XXV

 

I Latvija vēlēšanu burzmā.

Latvija pēc visām krīzēm un lēkmēm ir atkal uz zara. Pēc 62 mana mūža gājuma gadiem Latvijā notikušas aizklātas, tiešas un universālas vēlēšanas. Pat Zemnieku Savienība ir atjaunojusies. Un vislabākās ziņas ir tās, ka šinīs vēlēšanās latvieši nepadevās ekstrēmistiem − ne Latvijas, ne emigrācijas klaja naida kurinātāji, un tādu netrūka, caur meiju vārtiem neizgāja. Un, ja ne pilnīgi noraidīja, tad vismaz nolika zemākā plauktā tādus negatīvisma pūtējus, kā untumaino Berklāvu un emigrantu Aristīdu Lambergu. Zīgerista īstā lojalitāte ir tikai pašam sev un liekas, ka nekur citur pasaulē viņš tik lēti sev ēnu nebūtu nopircis. Jāsaka, ka arī vairums krievu balsoja par partijām ar tieksmi uz centru.

Par Latvijas Ceļa sekmēm politologiem būs daudz ko runāt. Daudzi pareģo, citi cer uz Ceļa drīzu izjukšanu. Ir tādi, kuŗi domā, ka Latvijas Ceļš radās divu pretpolu kopēja oportūnisma rezultātā, citi, ka Ceļš pēc Tautas frontes fiasko ir atjaunots mēģinājums Latvijas politikā radīt plaša spektra anglosakšu tipa partiju. Ja pirmajiem ir taisnība, tad visai drīz mēs varam sagaidīt gaŗo dunču nakti. Ceļa sekmes būs atkarīgas no tā, vai tā deputāti spēs apspiest savas ideoloģiskās noslieces un darboties politiski plurālistiskā gaisotnē. Man ir bažas par dažu emigrantu (galvenokārt emigrācijas siltumnīcā izdīgušajiem politiķiem, brāļiem Pavlovskiem un Meierovicu) spēju pārsviesties kompromisu politikā. Latvijas Ceļš iet pret politiskām tradīcijām Austrumeiropā, kur dominē ideoloģija. Lai Ceļu saturētu kopā vajadzēs daudz politiskas gudrības, kas Ceļa vadībai varbūt ir ierobežotā daudzumā. Neatkarīgi no partijas rašanās iemesliem, Ceļa tuvākā darbība daudz iespaidos Latvijas politiku nākotnē. Tautas frontes pieredze, kas bija pirmais mēģinājums radīt koalīciju, par Ceļa nākotnes izredzēm neko labu nesaka.

Kā sekmīgākais politiķis šinī gājienā ir jāuzskata Gunārs Meierovics. Kopš atmodas sākumiem, neskatoties uz pieticīgo intelektu, viņš savu vārdu ir izspēlējis kā profesionālis. Pretstats ir Mavriks Vulfsons, kuŗš no 1988.-1989. gadu augstienes, nemācēja, nevarēja vai viņam neļāva nolaisties. Ja vēl tikai pirms diviem gadiem viņš bija visiecienītākā persona Latvijā, un likās, ka viņš būs viens no atjaunotās Latvijas dominējošām personībām, tad šodien liekas, ka viņš bija saņēmis daudzus strīpojumus, un lai gan Jurkāns savā sarakstā viņu bija augstu ielicis, pat Saiemā neietika. Tāpat kā par Meierovica sekmēm, mēs arī ilgi runāsim par Vulfsona kritienu. Kas notika? Šo iznākumu jau prognozēju pēc viņa Rumbulas runas. Ja tikai nesen mēs raudzījāmies uz Vulfsonu kā gudrības avotu, tad šobrīd viņš stāv šaustīts un bez „nākotnes” Latvijas politikā. Meierovics ir cilvēks bez „pagātnes” un jāsaka, arī bez rakstura īpatnībām (ohne Eigenschaften). Turpretim Vulfsons, cilvēks ar daudz lielāku intelektuālu bagāžu, ir pagātnes pārbagāts − kā Sv. Sebastians, vecā režīma virvēm sasiets un bultām cauršauts. Uz Vulfsona likteni atskatoties mēs redzam, ka viņam ir daudz kopēja ar virkni Austrumeiropas bijušo komunistu zvaigžņu (piemēram Dubčeku), kas kā meteori iedzirkstējās atmodas sākumā, bet pareizo brīvas sabiedrības valodu neatrazdami, ātri izkvēloja.

