau daudzus gadus dzīvojam te − vienkārši ārzemēs. Agrāk mēs jums bijām klaida latvieši (atzīstos, man šis vārds vienmēr šķitis īsti latvisks un ārzemju latviešu situācijai atbilstošs), bet tagad, kopš ceļošanas ierobežojumu un aizliegumu (gan uz Latviju un it īpaši Latvijā) atcelšanas − trimdinieki! Ja mēs jautātu kamdēļ jūs tur tā, atbilde būtu − pie mums te tā pieņemts un viss!

Mēs un jūs, te un tur − vārdu spēle, pēc kuŗas nepateiksi, kuŗā pusē Latvija, kuŗā pārējā pasaule ar nedaudziem klaidā izkaisītiem latviešiem. Tur un te − ne tas labi, ne slikti, tikai ir. Ir ģeogrāfijā, ir visādi citādi un arī mākslā. Par šo pēdējo „te un tur” aspektu tad raksta Pēteris Bankovskis (L un M, 1993. g. 19. feb.).

Vispirms jau lielajai avīžlapai katrā pusē atlasītas lasītāja interesi stimulējošas „tur un te” mākslas bildes. Vienā pusē pieci no Latvijas, otrā tik pat daudz no ārzemēm. Jāsaprot, redaktoram ir vēriens un ir noteikšana izrīkot vizuālo materiālu. Pieci un pieci − sagadīšanās vai norāde uz vienlīdzīgām daļām? Bankovska raksts ir it kā dubultrecenzija par šī gada janvārī izstāžu zālē Latvija izstādīto 33 Latvijas gleznotāju darbu izlasi un 22 ārzemju (Pēteris raksta „trimdas”) latviešu mākslinieku darbiem Arsenālā. Autora acenēs neapšaubāmi ir iebūvētas speciālas novatoriskas redzēšanas lēcas. Viņam ir spēja gaiši saskatīt un trāpīgi uzrakstīt. Viņš piedāvā interesantus, domu stimulējošus „tur un te” salīdzinājumus. Vietām mākslinieka darbs noraksturots ar pāris vārdiem vai salīdzinājums ar skopu rindkopu, gan izgaismojot iepriekš neiedomāto (Mairas Reinbergas emocionāli čurļoniski vibrējumi), gan pārsteidzot ar varbūt vispār nevajadzīgu, šķiet nepietiekami nopamatotu kvalitatīvu vērtējumu (Rudītes Dreimanes „Vēl es esmu” − abu izstāžu virsotne), gan atgriežoties pie iepriekšējā laika aprakstošā (Līgas Purmales aukstās saules ar japāniski smalko sīkzaru ornamentu spēlēm), gan it kā pie nekā nepasākošā (Juŗa Soikāna konstruētais „maģiskais reālisms”). Reizēm ieskanas it kā gribēta nevērība vai viegla provokācija (Lidijas Auzas daudznozīmīgais ķēpīgums vai Sigurda Vīdzirkstes traģiskie tašķījumi). Nereti kontroversāls, vienmēr domu rosinošs un tad vēl, izejot ārpus šauras izstāžu recenzijas teritorijas, ar liela vēriena filozofiskas domas virsuzvedumu. Ja pareizi saprotu, Bankovskis argumentē, ka komunistiskās diktatūras, noapaļojot varētu teikt piecdesmit, valdīšanas gados latviešu māksla ir bijusi dalīta divās vienlīdzīgās daļās − Latvijā un ārzemēs. Katrai daļai bijusi jāpacieš būtiska strukturāla nepilnība (simboliski − divi kropļi vai vienkāji). Jāpieņem, ka Latvijā māksla vienu kāju zaudējusi diktatūras mākslinieciskās un cilvēka brīvības ierobežojumiem, bet klaidā pietrūkusi mākslas tapšanai kritiski nepieciešamā saikne ar Latvijas zemi un tautu. Divas nozīmīgas izstādes un tomēr divi kropļi − vai tas patiesi nav mūsu tautas nesenās vēstures traģiskais liktenis? Būtiska patiesība, lai arī nevar piekrist dalījumam divās līdzīgās daļās. Varbūt piecdesmitajos gados, kad mākslas aina Latvijā bija visdrūmākā (nebija jau vēl piedzimuši vai izauguši vairums Pētera pieminētie un izstādē pārstāvētie Latvijas mākslinieki) un emigrācijas latviešu mākslinieku aktivitātes ārzemēs bija pilnā plaukumā. Bet astoņdesmitajos no šīs emigrācijas mākslas pasaules bija palikušas tikai drumslas, kamēr Rīgā jau ņēmās visai nesavažoti, pat avangardiski, šī vārda visai plašā Latvijas sapratnē. Kaut vai tas pats Miervaldis Polis, kā „bronzas vīrs” pastaigājoties Rīgas ielās starp pieminētā „Sapņojuma” vai „Bāreņa” gleznošanas seansiem. Šķiet ironiski, varbūt sāpīgi ironiski, ka „divu kropļu teorija” balstās uz pamatargumentiem, ko vienkāršotā primitīvismā propagandēja politiskie ekstrēmisti Latvijā un emigrācijā. Arī Bankovskis sakās Strautmaņa „Viensētā” saskatījis svešuma latvieša izmisīgās pazaudētās dzimtenes sāpes, gluži tāpat kā daudzos partokrātijas valdīšanas gados būtu propagandējuši Dzimtenes Balss skribenti vai toreizējie Literatūras un Mākslas ideoloģiskā virziena stūrētāji. Mums, kas Strautmani pazinām nedaudz tuvāk, nav šaubu, ka viņš So-ho dzīvoja pilnvērtīgu mākslinieka dzīvi un nomira no sasodītās melanomas un nevis no pazaudētās dzimtenes sāpes. Jā, ļoti iespējams, ka viņa savpatnējais mākslinieka talants varēja tik pilnvērtīgi izvērsties tikai uz Ņujorkas bruģa, neskatoties uz to, ka plaša atzīšana, pretēji Bankovska apgalvojumam, viņam diemžēl bija aizgājusi secen un nez vai bija sagaidāma.

