KĀDAS NOGULSNES ATSTĀJ MIELES?

Pārdomas par R. Staprāna lugu L. Siliņa iestudējumā Sanfrancisko mazajā latviešu teātrī.

 

Kad Mieles vēro vairākas stundas, tad katram var rasties citas asociācijas. Es jau dzirdu Jaunās Gaitas lasītājus saucam: „Kontroversija!” − šo populāro, bet Latvijā tik svešo vārdu. Man Mieles bija iespējams skatīties divreiz − Sanfrancisko mazā latviešu teātŗa dzimtenē un tā aktieŗu dzimtenē − tātad Latvijā. Negribu pievērsties tam kontroversijas polam, kas iezīmējas ar mīnus zīmi, man liekas svarīgi pateikt dažas tēzes, par kuŗām ir jādomā, ne tikai Mieļu sakarā.

Vispirms − par autoru. Raimondu Staprānu kā dramaturgu es vērtēju augstu. Manuprāt, viņam ir dabas dota dramatikas izjūta. Sasalšana, Četras dienas jūnijā, Mieles, Briedis-Peterss. Latvijā pēdējā laikā mēs esam daudzinājuši divu jau pirmskaŗa laikā slavenu dramaturgu − M. Zīverta un A. Eglīša − atgriešanos Dzimtenes kultūras apritē. R. Staprāns ir šobrīd vienīgais ārpus Latvijas dzīvojošais latviešu dramaturgs, kuŗš kā trimdas dramaturgs ir ienācis Latvijas teātrī un guvis, jā, − lielus panākumus. (Četras dienas jūnijā ir bijusi ne tikai populāra, skatītāju iemīļota Dailes teātŗa izrāde, bet arī festivāla „Baltijas teātŗu pavasaris” uzvarētāja, un šajā tradicionālajā festivālā tiek rādīts labākais, kas tobrīd Baltijā ir, šī luga par Latvijas likteni vēstīja arī Zviedrijā − Norčēpingas teātrī, savukārt mazais latviešu teātris (rež. L. Siliņš) pierādīja, cik dažādi var traktēt lugu − rādot Ulmani arī kā traģikomisku varoni, spēcīgā dramatiskā nots nezūd, tā iedur ar tikpat smeldzīgu asumu. Savukārt Staprāna jaunā luga Briedis-Peterss ir būtiska ar to, ka norāda uz latviešu rakstura pretišķībām, un latviešu literatūrai, kas pēta mūsu tautas raksturu, tas ir vērā ņemams pienesums.

Luga Mieles. Kas šobrīd notiek latviešu dramaturģijā? − ak, cik sarežģīts ir šis jautājums. Visi gaida to Lielo latviešu lugu. Un visu laiku ir pacelts tas brīdinoši izstieptais pirksts − nedomājiet nu tikai uzrakstīt tādu lugu, kuŗā nebūtu VISS! Sākot ar pasaules radīšanu un beidzot ar „mūsdienu aktuālajām problēmām”. Jo tā taču būs mūsdienu latviešu luga. Un no tās spriedīs par latviešu dramaturģijas šodienas potenciālu. To varbūt pat iestudēs, un uz to skatīsies ar pastiprinātu uzmanību. Jā, tās nedaudzās lugas, kas top, protams, kopumā neveido to lielo veselumu, un mums liekas, ka viss šis literatūras veids klibo.

Bet neviena latviešu autora luga nav atbildīga par to, kam vispār kopumā latviešu dramaturģijā vajadzētu būt. Man bail, ka lielo prasījumu gaismas žilbumā mēs nesaskatām un nepieņemam kā normālu parādību tādu lugu, kas izgaismo vienu šķautni, kādu noskaņu, kādu detaļu. Mēs nepieņemam, ka dramaturģija var būt dažāda. Mieles nav ne „plašo ideju drāma”, ne „tautas tipu galerija”, ne „laikmeta panorāma”. Varbūt melodrāma? Varbūt „ziepju opera”? Bet kā tādai tai ir vieta tajā pašā mūsu dramaturģijā.

