Ojārs Zanders

TUR, KUR SASTOPAS GADSIMTI

 

Jaunajā, modernajā Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas ēkā Rīgā, Rūpniecības ielā 10 ir nodaļa, kur kā spogulī parādās turpat 500 gadu ilgā bibliotēkas vēsture un daža laba materiāla tepat vairāk nekā 700 gadu vecums. Starp Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas aptuveni 45 000 vienībām ir grāmatas, par kuŗām var teikt: vienīgais mums zināmais eksemplārs pasaulē, pirmais tāda veida iespieddarbs Latvijā. Rūjienas mācītājs un latviešu folkloras krājējs Gustavs Bergmanis Rūjienā izdevis 1789. gadā tēvreizi 152 (!) valodās. Tātad vismaz tik valodās ir literatūra arī mūsu nodaļā. Unikāli, neatkārtojami, bez šaubām, ir rokraksti, sākot ar 13. gadsimtu un beidzot ar 20. gadsimta nogali, mūsdienām.

Bibliotheca Rigensis sāk veidoties trauksmainajās 1524. gada marta dienās, kad apdomīgais Rīgas rātskungs, vēlākais birģermeistars Pauls Dreilings nodod 5 no izpostītā franciskāņu klostera paglābtās grāmatas Nikolavam Rāmam − pirmajam Rīgas latviešu luterāņu draudzes mācītājam un garīgo tekstu latviskotājam. Šīs inkunābulas, no kuŗām laba daļa ir katenāti (ķēžu grāmatas) tiek nodotas mācītāja glabāšanā, lai tās kalpotu, kā teikt, „vispārīgam labumam”.

Sākumā grāmatas, domājams, glabājušās mācītāja dzīvoklī; 16. g.s. vidū bibliotēkai tiek atvēlēta Doma baznīcas sānu piebūve, kur tad grāmatas arī glabājas vairāk nekā 300 gadus, līdz 1891. gadā tās pārceļ uz bijušā rātsnama ēku.

Bibliotēku izmanto galvenokārt pilsētas patricieši, tā atvērta īsu laiku, un fonds papildinās parasti dāvinājumu ceļā. Vēl tagad ir grāmatas ar tā saucamo Rīgas humānistu, pilsētas ārstu un pārējo inteliģentu piederības zīmēm, ierakstiem. Tikai vēlāk savu iespieddarbu obligātos eksemplārus bibliotēkai dod arī Rīgas tipogrāfi. Grāmatas reizēm pirktas par soda naudām, kas iekasētas par administratīviem pārkāpumiem: nepatiesu zvērēšanu, lamāšanos un tamlīdzīgi. Izlietojot šo interesanto metodi, arī mūsdienās bibliotēkas kļūtu itin bagātas.

Kad kaŗa vai mēra gados miruši bibliotekāri un tā dēvētie bibliotēkas inspektori, grāmatu grēdas desmitiem gadu vientulīgi gulējušas bez saimnieka. Starp mūsu senākajiem kolēģiem 18. gadsimtā gribētos nosaukt Johanu Gotfrīdu Herderu, kas no 1764. līdz 1769. gadam ir rīdzinieks. Ne tikai mācītājs, bet arī pilsētas bibliotekāra palīgs, latviešu folkloras apzinātājs un vācējs. Liekas, ka tieši Rīgā, Juglas ezera vai Ķīšezera krastos noklausītās Jāņu dziesmas devušas tālākus impulsus folklorista darbam − reti kur tālaika Eiropā tautas mutvārdu daiļrade vairs skanēja tik pirmatnējā svaigumā.

Pēc 2. pasaules kaŗa retās grāmatas un rokraksti izvietoti namā Riharda Vāgnera ielā 4, kur jaunības gados (1837-1839) Rīgas pilsētas teātŗa telpās divus gadus nostrādāja R. Vāgners. Te koncertējušas arī citas slavenības: Lists, Klāra Vīka-Šūmane, Rubinšteins un vēl daudzi citi. Varam lepoties ar Berlioza, Lista, Spontīni, Meijerbēra, Vēbera, Bīlova, Rubinšteina, Rahmaņinova autogrāfiem, ar unikālo Rīgas pilsētas teātŗa programmu un afišu kolekciju ievērojamā laika aplocē (1782-1914).

