JG193 Kroje. Vecā nama atmiņas

Ilze Kroje

VECĀ NAMA ATMIŅAS − „Balets ...”

Dienās, kad latviešu balets Rīgā ar krāšņu sarīkojumu sēriju atzīmēja savu septiņdesmito gadskārtu[1], te, kādreiz staltajā ēkā kanāla malā, neviens neiegriezās ... Nedzirkstīja ugunis, neskanēja instrumentu balsis, vien dažā logā svilpoja drēgnais februāra vējš un vakarīga debess caur vaļējiem šņorbēniņiem meta vāju gaismu uz vietu, kur kādreiz bijusi skatuve. „Aizmirsuši... jau kur tas laiks, kopš visi iet gaŗām ar līkumu. Bet reiz taču steidzās pie manis no visas pilsētas, no Latvijas; kā toreiz − 1922. gada 22. decembrī, Latvijas baleta dzimšanas dienā!” − prāto vecais nams, un, celtniecības trokšņiem dienas beigās noklustot, sagaida savu uzticamo apmeklētāju atmiņas.

Jā, toreiz bija gan te ļaužu drūzma. Pie palievenēm apdomīgi stūrēja nedaudzie, karietēm līdzīgie Rīgas auto, pa kāpnītēm augšup steidza svētku viesi. Zālē valdīja rosība un čala, svinīgi tērptajai publikai ieņemot ieejas kartēs norādītās vietas. Te nu bija skatāma vai visa Rīgas gara pasaule! Beidzot lielais kroņlukturis dziest un gaidpilnajā klusumā ieiet pirmās mūzikas skaņas. Mocarts − „Veltīgā uzmanība” − latviešu baleta pirmā lielā izrāde; ne vien dejiskas, bet arī nacionālas pašapziņas zīme.

Atmiņas trauc tālāk. Vēl gaisos neredzamas, līdz ar Čaikovska pasaulslaveno melodiju, savam patvērumam tuvojas gulbja spārnu vēdas. 1926. gadā ir pirmais no pieciem nākamiem „Gulbja ezera” iestudējumiem, kas atklāj respektējamu latviešu baleta iezīmi − rūpīgi koptu klasiskās dejas skolu.

Tēli acu priekšā mijas un mainās, rau Jānis Mediņš diriģenta pults izstarotās gaismas saliņā sava lolojuma − pirmā latviešu nacionālā baleta „Mīlas uzvara” − pirmizrādē, 1935. gada 9. maijā.

Veras kādas durvis un mūsu priekšā aizlokās šaurs koridors − ne vairs paklāju, ne gaišo spuldžu, vien vilina kāda eju un krustceļu labirintā pulsējoša dzīvība. Esam pārvērtību valstībā, kur it viegli var gadīties sastapt Apburto princesi, Žizeli, Pelnrušķīti, pašu Riekstkodi vai Doktoru Aikāsāp. Pa stāvām trepītēm, no mazām kā putnu būrīši ģērbtuvītēm nākdami, puantēm pie klona grīdas piesitoties, garām aizdip viegli solīši. Ejas vijas un dalās, atvedot pie smagām dzelžu durvīm. Cik daudzi tās sirdij drebot vēruši; durvis uz − skatuvi. Pavērsim ...

Vispirms apziņu aizsniedz rāmas orķestŗa skaņas, pretī dvašo skatuves putekļu īpatā smarža, bet skats, aprodot ar tumsu, aiztrauc līdz rampas malai un tveras tai fascinējošā telpā, kas vai ik vakarus vienotā pārdzīvojuma lokā ietver skatuvi un skatītāju.

Tepat līdzās starmeša aplītis seko trauslam stāvam. Apbrīnojami vijīgi viļņo ... spārni. Tūlīt, tūlīt putns atrausies no zemes. Tomēr − tā nekad nenotiek. Sen-Sanss liek neskaitāmiem gulbjiem aizvien no jauna pārdzīvot savu aizlauztību; vēl kustība un ... sastingums. Smagi nošalc, nesdams līdzi atsvaidzinošu gaisa plūsmu, ciet veroties aizkars, atstādams skatuvi puskrēslā. Velta Vilciņa pārtop atkal sevī un izslīd pa pamīšus liktā aizkara starpu pie skatītājiem. Pret smago audumu sitas aplausu vilnis − atzinība vienam no pasaules izcilākiem „Mirstošajiem gulbjiem”. Cits vilnis apšalc Janīnu Pankrati, Aleksandru Lembergu un Ati Spuru − temperamentīgo „Bolero” trijotni. Tāpat kā savulaik latviešu baleta zvaigznes − Edīti Pfeiferi, Mirdzu Griķi, Hariju Plūci, Voldemāru Komisāru, Arvīdu Ozoliņu ...