Vai nu viņi dzen velnu vai dod mums jaunus iepriekš neredzētus avangarda gājienus no mūžīgās mākslas dziļākajām dzīlēm? Ar to man reizēm jāuzmanās, lasot Pēteri Bankovski un gluži jau tāpat skatot publikāciju „Jānis Mitrēvics” no 1989. gada vai arī skiču katalogu „Kūlenis” no 1990. gada. Gandrīz vai kā izstāžu katalogi, varētu arī būt pēc avangardiskas modes fasonīgi piegriezti neodadaisma nonsensi? Bet vai tomēr nebūs tīra velna dzīšana? Šeit komentētā rakstā Pēteris norāda cik „spoži un mērķtiecīgi” E. Strautmanis strādājis „konkurences plosītajā un naudas manipulētajā ASV mākslas pasaulē”. Kā nu tā − plosītajā? Demokrātiskajā, kapitālistiskajā brīvā tirgus ekonomijā konkurence tak rosina, stimulē, atbrīvo enerģiju vai varbūt pat „tiecas pilnveidot”! Un kamdēļ gan ASV mākslas pasaule lai būtu vairāk „naudas manipulēta” kā, teiksim, Latvijas mākslas pasaule (tautas dziesmā drīzāk būtu − pasaulīte) vai Rīgas prostitūcijas bizness? Bet tad attopos, ka Pēteris tak ironizē par aizgājušo komunistu valdīšanas laika trafareto propagandas stilu.

Patiesa māksla var tikt radīta tikai brīvībā, un tamdēļ viss Latvijā radītais ir komunistu propagandas auglis − tā daudzus gadus lejerkastnieciski dzirdējām no mākslā mazzīnīgiem un visumā mazdomājošiem emigrācijas konservatīviem vadoņiem. Lūk, Latvijas gleznotāja kājas amputācijas „teorētiskais” pamats. Bet dzīve ir krietni vien komplicētāka par šo vulgāro vienkāršojumu. Jāšaubās, vai Boriss Bērziņš, Auseklis Baušķenieks vai Biruta Baumane būtu gleznojuši savādāk, ja demokrātijas saule visus šos gadus būtu sildījusi Latviju. Varbūt mazliet līdzīgi kā Bankovskim vērojot Strautmaņa darbu, man Georga Šēnberga mākslā vedas izjust it kā sūras gruzdēšanas zemdegu, kas Jāņa Pauļuka darbos tā reizēm krustojusies gan ar paskaļu varoņpozu, gan laikmeta diktētu izdabāšanas nepieciešamību.

