Jaunā Gaita nr. 192, jūnijs 1993

 

 

Veronika Janelsiņa

ENDŪRS

 

Tā diena, kad es ienācu pagalmā, bija vējaina. Es zināju, ka man ir jānāk. Tieši šodien. Ilgāk es nevarēju vairs kavēties. Sikamoras zari vējā lūza un krita man uz galvas. Es dūšīgi stāvēju pagalma vidū un ļāvu, lai vējš krata manus vēl neapgūtos veidus.

„Saturies, Endūr,” es sevi drošināju. „Apstākļi ir nelabvēlīgi. Jau tas, ka tu saucies Endūrs, nav sevišķi gudri. Tas rada aizdomas.”

Es pat lāga nezināju, kā es izskatos. Kā es gribētu izskatīties. Kāds veids būtu piemērotāks maniem neskaidriem nodomiem. Saprotams man nekādu nodomu nebija. Visu jau biju nogulējis. Izcūkojis. Viena lieta tomēr bija skaidra, es gribēju vēl darboties. Vienalga kādā veidā. Par saturu es daudz neraizējos. Vairāk par formu.

Pirmais, kas man iekrita prātā, bija koka zaldātiņš. Ar spilgti izkrāsotiem uzplečiem. Mūžvecs, nolietots veids. Es nebiju kareivīgs tips, bet varbūt tomēr biju. Nebiju. Biju. Nebiju. Biju. Nebiju. Bet uzplečus es labprāt valkāju. Tas šauro plecu dēļ.

„Endūr, kustini smadzenes. Domā. Kas tu gribi būt. Kāds tu gribi būt. Taču ne sevišķi liels. Pārāk mazs kā skudra arī nē.”

Biju ne vienu vien reizi izdomājis sevi kā skudru. Skudras gaitas man nebija īsti saprotamas. Skudras daba ari nē. Tas, ka skudra novāca sprāgoņas, man derdzās. Es, Endūrs, biju estēts. Nekad es neēdu ar skudru no viena trauka. Ja gadījās skudrai pieskarties, es pamatīgi mazgāju rokas.

Neestētisms man sūrkstēja. Es pat nezinu uz kādas virsmas šī sūrkstēšana norisa. Gan jau tas viss beigās noskaidrosies. Kad es sākšu sevi vairāk apgūt. Apzināties. Tagad tikai stingri jākoncentrējas uz veidu. Uz formu.

„Vai tev patiktu būt skaistai pulētai koka bumbiņai, kas ripinātos no kalna uz leju. Ne, es zinu, Endūr, tas tev liksies pārāk necili. Tu vēlēsies ripināties no lejas uz kalnu. Nu manis pēc, var arī tā. Tikai ne koka zaldātiņa veidā. Ne riekstu kodēja izskatā.”

Gludai, apaļai koka bumbiņai ir savas priekšrocības. Tā izskrien uz ielas. Drāžas lejā pa nogāzi. Priecīgi palēkdamās. Aizķeŗas ielas līkumā. Paliek brīdi tupot nelīdzenā asfaltā.

„Ko nu, Endūr, tu iesāksi. Tu vaimanāsi, kārpīsies uz vietas. Zūdīsies, ka netieci uz priekšu. Varbūt kāds gaŗāmgājējs tevi pagrūdīs straujākam ripojumam. Nē, Endūr, tev jāizdomā asprātīgāks veids,” es saku, it kā ar visu šo būšanu nebūtu ciešā sakarā. It kā es un Endūrs būtu divi dažādi lielumi. Dažādi koka zaldātiņi. Ar atšķirīgām funkcijām. Nolikti dažādās vietās. Dažādu pienākumu veikšanai. Tur sardzē pie Brīvības pieminekļa. Te sparojoties tāpat pa tukšo.

