Latviešu tauta kā nācija vēl ir jauna, tās potences vēl pilnībā nav atraisījušās, jo trūcis labvēlīgu apstākļu. Pašreizējo Latvijas teritoriju balti apdzīvo jau 4 000 gadu. Tieši šeit ir noslēgusies latviešu etnoģenēze − viens baltu atzars, sakausējot vairākas radniecīgas ciltis, uzsūcot somugru elementu, izveidojies par latviešu tautu.

XX gadsimtenī latvieši ir neapšaubāmi piedzīvojuši vienu no traģiskākiem likteņiem Eiropā, saņemot triecienus no diviem totalitāriem režīmiem, un sagaidījuši Atmodu smagā demogrāfiskajā stāvoklī, nelatviskā vidē, kad latviešu valoda atradās uz izstumšanas robežas no visām nozīmīgākām mūsdienu dzīves sfērām. Taču arī iepriekšējos gadsimteņos latvieši dzīvoja zem svešām varām bez nacionālas valsts, bez savas aristokrātijas ar ievērojamu izglītības potenciālu, pakļauti pārvācošanas, pārkrievošanas, bet viena daļa − arī pārpoļošanas briesmām. Jādomā, ka cauri vēsturei ir darbojušies kādi spēcīgi faktori, kas ļāvuši saglabāties arī mazai, neaizsargātai tautai, un nav pamata pesimistiskām prognozēm par latviešiem joprojām draudošajām briesmām.

... Pie mums nav beidzies II pasaules karš. Kā liecina Kara muzeja ekspozīcijas saturs un sabiedriskās domas vienpusīgā noskaņošana, runas par pārapbedīšanām, Latvijā ir politiski spēki, kam pašas vēstures radīto plaisu starp latviešiem, kās Padomju armijas sastāvā karoja pret hitlerisko Vāciju un latviešu leģionāriem, gribētos vērst par bezdibeni.

... Tomēr gribas optimistiski raudzīties nākotnē un cerēt, ka Latvijā nāks jauni likumdevēji, jauni politiķi − gudri, profesionāli, spējīgi uz kompromisiem. Viņi samierinās un nevis vairs šķels latviešu sabiedrību. Nekas cits tai arī nedraud.

Ilga Apine, „Samierināt, nevis šķelt”, Neatkarīgā Cīņa, 1993.9.6.

 

 

*

 

 

Latvijā esmu jau desmito reizi. Apmēram divdesmit gadu mūsu pusē mani sauc par Tupešu Jāni, kaut gan pasē (protams, Latvijas pasē un, lai neiznāktu konflikti, arī Amerikas pavalstniecībā) ierakstīts − Jānis Arnolds Miķelis Tupesis.

 

Kāpēc kandidēsit no Zemnieku savienības? Tā jūs uzaicināja vai pats to izvēlējāties?

 

Mani aicināja balotēties četri politiskie grupējumi (dažādu iemeslu dēļ negribu minēt, kuri). Izlasīju visu platformas un statūtus, un Zemnieku savienība man šķita simpātiskākā. Piekrītu, ka zemei ilgstošāku laiku būtu jāatpūšas, jāatjaunojas caur tradicionālo zemniecību, pieļaujot, protams, likumības un taisnīguma ietvaros, darboties kooperatīviem (tā ir arī Amerikā) vai lielsaimniecībām.

 

... Ja ievēlēs Saeimā, kādi būs jūsu darbības pamatprincipi?

 

Gribētu darboties kādā komisijā, kas saistīta ar skolām, ģimenēm, bērniem. Vissvarīgākais ir tauta, taču mēs vēl tā īsti neapzināmies, ka demogrāfiski izmirstam, − to apliecina statistika.

 

Vai jums ir konkrēti priekšlikumi?

 

Esmu ministra Piebalga atbalstītājs, taču daudzviet man ir savi ieskati. Vairāk vajadzētu atvēlēt kontrolēt novados, pilsētās (par noteicošajiem, protams, paliek valsts principi), jo, piemēram, Latgalē skolu un kultūras dzīvi gribētu citādāku nekā, teiksim, Ziemeļvidzemē. Manuprāt, obligātajai izglītošanai vajadzētu atvēlēt vēl vienu vai divus gadus, jo piecpadsmit gadu vecumā zēns vai meitene nav gatavi iziet pasaulē.

