Gunars Bekmans

FUSILIEŖI

 

1945. gada 8. maijā no 19. divīzijas mežā iegāja visa 3. fusilieŗu rota. Plus viena nez kur pieklīdusi rīdziniece ar rukzaku.

Mēnesi vēlāk no tā paša meža iznāca 37 bijušie fusilieŗi.

Divdesmit astoņiem bija triperis, pieci nebija droši, un četri teica, ka tiem tekot, kur agrāk neesot tecējis.

Ārā iznāca arī meitene ar rukzaku.

Vīriem vēl bija SS uniformas, pilns apbruņojums, ieskaitot vienu ātri saliekamu patšauteni, un pārdrošs, bet efektīvs plāns, kā ātrāk tikt uz Dobeli pie ārsta.

Meitenei bija īsi svārciņi, tukšs maciņš un ar plāniem tā paplāni. Viņas vārds bija Vija Vērpatiņa, veterinārās medicīnas studente. Draudzīga, devīga, demokrātiska.

No pārējiem piemiņas vērti bija divi. Leitnants Lapsa, saukts Kovbojs. Augstākais pēc pakāpes, glītākais pēc vaiga, dzelzkrusta kavalieris; un es. Mans vārds ir Vilis Burkāns.

Vīru plāns bija sekojošs: viņi ies kā gūstekņi. Tie, kuŗi prot krieviski, pārģērbsies sargu drēbēs un viņus vedīs.

Vienīgi neatrisināts palika, kā tikt pie sarkanarmijas ietērpiem, Ne cauršautiem, asiņainiem; pie tādiem viņi tiktu viens divi, bet daudz maz tīriem un godīgiem.

Tā kā meitenei nekas labāks padomā nebija, viņa gāja tiem līdz.

Trešā dienā jautājums atrisinājās pats no sevis. Slapstīdamies pa meža malām, viņi bija nonākuši pie ezeriņa, kur trīs „neuzvaramie”, atstājuši drēbes krastmalā, peldināja zirgus.

Tikt pie viņu uniformām tomēr nebija tik viegli. Pielīst pie tām bija gandrīz neiespējami; ezera krasti bija lēzeni, krūma neviena. Bet galvenais, krievi bija tām pārāk tuvu. Viņi redzētu un tūlīt dzītos zagļiem pakaļ; jāšus vēl. Būtu jāšauj, bet tā varētu savainot zirgus. Nē, te vajadzēja vēl drusku padomāt.

Kamēr vīri sprieda, meitene piecēlās.

„Es iešu peldēt”, viņa pasvieda, un pirms kāds paguva ko teikt, palēkdamās sāka skriet lejā uz ezeru.

Mēs saskatījāmies. Saukt atpakaļ bija par vēlu, krievi dzirdētu. Cits nekas neatlika, kā paraustīt plecus un ieņemt kaujas pozīcijas. Ja viņai kas notiks, mēs šausim.

Pie ezera viņa ātri izģērbās un ielēca ūdenī. Viņa bija spēcīga, laba peldētāja. Krieviņi viņu sākumā vēroja ar atvērtām mutēm, tad sāka ūvināt kā mežoņi, griezt zirgus apkārt un dzīties tai pakaļ.

Viņa pārpeldēja pāri ezeram, atlaidās zālē un gaidīja. Kad šie bija jau tuvu, viņa ienira atkal ūdenī, pārpeldēja pāri, savāca savas mantiņas un pazuda mežā.

Starplaikā mēs pievācām vaņķu drēbes un nepacietīgi gaidījām peldētājas atgriešanos. Ar neapslēptu lepnumu, klusu pateicību un atplestām rokām.

Izņemot leitnantu. Tas nebija beidzis šķendēties, murmināja ko par „nedisciplinētiem civilistiem” vispārīgi, „neapdomīgiem sieviešiem” īpaši un noteica meitenei: bez vajadzības savus sievišķīgos atribūtus ienaidniekam nerādīt. Jā un, ja gribot iet mums līdz, lai ietērpjoties kārtīgās kaŗavīra drēbēs.