 

*
 

Latvijas vēlēšanas lieku reizi pierādīja, ka vecās politiskās kategorijas vairs neder. Ar politiskā marksisma miršanu, lai gan pasaule to vēl nezina un, ja uzzinās, neticēs, vienā kapsētā ar burtkopu PSRS ir apglabāts 19. g.s. no franču revolūcijas iemantotais kreiso-labo spektrs. Šī spektra kategorijas jau vairs nederēja 1930. gados, bet padomju tanki un lielais aģitpropa aparāts tās saglabāja un ar varu un kodolieročiem, ne tikai Latvijai bet visai pasaulei, uzturēja vēl 60 gadus. Jaunas politisku jēdzienu vārdnīcas radīšana ir tuvākais politologu uzdevums. Beidzot gribot negribot valoda būs jāpiemēro praksei. Politiķi darbojās no prakses, rakstītāji no valodas. Vai atkal atstāsim dzejniekiem šo aizu pārkāpt? Piemēram, ko šodien Latvijas vēlēšanās nozīmēja apzīmējums „kreisie”? No vienas puses tie būtu tādi, kas tīko atjaunot padomju iekārtu − īstie internacionālisti, bet no otras viņi uzsvaru liek gan uz imperiālismu, gan uz vardarbību, gan demokrātijas iznīcināšanu. Varētu arī teikt, ka kreisie ir tā sauktie nacionālie radikāļi, gan krievi, gan latvieši, kas plivina „nacionālisma” karogu, bet viņi it kā iekāpj fašisma zaņķī, marksistu dēvētā labajā spārnā. „Kreisie” varētu būt to sociālistu paliekas, kuŗi 19. g.s. un 1920. gados pārstāvēja „kreisiskumu”. Īpatnēji vērot, ka Latvijas vēlētāji visumā noraidīja visus kreisiskuma variantus. Strādniecību kā vēlētāju grupu kampaņas literatūrā nepamanīju.

Impērijas sabrukšanas laikā kā vēsturiski patētisku žestu Austrumeiropā varēja novērot, ka daudzi komunistu varas vīri, pat ar praksi čekā, Gorbačovu ieskaitot, atmodas laikmetā pa laikam mēģināja pozēt kā „sociālisti”, it kā strādniecības aizstāvji. Tas, protams, viņiem neizdevās, jo padomju iekārta bija iznīcinājusi i Raiņa pamatšķiras i sociālisma jēdzienus. Šī padomju nomenklatūras aklā vēlme atgriezties 1900. gadā, pirms Ļeņina sociālisma, ir iluzoriska, jo tā balstās uz laika zoba un tārpu sagrauztas vārdu čaulas, kam vairs nozīmes praksē nav. Šī vārdu čaula ir tikpat caurgrausta kā pati PSRS struktūra, kas reformām nepadevās. Bijušās nomenklatūras vīriem un sievām daudz lielākas līdzības ir ar plēsīgā kapitālisma tipiem, un jāsaka, ka tie, kas izvēlējās kapitālisma ceļu, tika daudz tālāk un gluži tik smieklīgi neizskatījās. Nagu maucēju vēsturiski augstākā pakāpe ir ādas maucēji. Attīstītā sociālisma virsstādija ir primitīvais kapitālisms. Lai gan tanī pašā reizē ir jāsaka, ka īsta sacensība nomenklatūras kapitālistiem ar amerikāņu un japāņu prototipiem vēl nav notikusi.

