Pēteris Vasks
RADĪŠANAS CIEŠANAS UN PRIEKS
latviešu komponista skatījumā
Referāts nolasīts muzikālā simpozijā Lob und Leid der Schopfung Briksenē, Tirolē, 1992. gada 3. oktobrī. Tās pašas dienas vakarā Maincas kamerorķestŗa izpildījumā un autora vadībā skanēja P. Vaska Musica dolorosa.
Lob und Leid der Schöpfung. Visu laiku un tautu radošos garus ir nodarbinājis šis jautājums.
Esmu jūsu vidū laikam vienīgais Austrumeiropas pārstāvis. Nāku no Latvijas − mazas, daudz cietušas valsts Baltijas jūras austrumkrastā. Vēlos ar jums dalīties pārdomās par man būtisku simpozija tēmas aspektu: mazas, līdz iznīcības slieksnim novestas tautas komponista viedokli.
Vispirms ieskicēt Austrumeiropas un konkrētāk − Baltijas neseno pagātni un tagadni. Tas varētu būt izejas punkts tālākajām pārdomām, un, domāju, palīdzēs jums labāk izprast manu skatapunktu. Vēlētos, kaut mani vārdi būtu liecinājums, ne zināmu faktu atgādinājums. Es tur biju, esmu to visu pārdzīvojis.
Tās komunistiskā terora desmitgades bija patiesi briesmīgas. Tie patiesi bija šausminoši eksperimenti ar veselām tautām! Totālas kontroles, cenzūras sistēma. Baiļu atmosfēra. Meli, liekulība, dubultmorāle. Profesiju aizliegums un mērķtiecīga personības nonivelēšana. Par noliktavām un deju zālēm pārvērstas baznīcas. Bezcerība, izmisums, alkoholisms kā sekas.
Kad Kremļa stratēģi atklāja, ka visu Baltijas tautu deportācija (un bija tādi plāni!) ir pārāk dārgs projekts, iesākās vāji slēpta, nežēlīga rusifikācija. Mums atņēma mūsu vēsturi, kultūru, tradicionālo dzīves stilu, pat valodu. Kā piemērs tā laika murgam: TV, radio, presē bija aizliegts pieminēt vārdus Latvija, latvietis.
Lai arī izmisīgi pretojāmies, mūsu cīņa kļuva ik gadus bezcerīgāka.
Tad nāca 1980. gadu otrā puse. Milzu masu demonstrācijas Baltijas valstīs. Atkal atgūtie nacionālie simboli. Dziedošā revolūcija. Barikādes. Tauta kailām rokām stājās pretim tankiem. Asinis Lietuvā un Latvijā.
Šķietami nesatricināmie varas balsti izrādījās sen jau sapuvuši. Tautas riebumā nokratīja važas. Un tad − smagā atmošanās. Tik daudz drupu visapkārt. Drupas cilvēku dvēselēs. Jā, mēs esam brīvi. Krātiņa durvis vaļā. Bet tā iemītnieki vairs negrib iet ārā. Krātiņā ir tik ierasts, ērts.
Un, protams, pilnīgs ekonomisks sabrukums. Sociālistiskās ražošanas nāves agonija un pirmatnējais, mežonīgais kapitālisms vienlaicīgi.
Vēl arī kāds Baltijai specifisks moments. Mūsu neatkarība un ex-padomju, nu jau Krievijas, armijas izlases daļas Baltijas valstīs. Tanku divīzija 10 minūšu braucienā no mūsu galvaspilsētas. Kāda kaŗa aviācijas daļa joprojām par ieroču izmēģināšanas vietu izmanto mūsu senču kapsētu. Katastrofāla vides piesārņotība. Pilnīgs līdzekļu trūkums, lai šajā sfērā ko uz labu vērstu. Lūk, ciešanu slieksnis manā dzimtenē.
Kā radīt, kā dzīvot komponistam šādā hroniski ekstrēmā situācijā?
Līdzi sāpēšana pasaules sāpēm. To uzskatu par izejas pozīciju radīšanai.
Man ciešanas nav jāizdomā, jāfantazē. Es esmu tajās. Mana ģimene ir tajās. Mana tauta. Varētu teikt: just ciešanu pulsu, būt tajās − tas ir manas un, ar pārliecību varu teikt, manu kolēģu daiļrades spēka avots.
Kā šīs ciešanas pārvērst mākslas tēlos? Kā skaņās runāt par gadu simtiem apspiestas un pazemotas tautas izmisumu un spīti? Kā jāskan saindētai zemei, ezeriem, kuŗi ir miruši, un mežiem, kuŗos neskan putnu balsis? Man būtiskais aspekts ir: ne pakļaušanās, samierināšanās, bet gan protests, pretī stāvēšana.