Vēl tai pašā vakarā mēs sadalījām krievu haki drazas trijiem, kas prata krieviski. No tagad pārpalikušām vācu uniformām meitene izmeklēja labākos gabalus, uzmēģināja un tūlīt kļuva ne vien par jaunāko fusilieŗu rekrūtu, bet arī smukāko.

Nākošā rītā uzgājām uz šosejas un sākām savu maršu uz Dobeli.

Nenogājuši tālu, dzirdam motoru rūkoņu. No muguras brauc vieglais vāģis. Tas piebrauc klāt. Apstājas. Iekšā sēž šoferis un resns komisārs ar spožiem uzplečiem. Pillā kā ercens. Kas mēs esot? Gūstekņi. SS? Jā. Latiš SS? Tieši tā.

Tas viņam ir par daudz. Komisārs nevar izturēt, rāpjas laukā. Knapi var nostāvēt kājās, bet lamā mūs no panckām ārā. Ar to vien vēl nepietiek. Izvelk naganu. Lai ejot mežā, šis šaušot mūs nost.

Labs ir. Te tāda maza birstaliņa ir; mēs ejam ar. Izejam birstaliņai cauri, tad viens no „apsargiem”, mazs, plecīgs ludzenieks, krauj šim ar laidni pa pakausi. Laikam drusciņ par stipru, resnītis vairs nepieceļas. Leitnants norauj šim zīmotnes, lai nevar uz reizi pazīt, un tā mēs viņu tur atstājam.

Komisāra vāģi mēs iegrūžam grāvī, pārģērbjam viņa šoferi par leģionāru (mums bija vēl viens, kas prata mazliet krieviski, dodam krieva drēbes tam), pieliekam šim savu apsargu un stutējam tālāk.

Ap pusdienas laiku paliek karsts. (Lai paslēptu ieročus, mums bija jāsoļo ar visām virsdrēbēm, pat mēteļiem). Sākam domāt: tāda iešana ir priekš kaķiem, derētu kāds satiksmes līdzeklis. Neesam vēl īsti izdomājuši, kā pie tāda tikt, kad priekšā parādās viens gruženieks.

Tas brauc un šauj, brauc un šauj. Viens zaldātiņš kulbā, divi stāv aizmugurē. Dzer, bļaustās un šauj. Ierauga mūs, tā kā apraujas, paliek klusāki. Laikam respekts pret mums vēl ir.

Mēs paejam pie malas. Šie uzlādē šautenes, rāda uz mums, bet šaut nešauj. Mēs aptaustām ieročus, bet nekas nenotiek. Vienīgi garām braucot. Šie brauc garām un spļauj.

„Hei, uzmanieties, kur jūs spļaujat! Ēzeļi tādi!” laikam bija trāpījuši rīdziniecei, šai pasprūk tā skaļāk.

Saklausījuši sievietes balsi, tie gāž pa bremzi, cērt sajūgā, padod mašīnu atpakaļ un lec nost.

Mēs stāvam un gaidām, kas notiks. Šie rīdziniecei klāt, rauj drēbes nost. Jā, sieviete, kas sieviete, vedīs tūlīt krūmos.

Mēs protestējam. Šie piedraud. Mēs nelaižam. Šie sit automātiskos padusē, laidīs mūs visus no kātiem nost. Meitenei priekšā nostājas leitnants.

Es nezinu, kurš šāva pirmais, bet, kad tas viss beidzās, mums bija viens viegli ievainots fusilieris un trīs beigti krievi. Leitnants stāvēja ar atplestām kājām, kovboja stilā, katrā rokā pa kūpošai pistolei, un pūta stobrā.

„Tā ja, partner. Šinī zemē mums abiem nav vietas,” teica viņš un pārkāpa līķiem.

Smagais auto mums tagad bija, bet nebija, kas vada. Izrādījās, ka neviens no mums neprata ar to braukt. Bija jādod krievu šoferītim atpakaļ viņa drēbes un jāliek šis pie stūres.