Vienīgā kritika, ko esmu izteicis Piebalgam, ka Latvija pārāk ātri grib pārņemt dažādu zemju skolu pieredzi. Tas tomēr būtu jādara apdomīgāk, pielāgojot iespējamo šejienes vajadzībām.

 

Jūs bieži esat uzstājies dažādās auditorijās. Kāda ir reakcija? Ieinteresētība, apbrīna, aizdomas?

 

Bieži vien skepse − ak, ko nu viņš, dzīvojis tur, kamēr mēs mocījāmies te! ... Tas, ka šejienes procesus neesmu pārdzīvojis, nenozīmē, ka nevaru par tiem zinīgi spriest.

Šejienes vīriešiem nepatīk, kad saku, ka sievietes (viņas te ir pārsvarā) varētu vairāk iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, viņām jāatļauj darboties. Tas jums pašiem labi zināms, cik sieviešu ir starp deputātiem. Un nav nevienas ministres! Šajos grūtajos gados sievietēm te klājās daudz grūtāk nekā vīriešiem − jāgādā par bērniem, par sevi un bieži vien arī par vīru. Taču vajadzētu to visu veidot uz vienlīdzības pamatiem, izmantojot sieviešu zināšanas, labestību un taisnīgumu. Pagaidām attiecības starp sievietēm un vīriešiem Latvijā ir pavisam citādākas nekā zemē, kurā esmu uzaudzis.

Man ir arī savs viedoklis par demokrātiju te. Manuprāt, Latvijā šajā ziņā aiziets par tālu. Piemēram, ļoti negatīvi izjūtu, ka saietos cilvēki ceļas kājās, kad grib, emociju pārņemti, vienlaikus runā pat trīs četri. Tā jau vairs nav demokrātija! Ne atbildības, ne pienākuma izjūtas pret sevi vai citiem! To vēroju partiju kongresos. Pieceļas un aiziet. Manuprāt, citu viedoklim var nepiekrist, taču jāuzklausa tas būtu.

 

Inas Eglītes intervija ar Tupēšu Jāni, Neatkarīgā Cīņa, 1993.28.4.

 

 

*

 

 

Nezinu, kādā sarīkojuma mūsu tauta pašlaik spētu pilnībā apdzīvot Doma laukumu, tomēr grāmatas uzdrīkstēšanās meklēt savu lasītāju Vecrīgas centrā ir apsveicama. Grāmatniecības interesenti, kam rocība neatļāva iegādāties izdevumus pat par krietni zemākām cenām nekā veikalos, varēja vismaz iepazīties ar dažādu apgādu poligrāfiskajām iespējām un saturisko gaumi.

 

Genovefa Bērsone, „vakar Doma laukumā sevi piedāvāja grāmatas”, Latvijas Jaunatne, 1993.22.5.

 

 

*

 

 

Protams, tas bija Antons Benjamiņš juniors, kas 11. jūnijā viesojās LuM redakcijā. Viņš ir Jāņa Benjamiņa dēls. Dzimis 1933. gadā, bērnību pavadījis Rīgā un Ērgļu apkaimē, no kurienes palikušas atmiņas par gana gaitām un latviskuma izjūta. ... Maizes darbs − reklāmu salikšana avīzēm. „Bet katru dienu esmu rakstījis,” saka Antons Benjamiņš. Viņš daudz domājis un domā par latvietību un tās saglabāšanas jautājumiem. „Kapitālisms varbūt latviešus apēdīs ātrāk nekā komunisms,” saka mūsu viesis. Tas ir − kapitālisms var stipri paātrināt latviešu aiziešanu no latvietības, ja vien mums neveidosies jauna domāšana, jauna vērtību izpratne.

H. Vītols, „Mūsu viesis Antons Benjamiņš”, Lit. un Māksla, 1993.18.6.