Ja arī ne tik gaŗa, tad ne mazāk saistoša ir 1885. gadā oficiāli dibinātās Jāņa Misiņa bibliotēkas vēsture. Uz Krišjāņa Valdemāra ierosmi un mudinājumu rakstos un vēstulēs: dibināt grāmatu krātuves kā tautas gara modinātājas − top neliela lauku bibliotēka Tirzas „Krācēs”. Tirza, Lejasciems, Rīga. Ap 28 000 sējumu, bibliotēku pārņemot Rīgas pilsētai 1925. gadā. Vairāk nekā 700 000 grāmatu tagad, kad Misiņa bibliotēka ir bagātākā nacionālās literatūras krātuve Latvijā. Ar retām latviski iespiestām grāmatām, ar latviešu rakstnieku un citu kultūras darbinieku rokrakstu tūkstošiem. Ar J. Misiņa un viņa darba turpinātāja Kārļa Egles piemiņas istabu Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.

 

Pirmā Rīgā iespiestā grāmata − 1538. gadā − apsveikuma dzejolis Polijas karalim Sigismundam III.

Viena no pirmajām latviešu ābecēm, ko 1782. gadā sastādījis Vecais Stenders.

 

 

 

No 13. gadsimta nākuši Dāvida psalmu un Zālamanu līdzību pārrakstījumi klosteros. Daudzkrāsaini, pat ar zeltu rotāti. Par 14. gadsimtu stāsta Rīgas misāle (Missale Rigense), kas atradusies uz Rīgas Doma baznīcas altāra. Blakus garīgiem tekstiem arī senais nošu raksts, kalendārijs. Ar krāšņiem miniatūrgleznojumiem pārsteidz 15. gadsimta lūgšanu grāmata franču un latīņu valodā. Krāsu noturību šinī gleznajā stundu grāmatā liecina, ka tā veidota ar mīlestību un domāta mūžībai.

Unikāla ir ievērojamā Rīgas pedagoga un vēsturnieka J. Kr. Broces rokrakstu kolekcija, ne tikai bieži pieminēto Monumente ... 19 sējumi vien. Tāpat grāmatas, kas nākušas no viņa personiskā krājuma. Bieži pētīts ir Cesvainē dzimušā Gētes jaunības dienu drauga Jākoba Mihela Reinholda Lenca fonds. Tāpat Garlība Merķeļa arhīvs, jau pieminētā Herdera vēstules.

Autogrāfu krājums komentārus neprasa: Luters, Napoleons, Pēteris I, Katrīna II, Gēte, Šillers, Turgeņevs, Andersens, Dodē, Ulands, Pastērs, Gauss un vēl daudzi.

Livonijas Indriķa hronikas noraksti un citi Baltijas vēstures materiāli. Kristofora Fīrekera vārdnīca, Jāņa Reitera un Ernesta Glika rokraksta paraugi. J. Pulāna Stāsts tās latviešu tautas, kas ir Merķeļa darbu brīvs pārstāstījums. J. Peitāna tulkoto Šillera Laupītāju manuskripts. Ar šo teātŗa izrādi Dikļu muižas šķūnī sākās latviešu teātris.

Saviļņot var daudz kas. Gan autodidakta Ernesta Dīnsberga kaligrāfiski veidotās raksta rindas, gan Baumaņu Kārļa kompozīcijas Dievs, svētī Latviju oriģināls, Aspazijas dzejoļa Mēness starus stīgo autogrāfs. Ir savādi turēt rokā Poruka skaistā dzejoļa „Es zinu, kā roze plaukst” autogrāfu, pārlapot A. Čaka apjomīgo viesu grāmatu. Te ir materiāli, kas saudzīgi slēpti un glabāti okupācijas gados: E. Virza, Z. Mauriņa, Anšlavs Eglītis un vēl citi. Glabāti un saglabāti labākai Latvijai.