Šie vārdi liek atcerēties arī par latvju baleta zaudējumiem. Liktenīgās 1944. gada oktobra dienas aizrāva no Latvijas teātra labākos spēkus. Pēckara gados mākslas ceļš traģiski samezglojās Mārim Liepam, iekļūstot Maskavas Lielā teātra neredzamo galma un aizkulišu cīņu atvaros. Latviešu Liepas − viņa dēls un meita, baletdejotāji − tā arī sakņojušies svešā zemē. Pasaulē devušies arī Mihails Barišņikovs un Aleksandrs Godunovs. Aizsaulē − Aleksandrs Lembergs, diriģents Jānis Hunkens un baleta fotomeistars Žanis Legzdiņš.

Viņa foto momentuzņēmumi atgādina par efemērās baleta mākslas neaizmirstamiem mirkļiem − Romeo un Džuljetas, Annas Priedes un Haralda Ritenberga ģeniālo duetu 1953. gadā, Ināru Ginteri piemīlīgajā Pelnrušķītes tēlā, blondo ziemeļu Karmenu − Ināru Ābeli, lidojošo Larisas Tuisovas Gajanē, Esmeraldas − Zitas Errsas dejas skaidrību. Kā Skaramušu redzam Genādiju Gorbaņovu, pirmoreiz Blaumaņa Edgaru − Aivaru Leimani.

No visiem šiem māksliniekiem staro viņu skolotāju un skolotāju skolotāju pieredze. Sākot ar leģendāro Aleksandru Fjodorovu-Foninu, kuŗa pārcēla uz Rīgas baleta skatuves vai visu Pēterburgas Marijas teātŗa „zelta” repertuāru; ar Osvaldu Lēmani − pirmā latviešu nacionālā baleta sacerētāju un iestudētāju; pēckara gadu latviešu baleta „granddāmu” Helēnu Tangijevu-Birznieci, vēlāk − Janīnu Pankrati, līdz sasniedzot Litu Beiri un Aivaru Leimani, kas šobrīd gatavojas baletmeistaru diplomeksāmeniem Valsts Teātra mākslas institūtā Maskavā.

Bet Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā tikmēr jau sešdesmit gadus ik rītu sākas darba diena − treniņstienis, plié, battemants tendus, jeté ...

Baleta svinību noslēgums − piektās dienas novakarē, mākslas līdzjutēju pārpildītā Dailes teātrī, kas, tāpat kā Operetes teātris, dalās ar „operniekiem” dzīves telpā viņu „trimdas” gados − izskanēja ar dejas simfoniju, apoteozi − Bēthovena Septīto. Saistoša dejas filozofija un kustību polifonija, neviltotus radošas atklāsmes elementus nesoša mūsdienīga mākslu sintēze bijusi pa spēkam Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra orķestrim, ar tā māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu V. Gaili, un baleta māksliniekiem, ar horeogrāfi un inscinētāju L. Beiri, šais viņiem divtik smagajos laikos, kad nav nedz sava jumta virs galvas, nedz stabila pamata zem kājām ... Tā? Vai šeit neslēpjas Bēthovena mūzikas mums sūtītais nezūdības meklējuma novēlējums un dziedinājums?

Noslēguma akordam skanot, priekšplānā esošā latviešu baleta princese Inese Dumpe paceļ, Dailes teātra nelielajā zālē, acis iedomātā operas nama zāles augstumos...

„Lai tava mūzika kā zobens šķeļ līdz sirdij tirgus troksni”. (R. Tagore)

[1] No 1993. g. 2. līdz 6. februārim bija skatāma Glazunova baleta Raimonda pirmizrāde, Latvijas baleta vēsture dokumentālajā kino, izstāde „Latvijas balets” − Ž. Legzdiņa fotogrāfijās, izstāde „70 gadi uz puantēm” Teātŗa muzejā; varēja apmeklēt, atvērto durvju dienā, Rīgas horeogrāfijas vidusskolu un atklātās treniņstundas, tikties ar baleta māksliniekiem pārrunu stundās, noskatīties viesu − baleta mākslinieku − koncertu. Noslēguma sarīkojumā, 6. februārī Dailes teātrī, 3. daļā bija jauniestudējums − Bēthovena 7. simfonija − veltījums Latvijas baleta septiņdesmitgadei.

Raksta autore Ilze Kroje dzimusi 1963. g. 28. jūnijā. 1988. g. beigusi Jāzepa Vītola Valsts konservatoriju specializējoties muzikoloģijā. 1993. g. nobeigusi ērģeļu klasi mācoties pie Tālivalža Dekšņa. Red.