Nikolajs Bulmanis

GALVENOKĀRT PAR GLEZNOTĀJU DAUMANTU PĒTERI ŠŅORI*

* Pats tagad parakstās ka Peter D. Schnore, katrā gadījumā ar cieto n.

 

Pēteris Šņore, 1992.   Foto: I. Bulmane.

Aizgājušajā gadā ALMAs gadskārtējais saiets notika Katskiļu kalnos pie Ņujorkas no 2. līdz 4. oktobrim, harmoniskā savstarpējās draudzības gaisotnē, ar gleznotāja Pēteŗa šņores savas dzīves izklāstu gaismas attēlos (sveika, Eleonora Šturma!) un vārdos kā centrālo šīs kopā sanākšanas notikumu. Prombraucot biju cieši nolēmis par norisi un izjūtām uzrakstīt rakstu. Nav ko liegties, rakstīšanas plāni man it bieži piedzīvo novirzīšanos no iecerētā. Oktobris, Latvijas valsts svētki un pēc tam jau, vismaz Ziemeļamerikā, ērti var aizbildināties ar tuvējiem Ziemsvētkiem. Pirmos pieticīgos teikumus par šīm saulainajām krāsu bagātajām dienām ar dzedri dzidrām debesīm un vēsām naktīm esmu uzrakstījis šī gada 21. janvārī.

Šīs piezīmes iesākas ar Augusta Annusa uzrunu pirmajam Amerikas latviešu mākslinieku saietam Klīvlandē 1978. gadā − „Mīļie brāļi un māsas!” Tālāk piezīmēs seko sešu toreiz jau mirušo kādreizējo saietu dalībnieku vārdi: Jānis Siliņš, Mārtiņš Krūmiņš, Ēvalds Dajevskis, Bruno Rozītis, Velta Rozīte un Egils Hermanovskis. Godbijīgas atcerēšanās laiks, it īpaši Augustam Annusam 100 gadu dzimšanas dienas zīmē.

Mans priekšstats par Pēteri Šņori un viņa glezniecību ir cieši saistīts ar Arnolda Treiberga vārdu. Arnolds manā atmiņā bija pārliecināts un neatlaidīgs Šņores mākslas popularizētājs un atbalstītājs emigrācijas latviešu mākslas dzīves aprisēs. Kad 28. janvārī uzzināju, ka Arnolds Treibergs ir ļoti grūti slims, gribēju viņu iepriecināt, aprakstot vēstulē par ALMAs saieta notikumiem un it īpaši par Šņores ilustrēto priekšlasījumu. Vēstuli iesāku 1. februāri. Rakstāmais izstiepās pagaŗš. Domājot, ka vēstules uzmilzušais apjoms varētu slimnieku pārāk nogurdināt, 10. februārī uzrakstīju krietni saīsinātu variantu, ko nosūtīju uz Pensilvāniju nākamajā, tas ir Arnolda Treiberga nāves dienā.

Pārlasot uzrakstīto sapratu, ka trūkst biogrāfisku datu par Šņores dzīves gaitu un viņa darbu fotogrāfijas. Lūdzu Pēterim šo informāciju. Desmitajā aprīlī saņēmu no Pensilvānijas paprāvu kasti (oriģinālais iepakojums automobiļa aizdedzes regulējamai siksnai ar visu pamācību). Kastē visai ērti atpūtās četras fotogrāfijas un vienas lappuses dzīves apraksts mašīnrakstā, bet uz kastes uzlīmētā muitas deklarācijā, kur prasīts pēc sīka satura apraksta, tikai viens vārds − Siksna! Mans vārds un adrese uz kastes uzlīmētas baltas lapas mākslinieka rokas vilktā kaligrāfijā ar īpaši dižiem burtiem. Vienā no atsūtītām fotogrāfijām redzama ainava, kuŗas nosaukums angliski ir Persig’s Stroll. Šņores pievienotais komentārs: „Pareizi būtu ‘Pirsiga taka’, pēc amerikāņu rakstnieka, kuŗš sarakstījis ļoti ieteicamu grāmatu − Zens un motociklu remontēšanas māksla. (Zen and the Art of Motorcycle Maintenance). Pēc tam pievienota piezīme, ka darbs 1992. gadā ieguvis amerikāņu Dizaina Akadēmijas gadskārtējā izstāde Benjamiņa Altmaņa godalgu ainavu glezniecībā.

 

Beidzot, rezumējot iepriekšminētos avotus par gleznotāja Pētera Daumanta Šņores līdzšinējo dzīves gaitu. Dzimis 1939. gadā Rīgā. Septiņu gadu vecumā zīmējis dūmus, jā taisni dūmus, un tā Šņores atmiņā palikusi kā pirmā aizraušanās ar mākslu. 1949. gadā kopā ar vecākiem iebraucis Amerikā. Mācījies Ņujorkas un Sirakūzas skolās un pēc tam (1957.-1959. g.) studējis Sirakūzas universitātē, iegūstot daiļo mākslu bakalaura (B.F.A.) grādu 1962. gadā. Sešdesmitajos gados četrus gadus studējis mākslu Pensilvānijas mākslas akadēmijā (vecākā ASV). Sešdesmito gadu otrā pusē mācījies Kalifornijas mākslas un amatniecības kolledžā (California College of Arts and Crafts) Oklandē. Domstarpību rezultātā šo augstskolu atstājis pirms maģistratūras nobeigšanas, bet pēc trim gadiem tur atgriezies un 1969. gadā ieguvis M.F.A. grādu.

