ASI UN DZELOŠI STĀSTI

Valentīns Jakobsons. Brokastis ziemeļos. Stāsti. Liesma: Rīga, 1992. 143 lp.

 

"Dzīvs tu esi, ja atmiņa dzīva. Asa un dzeloša tevī kā dadzis," tā Māra Zālīte liek Staburadzei uzrunāt no nogremdētā bluķa izvilkto Lāčplēsi.

Asas un dzelošas patiešām ir izsūtījuma "nogremdējumu" pārdzīvojušo latviešu atmiņas, par ko izteiksmīgi liecina sakuplojusī literatūra par šo tematu. Aplūkojamā krājuma autors dzimis 1922. gadā Rīgā un 1941. gadā beidzis Franču liceju. Viņš savu tematu pārzina visos sīkumos, jo, kā lasāms enciklopēdijas lappusē, pats izsūtīts 1941. gadā un vēlāk izcietis 8 gadu ieslodzījumu īpaši stingra režīma labošanas darbu nometnē Noriļskā, Rīgā atgriežoties 1956. gadā.

Krājumā iekļauti pieci stāsti un Jūliana Tamovska Noriļskas balāde angļu valodā ar Knuta Skujenieka latvisko atdzejojumu.

Lieki teikt, ka stāstu tematika ir satriecoši drausmīga un nospiedoša. Nav arī šaubu, ka baigie sižeti ir patiesi notikumi. Rakstnieks tos tikai literāri apdarinājis. Baiguma gaisotne neizpaužas, autoram tīšām sabiezinot krāsas kā dēku stāstos vai kriminālromānos. Gluži otrādi - viņš redzēto un piedzīvoto aprakstījis drīzāk ar skopu un vēsu atturību, panākot vēl jo ietekmīgāku emocionālo caursitienu. Katra lappuse atklāj kaut ko absurdu, kas nebūt nav izdomāts kā varbūt Kafkas vai Jonesko darbos, bet ir neatņemama daļa no izsūtīto ikdienas. Tā augonis apelsīna lielumā uz kājas ir debesu dāvana, jo uz dienu atbrīvo no smaga spaidu darba. Divdesmit gadus ieslodzījumā pavadījis izdēdējis večuks bīstas no atbrīvošanas, jo kā tāds invalīds kā viņš nopelnīs sev iztiku? Apsardzes kapteinis sūrojas, ka viss iet uz postu, jo paredzama nometnes likvidēšana, bet viņu mierina - ieslodzītais.

Nometņu necilvēcīgo režīmu uztur necilvēcīgi brigadieŗi, konvoji, sargi un komandieŗi. Kādas cilvēcīgas līdzjūtības kripatas parādīšana ir rets gadījums, jo bez visa cita nozīmē arī risku pašam pakļūt zem režīma kāpurķēdēm. Un tomēr, par spīti visam, Jakobsona stāsti apliecina arī kaut ko brīnišķīgu: gars ir stiprāks par miesu. Visspilgtāk tas attēlojas stāstā "Ave Maria", bet gara spēka triumfs, lai ko tas arī maksātu izvārgušajai miesai, vijas cauri visam krājumam.

Apmēram pusi no krājuma lappusēm aizņem titulstāsts "Brokastis ziemeļos". Nevar nepieminēt šī stāsta uzkrītošās paralēles ar Solžeņicina "Vienu dienu Ivana Denisoviča dzīvē". Taču Solžeņicina Ivans vakarā savās cietumnieka cisās iekārtojas ar gandarījumu par todien gluži labi saglabāto miesas labklājību, kaut arī šai atziņai klāt liela ironijas deva. Turpretī Jakobsona Dāvi Tīrumu sagaida pārsūtīšana uz vēl grūtākiem apstākļiem, jo viņš dienas gaitā nav domājis tikai par sevi vien, bet no necilvēcīga uzrauga izspiedis mazu žēlastību vājākam biedrim. Zīmīgi arī, ka Tīruma "diena" ir pirmie Ziemsvētki.

Gaŗo stāstu Jakobsons uzrakstījis kā ieslodzītā Dāvja Tīruma iekšēju monologu. Tīruma smadzenēs it kā ieslēdzies magnetofons, kas reģistrē gan notikumus ap viņu, gan citu sarunas, gan paša tekošos komentārus un pafilozofēšanu par tobrīd notiekošo. Atliek tikai visu to pārrakstīt uz papīra. Autors acīmredzot ir krietns dažādu latviešu valodas leksikas slāņu pazinējs. Viņa zemapziņas plūsmas teksts ir daudzkrāsains, pilns mazāk zināmu, senu vārdu, kuŗu nozīmi tomēr var samērā viegli uzminēt no satura. Bagātīgi iesprausti sakāmvārdi, dainu fragmenti, tautas dziedniecības padomi, dažādi ticējumi. Jūtīgāku lasītāju varbūt mazliet kaitinās kādas sulīgas parunas bieža atkārtošanās, īpaši stāsta otrā pusē. Bet vai Dāvim tādu var ņemt ļaunā? Lai gūtu virsroku pār nometnes dzīves baigo īstenību, Tīrumam izdevies it kā atšķelt no izvārdzinātā, nosalušā ķermeņa savu garu, kas saglabājies možs un nesalauzts. Pats savu izģindušo miesas graustu viņš it kā no tālienes labsirdīgā ironijā uzrunā par "Brencīti".

Stāstā parādās vesela rinda savdabīgu cilvēku tipu. To var lasīt arī kā literāru psicholoģijas studiju par dažādiem veidiem, kādos gars un inteliģence prot triumfēt pat visbrutālākajos apstākļos. Protams, režīma dzelžainie noteikumi pilnīgi apejami nav. Kā amerikāņi saka - "you can't beat the system!" Tīrumam, kuŗš ielēca priekšniecībai acīs, neiet secen rūgtās konsekvences. Bet ir svarīgi saprast, ka viņš kā cilvēks citādi nevarēja un nākošreiz rīkotos līdzīgi. Ar to viņš, manuprāt, atšķiŗas no Ivana.

 

Biruta Sūrmane