Mēs iestiepjam kritušos krūmos, sakāpjam visi gruženiekā un laižamies uz Dobeli.

Tur mums nelaimējas. Iebraucam vēlu, dakteri neatrodam. Aizbraucis. Uz neatgriešanos.

Meklējam otru. Tas arī nav mājās, esot slimnīcā.

Drāžam uz turieni. Piebraucam pie pašam slimnīcas durvīm.

Leitnants aizņemas krievu mundieri, uzliek sev komisāra uzplečus, pielādē pistoles un iet aprunāties. Mēs pārējie gatavojamies, ja vajadzīgs, šturmēt slimnīcu.

Jā, pēc laika ir atpakaļ. Ar ārstu. Tas liek mums visiem nostāties ierindā pie parādes durvīm, novilkt bikses un viens divi, šis mums katram pēc kārtas iešpricē.

Kaut kā bija uzķēris, ka viena no špricējamiem ir sieviete. Tai, tas ir rīdziniecei, iedod pārpalikušās zāles, šprici, vati un mazliet etilspirtu, iestāsta kā lietot, novēl mums labu ceļa vēju un pazūd.

Medikamenti mums ir, varam braukt atpakaļ pie savējiem uz mežu.

Līdz Saldus mēs tiekam, tālāk ne. Postenis aptur. Apkārtnē manīti fašistu bandīti. Komisārs atrasts nomušīts.

Šis piezvana uz komandpunktu, ko ar mums darīt.

Vecaucē esot gūstekņu nometne, lai braucot uz turieni.

Kad tā, tad tā. Mēs griežam apkārt.

Zvana. Nē, lai pagaidot. Kādam tur augstākam virsniekam arī tur jābrauc; viņi mums dos līdz sargu patruļu.

Mēs gaidām un gaidām. Gaidām un gaidām. Nāk jau tumsa. Beidzot piebrauc viens vaļējs patruļas vāģis ar sešiem kareivjiem un uzmontētu ložmetēju.

No vāģa aizmugures izkāpj leitnants un ar medāļiem apkrāvies ģenerālis. Pēdējais manāmi iereibis, negrib vaļējā mašīnā vairs braukt. Grib sēsties mūsu mašīnā blakus šoferim, nosnausties.

Caur kulbas aizmugures lodziņu padodam savējam ziņu, ka būs jānāk pie mums, un iestāstām šoferim, ja viņš grib rīta sauli vēl skatīt, lai tur muti ciet un mūs nenodod; ierocis tiek tēmēts viņam pakausī.

Ceļā uz Vecauci mēs nolemjam, ka, vienalga kas, bet gūstā mēs nedosimies. Ne tikai to, brauksim tur atbrīvot arī citus gūstekņus.

Sākam plānot. Patruļas vāģī, kas brauc mums aiz muguras, iemetīsim rokas granātu. Nē, ložmetēju derētu pataupīt, tas piedos ugunsspēju.

Tā vietā sešiem, kas stāv aizmugurē, jānošauj katram savs patruļnieks.

Tad diviem, kas māk ar to šaut, jāmetas tūlīt pie ložmetēja.

Vienam jāuzmana kulbā sēdošie - ģenerālinspektors un šoferis. Ja vajag, jāpadara tie nekaitīgi. Diviem pie patšautenes. Meitenei? Meitenei jāturas leitnantam pie sāniem, ka nepazūd.

„Vai nebūtu vienkāršāk piedraudēt inspektoram ar nošaušanu,” šī ierunājas, „lai tas dod pavēli atlaist visus gūstekņus?”

Leitnants noskatījās uz viņu ar baltu aci, bet neteica neko. Plānu mainīt bija par vēlu. Mēs bijām jau muižas gatvē.

Saliekam patšauteni, slepus izvelkam ieročus, atlaižam aizslēgus.

Leitnants šaus leitnantu, un ar to tas viss sāksies.