„Mēs esam viens, Endūr. Mums jāturas kopā. Jāmēģina kaut ko no sevis iztaisīt. Kaut ko izdomāt. Domā, Endūr,” es saku. „Neripinies tikai bezcerīgi uz leju. Bez mērķa. Bez jēgas. Bezjēdzīgi. Negriezies kā uzvilkta atspere spēļu lietu veikalā. Cik ilgi tas var tā turpināties. Atspere arī nav mūžīga. Endūr, ieliksim tev ilgstošu atsperi. Varbūt tu beidzot varēsi jēdzīgāki, mērķtiecīgāki kustēties. Palīdzēt kaut vai izģindušiem Somalijas bērniem. Nu tikai Somalija pasaules centrā. Aizmiglo visus svarīgos centrus. Nebūšanas pašu pagalmā. Endūr, mums jādomā pašiem par sevi. Citādi var uzskriet uz mīnu lauka. Dabūt galu tieši Ziemassvētku vakarā. Un pasaule rādīs uz tevi ar pirkstu, it kā tu būtu pie visa vainīgs. Liecies mierā, Endūr. Guli, nekraties. Neripinies. Nesvaidies bez jēgas un saprāta.”

„Jēgu var vienmēr apgūt.”

„Ne nu šādā apaļas bumbiņas veidā. Meklē citus veidus.”

„Es meklēju.”

„Meklē ciešāki. Eksperimentē ar formu, ar materiālu.”

„Mēs nolēmām palikt pie koka. Pie pulēta skaista koka ar dabīgu šķiedru.”

„Baltmetāla laikmetā, Endūr. Visa pasaule laistās vizuļojošā baltmetālā. Laisties, Endūr. Vizuļo. Netaupi uz savas sarepējušās koka virsmas. Atkāpies no muļķīgā bumbas veida. Es zinu uz ko tu velc, Pasaule ir apaļa. Nē nav, Endūr.”

„Kā tā, nav.”

„Pasaule ir iegarena.”

„Nu vienalga. Pasaule ir nejēdzīga. Ja tu šodien pat neizdomāsi, kas tu gribi būt, tu vari nokavēt visu šo pasaules būšanu. Aizskaloties pa reni. Tā jau tas dažam labam ir gadījies. Sīkas aprakstītas lapiņas paliek uz rokas. Tas nav nekas liels.”

„Nē, nav nekas liels,”

„Labvēlīgi nekrologi to izpūš milzīgā mākslas brīnumā. Kur tu ņemsi labvēlīgu pūtēju, Endūr.”

„Kur es ņemšu labvēlīgu pūtēju, es, Endūrs.”

„Pat to tu esi sev nokavējis, Endūr.”

„Pat to es esmu sev nokavējis, es, Endūrs.”

„Vai tev beigās nav žēl, ka viss ir nokavēts. Baltmetāla mirdzumi. Spožie krāsu klājieni. Tu esi tos nogulējis, Endūr. Tie nekad vairs neatmirdzēs fantastiskā spožumā. Tu biji guļava, Endūr, kā viss lielais vairums gulētāju.”

„Tad taču es esmu uz pareizā ceļa. Kopā ar lielo guļošo vairākumu.”

„Tu melo, Endūr, Tu izliecies.” .

„Es meloju. Es izmeloju sevi.”

„Nē, Endūr, tu neesi gudrs. Ja tu tāds būtu, tu neplivinātos vējainā laikā pagalma vidū. Negudrotu neizgudrojamas muļķības. Par veidiem. Par neveidiem. Par neiespējamu telpu. Vai tas ir gudri, Endūr.”

„Nē, nav gudri.”

„Tu esi vēja pūtiens, Endūr. Visas tavas iedomas ir vēja izpūstas.”

„Vēja izpūstas.”

„Rimsties, Endūr. Tu nevari citāds būt.”

„Es nevaru citāds būt.”

„Iespējams, pat ka tu negribi būt.”

„Iespējams pat, ka --- Netincini mani. Tas nav godīgi.”

„Nekļūsti nervozs, Endūr. Negaudies. Nežēlo sevi. Tā dažs labs aizžēlojas bezjēdzībā.”

„Es nežēloju sevi. Es negaužos.”

„Nezaudē pašcieņu, Endūr. Kas par to, ka vēja lauztas sikamoras krīt tev uz galvas. Izliecies, ka nemani.”

„Es, Endūrs, izliekos, ka nemanu.”

„Nu, lūk, lai gaudīgie padomā. Lai apkaunas.”

„Lai apkaunas.”