Meklējot „tur un te” mākslas kopsaucējus, Bankovskis pats, tā kā priecādamies par savu asprātību, paironizē par „latvisko garu” un Džemmas Skulmes tautu meitām un tad apstājas pie „lielās vientulības” vai „Dullā Daukas apvāršņa alkām”. Varbūt „lielā vientulība” patiesi ir tautas sūro gadu mākslas vienojošā zemstrāva. Varbūt tā ir būtiska cilvēka traģiskai eksistencei vispār? Cilvēka dvēseles būtiskais agregātstāvoklis! Varbūt visu laikmetu mākslas kvintesence? Un varbūt arī, ka Ilmārs Blumbergs ir viskonsekventākais un visefektīvākais šīs būtiskās patiesības izteicējs latviešu mākslā un varbūt ne tikai latviešu mākslā? Bet vēl tak varētu būt, ka vientulība allaž saistīta ar ilgošanos. Sudraba Edžus Daukam tā ir vajadzība izzināt šujmašīnas noslēpumu, Jāņa Poruka bālajiem zēniem pēc dvēseles skaidrības un mūžīgās gaismas. Bet ilgošanās jau ietveŗ dinamiku, kas ir vientulību pārvaroša. Ausekļa Baušķenieka metaforiskai glezniecībai raksturīgs tāds personāžas blīvums, ka nabaga vientulībai nav pat lāga kur paslēpties, un, kad Borisa Bērziņa varenā sieva ar jēlo zivi zveļ vīram taisni pa pieri, pār skatītāju nobirst spožas zvīņas un nosmaržo Daugavas lasis − kur nu tur vairs vientulība!

Daudzi „varbūt”, bet tas visu vienojošais latviskais negrib un negrib doties rokā. Varbūt vienīgi, kad Pēteris ieskicē žanrisku šodienas ainu, kur abi invalīdi sēž vienā istabā, saģērbušies Gunāra Meierovica par Brīvības Fonda dolārīšiem dāsni sarūpētos riktīgos amīšu firmas kamzoļos, kniedē iekšā nupat saņemtā humpala labumus, demokrātiski pārspriež jaunākos dekolonizācijas un deokupācijas variantus un, saprotams, kritizē jauno paaudzi. Tad vēl Aglonā par Godmaņa kunga dāsni (kā tad citādi?) piešķirto, lauciniekiem par pienu un gaļu nesamaksāto naudiņu, Kristīgie demokrāti veic pārbūves darbus Pāvesta uzņemšanai, Jāņa sētā iekārto dzīvokli jaunajam no ārzemēm importētajam luterāņu archibīskapam un Jēkaba kazarmās PBLA valdes locekļi pārbauda piešķirto kvadratūru jauna lielāka biroja iekārtošanai. Ne tur vairs vientulība, ne ilgošanās, bet skaidra un enerģiska nepārprotami latviska darīšana. Par laikmetīgās mākslas galerijas Kolonnas slēgšanu man arī ir briesmīgi žēl. Bija jau pierasts. Bet nebēdājies vis, Pēteri, nekāds laikmets ar to vis nebeigsies. Redzēsi, drīz atvērs labāku un lielāku, droši vien dzimtenes un klaida, piedod, trimdas, latviešu kopuzņēmumu.

TOREIZ

Pētera Bankovska raksts rosina, vedina domāt, ļauj piekrist un liek nepiekrist. Jāpriecājas par autora domas nekonvenciālo dzirkstīgumu, spēju pārliecinoši orientēties „te un tur” mākslas pasaulē. Ja cilvēkam pāri sešdesmit, nostaļģija noķer tevi arī visai nesenā pagātnē. Un tā Pētera raksts rosina mani atcerēties pirmo lielāko „tur un te” mākslas tikšanās mēģinājumu 1980. un 1981. gadā.

Nepilni 13 gadi. Cik nu tas daudz arī īsajā cilvēka dzīvē! Bet, ak Dievs, kas par pilnīgi citām pasaulēm! Šodien cik pasaule ir plaša un atvērta, ar mākslu kā tās universālo valodu, kuŗā visi var dalīties cilvēka gara daudzveidībā − spriegumā, dinamikā, klusumā un vientulībā. Toreiz mūsu tauta dzīvoja brutāli slēgtā sistēmā, kuŗā valdošais režīms arvien no jauna mēģināja mākslu nospiest kroplīgajā kalpones lomā. Ne jau pēc savas izvēles, bet Padomju Latvija bija vienīgā Latvija, kas toreiz mūsu tautai bija un tikai tajā un ar to varēja notikt „tur un te” tikšanās. Un tā 1980.-1981. gadmijā Ziemeļamerikā notika Rīgas mākslinieku darbu izstāde, kuŗā piedalījās 26 mākslinieki ar 54 darbiem. Pēc tam skaistās maija dienās (13.-23.) Rīgas pilī pirmo reizi trimdas latviešu mākslinieku gleznu izstāde ar 16 mākslinieku 37 darbiem (par abām skatēm konspektīvi komentāri JG 134. nr).

