JG192 Imants Zilberts. Latvijas 5. Saeimas Vēlēšanu un pēcvēlēšanu zīmējumi

Laikā, kad Latvijā visos vēlēšanu iecirkņos visiem bija jābalso par vienu partiju − Staļina partiju, grupa jaunu ideālistu uzsāka Jauno Gaitu Ziemeļamerikā. Tas notika 1955. gadā. Arī trimdā toreiz latviešu vairākums bija par vadoņa un vienprātības ideju. Pārskatot nelaiķa Jāņa Bieriņa saglabāto JG redakcijas saraksti, liekas, ka jaunie redaktori 1950. gadu beigās nav vēlējušies, lai trimdā nonicinātu politiskās partijas. Tieši otrādi − viņi cerējuši, ka kādreiz Latvijas iedzīvotāji varēs brīvi vēlēt par vienu no divām vai trim partijām pēc Skandināvijas vai ASV parauga.

1993. gada maijā Rīgā pie 145./146. vēlēšanu iecirkņa durvīm Kr. Valdemāra ielā (kā tas redzams Ingridas Bulmanes uzņēmumā) ir liela zīme: Latvijas republikas 5. Saeimas vēlēšanas 1993. gada 5., 6. jūnijā. Izvēle gan nav starp divām vai trim partijām, bet 23 grupējumiem. Bet labi arī tā. Pateicoties latviešu dzejniekiem, skolotājiem, politiskajiem ieslodzītajiem, LTF, Gorbunovam, Godmanim un citiem prātīgiem cilvēkiem Latvijā, trimdā un dažu lielvalstu galvaspilsētās, viss tas noticis bez asins izliešanas latviešu un nelatviešu starpā. Pasaule tādēļ mūs turpina apbrīnot. Un vēlētāju vairums Latvijā un trimdā ir apmierināti ar „Latvijas ceļa” rašanos un PBLA lomu tajā. Mazliet savādāk pirms vēlēšanām domāja viens no pirmajiem JG redaktoriem Jānis Peniķis un pirmais LTF valdes priekšsēdētājs Dainis Ivāns.

Red.

Par Saeimas velēšanām, PBLA un atbildību

Var arī saprast dažu trimdas darbinieku trauksmaino, kaut gan mazliet greizo, lēcienu Saeimas vēlēšanu straumē. Vairāki Pasaules brīvo latviešu apvienības vadītāji, ieskaitot valdes priekšsēdi, uzsākuši vēlēšanu kampaņu uz Saeimu, par sava lēciena platformu izlietojot PBLA valdes sēdi Jūrmalā, šogad no 19.-21. februārim. Ja var tikai priecāties par šo PBLA darbinieku apņēmību iekļūt Latvijas demokrātijas atjaunotāju rindās, tad diemžēl, to pašu nevar teikt par veidu, kādā viņi to mēģina panākt.

Mūsu sabiedriskie darbinieki daudzkārt apgalvojuši, ka svarīgākais, ko trimda var dot Latvijai, ir mūsu zināšanas, mūsu rietumu demokrātijas izpratne. Ja tā, tad PBLA jaundarināto kandidātu rīcība ir − lai neteiktu vairāk − apšaubāms politiskās ētikas paraugs Latvijai. Un PBLA valdes deklarācija par latviešu tautas „atbildīgo izšķiršanos” ir īsts politiskās neatbildības paraugs.

... To, ka atsevišķi šo organizāciju darbinieki grib piedalīties arī Latvijas politiskajā dzīvē, var tikai apsveikt. Bet kādēļ tam nepieciešams it kā PBLA organizācijas aizsegs? Paprāvs skaits trimdas latviešu jau kādus trīsdesmit gadus centušies uzturēt kaut cik aktīvu saskari ar Latvijas kultūras un zinātnes dzīvi − par saviem līdzekļiem un savā vārdā. Ja tagad radusies iespēja darboties arī Latvijas politikā, tad jācer, ka to darīs − par saviem līdzekļiem un savā vārdā − visi, kas uz to jūt aicinājumu. PBLA ir joprojām vajadzīgs iestādījums Latvijas interešu aizstāvēšanai ārzemēs, PBLA nav vajadzīga tautiešu pamācīšanai − dzimtenē vai ārzemēs − Latvijas partiju politikas jautājumos.

Jānis Peniķis
Indiānas Universitātē, ASV 1993. g. 24. marta, (Laiks 93.4.7.)

Ozoliņš gudrs vīrs

Pēc ziemas vētras Latvijas mežos krustu šķērsu ir sakrituši koki: bērzi, egles, apses, bet visvairāk − priedes...

Jādomā, ka tūkstošgadīgajā ceļā uz šodienu latvieši tādus skatus redzējuši pietiekami bieži, lai tautas apziņā iestrādātu arī kādu tēlainu līdzību iz savas dzīves, kas allaž bijusi pastāvēšana vētrās un pretošanās iznīcībai. Nevarēja jau nemanīt, ka veiksmīgāk izdzīvoja nevis tie, kas stingri stāvēja likteņa pārspēka priekšā, bet gan tie, kas, pārlaizdami negaisu, viltīgi pieplaka zemei. Bija taču latviešu vēsturē tādi brīži, kad par kaut ko citu sapņot bija grūti, kad, droši vien, radās dzīves gudrības un zobgalības pilnā tautasdziesma:

Vēja māte lielījās
Ozolam zarus lauzt.
Ozoliņš gudrs vīrs −
Līdz zemei locījās.

No vienas puses − ozols te ir labs rēķinātājs, prāta vīrs, un tālab zaļo gadsimtus, no otras − visai amizanta var likties varenā koka pretošanās. Vēja mātei tikai lokoties vien. Taču katrā laikā savs. Šis izdzīvošanas likums nebrīvē gan palīdzēja pastāvēt, bet mazināja tautas lepnību un maitāja raksturu. Zemes saimniekus un cīnītājus tas neveidoja. Laikam jau tādēļ reizē ar Piekto gadu tautā nāca Raiņa „Lauzto priežu” tēls un zināms nicinājums „vidusvīram”.

... Šobrīd, pirms Saeimas vēlēšanām, vairs neizšķiras Latvijas ārējās neatkarības liktenis, toties izšķiras mūsu tautas iekšējās neatkarības pakāpe. No tās, savukārt, − mūsu dzīvotspēja, saimnieciskā varēšana un kultūras patstāvība. Līdz aiznākamajām vēlēšanām pēc diviem gadiem un astoņiem mēnešiem tautai vara reāli piederēs tikai divas dienas − piektajā un sestajā jūnijā. Tātad jāizšķiras, vai balsot par vidusvīru valsti vai par politiskiem principiem, kas gan nekad nevar būt pilnīgi, bet par kuru pildīšanu vai nepildīšanu to piekritēju organizācijai vismaz jāatbild. Taču tā, manuprāt, ir izšķiršanās par partiju jeb organizāciju ar kaut cik skaidrām aprisēm − vai nu tā būtu Zaļā partija, LNNK, Konservatīvā, Zemnieku savienība vai, sliktākajā gadījumā, noteiktu partiju koalīcija, vai ... Pretējā gadījumā mēs droši vien ilgi sirgsim ar konformismu un velti meklēsim skaidrības gaismu zem lokanu ozolvīru kuplajiem zariem.

Dainis Īvāns
Domas, Demokrātiskā centra partijas izdevums, Rīgā 3,1993.