Vecaucē mūs sagaidīja ar goda sardzi. Visi sargi bija nostājušies ierindā. Tas kas mums bija līdzi, likās tiešām ievērojams vīrs. Tas izkāpa ārā, kāds nokomandēja „mierā”, un tad sākās.

Pie ložmetēja mēs tiekam ātri. Kad tas un patšautene sāk kapāt, no sagaidītājiem nekas daudz pāri nepaliek.

Mēs pieskrienam dzeloņdrāšu žogam, atraujam vārtus, bet kaŗa gūstekņi ir vācieši, un tie nekur negrib bēgt. Viņiem esot solīts, ka tos drīz laidīšot mājās.

Te tev nu bija! Pūlējāmies par velti! Un nebija tā, ka bijām bez zaudējuma. Ievainoja trīs no mums, vienu smagi. Tas vēlāk nomira.

Citādi kaŗa dievi bija mums labvēlīgi. Nakts bija tumša, mēness nekāda. Varēja pazust nemanīti.

Lietuvas robeža nav tālu, šaujam uz turieni. Ar ievainotiem tas velkas lēni. Līdz rītam tiekam līdz kādam palielākam mežam. Paliekam tur.

No vietējiem lauksaimniekiem uzzinām, ka esam vēl Latvijā. Tie sagādā ievainotiem ārstu. Mēs pamazām atkopjamies.

Pienāk Jāņi. Tādi mums ir divi, kā nu nesvinēsi.

Jāņugunis togad redzēja maz, bet vienā pakalnā tāda parādījās.

Pārāk tālu nav. Mēs nopinam vainagus un ejam līgot.

Apstājamies lauka malā. Rīdziniece sagrūž mums iekšā vēl pēdējās šprices, un tad, braši dziedādami, mēs kāpjam kalnā.

Mūs sagaida vecāks pārītis. Ak tavu prieku! Saimniece sasit plaukstas, vecītim nobirst pa asarai. Taisni tā viņi bija iedomājušies Jāni, savu dēlu, pārnākam no kaŗa. Bet uz to vēl jāpagaida; viņu Jāņa mūsu vidū nav.

Bet cienā mūs nu pamatīgi! Gan ar sieru, gan ar alu, gan ar ko stiprāku. Un jo vairāk mūs mielo, jo vairāk mēs dziedam. Apdziedam saimnieku, apdziedam saimnieci, apdziedam viens otru, tad ņemam priekšā utainos un vispēdīgi - zili pelēkos.

Padzirdējušas mūs, atskrien kaimiņu meitas. Ierodas citi. Atskan mutes harmonikas. Leitnants nez kur parāvis grožus, rāda trikus: met cilpas, laso ap visu, kas tik vien kustas, iet jautri.

Pāri pusnaktij; atskrien puišelis. Aizelsies. Mājas ceļā iegriezušās divas smagās mašīnas. Ar zaldātiem.

Esam nodoti.

Pa visiem sanāk pāris pistoles, ar ko tu pretosies? Mēs sasaucamies un laižamies lapās.

Pa laidara ceļu noskrienam lejā, apstājamies pļavā. Sākam skaitīt - divi trūkst. Ko nu? Iet meklēt?

Mašīna ir jau pagalmā. Viena pabrauc drusku lejā no kalna, tad raida prožektora gaismu mūsu virzienā. Mēs liekamies guļus.

Var dzirdēt, kā krievi pratina večuku. Lamājas. Mēs kādu laiku vēl pagaidām, bet bez ieročiem mēs tik un tā nekā nevaram iesākt; ielienam grāvī un pa to atpakaļ uz mežu.

Agri no rīta pārrodas abi zudušie. Esot bijuši kūtsaugšā ar kaimiņu meitām. Meklējuši papardes ziedu.

Jāņatēvs esot sists, bet traki piekauts neesot. Krievi solījušies dabūt papildspēkus un ķemmēt mežu.

Pārrunājam stāvokli. Ieroči mums vēl ir, bet patronu tikpat kā nemaz. Ilgstošai kaujai nepietiks. Mēs aunam kājas.

