Visvaldis Bokalders

SAPNIS DZĪVĒ, DZĪVE SAPNĪ: MAIJA EIZIŅA (MAYA EIZIN)

 

Pēdējo gadu laikā Zviedrijas mākslinieku vidū ievērību guvusi gleznotāja Maija Eiziņa ar savu svaigo, īpatnējo, meklējumiem bagāto pieeju mākslinieciskās radīšanas darbā. Viņas darbu izstāde Stokholmā šī gada marta mēnesī guva atzinīgas recenzijas zviedru presē, kur vairāki kritiķi viņu novērtēja kā vienu no interesantākām parādībām pašreizējā zviedru mākslas dzīvē.

Šī nelielā izstāde labā kopsavilkumā parāda Eiziņas darbu saturu un tēlošanas veidu, techniku, ko viņa izstrādājusi vairāku gadu laikā. Īpatnējā motīvu izvēle un daudzpusīgā apdare dod šiem darbiem svaigu, spēcīgu raksturu un ir iemesli, ar kuŗiem viņa ieguvusi publikas un kritikas ievērību.

Eiziņa savu darbu veidošanā lieto dažādu techniku kombinācijas, parasti izmantojot citātus no citiem darbiem, sākot no baroka un rokoko laikmeta māksliniekiem (Vato, Fragonāra, Pusēna u.c.) līdz šolaiku filmu un preses attēliem. Lieto fotogrāfiju gan kā kolāžu, gan pārprojektējot un gleznieciski apstrādājot, gan ar sietspiedes palīdzību. Darbus kombinē arī ar dažādu materiālu un priekšmetu papildinājumu. Darbu pamatam ņem gan audeklu, gan papīru, finieri, stiklu, koku, zīda drānu u.c. Glezno galvenokārt akrila krāsās, bieži sarkanos un melnos kontrastējošos toņos lielos ģeometriskos laukumos.

Eiziņas motīvu pamatdoma ir, ka pretpoli dzīvē, kā dzīvība un nāve, sapņi un īstenība, sāpes un prieki nav pretstati, bet pastāv viens otram blakus, dažreiz saplūstot viens otrā. Savos darbos Eiziņa tēlo dzīves parādību relativitāti asi kontrastējošās ainās, robežlauku starp īstenību un šķitumu.

Labs piemērs ir diptichs „Līdzsvars”. Tur labajā pusē uz vienmērīgi ar melnu krāsu noklāta fona redzams sēdošs, sevī iegrimis sievietes tēls. Pretstatā kreisajā pusē it kā gaisā lidojošs dzeltens stilizēts krēsls. Šādā veidā rādīti blakus īstenība un sapnis, viens kā otra alternatīva. Dipticha abas daļas augšmalā apvienotas ar tur piestiprinātu dzeltenu līmeņrādi, kā simbolu sapņu un īstenības līdzvērtībai.

 

Šīs pavasaŗa izstādes tēmas par sapni un īstenību rādītas vairākos variantos. Eiziņa izmantojusi avīžu ziņu ar fotogrāfiju par kādu ilgus gadus bezsamaņā gulošu meiteni, kas atkal pamodusies un dzīvojusi normālu dzīvi. Te paralēle ar tēmu pasakā par Sniegbaltīti. Rodas jautājums, vai sapnī dzīvojam blakus dzīvi, līdzīgu tai, kas ir īstenībā, vai varbūt tā harmoniskāka kā īstenā. Kāda Sniegbaltītes pasakas ilustrācija ar stikla zārkā gulošu meiteni pārprojektēta un lineāri pārgleznota. Avīžu ziņa par bezsamaņā gulošo meiteni sietspiedes technikā melnā krāsā pārspiesta uz finieŗa pamata.