Vai no šī „kreisais-labais” modeļa mēs jebkad varēsim izbēgt, vai no impērijas drupu kaudzes jebkad varēsim izrakties? Šim tematam pienāktos plašāka analīze un dziļāka ieiešana Austrumeiropas politikā. Tas viss būs atkarīgs no tā, ar kādu enerģijas lādiņu esam gatavi šai problēmai pieiet. „Kreisais-labais” modelis radās revolūciju un ideoloģiju laikmetā un tagad atskatoties mēs redzam, ka tas jau ir pagātnē − tam pieder, kā Staļins savā konstitūcijā rakstīja, vesela sabiedrisko attiecību ēra. No Amerikas pieredzes, kas jau divus gadsimtus dzīvo stabilas demokrātijas laikmetā, mēs redzam, ka politiskie praktiķi izvērtē savus līdzgaitniekus no četrām kategorijām: attiecībās pret demokrātiju, reformu, centru un attiecīgā politiķa raksturu. Varbūt stabilas demokrātijas laikmetam piedienīgāks būtu centra un apļu schēma. Varētu darīt tā, kā Dante: sarindot apļos politiķus pēc viņu ļaunuma un noziegumu pakāpēm, sākot ar pirmo apli perifērijā un ejot pa aplim uz centru paša ļaunuma sirdī. Bet var darīt arī otrādi, iesākt centrā, kur mitinās eņģeļi − vistīrākās, pilnīgākās, un altruistiskākās demokrātijas atbalstītāji un tad kustēties uz āru: politiķus izvērtēt pēc šīs ideālu schēmas. Vienādi vai otrādi Latvijas vēlētāji, varbūt pilnīgi šos procesus neizprazdami, izvēlējās centrisma ievirzi, tos kandidātus, kuŗi uzsvaru lika uz kompromisu. To mēs varam secināt gan no izstrīpotiem gan krustus ieguvušiem kandidātiem. Arī Ceļa sekmes ir izskaidrojamas nevis ar ievērojamām personībām, kā viņu aģitatoru puduris centās iestāstīt, bet ar plašā spektra, kompromisu rezultātā sastādīto sarakstu. Vai Latvijas vēlētāji izprata, ka 19. g.s. ideoloģiju posms ir beidzies? Meierovics kampaņas beigu posmā nosauca Zīgeristu par fašistu. Šis komentārs, kas dažiem likās kā katla mēģinājums nomelnot grāpi, varbūt visspilgtāk demonstrēja Ceļa tieksmi uz centru.

 

*
 

Daudz lamātā 4. maija valdība tagad ir vēsture. Lai demagogs Berklāvs kaunas, saukdams šo valdību par nodevējiem un Latvijas iztirgotajiem. Retrospektā šai valdībai mēs varam dot pilnu 5. Nenoliegsim kļūmes detaļās, bet galvenos gājienos grūti iedomāties, vai cits vadošais ansamblis būtu izdarījis labāk. Kā galvenos valdības sasniegumus varam minēt: Latvijas neatkarības de jure atdzīšanu un tās ievadīšanu internacionālos forumos; un Latvijas naudas nostabilizēšanu. Visspilgtāk valdība demonstrēja savu raksturu, pat varonību, augusta krīzes dienās. Valdību var arī uzlielīt par veiksmīgu nacionālo attiecību politiku − neskatoties uz imperiālistu provokācijām uzkarsēt latviešu-krievu-žīdu attiecības, neviens ekscesiem nav padevies. Godmanis atpūtu ir godam nopelnījis. Labi, ka viņu neievēlēja, jo cilvēks ir pārstrādājies, savu pienākumu Latvijai izpildījis. Atelpa, tāpat kā Dainim Īvānam, viņam var nākt tikai par labu. Neticu, ka ievēlētā Saeima un jaunā pagaidu valdība pēc diviem gadiem varēs atskatīties uz līdzīgi košu panākumu buķeti.

 

*

 

Neatliekama daļa no 4. maija republikas sekmēm pienākas presei. Neaizmirsīsim Māŗa Čaklā vadīto Literatūru un Mākslu atmodas laikmetā, E. Veidemanes Atmodu laikā, kad čeka vēl darbojās un sauca redaktori uz izrunāšanos, un Viktora Daugmaļa augusta krīzes Dienas virsrakstus un uzsaukumu aizstāvēt Latviju un demokrātiju. Arī vēlēšanu kampaņas laikā prese pacēlās uzdevumu augstumā, reportāža par programmām un kandidātiem bija daudzpusīga, plaša un informatīva. Jāsaka arī, ka lielā Latvijas prese nenoslīka šaurā partejiskumā, kā tas mēdz notikt vecajās demokrātijās.

 

*

 