Te vieta pastāstīt par to sevišķo lomu, kādu ieņēma mūzika un māksla Baltijas valstīs. Māksla ne tikai kā estētisks pārdzīvojums. Tauta mums ticēja. No mums gaidīja patiesību. Tas bija tāds sevišķs, vienreizējs tautas un radošo ļaužu kopības laiks. Varbūt tāpēc mūsu mūzikā un mākslā tikpat kā nav intelekta rotaļu, mākslu mākslai eksperimentu. Mēs nedrīkstējām pazaudēt saikni ar tautu.
Mana skaņu pasaule, ciešanās dzimusi, neapturami tiecas izaugt, pāraugt apliecinājumā, slavinājumā. Jo smagāks ir ciešanu kauss, jo spēcīgākai ir jābūt vēlmei izturēt, nepadoties.
Tā es saprotu savu komponista sūtību savā zemē šajā laikā. Un tā nav ar prātu izkalkulēta ideja, kuŗu vēlos realizēt. Es citādi nespēju. Jāatzīmē arī pārmantotības aspekts. Man jāturpina mana tēva iesāktais darbs. Mans tēvs, garīdznieks, savās degošajās, ticības un mīlestības pilnajās svētrunās. Es − skaņās.
Uz zemes stāvot, vērst skatu uz debesīm. Zeme un debesis. Ciešanas un slavinājums. Harmonija, harmonijas iespējamība. Tiekšanās pēc tās. Pirmatnējā, neskartā daba.
Daba kā ideāls. Putni. Esmu pārliecināts, ka Visuvarenais mīl putnus, citādi jau nebūtu devis viņiem tādu pašu spārnu pāri kā saviem eņģeļiem, tā teicis Aksels Munte.
Aizmigušie putni. Putnu pamošanās. Putnu lidojums. Visskaistākā himna − putnu gaviles, sveicot jaunu dienu. Mūsu planēta ir Visuvarenā meistardarbs.
Vēlos stāstīt to ļaudīm, kuŗi ir noguruši, apmānīti, cerības zaudējuši.
Atveriet savas dvēseles!
Vai dzirdat, redzat, jūtat?
Es vēlos jums palīdzēt.
Man ir kas svarīgs jums visiem sakāms!
Iecerot savus skaņdarbus, neveidoju precīzu plānu, kas pēc tam jāpiepilda ar saturu. Katrs skaņdarbs pats izvēlas savu gultni, es to varu tikai koriģēt. Tomēr pārskatot savus sacerējumus, varu runāt par dažām tendencēm, dažādām slavinājuma un sāpju divvienības attiecībām savos skaņdarbos.
Pirmā grupa, kuŗu varētu nosaukt par tumšajiem opusiem. Drūmi, sastinguši skaņu bloki. Arvien pieaugoša spriedze. Traģika, pat izmisums, kuŗš nespēj izlauzties no liktenīgas nolemtības orbītas. Un tomēr maza gaismas svītriņa pie horizonta − kā cerība, kā iespējamība. Pēc visdziļākās tumsas nāks rīts. Tāda ir Sastrēgumstunda orķestrim, Musica seria ērģelēm, arī mans jaunākais sacerējums − klavieŗfantāzija Izdegušās zemes ainavas.
Kontrastu skaņdarbi. Tajos polarizējas, bet nekonfliktējas divi pretspēki. Iznīcības, ļaunuma spēki, kuŗi kulminējot, šķiet, spējīgi iznīcināt it visu. Tiem pretstatā mana alternatīva, izeja, ceļš − apliecinot, ticot, mīlot. Kā piemērs − Grāmata čellam solo. Pirmā daļa tajā fortissimo, otrā daļa − pianissimo. Episodi e canto perpetuo trio sastāvam. Sešas epizodes − nepārtraukts pieaugošs spriegums sasniedz melno, visu iznīcinošo kulmināciju. Tai seko mans ceļš − canto perpetuo − dziedājums mūžīgajam.
Sadursmju opusi. Šajos skaņdarbos tieša konfrontācija, konflikts starp muzikāliem tēliem, tēmām. Kā piemēru varētu minēt Cantus ad pacem ērģelēm − himnisks, gaišs materiāls, putnu balsis un iznīcības tēli. Šo triju tēlu sadursmes veido sacerējumu.
Gaišie opusi. Harmonijas iespējamība, esamība. Himna visa radītājam. Būšu komponists tik ilgi, kamēr vien spēšu apbrīnot pasaules esības skaistumu. Ar kādiem izteiksmes līdzekļiem? Slavinājums, apliecinājums caur korāli. Caur diatoniku. Vienkāršs, quasi folkloristisks tematisms. Dziedājums. Plaši izvērsta melodiska attīstība. Daļā no šīs grupas skaņdarbiem (Otrais stīgu kvartets, simfonija Balsis) ieskanas tumsas tēli − kā atgādinājums, brīdinājums. Arī kā jautājums.
Bet ir arī absolūti diatoniski, harmoniski opusi. Daļu no tiem esmu ierobežojis piano dinamikā − Vienība brīvam instrumentu sastāvam, Baltā ainava klavierēm. Skaņdarbs mierinātājs, glāsts.
Plašā gaismas spektrā starojoši opusi. Cantabile per archi, Te Deum ērģelēm, Lauda orķestrim.