Kādā darbā tēlota sēdoša sieviete iegrimusi it kā dzirdes halucinācijās, saklausot skaņu melodijas, trīs trīsstūrī un četri četrstūrī iezīmēti punkti norāda uz pitagoriskās pasaules uztveres skaitļu simboliem, uzskatu, ka visas parādības dzīvē var izteikt matemātiski. Arī skaņas augstums atkarīgs no instrumenta stīgas gaŗuma, viss universs uzbūvēts vienkāršās harmoniskās skaitļu attiecībās un planētu kustība rit savstarpējā matemātiski izsakāmā harmoniskā kārtībā. Šīs kustības rezultātā rodas t.s. „sfēru harmonija”, parastiem mirstīgiem nesadzirdama toņu saskaņa. Tikai izņēmuma kārtā dažiem, tā kā meitenei gleznā, lemts šīs skaņas sakļausit, uz ko simboliski norāda darba apakšmalā pievienota čella stīga un sānos čella lociņš.

Eiziņa dzimusi 1946. gadā Stokholmā. Vecāki latviešu bēgļi otra pasaules kaŗa laikā. Tēvam piederēja fotoveikali Stokholmā un Eiziņa jau bērnībā nonāca tiešā sakarā ar kopēšanas un pavairošanas darbu, ko viņa vēlāk daudzkārt pielietoja savā mākslā. Mākslas studijas sāka Stokholmas Mākslas amatniecības skolā, turpinot un beidzot tās Mākslas akadēmiju.

Izšķiŗošu pagriezienu Eiziņas mākslā deva studiju gadi Japānā (1979.-1981.), kur viņa izmantoja japāņu piešķirto stipendiju ievērojamā Tokijas mākslas augstskolā. Sākumā viņa mācījās japāņu kokgriezumu studiju darbnīcā, vēlāk pārejot uz sietspiedes techniku un glezniecību. Atgriežoties Stokholmā, viņa izstāda sēriju „Sāpes un prieks”, kas radīta Japānas studiju laika ietekmē. Līdzīgi japāņu kaligrāfijai spēcīgs spontāns pārdzīvojums apvienots ar stingru savaldītu kompozīciju. Strādāts uz japāņu papīra ar sietspiedi un fotoprojekciju. Abstrakti akrila krāsas laukumi kontrastēti ar smagām lakas krāsas līnijām.

Eiziņas darbi, kad tie sāka parādīties atklātībā, savā raksturā bija ļoti atšķirīgi no tai laikā valdošiem virzieniem zviedru mākslā. Viņa bija priekšā savam laikam, un tikai vēlāk t.s. postmodernisma vidē 1980. gadu beigās Eiziņas darbus sāka vairāk ievērot. Ar divām tai laikā izstādītām sērijām „Vanitas” (veltīga patmīlība) un „Continence” (atturīga savaldība), kuŗās viņa uzskatāmāk un spēcīgāk bija izstrādājusi savu tēlošanas veidu, viņa ieguva kritiķu un publikas atzinību un nonāca šolaiku zviedru mākslinieku pirmajās rindās.

„Vanitas” sērijā Eiziņa rāda dzīvības un nāves paralēlismu, izmantojot citātus no holandiešu 17. g.s. kluso dabu gleznojumiem. Skaisti spīdoši augļi, trauku, galda segu motīvi ielogoti dzelzs rāmī uz vertikāla sarkana un horizontāla melna krāsas fona. Krāsas simbolizē dzīvības un nāves nešķiramību, un skaistie augļi satur sevī jau iesākušos iznīcības, satrūdēšanas procesu.

Sērijā „Continence” fotogrāfiski citāti no Vato gleznām, kas novietoti darbu centrā. Iegarenā horizontālā kompozīcijā šis citāts papildināts ar vairākiem drēbju kroku attēliem tuvskatā. Kroku sastingusi kustība aizsedz un tai pašā laikā parāda kādu noslēptu jau notikušu kustību, tā ir kā atbalss iepriekšējā citātā tēlotam nojaušamam jūtu satraukumam. Tā alegoriskā veidā Eiziņa rāda satrauktu jūtu pārvēršanos sastingušā kustībā.