Tauta Latvijā nav bez iepuves. Slogs un sodi ir bijuši smagi, pat jābrīnās, ka daudzi izdzīvoja. Kā pretstats tiem bijušajiem komunistiem, kuŗi tagad uzdodas par super-progresīviem, it kā augstākās demokrātiskās ētikas pārstāvjiem, ir sakropļots latviešu patriota tips − tie komunisti, kas pārcenšas deklarējoties par super-latviešiem. Pa laikam tas izpaužas pie Ulmaņa pielūdzējiem, bet arī tautā vispār šis super-latvieša tips ir biežāk sastopams kā bērnībā atceros, vai pat emigrācijā esmu sastapis. Pietuku Krustiņu latviešiem nav trūcis, bet šie jaunie patrioti liekulībā iet soli tālāk. Viņi deklarējas, vai vajaga vai nevajaga, neatkarīgi vai kāds klausās vai nē. Otrā pasaules kaŗa veterāni arī ir sadragāta grupa. Čekas prāvu archīvā ir redzams, ka tūkstošiem latviešu kaŗavīru, kas pēc kaŗa nonāca SMERŠa un čekas rokās saudzēti netika: spīdzināšana šeit nebija galvenais, daudz degradējošāka bija uzspiesta melošana un nepatiesu liecību došana pret saviem biedriem. Arī viņu pozas nav viegli lasāmas un lai gan viņi ir jau gados arī viņi bieži uzvedās bijušajiem komunistiem līdzīgi. Pozitīvais pie daudziem bijušajiem komunistiem ir tas, ka viņi, atšķirībā no nacistiem, ir, bija, būs bezprincipa cilvēki: viņi dara to, ko vara pavēl. Bijušie komunisti būtu simtreiz lielāka problēma, ja viņiem būtu kaut kāda ētikas izjūta. 1940. gadā iebaidītā paaudze pārlieku bažījās par veco nomenklatūru. Žēl, ka mums vairs nav Brāļu Kaudzīšu, kuŗi viņus pienācīgi aprakstītu.’

 

II

 

Vēl par Mavriku Vulfsonu. Mūsu takas turpina samezgloties. Pirmajos atmodas gados attiecības bija ļoti pozitīvas: lielīju viņu, viņš mani. Pamatā viņam patika, ka es uzbruku dažādām himlerisma un nacisma paliekām latviešu, it sevišķi emigrantu, apziņā, bet tad, kad sāku uzbrukt sovjetismiem, t.i., tiem naida kurināšanas simboliem, kas bija izperināti Maskavā, Vulfsons sabozās. Mūsu saskare ir pasliktinājusies kopš šī gada sākuma, kad Vulfsons gan televīzijā, gan avīžu intervijās (Rīgas Balsī un Dienā), meklēdams antisemitisma piemērus Latvijā, nosauca mani par antisemitisma veicinātāju, pievedot kā piemēru manu rakstu Dienā, „Kļūdas par Holokaustu Latvijā”. Kopš tā laika esmu uzdevis viņam sēriju jautājumu, gan personīgās vēstulēs, gan caur presi, bet diemžēl viņš nav nevienu no tiem vēl atbildējis. Tā kā jau ir pagājis pietiekoši ilgs laiks, tos par jaunu sakopošu, lai lasītāji redz, no kādiem jautājumiem Vulfsons izvairās.

Jautājumi vijās ap to, ko Vulfsons teica savā Rumbulas runā un intervijās deklarēto liecību par to, ko viņš dzirdējis Jeckelna prāvā. Intervijās viņš apgalvojis, ka 1946. gadā viņš bija preses pārstāvis šajā prāvā, bet līdz šim ne Vulfsons pats ne viņa paziņas nav varējuši nosaukt avīzi, pie kuŗas viņš toreiz strādāja. Intervijā Vulfsons apgalvoja, ka viņš prāvā ir bijis klāt un dzirdējis Jeckelnu deklarējot, ka latvieši ir bijuši labāki žīdu šāvēji nekā vācieši. Viņš arī apgalvoja, ka viņš par prāvu rakstījis, bet tikai uz CK pavēli izlaidis tekstu par latviešiem. Vulfsona reportāžas no tiesas zāles līdz šim ne ar bibliogrāfisku rādītāju palīdzību, ne izšķirstot tā laika presi, man nav izdevies atrast. Te seko mana vēstule Dienai, kas līdz šim nav iespiesta:

 

Dienas redakcijai, 1.22.1993

Beidzot, ir vēl elki, kuŗi ir ieceļojuši cilvēku prātos no dažādām filozofiskām dogmām un nepareizām pierādījumu metodēm. Šos es saucu par teātŗa elkiem; pēc manas saprašanas visas iemantotās sistēmas ir tikai skatuves lugas, kas attēlo pašradītu pasauli, nereālā un izpušķotā veidolā.

Francis Beikons (Bacon)

Cienījamais kolēģis Mavriks Vulfsons Dienas intervijā 1993. g. 7. janvārī vēlreiz apgalvo, ka Frīdrichs Jeckelns atklātā tiesā ir teicis to, ko es savā 1992. g. 17. oktobŗa Dienas rakstā uzskatīju par neiespējamu. Vulfsons kļūdās teikdams, ka neesmu intervējis un izprašņājis citus iespējamos lieciniekus, kuŗi bija klāt Jeckelna prāvā. Vulfsons ir vienīgais man zināmais cilvēks, kas apgalvo, ka dzirdējis Jeckelnu sakot to, ko padomju propagandas aģentūras ir teikušas, ka viņš teicis. Neizslēdzu varbūtību, ka kolēģis jau 1946. gadā bija dzirdējis 17. oktobŗa rakstā analizētās Jeckelnam piedēvētās izteikas, bet esmu drošs, ka viņš tās nedzirdēja Jeckelna prāvā.