Svētki un izvēle. Luga Mieles ir rādīta pērn Dziesmu svētkos. Šis fakts izraisījis kontroversiju − vai tas ir piemērots darbs šādā pasākumā. Protams, šo Dziesmu svētku skatītāji un dalībnieki galvenokārt ir bijuši trimdas latvieši. Nenoliedzot viņu tiesības uz savu viedokli, izteikšu savējo, jo, manuprāt, arī Latvijā izvēles problēma ir aktuāla. Mēs esam tik ilgi pieraduši visu ko visam kam veltīt! (Izrāde PSKP kongresam, izrāde LPSR gadadienai, izrāde, atceroties LTK, sagaidot VĻKJS dzimšanas dienu. Ak, kādās konjunktūras dzirnavās mēs esam ar šīm burtu kombinācijām malušies!) Un tāpēc negribas atkal kaut ko „veltīt” kādām jaunās Latvijas atzīmējamām dienām. Labs mākslas darbs pats par sevi būtu vienreizēja velte. Vai ar tautas jēdzienu arī nav iztirzājams konjunktūras jēdziens? Uzminēt un pateikt tautai būtisko ir viens, bet izvirzīt tautu kā „vidējo aritmētisko” lielumu ar kādiem droši noteiktiem kanoniem? Nezinu.

Sanfrancisko mazais latviešu teātris. Savulaik dramaturgs M. Zīverts ar lepnu patstāvību uzturēja kontaktus ar Latviju neatkarīgi no tā, ka daudzi trimdā viņam to pārmeta un uzskatīja par nodevību − biedroties „ar sarkano Latviju”. Vēlāk, atmodas sākumā, rakstnieks ar ironisku smaidu teica, redz kā, tagad šo viņa rīcību atzīstot gandrīz vai par varonību. Nezinu, kā trimdas sabiedrība ir skatījusies uz Brigitas un Laimoņa Siliņu konsekvento sadarbību ar Latviju (spriežot pēc L. Siliņa intervijas Latvijas Jaunatnē. − samērā līdzīgi). Bet tas ir vienreizējs darbs, ko viņi ir veikuši, lai kontakti attīstītos. Tāpēc es arī sāpīgi izjūtu viņu „skumjo optimismu” − darboties tālāk − situācijā, kad ceļš uz Latviju nu būtu atvērts, bet pati trimdas publika iet mazumā. Brigita Siliņa pērnvasar atzinās, ka tas rada tādu neziņu. Lai vai kā, viņu teātris turpina darboties, esot te Latvijā un šoziem aicinot uz Ameriku Nacionālā teātŗa Suni. Bet, domājot par Dailes teātŗa nākamās sezonas izrādēm, ir aizsāktas sarunas par Brigitas un Laimoņa Siliņu līdzdalību kādā uzvedumā.

Ko mēs varam mācīties no viņu pieredzes? Pirmkārt, to lielo uzņēmību, kuŗas nepieciešamību tikai tagad tā īsti sākam izjust, jo pēkšņi agrāk salīdzinoši drošais un vismaz stabili funkcionējošais teātris iekļūst „tirgū” tāpat kā viss pārējais. Nerunāsim tikai par materiālo pusi, bet arī par to pašiniciatīvu, kuŗa nu ir jāizrāda daudz lielākā mērā. Jo tikai tam, kam kaut ko ļoti ļoti gribēsies teikt un būs ko teikt, tiks patiesa sabiedrības uzmanība. Es ar sajūsmu lasu režisores un dramaturģes Baņutas Rubesas dienasgrāmatu Karogā − lūk, šis milzīgais enerģijas tēriņš un nodošanās, lai pateiktu savu vārdu mākslā ... Jā, protams, it kā zināma lieta... Un tomēr − konkurences mērogi aug un plešas, un uz to nākas paskatīties ar svaigu skatu.