Mākslas skolās, pēc Pēteŗa domām, iemāca ne tikai techniku, bet palīdz izkopt izjūtu par un attieksmi pret mākslu. Bet no otras puses (ak, vienmēr šī otrā puse) studentiem ar attīstītu smadzeņu labo pusi mēģina šīs labās puses tendences iznīcināt un piespiest viņus darīt kreisās puses smadzeņu darbus. Arī vēlāk mākslas pasaulē valda šis Orvela sindroms − talantīgus labās puses smadzeņu māksliniekus vērtē un kritizē kreisās puses smadzeņu kritiķi. Jā, par kritiku − Pēteris Šņore jau labi sen raksta izstāžu recenzijas Filadelfijas un apkārtnes mākslas mēnešrakstam Art Matters. Raksta visumā ar pozitīvu ievirzi, kritizē piesardzīgi ja vispār, it īpaši jaunākus un vēl mazpazīstamus māksliniekus. Tad vēl ar tādu kā smaidiņu izskaidroja, ka spēju kritiski vērtēt saglabāja pateicoties tam, ka nav gājis bērnudārzā, jo tur cilvēciņš tiek neglābjami sabojāts ar atkārtotām, pārmērīgām uzslavām.

Kalifornijas mākslas augstskolā studējis reizē ar vēlāko slavenību Denisu Openheimu, kuŗš bijis bagātnieka dēls no Havajas un jau toreiz ļoti sistemātiski pētījis dažādu formātu izstāžu iespējas. No personiskās pieredzes Pēteris domā, ka Amerikā (un varbūt vispār) studiju laikā ir grūti uzminēt, kuŗš vēlāk mākslas pasaulē izvirzīsies un kļūs pazīstams.

Dzīves aprakstā kā savus mākslas skolotājus Šņore uzrādījis Elmeru Bišofu (Bischoff), Benu Kamahiru, Frensisu Speitu (Speight), Franklinu Vatkinsu (Watkins), Valteru Stumfigu (Stuempfig) un Keitonu Pinkertonu. Arī man kā ASV mākslā mazzinīgam vairāki no šiem vārdiem sasaistās ar pazīstamu gleznotāju rokrakstiem un, ja nemaldos, Kamahiru kā vienu no saviem meistariem minējis arī Laimons Eglītis.

Iesākumā Šņore ir bijis abstrakcionists. Zināma ekspresija, kas vienkāršojas, kļūst atturīgāka līdz monochromi melnais bareljefs ir tīri minimālās mākslas jomā. No gleznas paliek pāri logats, kas atrod vietu pie sienas un ielogo laika un nejaušības veidotās patīnas un virsmas variācijas. Arī patreiz mākslinieku saista garīgums un fascinē minimālisms, bet šodien jau tā ir reālistiski ievirzīta glezniecība − ainava, klusā daba, portrets. Ja minimālisms ir Šņores „īstā” māksla, viņa dziļākā būtiskākā tiekšanās, tad reālistiskā nosliece, kuŗā viņš strādā, ir sava veida garīgā terapija, lai sevi pasargātu no meklēšanas iznīcinošā dziļumā. Bet vispār Šņore mākslā var atrast mieru, un „ja es negleznotu, tad laikam nošautos”. No tā tomēr nav jābaidās, jo Šņore domā, ka reālismā vēl ir iespējas, kas nav realizētas. Lielais ceļrādis Pēterim ir viņa viengadnieks, spāņu gleznotājs Antonio Lopez Garcia. Sekojot šī smalkā reālista aicinājumam, Šņore sakās strādājam savādāk un tamdēļ ar cerībām vēl kaut ko būtisku sasniegt.

Ainavu gleznojot, Šņore jūtoties kā simfoniskā orķestra diriģents, kur ainavas elementi ir it kā orķestŗa instrumenti, un „es parādu katram gleznas elementam (lietai, laukumam, līnijai pat punktam) cik skaļi, cik klusi un taisni kā”. Skatāmies ekrānā, golfa laukums jūrmalā. Daļēji gleznots no fotogrāfijas, bet debesis ar baltajiem mākoņiem īpaši iegleznotas, lai veidotu kontrapunktu ar zemi. Par šo tēmu esot gleznojis vairākus darbus, ar kuŗiem kādu laiku labi nopelnījis bagātnieku rajonā. Jā, Pēteris Šņore ir tīrs profesionālis, kas strādā tikai glezniecībā, ja neskaita paša darinātos gleznu logatus. Pats remontējot arī savus automobiļus, jo garāžās dīrā vai ādu nost. Diapozitīvā varam apbrīnot paša sameistarētu zāles pļaujamo mašīnu un celto darbnīcas piebūvi. Skatāmies Šņores „mežu gleznas”, par kuŗām ieguvis amerikāņu Nacionālās Dizaina akadēmijas godalgas un pašam jāizsveŗ, cik tur dabā noskatītais vai fotogrāfijā fiksētais, cik paša „diriģenta” ritma un harmonijas izjūtas radītais. Taisni tā un ne savādāk!