Neizslēdzu arī iespējamību, ka drošības orgāni Vulfsonam aizliedza rakstīt par visu, ko viņš prāvā dzirdēja, bet tāds aizliegums nebūtu attiecies uz stenogrāfiem. Strīdu ar mani Vulfsons var izbeigt, sagādājot Jeckelna prāvas stenogrammu.

Starplaikā, kamēr kolēģis meklē tiesas stenogrammas, Dienai nosūtu Jeckelna atklātās tiesas liecību, kas atrodas manā archīvā. Ja redakcija nevēlas pārspiest visu Jeckelna teikto, iesaku vismaz tulkot un lasītājiem pasniegt tās vietas, kas apstiprinātu Vulfsona teikto. Nosūtīto prāvas dokumentu ieguvu Hamburgas zemes tiesā, un to var atrast Jahnke u.c. procesa aktīs zem numura 147 Js 5/71. Šis dokuments arī figurēja Degenhardta, Maywalda un Arāja prāvās. Hamburgas tiesa to saņēma no padomju iestādēm, un tas ir krievu valodā.

Ko žurnālisti par Jeckelna prāvu drīkstēja un nedrīkstēja rakstīt, pats par sevi ir interesants jautājums, lai gan šobrīd man nav iespēja to izpētīt. Daļēji apšaubu kolēģa vēstījumu, ka orgāni žurnālistiem būtu uzdevuši likt uzsvaru uz vāciešu nežēlībām. Ja lasītājs ieskatīsies Latvijas pēckaŗa presē, viņi nekā daudz tur neatradīs par žīdu šaušanu. Arī neliekas reāli, ka kaut kāda speciāla atļauja būtu dota par šo traģēdiju rakstīt Jeckelna prāvas laikā. Esmu ieskatījies ko padomju prese pēckaŗa gados rakstīja par vāciešu un latviešu varas darbiem Latvijā, un nekā nopietna tur neesmu atradis. No 1944. g. oktobŗa līdz 1945. g. maijam Latvijas presē parādījās dažādi vispārēja rakstura raksti, bet bez konkrētām detaļām. Sākot ar 1945. g. aprīļa beigām, tas ir ar kaŗa noslēgumu, arī šie raksti apstājās, kā ar nazi nogriezti. Citiem vārdiem notika kursa maiņa.

Šo kursa maiņu arī piedzīvoja Ilja Ērenburgs un Vasilijs Grosmanis Maskavā. Ja orgāni kaŗa laikā viņiem bija devuši atļauju vākt ziņas par nacistu nežēlībām pret žīdu tautu, tad ar kaŗa noslēgumu viņi ātri uzzināja, ka savu projektu viņi nedrīkst nobeigt. Melnā grāmata, kā viņi bija iecerējuši saukt savu magnum opus, bija jāsašaurina un jāpārrediģē līdz nepazīšanai, un arī šo koruptēto versiju tikai ar grūtībām varēja publicēt. Impērijas centrā Ērenburgam un Grosmanim bija likts saprast, ka dokumentācija par nacistu nežēlībām vairs nav vēlama, jo diplomātiskiem apsvērumiem (Vācijas līnijai) ir jādod priekšroka. Kā šī līnija iedarbojās Jeckelna prāvas laikā, atstāšu lokālo rīdzinieku izziņai. Pirmām kārtām ieteiktu sameklēt Vulfsona paša dispečus no prāvas zāles. Līdz šim man nav izdevies atrast nevienu

Vulfsona rakstu ne par šo prāvu, ne arī par Holokaustu kā tādu.

Mana 17. oktobŗa raksta nolūkus kolēģim Vulfsonam ir izdevies spēcīgi saduļķot. Kopš tās dienas, kad uzsāku Holokausta pētīšanu, gandrīz desmit gadus atpakaļ, man bija skaidrs, ka, lai par šo nežēlīgo Latvijas vēstures posmu nāktu pie patiesības, būs jānoārda divas melu nostādnes. Pirmām un galvenām kārtām atradu par vajadzīgu noārdīt visu to, ko himleriskā propaganda par žīdiem un latviešiem bija sarakstījusi. Par šo lasītājs var pārbaudīt manus rakstus grāmatā Emigranta Elēģijas un Mezgli (Rīga, 1992) un arī rakstā „Galdā liekamas visas kārtis”, 1992. gada 9. septembŗa Dienas izdevumā. Otrām kārtām, lai tiktu pie patiesības, apzinājos, ka ir jānoplūc arī padomju propagandas ziedi. Liekas, ka Vulfsonam ir ļoti paticis tas, ko esmu teicis „himlerismus” noārdot, bet tagad, kad esmu aizskāris „sovjetismus”, kolēģis saērcējies. Pēc Vulfsona izteicieniem varētu secināt, ka viņa uzskatos viss, ko padomju propaganda par Holokaustu Latvijā ir teikusi, ir patiesība.