Un tomēr man bieži citās zemēs jautā, kāpēc tik skumja mana mūzika. Tātad vēl viens aspekts − slavinājums un skumjas. Savas simfonijas Balsis komentārā rakstīju: Gaviles, un tomēr minors. Nezinu, vai tā mana īpatnība jebšu manas tik maz brīvībā dzīvojušās tautas rakstura iezīme.
Šajos skaņdarbos vēl arī tāds psiholoģisks faktors − sevišķi saasinātais kontrasts starp realitāti, kuŗā dzīvoju, un skaņdarbā ietverto ideālo pasaules skatījumu.
Esmu vienmēr sapņojis, kaut mana mūzika skanētu vietās, kur uzturas nelaimīgi ļaudis − slimnīcās un cietumos, jeb varbūt pārpildītos satiksmes līdzekļos un tukšos veikalos. Mierinot un jautājot. Mana mūzika domāta plašam ļaužu lokam, ne tikai koncertzāļu publikai.
Sekojot Baltijas komponistu daiļradei, atrodu daudz radniecīga. Daudzu manu kolēģu mūzikā var sajust spēcīga apliecinājuma, slavinājuma klātbūtni. Tas nenāk tikai no individuālā, subjektīvā pasaules redzējuma. Mūs vieno kopīgā sūtības apziņa, atbildība. Gribu vēlreiz atgādināt − mēs, trīs mazās Baltijas tautas, bijām novestas un joprojām esam iznīcības draudu priekšā.
Latviešu mūzikā caur dabas tēliem un to stabilitāti runā I. Zemzaris ērģeļopusos: Lauks, Mežezers, Pastorāles vasaras flautai. P. Plakidis − ar saviem diatoniskā skaidrībā skanošiem opusiem orķestrim: Dziedājums, Sasaukšanās, Koncertu obojai un stīgām.
Igauņu mūzikā − Veljo Tormiss (1931) savos folkloristiskajos koŗa skaņdarbos. Erki-Svens Tīrs (1957) − skaistuma, harmonijas salas meklētājs un atradējs. Un, protams, Arvo Pērts (1935), vienīgais pasaulē pazīstamais baltiešu komponists.
Lietuvā Broņus Kutavičs (1932), vissenākajos folkloras slāņos mūžīgu vērtību atradējs (opera Strazds − zaļais putns, oratorijas Pasaules koks, Pēdējās pagāniskās ieražas). Arī Mindaugs Urbaitis (1952), Vidmants Bartulis (1954), Aļģirds Martinaitis (1950) − tik dažādi ceļi, bet kopīgi ideāli.
Vai šī mūzika spēj iesildīt citu tautu klausītāju sirdis ārpus Baltijas, par to lai spriež klausītāji, kuŗi pēdējā laikā izrāda zināmu interesi par latviešu mūziku. Jā, protams, tajā dominē viens aspekts. Bet ir būt vai nebūt situācija. Mūsu mūzikai var veltīt daudz pārmetumu: kāpēc tā tik vienkārša, kāpēc neseko modes prasībām, vai mūziku var sasaistīt ar sabiedriskām norisēm utt. Toties neviens nevarēs teikt: kāpēc tik remdena, kāpēc tāda vienaldzība. Esmu pārliecināts: ja mūsu tautu liktenis pēc Otrā pasaules kaŗa būtu izveidojies laimīgāks, mūsu mūzika būtu citādāka.
Es nezinu, vai labāka.
Pāris vārdu par Musica dolorosa. Mans vispersonīgākais un traģiskākais opus − veltījums manas māsas Martas piemiņai. Sacerējums, kuŗā dziļi personīgas sāpes pāraug visas manas tautas traģiskā likteņgaitu portretējumā. Musica dolorosa ir arī vienīgais skaņdarbs, kuŗā nav nedz cerības, nedz mierinājuma. Tikai sāpes.
Es runāju ļaudīm par ticību, kuŗas tiem nav, par putniem, kuŗus daudzi nemīl, par ritmiem, kuŗus tie nejūt un krāsām, kuŗas tie neredz. Tie ir Olivjē Mesiāna vārdi, teikti laikam taču nogurumā, šaubu brīdī. Cik gan tumšāka un tukšāka būtu pasaule, jātajā neskanētu Mesiāna mūzika!
Arī es, savu spēju robežās, runāju un runāšu ar ļaudīm par ticību − kaut tā vairotos! Manā mūzikā skanēs putnu balsis − kaut nogurušie ieklausītos un prieku sev rastu. Manā mūzikā būs krāsas un ritmi, caur kuŗiem es slavināšu un apliecināšu.
Varat mani uzskatīt par donkihotu, bet es ticu: pasaule līdzsvarā turas tāpēc (un varbūt arī tāpēc), ka tika sacerēta, tiek sacerēta un tiks sacerēta un skanēs mūzika − no sāpēm nākusi, sāpēs dzimusi − godīga un karsta, ticību un mīlestību slavinādama.