Drīz pēc rīdzinieku debijas izstādes gluži jaukās Toronto bibliotēkas telpās pirmo reizi pēc 36 gadiem atgriezos Latvijā. Izstādes šīspuses rīkotājs Sīpoliņa kungs lūdza man Rīgā nodot savam Kultūras sakaru komitejas paziņam P. Ducmanim vēstuli un fotogrāfijas no Toronto izstādes atklāšanas. Pēc vēstules un fotogrāfiju nodošanas Ducmanis uzaicināja mūs satikties uz lenču ar toreizējo Sakaru komitejas priekšnieku Anatolu Baranovski, ar kuŗu jau biju iepazinies Toronto, kad viņš te viesojās kopā ar Imantu Ziedoni. Tikšanās reizē toreiz īpaši glaunajā Vecrīgas restorānā „Pūt vējiņi” bija nomanāms, ka abi komitejas darbinieki visai nobažījušies par gaidāmās Amerikas latviešu izstādes saturu. Jāatceras, ka tas toreiz bija unikāls caursitiens. Pirmā Amerikas latviešu mākslinieku izstāde un pie tam vēl Rīgas pilī un pieejama visiem, kas to grib redzēt. Baranovskis paskaidroja, ka Rietumos kā māksla kvalificējas uz galerijas grīdas nobērta smilšu kaudze un ka tādu gan lai uz Rīgu nevedot, lai gan ar Sīpoliņu jau labi sen bija sarunājuši, ka būs tīra gleznu izstāde un bez Kalifornijas daiļnieku piedalīšanās. Bet priekšniekam prāts laikam tomēr bija nemierīgs. Vēlāk uzzināju, ka Sīpoliņš esot apsolījis skatē ierobežot abstraktās glezniecības proporciju. Nostalģijas urdīts, tāpat atceros, ka šajā man vēsturiskajā lenčā tiku izjautāts par to, kas man Rīgā nepatīkot. Atzinos, ka tā Rīga, ko atstāju pirms 36 gadiem bija latviešu pilsēta un manai sirdij daudz tuvāka kā svešu cilvēku un valodu šodienas Rīga. Tāpat neslēpu, ka viņdien Drāmas teātrī Mērnieku laiki bija izmainīti pret krievu dramaturga darbu Krasts (kaŗa beigas Berlīnē ar pamatīgu šaušanu − traktēta mirdzoši baltā un piķa melnā kontrastā) un ka man arī pēc tikai viena cēliena noskatīšanās bija grūti saprotams, kā tādu propagandas gabalu šodien var Rīgā spēlēt. Šķīrāmies gluži draudzīgi, bet nākamajā dienā Ināra Ņefedova (kuŗa pieteicās mums gandrīz vai par personīgo gidi) man uzticēja, ka komiteja ar mani neesot apmierināta. Vēlāk viss laikam tika piedots, jo Dzimtenes Balss emigrācijas pielikums Svešuma atspulgi šad un tad sagādāja man pa pārsteigumam, pārdrukājot vienu otru manu gabalu no Jaunās Gaitas ar samērā nedaudz, tak būtiskām, izmaiņām. Par šo pirmo Latvijas apciemojumu manos memuāros varēsit lasīt vai veselu nodaļu, šoreiz nobeigšu ar atzīšanos, ka prombraukšanas brīdī emocijas bija uzpumpētas, kā Blaumanis saka, tik ļoti, ļoti. Krievu lidmašīnai atraujoties no Latvijas zemes, lai uzņemtu kursu uz „revolūcijas šūpuli”, man klēpī bija kaste ar Martinsona keramiku, uz kuŗas ar bumbiņrakstekli lāgā neskatīdamies uzšņāpu Lai viņi iet (piedodiet) dirst! Kāds to laikam tomēr bija redzējis (ai modrā mūsu emigrācijas konservatoru toreiz daudzinātā „čekas roka”), jo Ļeņingradas muitā mani kratīja un izkratīja kā vēl nekad!