Vulfsons man pārmet padomju iestāžu sniegto skaitļu apšaubīšanu. Kolēģis varbūt to nezina, bet nodarbošanās ar Holokausta vēsturi vienā aspektā vienmēr ir bijusi nodarbošanās ar skaitļiem. Savā Rumbulas runā arī kolēģis pats smagi iegrima statistikā. Attiecībā uz Latviju, statistiku iesāka sovjetu iestādes, ne es.

Vēstuli noslēdzot, gribu pateikties Vulfsonam par atklātību. Izteikt savas šaubas un brīvi izrunāties ir brīva cilvēka elpas ievilkšana un ceru, ka kolēģis vēl ilgi neapstāsies elpot.

Andrievs Ezergailis, Prof.
Ithaca College.

 

Vulfsonam esmu arī nosūtījis virkni jautājumu, uz kuŗiem atbildi neesmu saņēmis.

1. Kādus skaitļus un formulu Vulfsons lietoja nonākot pie formulas, ka Latvijā uz vienu iedzīvotāju tika nošauts vairāk žīdu kā jebkur citur pasaulē? Man ir aizdomas, kā šie skaitļi bāzējas uz čekas sniegtās informācijas, ka Latvijā tika ievesti 240 000 Eiropas žīdu. Bet gribētu, lai Vulfsons pats to paskaidro.

2. Kā sauca Vulfsona sievas tēvu un kur viņš dzīvoja? Šo jautājumu Vulfsonam uzstādīju privātā vēstulē, pēc tam, kad viņš man bija apgalvojis, ka sievas tēvu nošāva latvieši interregnuma posmā, tas ir, tanī mītiskā čekas radītā laika posmā, kad vācieši jau bija Latviju okupējuši, bet latvieši uz savu roku it kā bija uzsākuši žīdu šaušanu. Uzzināt vārdu un adresi ir svarīgi, jo tad pēc adrešu grāmatas mēs varētu redzēt, kad viņa sievas tēvs tika izvests no dzīvokļa.

Par līdzīgiem jautājumiem kopš manas analīzes par viņa Rumbulas runu esmu izmainījies ar kolēģi Vulfsonu. Pēdējā vēstulē viņš man rakstīja par savas sievas nāvi, Latvijas internacionālām problēmām un arī nepagāja gaŗām mūsu strīdus objektam, lai gan nevienu no uzstādītiem jautājumiem neatbildēja. Tikai vienu citātu no Vulfsona vēstules: „Manu, kā cilvēkam, kam ļoti rūp Latvijas neatkarības, brīvības un arī demokrātijas nosargāšanas nepieciešamība, bet akūtās briesmas, kuŗas − tiesa! − varbūt būtu mazākas, ja šī pagātne savlaicīgi būtu tikusi pārvarēta.” Seko mana nesenā vēstule Vulfsonam.

 