Īpaši panorāmiska ainava ar tiltu priekšplānā savdabīgā trapezas formas kompozīcijā. Mākslinieks gleznā gribējis radīt vientulības sajūtu, mistisku noskaņu. Reizēm ainavā atrodoties it kā no zemapziņas izniruši, dabā nenoskatīti elementi − „lūk, tilta viņā galā it kā Staļina uzacs un ūsas”.

Par portretglezniecību Pēteris saka, ka sievietes parasti gribot, lai tās izskatītos 25 gadus jaunākas, „bet es viņas gleznoju 10 gadus jaunākas”. Portretā Šņorem īpaši nozīmīga esot galvas konstrukcija. Pēdējā laikā (kopš viņš kļuvis piecdesmitgadnieks) viņam esot sajūta, ka, gleznojot galvu, viņš to it kā veidotu no māla, izjūtot, kā veidojas piere, kur izvēršas vaigi un tamlīdzīgi. Sajūta, ka galvas formai ir kāds kopsakars ar ģeoloģisku nogulšņu veidojumiem.

Pēterim žēl, ka pārdevis visus savus puķu gleznojumus, jo fotogrāfijās puķes zaudējot krāsu. Klusās dabas gleznojot lēnām un reizēm, kad esot apjucis, sākot ar kaut ko visai ikdienišķu. Klusās dabas glezno mazos formātos daļēji tamdēļ, ka gleznu, kas nepārsniedz 10 collas, var uztvert vienā skatījumā. Latviešu glezniecībā Šņorem ļoti simpātiskas esot Līvijas Endzelīnas klusās dabas. Tās viņu vedinot atcerēties Velaskēzu.

Atceroties Pēteri Šņori pagājušo rudeni Katskiļos, īsti nevaru atrast vārdu viņa priekšnesumam. Šķiet, ka tā nebija ilustrēta lekcija. Varbūt drīzāk saruna par savu dzīvi un mākslu, līdz ar gaismas attēlu rādīšanu. Man šķiet, ka Pēterim bija vajadzīga kopīgā sapratne ar mums, tiem apmēram 30 klausītājiem un skatītājiem. Kopā pabūšana ar smiekliņu par jocīgo, ar prieku par skaisto, ar refleksiju par nopietno. Moderni jau to varētu saukt par komunikāciju. Es domāju, ka viņam ir vajadzība, lai skatītāji dalās ar viņu kopējā mākslas sapratnē vai vienkārši cilvēciskā attieksmē pret viņa mākslu. Smaids, prieks, varbūt arī apbrīna, klusa pārdoma vai pat dziļa doma un vēl citas cilvēciskas attieksmes izpausmes − tā tas varētu būt, nu vismaz apmēram. Man radās respekts pret Pētera dzīves veidu, jo es tur saskatīju būtisku neatkarību, līdzīgi kā šodien daudzās latviešu zemnieku sētās. Audzināt dēlus un būt māksliniekam šodien Pensilvānijā nav viegli. Pēteris jau arī, šķiet, nemeklē vieglumu, bet savas mākslinieka dzīves cieņpilnu izdzīvošanu. Mani fascinēja viņa profesionalitāte, kuŗa tiek balansēta reālās dzīves nepieciešamība pārdot savus darbus ar iekšējo vajadzību padarīt savu mākslinieka darbu.

Daumants Pēteris Šņore neapšaubāmi ir Pensilvānijas mākslinieks, bet kaut kas šo Valža Āboliņa viengadnieku tomēr velk pie latviešiem, un latviešiem viņš ir vajadzīgs! Cits teiks, mums jau tā tie mākslinieki padomju laikā saražoti pāri mēram un tamdēļ par daudz. Labi, labi, bet Daumants Pēteris Šņore latviešiem tomēr ir vajadzīgs, jo tāds kā viņš mums ir tikai viens. Sešdesmitajos gados studējis Pensilvānijas Mākslas akadēmijā un mākslas skolā, no kuŗas gandrīz vai saredzēt Zelta vārtu tiltu. Mācījies pie Elmera Bišofa un Bena Kamahiras. Glezno portretus ar tēlnieka izjūtu, komponē Amerikas mežu sonātes un maz mazītiņas klusās dabas, kuŗas skatītājs var iekampt vienā skatījumā − nu redziet paši!

Nesen jūnijā Šņorem bija solo izstāde Riverside galerijā Ņudžersijā. Cik nu tas tālu no Pensilvānijas, un no Ņujorkas arī tikai nieka stundas braucienā. Gluži žēl, iedomājoties, ka neredzējām.