No Reto grāmatu nodaļā esošām 211 inkunābulām ir tādas, par kuŗām mūs apskauž. Lūk, Lībekā 1550. gadā uz pergamenta vairākās krāsās iespiestā Missale Viburgense. Vienīgais šī iespieddarba līdz šim fiksētais eksemplārs pasaulē. Grāmata, ko 1521. gadā savam altārim Pēteŗa baznīcā pirkuši Rīgas latvieši. Vecākais iespieddarbs mūsu bibliotēkā ir fragments no Maincā 1460. gadā, domājams, vēl paša J. Gūtenberga iespiestās latīņu valodas mācību grāmatas Catholicon. Starp Itālijā, Vācijā, Nīderlandē, Šveicē un Francijā iespiestajām inkunābulām ir ne tikai reliģiska satura izdevumi. Štrasburgā 1485. gadā izdoto viduslaiku teiku un leģendu krājumu Gesta Romanorum rakstnieki izmantojuši arī vēlākos laikos. Blakus Horācija, Senekas un citu antīko autoru darbu izdevumiem redzam arī dabaszinātniskas ievirzes grāmatas, kalendārus, piemēram, gan Nirnbergā, gan Štrasburgā drukāto tolaik populāro Dabas spoguli (Speculum naturale).

Unikālus iespieddarbus var sastapt arī starp paleotipiem (grāmatām, kas iespiestas no 1501. līdz 1550. gadam) un 16. g.s. otrās puses izdevumiem. Mums ir bagāta M. Lutera darbu pirmizdevumu kolekcija (galvenokārt Reformācijas gadu iespiedumi Vitenbergā). Kad Rīgā vēl grāmatas neiespiež, pilsētas garīgajai dzīvei vajadzīgos darbus pasūta ārpus tās. 1513. gadā Amsterdamā drukāts Breviarium Rigensis , 1565. gadā Kēnigsbergā iespiests Rīgas ārsta Zahārija Stopija sastādīts kalendārs; 1573. gadā Antverpenē iespiestajā kartogrāfiskajā izdevumā redzam arī senu Livonijas karti.

Bagātākā Rīgas pirmā tipogrāfa Nikolausa Mollīna (1588-1625) iespieddarbu kolekcija arī glabājas tieši mūsu nodaļā. Sākot ar 1588. gadā drukāto apsveikuma dziesmu Polijas karalim Sigismundam III un beidzot ar jau poligrāfiski vērā ņemamām teoloģiska, juridiska, pedagoģiska satura grāmatām, beletristiku, pirmajiem Rīgas kalendāriem un jau Rīgā iespiestajiem pilsētas skatiem.

Jebkuŗu grāmatu draugu iepriecinās skaistie Aldus, Plantēna un Elzevīru izdevumi, bet jebkuŗu Baltijas vēstures pētnieku − darbi, kas saistīti ar seno Rīgu un Livoniju. B. Rusovs savu Livonijas hroniku vispirms izdevis 1578. gadā Rostokā, bet B. Plīnijs savu Rīgas slavinājumu Encomium Rigae... 1595. gadā Leipcigā. 

Mollīna darba turpinātāja G. Šrēdera laikā (1625-1657) nāk klajā nozīmīgie G. Manceļa darbi. Viņa Vademecum vairākos izdevumos, viņa 1200 lappuses biezā sprediķu grāmata (1654), viņa veidotā pirmā latviešu vārdnīca Lettus līdz ar frazeoloģijas daļu un tā saucamajām Desmit sarunām, kas ir uzskatāmas par mūsu laicīgās prozas aizsākumu. Tāds eksemplārs vēl jo interesantāks, ja tas saglabājies ar piezīmēm no Kr. Fīrekera laika.

Mūsu ekskursiju varētu, protams, vēl turpināt. Vārdu sakot, te ir daudz kas, gan sirdij, gan prātam. Gadsimtos radīts un gadsimtos saglabāts.