Ļoti cienījamais kolēģi un deputāt Vulfson!
3.21.1993

Ceru, ka mana vēstule Jūs atradīs kārtojot archīvu un gatavojoties uz nākamajām vēlēšanām. Priecājos dzirdēt, ka Holokausta lietā Jūs esat iegājis Vestermaņa pozīcijās. Ar viņu manas nesaprašanās ir pamatā detaļu lieta, ne principiāla, kā tas bija ar Jums. Pētniecība par Holokaustu Latvijā ir jau pietiekoši nobriedusi, ka mēs vairs nevaram gluži teikt, ko gribam, gandrīz par visu pastāv sava faktuāla bāze. Piemēram Jūs maldāties teikdams, ka Latvijā tika šauti žīdi kā žīdi. To Jūs varat arī nezināt, bet tika šauti arī ebreji un pēc vācu ienākšanas vārds ebrejs tika izlietots daudzos un dažādos antisemitiskos nolūkos. Manā ausī joprojām vārds ebrejs saistās ar antisemitisma veicināšanu starp latviešiem. Bet tas nav tas galvenais: starp žīdu šāvējiem un vispārīgu vācu laikos un starp emigrantiem pēckaŗa gados vārds žīds gandrīz vai bija pazudis. Lietoja dažādus sinonīmus, piemēram grieķis. Kādēļ tas tā tika darīts nemāku izskaidrot, varbūt kādam socioloģiskam lingvistam tas būtu labs pētniecības projekts. Visumā gribu Jums vienīgi pateikt, ka Jums nav taisnība, ka vārds žīds līdzinās vārdam nāve. ‘Z’ netika zīmēts uz žīdu durvīm. Jūs tanī stāstā drusku sajaucat vietu un laiku − Dievs lika Ēģiptē mītošiem jūdiem ar jēra asinīm nokrāsot durvju stenderes un tas tika darīts, lai jūdus glābtu, ne iznīcinātu. Žīdu identitāti Latvijā varēja uzzināt daudz vieglāk − pasē apskatīties vai arī sameklēt vārdus iecirkņa adrešu grāmatā. Pēc Jūsu intervijas uzzināju, ka joprojām jaunajā Latvijas pasē ir etniskais apzīmējums − tā ir ļoti liela kļūda un cik zinu, pēc otrā pasaules kaŗa Eiropas valstīs to vairs nedara. Tanī jautājumā Latvijai vajadzētu piemēroties Eiropas valstīm. Ņemot vērā antisemitiskos viļņojumus Krievijā, tāds pases ieraksts var kļūt pat bīstams − ne tikai žīdiem bet arī latviešiem. Jūs esat otrais, nelaiķis Anšlavs Eglītis bija pirmais, kas apvainoja Rīgas sētniekus noziegumos pret cilvēci, lai gan viņa apvainojums griezās uz otro pusi. Droši vien, ka bija sētnieki, kas uzrādīja žīdu dzīvokļus, bet bija citi, kas būtu jāskaita starp žīdu glābējiem un barotājiem. Kas attiecās uz Jeckelna izteikām, tā kā Jūs par to tik lielu traci uztaisījāt, tik viegli to aizmirst nevarēsim, bet pagaidām līdz tam laikam, kad tikšu klāt pie pilnīgām Jeckelna prāvas aktīm, šobrīd neko vairāk neteikšu. Cik liels žīdu iznicināšanas centrs tad Rīga pēc Jūsu domām bija? T.i. cik žīdi no Eiropas Latvijā tika ievesti? Es nekādā veidā negribu samazināt latviešu līdzdalību cilvēku iznīcināšanā, bet man drusku nesaprotami ir kādēļ, bez pamata, tikai bazējoties uz čekas informācijas, Jūs to gribat maksimalizēt? Gorbunova skaitļi taču nav nopietni ņemami.

Jūsu cīņu par Latvijas neatkarību un demokrātiju es atbalstu 100%. Esmu drusku par tālu no Latvijas politiskiem strāvojumiem, lai pilnīgi izvērtētu labā spārna „briesmas”. No Latvijas paziņām zinu tikai vienu personu, kas ir „labais”. Lielākā tiesa no maniem paziņām uz viņiem skatās ar aizdomām. „Labajam spārnam” Latvijā vēl joprojām ir jāpierāda spēja iegūt balsis.

Ezergailis

 

 

III

 

Life žurnāla raksts vēl turpina Latvijā strāvot, varbūt vairāk starp žīdiem kā latviešiem. Latvieši, dabūjuši šalti otrā pasaules kaŗa samazgu sejā, liekas aprāvušies. Ja raksta nolūks bija pasliktināt latviešu un žīdu attiecības, tad tas, lai gan ne redzamā veidā, ir sasniegts. Latvieši, liekas, ir neitrāli pret žīdiem. Bet no savas īsās saskares ar Latvijas žīdiem šo pavasari secinu, ka Life korespondents Barns, lai gan melīgs visos faktos un galvenās tēmās, vienā apakštēmā, proti, ka Latvijas žīdi bīstas no latviešiem, ir bijis patiess. Ir grūti izzināt un izprast kāds pamats ir šīm bailēm. Liekas, ka impērijas aģentiem tur varētu būt sava loma. Nekādu atklātu aktīvu antisemitismu Latvijā nevar saskatīt, pat ne tādu malu mednieku korporāciju paveids, kāds bija 1920. gados, nav saskatāms. Katrā gadījumā tāda atklāta naida sludināšana, Ciānas gudro protokolu un Mein Kampf pārspiešana, kāda notiek Krievijā, Latvijā nav. Antisemitiska propaganda Latvijā netiek ne izdota, ne lasīta. Pastāv tikai tāds kaķeņu antisemitisms, tāda bez prāta šaudīšanās stikla mājā.