Izrāde. Kad es skatījos izrādi Mieles Sanfrancisko, es jutu atsaucīgu publikas reakciju. Tas man lika domāt, ka tajā ir iekodēti impulsi, kas precīzi trāpa trimdas latviešu dzīves pieredzē, izjūtā un dzīves uztverē. Izrādes tēliem ir pagājusi liela daļa mūža trimdas apstākļos. Pēc smagiem darba gadiem uzplaiksnī pēkšņa atskārsme, ka dzīvi taču varētu vēl baudīt... Tas mānīgais − „visu sākt no jauna”. Ir nomanāmas tās sarežģītās attiecības, kas laika gaitā izveidojušās ne tikai ģimenē, bet arī vienas vai otras mītnes zemes latviešu nelielajā pulciņā. Izrādē daudz tiek runāts par seksu un šīs dzīves jomas piepildījumu vai nepiepildītību. Taču tāpat, kā Jaunajā Rīgas teātrī nupat iestudētajā brīnišķīgajā izrādē − S. Soderberga Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās (rež. A. Hermanis), arī Mielēs tam ir tikai dabiskas un neatņemamas dzīves sastāvdaļas nozīme kā visam pārējam. Un tā izdalīšana vai pat šausmināšanās par tā klātbūtni būtu tikai liekulības mudināta. Tieši tikpat svarīgi izrādē ir saprast mīlestības citas sastāvdaļas − maigumu, iecietību un visu pārējo. Ja spēkā ir nedaudz ironiskais teiciens, ka „cilvēkiem kļūstot vecākiem, ļoti strauji pieaug tikumība”, tad nesakārtotība dvēselē un citu mīlestības sastāvdaļu trūkums liecina, ka atsvešināšanās saknes ietiecas daudz dziļāk − savstarpējā nespējā patiesi izjust otru cilvēku jau daudz agrāk.

Izoldei jau labu laiku nesagādā gandarījumu attiecības ar vīru Andreju. Andrejs to jūt. Viņš uzaicina no Vācijas savu krustdēlu Aldi, lai tādējādi atsauktu atmiņā jaunību un varbūt arī uzlabotu attiecības paša ģimenē. Taču notiek negaidītais − Izoldei un Aldim izveidojas intīmas attiecības, kas pēkšņi tuvina šos tik atšķirīgos cilvēkus, taču pilnīgi sagrauj Andreja ģimeni. Visur iejaucas Andreja māsa Regīna, pīdama intrigas.

Skatoties izrādi Latvijā, Nacionālajā teātrī, pārliecinājos, ka šie „trimdas varoņi” uzrunāja arī Latvijas publiku, kas liecina, ka lugas „mērķa auditorija” ir plašāka un iztirzātie jautājumi ir būtiski ne tikai okeāna viņā pusē.

Aktieŗi. Brigita Siliņa Izoldi veido ar spilgtām krāsām − ar to civilizētas mūsdienu amerikāniskas sievietes šarmu, kas reizē apbuŗ, reizē pakļauj apkārtējos un reizē ir viegli noņemama maska, aiz kuŗas atklājas pretrunu plosīta dvēsele. Izoldes iekšējais cīniņš ir − būt uzticīgai godīgajam, bet fiziski viņai nepievilcīgajam vīram vai pakļauties jaunajam, fiziski pievilcīgajam, bet garīgi mazattīstītajam Aldim. B. Siliņas tēlojums bija drošs un atraisīts.

B. Siliņas sarūpēta ir arī bagātīgā tērpu galerija, kas priecē acis.

L. Siliņš savu tēlu veido kamertoņos, radot to godīgo, latviski apzinīgo tipu, kas urdās un maldās savu principu un pieņēmumu trijās priedēs, brīžam mēģīnādams aizmirst, ka mīlestības jautājumi nav atrisināmi ar racionālām izskaidrošanās kūrēm. Tās uzplaiksnījumiem ir savi likumi vai, pareizāk sakot, to esamība ir mānīga. L. Siliņš − arī izrādes režisors. Viņš to veidojis lakoniski, bez liekiem blakusefektiem, ar mērķi uztaustīt un atklāt lugā galveno pavedienu.