 

Šādu tēlojamo motīvu divnozīmību vienkāršāk un skaidrāk parāda kāda līdzīgi veidota glezna „The mind of a fool” (vientieša prāts). Te fotogrāfisks citāts Comedia del arte figūras Pjero seja. Tās skumju pilnais skats izteic atziņu, ka nespēj saprast pasauli un tanī darbojošos cilvēkus. Pretstatā attēlam darba kreisajā pusē horizontālu zelta krāsas sastingušu zīda kroku fotogrāfisks motīvs. Metaforas veidā parādīts garīga sastinguma stāvoklis, kas radies jūtīga indivīda galvā, vērojot viņam neizprotamas dzīves parādības. Kompozīciju noslēdz atsevišķi novietots sarkans četrstūris kā kontrapunkts mūzikā, lai ar ārpusē stāvoša elementa palīdzību pasvītrotu motīvu kopsakarību.

Arī savos tālākos darbos Eiziņa turpina tēmas, kur harmoniskas idilliskas ainas sadurtas ar savu pretstatu disharmoniju. Viņa cenšas pēc lielākas vienkāršības, skaidrākas izteiksmes, šajos darbos vairāk novēršoties no tīras glezniecības, lietojot mechaniskus palīglīdzekļus. 1990. gadā izstādītā Fragonāra sērijā pārfotografēti Fragonāra darbu citāti, kur redzamas romantiskas mīlas scēnas. Kā pretstats gleznu apakšējā stūrī sarkans anatomisks zīmējums ar aprakstu, kas rāda sirds šķērsgriezumu. Darbā „Et in Arcadia ego” pielietots stāstošs sēriju zīmējuma veids, četrās daļās parādot idilliskas ainas pakāpenisku pāreju uz izbaiļu pilnas sejas tēlu. Šie citāti pārnesti uz akrila stikla sietspiedes technikā sidrabainā tonī uz melna fona, kompozīciju nobalansējot ar krāsotiem sarkaniem četrstūriem.

 

Nākošais solis Eiziņas darbā 1991. gada beigās lielas instalācijas veidā izveidota izstāde. Augstā un plašā izstāžu lokālā izmantotas visas telpas sienas, sadalot tās lielos laukumos, pārmaiņus apklājot ar Eiziņas zīmētu zobainu melni-sarkanu tapeti, kas gatavota fabrikā, un ar melnu krāsu noklātām sienas daļām. Melno laukumu vidū pakārtas ar sietspiedi apdrukātas zīda drānas, uz kuŗām mainās harmoniski un pretstatoti iznīcības nojautu saturoši motīvi vertikālā grupējumā. Motīvi ir citāti gan no gleznām, gan skulptūrām, gan publikācijām presē.

 

Stokholmā ikgadus notiek plaša starptautiska mākslas mese. Tai Eiziņa bija pagatavojusi sēriju darbu, pielietojot tikai mechaniskus izteiksmes līdzekļus, tādā kārtā nonākot ļoti konsekventā galējībā. Datorā ieprogrammēti melnbalti fotogrāfiski figurāli un ielas skatu motīvi, nosakot to kompozīciju un krāsu gammu. Rezultāts fotolaboratorijā pārprojicēts uz izvēlēta pamata. Sērija nosaukta „The uncompleted” (nepabeigtais), rādot filmu aktieŗu atvietotāju (stuntmen) figūras, kas atrodas kritienā, lēcienā vai akrobātikā, izpildot kādu bīstamu uzdevumu. Tā rezultāts ir iepriekš noteikts, bet tēlots ir pats darbības moments, kad vēl nav zināms, vai tas izdosies.

 

Ārpus Zviedrijas Eiziņa savus darbus rādījusi pārējās Skandināvijas valstīs, Japānā, ASV, Vācijā, Holandē, Igaunijā un arī Rīgā. Nākamajā gadā plānota ap Baltijas jūru esošo zemju kopēja mākslas skate „Rauma Biennale Balticum” Somijā Raumas mākslas muzejā Eiziņa ietilps Zviedrijas grupā. Tāpat nākamgad Eiziņa kopā ar 9 citiem zviedru māksliniekiem reprezentēs zviedru mākslu Meksikā.

 

Avoti:

Lars O. Ericsson, In the blazing shadow of frozen passion.

Nordisk konstcentrums katalog nr. 9. Nov. 1991. „Maya Eizin”.

Hakan Nilsson. „Det synliga som barare av nagot mer.”, Materoa nr. 13, 1993.