*

„Ceru, ka mēs vēl kādreiz tiksimies,” sacīja Ciemalda un izvadīja viņu laukā. Uz ielas Upenājam pēkšņi sametās pavisam vientulīgi un skumji. − Pag, pag, vai tas nebija Kurcums, kas tur žigli apmetās ap stūri? Kaut vai ar šo smējēju viņš labprāt pārmītu kādu vārdu. Bet Kurcums žigli vien nozuda drūzmā, un Upenājs palika viens ar savām pārdomām. − Tātad Ciemalda viņu ieaicināja darbnīcā un bija laipna tikai akmeņu dēļ. Bet galu galā labi vēl, ka tā. Vismaz viņam nebūs jāgudro visādi muļķīgi iemesli, lai Ciemaldu atkal apmeklētu. Cik labi, ja cilvēkam ir krietns akmens, pret kuŗu atsperties, nevis irdās iedomu smiltis. Ja vajadzēs, šie akmeņi pārvērtīsies veselā leģendā. O, viņš nemaz nav tāds vientiesis, par kādu viņu šie rīdzinieki tur. Viņš nolēma tūdaļ aizrakstīt brālim uz Cesvaini, lai noskalda skaistākiem baļķiem pa šķembelītei un atsūta paraugam. Ziemā nebija nemaz grūti ievelt kādu mazāku kluci ragavās, aizraut līdz stacijai un atsūtīt uz Rīgu.

No Ciemaldas viņš neatlaidīsies. Ciemalda viņam likās visvērtīgākā no visiem ļaudīm, ar kuŗiem bija Rīgā iepazinies. Tieši Ciemaldai un nevienam citam piemita tās īpašības, kuŗu viņam trūka. Un viņas mītne − no visām redzētām mākslinieku darbnīcām bija visjaukākā. Tur nebija bohēmiski nevīžīgas pieticības, ko Upenājs neko vis necienīja, ne arī pilsoniskās rātnības kā pie Posas. Tur nebija ari grezno, apšaubāmo un salasīto stila mēbeļu, ar kuŗām dažs mākslinieks tik labprāt piekrauj savu darbnīcu. Vecas un sagrabējušas tās čīkst un ļogās, un uz tām nevar ne godīgi atsēsties. Ciemaldas mītnei piemita kāds īpašs, nekur neredzēts vilciens. Soļodams mājup, Upenājs daudzreiz nopūtās, ka velti salepojies un tik drīzi aizskrējis no šīs patīkamās vietas un no − Ciemaldas.

 

*

Pēc pirmā pārsteiguma un baiļu mirkļa Upenāju sagrāba karsta ziņkāre. Ciemalda taču bija pirmā un vienīgā svešā sapratēja acs, kas skatīja šo gleznu. Varbūt bažas aplamas? − diendienā pie viena darba strādājot, visslīpētākais meistars var tā notrulināties, ka vairs nejēdz ne rīta, ne vakara. Varbūt viņš, pats nemanīdams, radījis ievērojamu darbu? Tas nekas, ka strādāt likās pretīgi, vai dienās pats Bēthovens neraudāja baltas asaras, kad viņu puikas gados spieda pie klavierēm? Cerības aizrāva Upenājam elpu. Katrā ziņā Ciemaldas spriedumam varēja ticēt. Viņas gaume bija nekļūdīga, un viņa neliekuļoja.

Ciemalda skatījās gleznā ļoti ilgi, tik ilgi, ka Upenājs tikko turējās, neiesaucies – „nu runājiet taču!”

Beidzot tēlniece palūkojās viņā ar savādu smīnu un teica: „Tik slikti jūs varēsit gleznot tad, kad būsit slavens.”

Upenājs nevarīgi paplātīja rokas, kā tverdams pagaisušās cerības.

„Kā jums ienāca prātā nelaimīgā doma gleznot plakātu?” turpināja tēlniece. Upenājs nosēdās viņai blakām, bet nebilda ne vārda.

„Kur palicis jūsu svaigums, jūsu retā spēja aplūkot vispazīstamākos priekšmetus no kādas vēl nepamanītas puses? Kur palikusi jūsu siltā krāsu izjūta, nepiespiestais un jūtīgais gleznojums. Jūsu gammas? Kur palikuši visi tie gleznieciskie uzdevumi, kas jūs nodarbināja vēl izstādes laikā? Pat jūsu citkārt tik vijīgais zīmējums kļuvis kokains kā rasēts.”