Regīnu spēlēja divas aktrises. Sanfrancisko − tā bija Izolde Osīte. Man šī aktrise patika. Viņa radīja spilgtu tipu, kas radniecīgs amerikāņu „sitkomu” tēliem. Man likās, ka šajā spēles veidā atspoguļojas kaut kas tāds, pie kā amerikāņu publika ir radināta, skatoties televīziju. Varbūt tāpēc, ka smieklu šaltis atskanēja tikpat spontāni un vietā, kā tas ir šajos sitkomos, kur publikas reakcija atskan, pašai publikai klāt neesot, un katrs skatītājs var justies solidārs ar tiem miljoniem, kas sēž citur tādā pat vienatnē, bet smejas par to pašu. Tā ir tāda interesanta identificēšanās iespēja.

Rīgā Regīnu spēlēja Miriama Krūmiņa. Viņas devumu varbūt vairāk raksturoja ansambļa iejūta un akcentētas psiholoģiskās attiecības ar pārējiem tēliem. Jūtīgāka partnerība. Šāds tēla veidojums, šķiet, izmainīja izrādes akcentus par labu lugai kā drāmai.

Nacionālā teātŗa aktieris Ivars Puga spēlēja Andreja krustdēlu Aldi. I. Puga noteikti pieder pie latviešu jaunākās paaudze interesantākajiem aktieŗiem, un viņam galvenokārt uztic lielas lomas. Alda loma aktieŗa biogrāfijā šķiet neparasta. Lasot lugu, likās − kā šo garīgi ierobežoto cilvēku aktierim izdosies atveidot tā, lai Andrejs un Aldis tomēr būtu līdzvērtīgi sāncenši. I. Puga ir izmantojis savu dabisko pievilcību, lai Alda tēls veidots ne tik daudz slimīgs, kā neaptēsts tips. šķiet, ka aktieris ir sapraties ar Sanfancisko mazo latviešu teātri.

Nedaudz ironisku atsvaru izrādē ienes muzikālais noformējums, par ko rūpējušies Ilona Staprāne un Norberts Kulmārs. Vienkāršu un mājīgu dekorāciju veidojis Armīns Staprāns.

Gribētos novēlēt, lai nākotnē Sanfrancisko mazajam latviešu teātrim pietiek darba un, galvenais, skatītāju!

 

Uģis Segliņš

 

 

 

 

 

PUSNAKTS SARUNA AR NACIONĀLĀ TEĀTŖA AKTIERI IVARU PUGU

(Intervē JG Teātŗa nodaļas redaktore Brigita Siliņa.)

 

Latvijas teātŗa mākslas cienītājiem Tu esi pazīstams. Kritiķi par Tevi izsakās loti atzinīgi. No otras puses, esmu puslīdz pārliecināta, ka aizokeāna latvieši par Tevi tikpat kā nekā nezina, tādēļ varbūt sākšu ar pavisam bāziskiem, biogrāfiskiem jautājumiem. Vēlāk ... Nu, gluži kā vampīrs es Tavai esmei klāt nemetīšos, tomēr gribu Tevi brīdināt, ka glazētas, pulētas atbildes mani neapmierinās. Vai Tev ir drosme ielaisties?

 

Ivars Puga: Vispār jau man intervijas ne īpaši patīk, jo nejūtos bagāts ar svarīgām atziņām un gudrām domām, bet Tev atteikt nevaru, tāpēc, kā saka − uz priekšu!

 

Vai vēlēšanās kļūt par aktieri Tevi sagrāba pēkšņi, vai tā nāca pamazām?

 

I.P.: Mans ceļš līdz skatuvei ir bijis kādus 3 gadus gaŗš. Kad mācījos techniskajā skolā par metinātāju, iznāca joka pēc piedalīties dzejas konkursā. Pēcāk pienāca klāt kāds režisora asistents un jautāja, vai negribot teātrī spēlēt. Kas man, darīt vienalga nav ko. Tā sākās. No sākuma vakaros pēc darba. Vēlāk tāpat nejaušības pēc nokļuvu uz Muzikālā teātŗa skatuves. Tā teikt, paņēma no ielas. Tā pamazām tiku radināts pie domas, ka vajadzētu to lietu ņemt nopietnāk. Tāpēc sekoja teātŗa fakultāte konservatorijā ar visām no tā izrietošajām sekām.