Ar manu interviju „Pūt vējiņos” komitejas biedru pārbaude vis nebeidzās. Janvārī Otavā ieradās delegācija (P. Ducmanis, I. Ņefedova, I. Zariņš un P. Postažs), lai visu apskatītu pašu acīm. Uz dažām dienām augšminētie Rīgas kultūras darbinieki viesojās arī Toronto. Mūsmājās viesojās pavisam jaukā Ināra Ņefedova. Iepazināmies, izciemojāmies un, es domāju, arī iedraudzējāmies. Dižā Laika redaktors Toronto toreiz bija visu zinošais Maksis Čulītis. Ināra nez vai bija pabijusi divi dienas, kad Čulīša kungs satraukts piezvanīja un jautāja, kas te īsti notiekot un kāpēc viņš neesot informēts? Parunājāmies, bet tā arī redaktora kungam neizstāstīju, ka Ināra viesojusies pie Ontario mākslas muzeja galvenā kuratora, pie viena otra Toronto latviešu mākslinieka, kā arī satikusies ar savu radinieci nelaiķa ALA priekšnieka J. Riekstiņa kundzi no Ņujorkas. Indulis Zariņš toreiz vēl bija itin svaigs Ļeņina prēmijas laureāts. Mūsu mājās viņš nevajadzīgi asi un pavirši kritizēja vai visu savu latviešu kolēģu darbus, uz ko atbildēju, ka viņa nesen žurnālā Māksla reproducētais darbs „Strēlnieku karogs” (ar lielā revolūcijas vadoņa Voldiņa figūru centrā) nav glezna, bet propagandas draņķis. Lielās prēmijas laureāts šķita netīkami pārsteigts, un, mans Dārdedzes draugs Guntis Liepiņš pareģoja, ka Latviju es vairs neredzēšot kā savas ausis. Bet, tā kā ar Induli esam dzimuši vienā gadā, pirms prombraukšanas sadevāmies rokās un maijā es Rīgas pilī kopā ar daudziem priecājos, kā Bankovskis teiktu, gan par nelaiķa Vīdzirkstes „ķēpājumiem”, gan par bruklinieša Viļņa Strazdiņa „naivi salkanajām ainavām”. Izstādi Rīgā apskatīja ļoti daudz cilvēki, bet bez ierastās atklāšanas bildes un „a la smalko aprindu chronikas” apraksta Dzimtenes balsī recenzijas par izstādi Rīgas laikrakstos nesagaidījām (bet kas nu toreiz arī bija − Cīņa, Padomju jaunatne un Rīgas balss, tak jau arī Literatūra un Māksla). Žurnālā Māksla 1981. gada trešajā laidienā bija Maijas Tabakas raksts „Vitāli būvēt mākslu” ar daudzām (arī krāsu) darbu reprodukcijām. Maija Tabaka neapšaubāmi ir inteliģenta māksliniece, bet arī pēc studiju gada un lielās retrospektīves Berlīnē 1981. gadā rakstītais ir tāda piesardzīga taustīšanās mazpazīstamā pasaulē („Amerikas mākslas centrs pašlaik esot Ņujorka” vai „So-ho ir atļauts nodot noliktavu telpas mākslinieku rīcībā”). Attiecībā uz izstādītiem darbiem raksts visumā ir aprakstošs un komplimentārs. Vienīgajā vēstulē, ko man ir bijis tas gods saņemt no Maijas Tabakas, viņa raksta − „arī šeit viens otrs saka, ka vajadzējis kritiskāk, bet mana nostāja bija, ka, ja brālis Kārlis nav brāli Jāni redzējis 30 gadus, tad nu gan nav jāsauc − Kārli kādas tev līkas kājas!” Re, kā arī pirmajā „te un tur” tikšanās mēģinājumā parādās tas „vienkājis”. Es minētu, ka toreiz Maijai (un ne jau tikai viņai un ne jau tikai toreiz) Jānis būs rādījies vareni sprigans un ar ne tikai veselām, bet īpaši stiprām kājām pasaules klases vieglatlēta līmenī. Tai pat vēstulē Maija raksta, ka attiecībā uz Jāņa Borga ilgošanos pēc „superavangarda − latviešiem nav un viss”. Šodien, ak kungs, tā nepavisam nav un diezin vai tieši tamdēļ daudziem Rīgas Jānis nebūs „deģenerējies” par mākslas kropli?