Ne to nakti, bet nākošo, mēs pārejam Lietuvas robežu.

Un te mūsu grūtības sākās. Vispirms, ne visi bija ar mieru tā vienkārši atstāt Latviju. Daudzi to darīja vairāk inerces dzīti kā aiz pašpārliecības. Galvenais dzinējspēks bija leitnants, kas par visu varu gribēja tikt uz rietumiem.

Otrkārt, svešā zemē nebijām īsti droši, kā vietējie uz mums raugās. Sev pārtiku mēs sagādājām vairāk ar zagšanu un medīšanu. Pārvietojāmies tikai naktis. Naktis bija īsas, progress gauss. Sākās nesaticība, kurnēšana.

Sadomājām riskēt vēlreiz: kāpt atkal uz šosejas kā gūstekni, lai „apsargi” mūs ved.

Tā, izrādījās, bija kļūda. Traģiska. Netālu aiz Mažeikiem lietuviešu partizāni mūs „atbrīvoja”, nošāva visus četrus krievu drēbēs tērpušos „apsargus”.

Tas sašķēla mūs vēl vairāk. Bija tādi, kas gribēja jau tūlīt iet atpakaļ uz Latviju. Daži gribēja lietuviešus pārmācīt, jeb vismaz ar tiem neielaisties. Bet viņi jau tur nebija vainīgi. Nezināja. Viņi par notikušo bija tikpat satriekti kā mēs.

Pie lietuviešiem mēs nodzīvojām divus mēnešus. Viņi sagādāja mums privātās drēbes, viltotus papīrus un apgādāja ar pārtiku, dzeramiem, pīpējamiem.

Un tad notika kaut kas, ko neviens nebija paredzējis. Kas sašķēla mūs pavisam.

Vienu rītu rīdziniece paziņoja, ka viņa ir stāvokli. Tas nu gan bija jaunums! Zibensspēriens.

Nepārspīlēšu teikdams, ka meitenē iemīlējušies mēs bijām visi. Precējušies nebijām, viņu bildināt gatavi bijām ikviens.

Bet kaut kā likās, ka leitnantam viņa patika visvairāk. Un cik varēja pateikt, meitenei viņš gluži vienaldzīgs arī nebija.

Bet, kad par to mēs ieminējāmies leitnantam, viņš to kategoriski noliedza un pastāvēja uz to, lai ļauj meičai sev vīru izvēlēties.

Iebildumu tur nevienam nebija. Meitene bija ar mieru. Un tā mēs saposāmies cik nu katrs mācēja un visi kopā gājām stādīties viņai priekšā.

Un te notika brīnums. Atcerieties, stāsta sākumā es minēju, ka no grupas piemiņas vērti bija divi: leitnants un es? Par leitnantu jūs jau esat dzirdējuši, tagad par mani.

Jā, jūs uzminējāt. Meitene izvēlējās mani.

Par to visvairāk pārsteigts biju es. Man ar viņu bija kopējs tikai tas, ka mēs abi bijām studenti un mums abiem ļoti garšoja melnais kaņepju sviests un halvā.

Nē, galvenais jau laikam bija tas, ka viņa negribēja būt par nastu ne vienai, ne otrai grupai. Es biju vienīgais, kas bija izšķīries iet pats savu ceļu.

Ar to arī mūsu vienība pajuka. Puse devās atpakaļ uz Latviju, puse, ar leitnantu priekšgalā - uz rietumiem.

Viņi rietumos arī esot tikuši. Aizlavījušies līdz Karaļaučiem, tad ar laivu pāri uz Zviedriju.

Mēs ar sievu nokļuvām Polijā, pavadījām visus pēckaŗa gadus tur.

Leitnants vēlāk esot apprecējis vienu no Zviedrijas kroņprincesēm. Ja jūs tam ticat, jums arī jātic, ka mūsu vecākais dēls Jānis vēlāk kļuva Latvijā par valdības ministru.