 

Vai Tava ģimene Tavu izvēli atbalstīja?

 

I.P.: Mana ģimene tajā laikā sastāvēja no mammas un brāļa, kuŗiem pašiem šī lieta nekad nav bijusi sveša. Pirmos gadus ar brāli pat spēlējām kopā.

 

Kādā amatieŗu kopā, vai kur?

 

I.P.: Nē, Muzikālā teātrī.

 

Vai arī viņš ir aktieris?

 

I.P.: Nē. Kaut gan sākotnēji bijām vienā līmenī, viņu teātris tik ļoti nesaistīja, un viņš izvēlējās citu profesiju.

 

Īsumā lūdzu pastāsti, kā Tu nokļuvi līdz Nacionālā teātŗa ansamblim.

 

I.P.: Pēc fakultātes Liepājas kursa beigšanas vajadzēja doties uz šo pilsētu. Un pēkšņi nāca piedāvājums no Drāmas (tagadējā Nacionālā) teātŗa. Laikam taču kaut ko sev vajadzīgu bija saskatījuši manā personā. Un tā jau septiņus gadus...

 

Negalvoju par fakta precizitāti, bet, cik man zināms un cik es varu izlobīt no Nacionālā teātŗa brošūrām, Tu samērā meteoriski esi izvirzījies savas paaudzes labāko aktieŗu priekšgalā. Kā Tu to izskaidro?

 

I.P.: Nu laikam jau kaut ko, kas liek man diezgan regulāri saņemt piedāvājumus, Dievs būs manī ielicis. Katrā ziņā režisorus pagaidām uzpircis neesmu. Ha!

 

Vai tad tāda iespēja vispār pastāv?

 

I.P.: Lai nu kur, bet teātrī gan ne!

 

Strauja augšupeja var aktieri izlutināt, tādēļ, vai Tu ar nepatiku spēlē „nenozīmīgas” lomas?

 

I.P.: Gandrīz varu teikt, ka „nenozīmīgas” lomas spēlēt ir interesantāk. Jūties brīvāks. Vismaz kamēr nav kaut kādas pieredzes bagāžas. Izlutināt aktieri var vai nu prāta vai paškritikas nepietiekamība.

 

Kuŗa no līdz šim iestudētajām lomām Tev ir sagādājusi vislielāko spēles prieku? Kuŗu no lomām Tu vislabprātāk norakstītu aizmirstībā?

 

I.P.: Laikam otrajā teātŗa gadā, spēlējot A. Geikina Saules dieva Fēba rotaļās. Tēloju čūsku. Tad nu varēju „izlocīties” pēc sirds patikas. Nenorakstītu nevienu. Jo katra, kaut neveiksmīga, devusi kādu mācību tālākajam.

 

Runājot par neveiksmēm, daļa aktieŗu atzīstas, ka 100 labās kritikas tie aizmirst, bet vienu slikto atceras mūžam. Vai ir kāda kritika par Tavu spēli, kas Tev kremt? Vai, pēc laika to pārlasot, tā liekas nepatiesa jeb patiesa?

 

I.P.: Latvijā starp kritiku un teātri beidzamajā laikā pastāv ne visai draudzīgas attiecības. Ir kritiķi, kuŗu vārdus izlasot zem rakstītā ir skaidrs, kāds apmēram būs saturs. Daudzi no viņiem šķiet neizprot savu sūtību − analizēt, nevis „noriet”, tāpēc arī tie netiek tverti nopietni. Man personīgi ir bijušas vairāk negatīvas, kaut domāju − taisnīgas kritikas.

 

Diemžēl arī starp amerikāņu kritiķiem var sastapt tādus „norējējus”. Tad vēl ir tādi, kuŗi par kritiku uzskata satura atstāstījumu, un visbeidzot tādi, kuŗiem prātā iešaujas kaut kāds ļoti asprātīgs teikums, un, balstoties uz to, tie „būvē” visu rakstu ... Bet tagad par citu lietu. Saki, vai Tu pēc izrādēm jūties uzvilkts? Kā Tu no šis sajūtas atsvabinies?