Upenājs neatbildēja.

„Vai jūs domājat, ka nemācītajiem tautas tiesnešiem jārāda nevis māksla, bet bilžu grāmata? Neaizmirstiet, ka sacensības gleznas izstādē aplūkos un vērtēs visi.”

Upenājs sēdēja un kodīja īkšķi.

„Es saprotu, jūs esat atvēzējies, lai ar šo milzu audeklu, ar šo figūru kalnu satriektu visus, kas jums darījuši pāri. Bet − no naida mākslā nedzimst nekas labs.”

Ciemalda pavērās Upenājā un sabijās: iekodis apakšlūpu un nejauki saviebies, gleznotājs kampa pēc elpas.

„Tā ir!” viņš sacīja svešādā balsī. „Glezna nevienam neder. Tikai es visu laiku nedrīkstēju sev atzīties.” Viņš pacēla paletes nazi, kas, krāsas jaucot, bija notrinies spožs un ass kā bārdas nazis, lai slaidā vēzienā pāršķeltu „Darba apoteozi”.

„Kāpēc tik teatrāli?” jautāja Ciemalda. „Audekls nav jāmaitā tāpēc, ka mākslinieku romānos tiek graizītas gleznas. Lūk, šis vecais vīrs pie akmeņiem, liekas, gleznots gluži jauki, būti žēl, ja grieziens skartu arī viņu.”

 

*

Ļoti lēni un uzmanīgi Upenājs pārcēla savainoto kāju slieksnim. Neveiklā smaidā krokodams plato plāksteri uz vaiga, viņš nocēla platmali ar kreiso roku, jo labā karājās saitē. Šodien jau otru reizi pārsteigta, Ciemalda atkāpās plānvidū. „Kas tad jūs tā apstrādājis?”

„Tiesnesis...”

...

Iestājās klusums. Šādu − sadauzītu un nobažījušos uzvarētāju Ciemalda nebija gaidījusi. Viņa jau gandrīz nožēloja, ka uzbrukusi tik asi. Trīs Upenāji pazibēja viņas domās: biklais provincietis, kas daudz, daudz jaunāks par saviem gadiem pagājušā rudenī mulsa Bicēna dzīrēs; bravūrīgais viltus stipendiāts, kas tik lepni rīkoja eksprešus iestīvēt sarkanā porfirita bluķi viņas kaltuvē; apjukušais nelaimes putns Žibeikas darbnīcā milzīgās negleznas priekšā; un tagad ceturtais sēdēja te, sadauzīts, sagumis, bet pilns slepena sprieguma kā pulvernīca. To varēja nojaust no drudža viņa acis. Pa šo ziemu, ļoti gaŗo un ļoti grūto ziemu, viņš bija pamatīgi pārvērties, panācis savus gadus, nē, kļuvis pat drusku vecāks par tiem. Savāds vīrs, brīžam tik nevarīgs, samulsis. Bet pietika dot vai tikai parādīt vismazāko pieturu, viņš ieķērās, ieērcējās tur rokām un kājām kaut elsdams un mocīdamies, tomēr turējās un panāca savu. Šajā dzīvīgumā, priecīgi sīkstajā cīnīties gribā iemita kaut kas gandrīz aizkustinošs. Un beidzot Ciemalda nolēma − viņš tomēr man patīk. Viņa jautāja:

„Sakiet man, tikai nemelojiet. Ko Jūs izvēlētos, iemīlētu sievieti vai mākslu?”

„Tas ir ļaunprātīgs jautājums. Taisni tā mani bērnībā tincināja ciemiņi − ko tu, Jurīti, vairāk mīli, tēti vai memmi? Toreiz spītīgi atbildēju − abus. Cilvēka daba jau nemainoties; to pašu teikšu arī tagad.”

„Bet ja vajadzētu izšķirties?”

„Kāpēc? Cilvēkam vai nu ir laime, vai nav. Ja ir, tad nemaz nebūs jānomokās ar izšķiršanos, un ja nav, tad arī visa izšķiršanās neko nepalīdzēs. Un ja, kā Kurcums man apgalvo, man esot laime, tad abas šīs lietas var gadīties, tā sakot, vienā personā.”