CĪŅA PAR MIERU UN CILVĒKA TIESĪBĀM - IECERĒS UN ĪSTENĪBĀ

Pierre Schori. Dokumenti inifran (Iekšējie dokumenti). Stokholmā: Tidens forlag, 1992. 416 lp.

 

Kā vadlīnijas savā ārpolītikā blakus, protams, labām attiecībām ar kaimiņvalstīm, zviedru sociāldemokrātija labprāt uzsveŗ aktīvu līdzdarbību mieru nodrošinošos pasākumos un cilvēka tiesību aizstāvēšanu starptautiskā mērogā. Ne vienmēr var šīs pēdēji minētās sfēras bez grūtībām definēt. Neizbēgami radīsies diskusijas par to, kas katrā aktuālā situācijā ir "pareizi" un kas "nepareizi". - Par Zviedrijas plaši izvērstajām dažādajām diplomātiskajām aktivitātēm pēdējos gadu desmitos nesen izdotā grāmatā pastāsta Pjērs Šori (Pierre Schori), pēdējās sociāldemokrātu valdības ārlietu viceministrs un 1986. gadā noslepkavotā Ulofa Palmes tuvs līdzstrādnieks.

No grāmatas 400 lappusēm Baltijas valstu jautājumam veltītas ne vairāk kā apmēram 40; tā nenoliedzami ir proporcija, kas patiesībai atbilstoši atspoguļo Zviedrijas interesi par mums visos pēckaŗa gados. Pārējās nodaļas liecina, ka zviedru valdība (lasi: sociāldemokrātija, jo visas rosmes strauji attīstās laikā, kad premjērministrs ir sociāldemokrātu partijas vadonis Palme) grāmatā apskatītajā periodā pievērš uzmanību polītiska un humanitāra rakstura problēmām visās pasaules malās.

Centienus saglabāt pasaulē mieru dažās aprindās uzņēma kā komūnistu inspirētu taktiku. Ulafa Palmes (līdzīgi arī Vilija Branta) nedalīto iesaistīšanos miera un atbruņošanās kustībās Šori pamato ar pragmātisko pārliecību, ka jaunā militārā lielvastu konfliktā nebūtu uzvarētāju, bet visi būtu zaudētāji. T.s. Palmes komisija tāpēc ved sarunas gan ar PSRS, gan ar ASV, neizvairoties dažkārt kritizēt kā vienu, tā otru "supervaru". Pretēji, piemēram, prezidentam Rēgenam, komisija uzskata, ka miers panākams nevis ar pretinieka sabaidīšanu, bet gan ar savstarpēju "sadzīvošanas" polītiku. Palme ir komisijas vadītājs, bet tās sastāvā ir pārstāvētas tiklab NATO, kā t.s. Varšavas pakta, kā arī ārpus militārām savienībām stāvošas valstis. - Neitrālās Zviedrijas oficiālā polītika šajā laika posmā sakrīt ar Palmes komisijas ievirzi. Par asiem uzbrukumiem Padomju Savienībai nav runas, bet tas neizslēdz kritiku par cilvēka tiesību pārkāpumiem. Kad Polijā nodibinās "Solidaritāte", tā saņem ne tik vien morālu, bet arī materiālu atbalstu no zviedriem. Līdzīgi notiek Čechoslovākijas gadījumā, kur zviedri aktīvi seko "Chartas 77" iniciātoru likteņiem, pasargājot tos no smagākām režīma represijām. Zviedru sociāldemokrātija aktīvi palīdz opozīcijas spēkiem Spānijā, Grieķijā un Portugālē, kamēr tur valda diktatūra. Zviedrija ir viena no noteiktākajām apartheida režīma apkarotājām Dienvidafrikā. Zviedrija atbalsta tautu pašnoteikšanās centienus Angolā (bijušajā Portugales kolonijā), Nikaragvā un citur. Izrādās, ka, piemēram, Angolā savu palīdzīgo roku sniedz arī komunistiskās pasaules revolūcijas vēlīnie krustneši PSRS un Kuba. Kaut arī palīdzības motīvi ir atšķirīgi, ne visur rietumu pasaulē zviedru nostāja tiek bez ierunām akceptēta. It cītīgi jāizmanto diplomātiskie kanāli, lai, piemēram, attiecības ar ASV joprojām paliktu draudzīgas. Grāmatas autors bieži šādos informācijas nolūkos šķērso Atlantijas okeānu. Zviedru interesi par Centrālamerikas polītiskajām norisēm amerikāņi uzskata gandrīz kā iejaukšanos viņu, tātad ASV, iekšējās darīšanās.

Un astondesmito gadu beigās, kad Zviedrija, kaut visumā ļoti piesardzīgi, sāk atbalstīt Baltijas tautu neatkarības cīņu, Šori jāsaņem analogs "rājiens" no PSRS sūtņa par nevēlamu iemaisīšanos lielās kaimiņu zemes iekšpotītikā. Pats Šori ir palīdzējis diskrētā veidā sniegt atbalstu baltiešu sociāldemokrātiem emigrācijā, kas netieši ir nozīmējis atbalstu pret Padomju Savienību vērstai darbībai. Viņš, starp citu, arī nodeva zviedru sociāldemokrātijas pēdējo sveicienu, izvadot Bruno Kalniņu 1990. g. 27. aprīlī.

Bet no vēstures lappusēm jau nav izdzēšams fakts, ka gandrīz vai 50 gadus Zviedrijas oficiālajā izpratnē tāds jēdziens kā Baltijas valstis vispār neeksistēja. Kaimiņvalsts otrā Baltijas jūras krastā saucās Padomju Savienība, un mazo Baltijas tautiņu dēļ nelikās piemēroti traucēt šīs lielās kaimiņvalsts labo omu. Arī Zviedrijā vēl ilgi atradās piekritēji uzskatam, ka Gorbačova noturēšanās pie varas ir svarīgāka nekā padomju impērijas apspiesto tautu brīvības atgūšana. Nav grūti nonākt pie secinājuma, ka miera saglabāšanu pēckaŗa dīvainajā pasaulē zviedri savā ārpolītikā izvirziīa kā mērki, kuŗa sasniegšanai tad nācās upurēt ne vienu vien svētu demokrātijas, tautu pašnoteikšanās un cilvēka tiesību principu.

Šori grāmata dod labu ieskatu zviedru sociāldemokrātijas ārpolītiskajos gājienos, kam bieži, kaut arī ne vienmēr, bijuši pozitīvi un vērā ņemami panākumi. Bet tā reizē apstiprina, ka visi mēs dzīvojam pasaulē, kur reālais spēks parasti izrādās pārāks par cēlām idejām. Tas arī būs izskaidrojums, kāpēc zviedru ciņas sparam Angolā bija pavisam cits spraigums nekā Baltijā, kaut arī mērķis - atbrīvošanās no koloniālas apspiedēja varas - abos gadijumos bija tas pats. Bet Angola ir tālu, un tur nebija jūtama lielā kaimiņa smagā elpa.

 

Gunars Zvejnieks