 

I.P.: Pēc dažām jā, piemēram Trīs draugi. Man līdz mājām ir gabals ko braukt, un daļu noeju kājām. Tā arī tieku atpakaļ „sliedēs”.

  

Kādēļ īpaši pēc Trīs draugiem Tu jūties uzvilkts?

 

I.P.: Tādēļ, ka šī luga cita starpā prasa fizisku enerģiju.

 

Šis vārds „fizisku” man pēkšņi liek domāt par citu diezgan kontroversālu tematu, proti: šobrīd lugās bieži vien tiek risinātas homoseksualitātes problēmas. Vienu no tām, Lisbon Traviata, ļoti labā izpildījumā noskatījos kopā ar dažiem Dailes teātŗa aktieŗiem un režisoriem. Kaut gan viņiem luga likās interesanta, viņu kopējais spriedums bija: „Latvijā kaut ko tādu uzvest mēs vēl neesam gatavi. Bez tam, publika to nepieņemtu”. Tas bija pirms diviem gadiem. Vai šodien kaut kas šinī ziņā ir mainījies? Vai Tu būtu ar mieru šādās izrādēs piedalīties?

 

I.P.: Man liekas, ka teātrī var iestudēt visu, ko sirds vēlas. Atkārtoju − ko sirds vēlas! Ja tu zini ko un kā tu gribi teikt, tad tas būs interesanti visiem. Es labprāt skatītos gay-problēmu lugas, bet pašam iedziļināties tajās? Katrā ziņā, man tas neliekas saistoši.

 

Nu gan man liekas, ka Tu izsakies mazliet pretrunīgi. Ja Tu labprāt skatītos gay-problēmu lugas, tad šis temats Tevi saista; kādēļ tad spēlēt Tev neliekas saistoši? Jeb vai es Tevi kaut kā pārprotu?

 

I.P.: Saproti ... Tīri fiziski būtu problēmas ... Vīrietim skarties klāt, to glāstīt...

 

Jā, to es varu saprast. Es laikam justos tieši tāpat. Tas ir − ja man būtu jātēlo homoseksuālas tieksmes pret sievieti. Bet par to pietiek! Tagad tālāk!

Lai sniegtu visaugstāko radīšanas pakāpi, dažiem aktieŗiem visvairāk palīdz uzmundrinoši režisori, citiem, savukārt, radīšanas vēlmi dod pūliņu noliedzoši, pat izsmejoši režisori, lai šādā veidā aktierī uzkurinātu spīti, rastu izaicinājumu: „Sak, es viņam parādīšu!” Neizslēdzot citus režisora rakstura iezīmju variantus, ar kāda tipa režisoriem strādājot Tu gūsti vislabākos panākumus?

 

I.P.: Atkārtošu tikai to, ko esmu jau teicis. Gribu strādāt ar režisoriem, ar kuŗiem iekšēji varu būt uz TU.

 

Bet, ja Tev būtu jāizvēlas spēlēt ļoti labu lomu pie slikta režisora vai necilu lomu pie ļoti laba režisora, kam Tu dotu priekšroku?

 

I.P.: Protams izvēlētos otro variantu.

 

Vai nākotnē Tu arī pats gribētu vadīt režiju?

 

I.P.: Režijai iekšēji vēl neesmu gatavs. Pārāk chaotisks tipiņš. Bieži zinu, ko gribu teikt, bet kā pateikt...? Kaut gan dažas slēptas idejas man ir.

 

Agrā jaunībā dievināju dažus kino aktieŗus. Esmu lasījusi, ka tikuši dievināti arī Latvijas teātŗa aktieŗi. Vai šāda veida pielūgšana šodien tiek vērsta tikai pret mūzikas zvaigznēm, jeb arī aktieŗiem no šīs apmātības kaut kas „atkrīt”? Vai arī Tev ir savas pielūdzējas?

 

I.P.: Nē, tādas aktieŗu pielūgšanas par kādām stāsta vecākie kolēgas šodien vairs nav. Iespējams, ka, tāpat kā visa dzīve, arī mūsu jūtu pasaule ir kļuvusi praktiskāka, bez romantikas.

 

Ai, tas gan ir žēl...

 

I.P.: ... kaut gan reizēm jau pa kādam ziediņam, kādai bezparaksta vēstulītei pienāk.

 

Burvīgi!! Tātad tomēr kaut kas no romantikas! Bet pirms es aizraujos ar šo tematu, gribu zināt kaut ko par R. Staprāna lugu Mieles, kuŗā apskatīta gaužām neparasta romantika. Cerams, ka Tu savās atbildēs būsi pavisam atklāts, jā?

Kad administrators Tev jautāja, vai Tu gribētu piedalīties Sanfrancisko mazā teātŗa izrādēs, kāda bija Tava pirmā, spontānā reakcija? Vai Tu savu piekrišanu devi pirms vai tikai pēc Mieļu izlasīšanas? Kādi bija Tavi pirmie iespaidi par šo lugu? Vai kaut kas vēlāk mainījās?

 

LP.: Varētu atbildēt tā − kad piedāvāja, uzreiz piekritu, un izlasījis − vēlreiz piekritu.

Izlasījis, sākotnēji neesmu sajūsmā ne par vienu lugu, jo tā taču vēl jāiestudē. Tāpat arī šajā gadījumā, taču patika loma − Aldis. Bet tagad, kad viss ir galā, varu teikt, redz nu, nekāda vaina, jo mēs taču kaut ko esam paveikuši, i priekš sevis, i priekš citiem.

 

Savā recenzijā par Mielēm kritiķis Aldis Linē (kāda vārdu sakritībai) Tevis atveidoto Aldi raksturo šādi: „... Dzīvnieciskā kaislē kūsājošs gultas piedēklis”. Vai pēc Tavām domām tas ir trāpīgi teikts?

 

I.P.: Kritiķis šeit demonstrē savu prasmi veidot interesantus, āķīgus teikumus. Nē, protams, var jau teikt arī tā!

 

Starp Amerikas un Rīgas izrādēm bija dažas izmaiņas. Kuŗa versija Tev patika labāk?

 

I.P.: Atklāti sakot, nekādas īpašas izmaiņas starp abām versijām nesaskatu, ja nerunā protams par aktieŗu maiņu. Rīgā varbūt patika labāk, jo bija mazā zālē, kur man vispār patīk spēlēt labāk nekā lielā. Un kad es atceros mūsu pirmo izrādi Sietlā...

 

Jā, Sietlā ... Bet, neskatoties uz to, vai Tu no sadarbības ar „mazo teātri” kaut ko guvi kā aktieris?

 

I.P.: Noteikti guvu. Nekad nebiju tādu tipu spēlējis. Bez tam mācījos disciplīnu. Nopietni, ja strādā, tad strādā. Ciest nevaru lieku apkārt runāšanu un laika stiepšanu. Un ar jums bija ļoti viegli un patīkami strādāt.

 

Tas man jāpasaka Laimonim. Viņam noteikti patiks to dzirdēt. Un man jau arī... Starp citu, Tu Amerikā redzēji vairākas izrādes: Ašlandes Šekspīra teātrī J. Sindža lugu Playboy of the Western World un Palo Alto Theatreworks teātri Sarojana The Human Comedy. No aktieŗa viedokļa skatoties, kādi ir Tavi novērojumi par šīm atsevišķajām izrādēm? Vai tām ir kāds kopsaucējs?

 

I.P.: Kopsaucējs ir tāds, ka abas skatījos Amerikā. Citādi − cik Palo Alto jutos patīkami satriekts, tik –

 

Patīkami satriekts???! Kā to lai saprotu? Ko Tu ar to gribi teikt?

 

I.P.: To, ka man izrāde ļoti patika, toties Ašlandē ... Zini, no vienas puses pat biju apmierināts, sak, tātad vieta un vārds vien neko nenozīmē. Tātad arī tādā teātŗa Mekkā kā Ašlandē kaut kas nesanāk.

 

Un kā ar publiku? Vai ir atšķirība starp latviešu un amerikāņu publiku?

 

LP.: Spēlēt amerikāņiem droši vien ir krietni vieglāk, jo cilvēki daudz atvērtāki un pretimnākošāki. Mūsējie sākumā ir jāiekaŗo. (Kas gan arī nemaz nav slikti.)

 

Ir pieņēmums, ka Amerika esot brīnumzeme. Vai Tev gadījās ar kādiem no šiem „brīnumiem” iepazīties?

 

I.P.: Amerika pati ir viens liels brīnums. Un, tā kā es šai zemē esmu iemīlējies neglābjami, ir grūti izcelt kādu īpašu detaļu.

 

Ja tā, tad pie šī punkta ilgāk nekavēšos. Tagad pastāsti kaut ko par savu ikdienu. Nē. To varu iedomāties. Labāk: kā Tu pavadi savas brīvās dienas?

 

I.P.: Kad gadās kāda brīva diena, vislabāk nedaru neko. Kaut šobrīd nodarbošanās netrūkst. Puikam ir 10 mēneši, un nupat viņš sāk aktīvi rāpot, tā ka spēj tik skriet pakaļ.

 

Prātā kaut kā aizķērušies, ja nemaldos, Literatūrā un Mākslā publicēti Ārija Geikina divi novērojumi. Viņš izteicās, ka „uz skatuves valda ne auksts, ne karsts” un ka „skatītājs nāk mūs skatīties, jo citur nav kur iet”. Kā Tu reaģē uz šiem ieskatiem?

 

I.P.: Nav, nav tik traki. Tā vispār tagad ir tāda modes lieta, vaidēt un žēloties. Vairāk vajag darīt, un ja arī no trim reizēm vienā kaut kas sanāk, arī labi.

 

Manai ziņkārībai nav robežu, tādēļ vēl daži jautājumi, tikai daži...

Ja Tu varētu pie alus (bez mielēm, saprotams) un mednieku desiņām pasērst ar trim tagad jau mirušiem aktieŗiem vai aktrisēm, ar kuŗiem Tu gribētu pavadīt vakaru? (Hmmm, ar aktrisi varbūt pat nakti... ?!) Par ko Tu gribētu ar viņiem runāt?

 

I.P.: Es nezinu ar kuŗiem tieši, bet tie būtu vīri no divdesmitajiem, trīsdesmitajiem gadiem. Es tik viņiem lietu alu un klausītos, klausītos.

Daudz kas pārrunājams būtu ar aktrisi un manu teātŗa krustmāti Helēnu Romanovu.

 

Vai Tavs publiskais ES atšķiras no Tava privātā ES? Citiem vārdiem sakot, vai Tev ir vairākas sejas?

 

I.P.: Domāju, ka ir, kā jebkuram. Citādi jau nav kur paslēpties kad vajag.

 

Un kāds ir Tavs iedomātais ideālas dzīves variants?

 

I.P.: Ideālas dzīves nav, tātad nav arī variantu. Tas taču būtu bezgala gaŗlaicīgi, vai ne? Turklāt bezproblēmu dzīve darītu drīzāk nelaimīgu, nekā laimīgu.

 

Par to nu gan labprāt diskutētu, bet citureiz. Tagad gribu zināt, vai ir kaut kas, ko Tu dzīvē nožēlo.

 

I.P.: Zinot, ka atgriezt neko nevar, neko arī nenožēloju.

 

Atskaitot droši vien Tavu vēlēšanos šo interviju beigt, kāda šobrīd ir Tava lielākā vēlēšanās?

 

I.P.: Gribu krabju salātus un mango. Uz vietas!

 

Bet Sēr, patlaban nav mango sezona...

 

*  *  *

 

Gadījumā, ja Tev liekas, ka es tomēr kā vampīrs „izsūcu no Tevis visu”, tad, lai nejustos pārāk vainīga, šodien vietējā asins bankā noziedoju puslitra savu asiņu. Gandrīz dots pret dotu, vai Tu tā nedomā?

 

I.P.: Gandrīz, jo es izrēķināju, ka būtu pieticis arī ar 472 gramiem.

 

Oho! Tu nepārprotami esi džentlmenis! Par to un visu pārējo – paldies!