Domāju, ka ir kļūda uzskatīt antisemitismu Latvijā šodien kā kaut kādas 1930. gadu fašisma atliekas. Antisemitisms visus padomju okupācijas gadus bija daļa no padomju „maizes”. Varbūt viens iemesls tam, ka Latvijā šodien ir tik maz antisemitisma, ir tas, ka to uzskata kā sovjetismu. Salīdzinot ar Brežņeva laikiem, šodien antisemitisms ir minimāls, manā pieredzē. Personīgi nevienu žīdu nīdēju pēdējos divos gados Rīgā neesmu saticis. Turpretim, kad 1980. gadā viesojos Latvijā, antisemitisms bija kā ar nazi griežams. Piemēram, manā lekcijā Vēstures institūtā piecēlās Nikolajs Neilands (toreiz „Ārlietu ministrs”) un rupji jautāja: „Kādēļ Amerikā tik daudz žīdu [Neilanda izteiciens] nodarbojās ar PSRS pētniecību?” Specifiski viņš pārmeta Richardam Paipsam (Pipes) viņa žīdisko izcelsmi. Toreiz arī sastapu vienu dāmu, kas nokritizēja režisoru Šapiro par „žīdisko estētiku”.

Šodien antisemitismu var sastapt tikai malu mednieku presē, un tam trūkst klasiskā antisemitisma intensitātes. Piemēram, esmu redzējis Pavalstniekā, izdevumā, kuŗā publicējas daudzi no maniem emigrācijas oponentiem, ieskaitot Uldi Ģērmani un Agni Balodi, pārspiedumus no amerikāņa Lindona Laruša (Lyndon LaRouche) antisemitiskajām publikācijām. 15. jūnija numurā parādījās Anitas Gallageras raksts „Vai B'nai Brith ir vainīga Linkolna slepkavībā?” Ieteiktu trimdiniekiem, kas ar Pavalstnieku sadarbojas, informēt redakciju par šādu rakstu statusu rietumos. Pavalstniekam būtu jāsaprot, ka antisemitisms vairs nav veids, kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus. Vairāk un vairāk liekas ticams, ka Pavalstnieku savos valgos ir sasējuši impērijas pakalpiņi.

Nevajadzīgi antisemitisku komentāru savā Latvijas vēstures grāmatā, kas it kā domāta skolām, izteica Odisejs Kostanda, nacistu stilā apzīmējot Semjonu Šustinu par žīdu. Kostanda to varbūt neapzinās, bet pāris savas grāmatas lappusēs viņš ir gandrīz vai citējis no SD sabiedrotā Paula Kovaļevska rediģētās grāmatas Baigais gads (1943). Nav svarīgi, vai Kostanda to darīja aiz pārliecības vai neziņas, bet ar šo viņš ne tikai sagandēja savu darbu, bet arī deva ieganstu ienaidniekiem piekārt latviešiem fašisma palamu.

Kādēļ Latvijas žīdi bīstas latviešus? Izskaidrojumi ir dažādi, bet nevaram noliegt psicholoģisko realitāti, kas tas tā ir. Varam minēt, ka žīdi, tāpat kā latvieši, pēc gaŗajiem padomju okupācijas gadiem, ir lielā neziņā par vēstures patiesību, ka viņu zināšanas par Holokaustu pastāv no tādām pašām propagandas strēmelēm kā latviešiem. Varbūt žīdi savās skolās bērniem māca koruptētu vēsturi par žīdu šaušanu Latvijā? Ja jau padomju propagandai par latviešiem kā izciliem žīdu šāvējiem tic, un liekas, ka liela daļa no Latvijas ebrejiem tai tic, tad ir nenoliedzams iemesls baidīties.

Daudzi latvieši domā, ka žīdu bailes no latviešiem radījuši advokāti, kas cenšas saviem klientiem sagādāt politisku bēgļu statusu Amerikā. Tas it sevišķi attiecoties uz žīdiem, kas iebraukuši no Krievijas Latvijā, bet kuŗi uz Izraēlu negribot emigrēt.

Kādas manas nesenas lekcijas jautājumu posmā piecēlās vecāks, cienījams un likās, arī labi izglītots kungs, varēja pat būt rabīns un deklarēja, ka būtu labi, ja latvieši pieņemtu „Volk Schuld” deklarāciju. Vācieši esot to pieņēmuši. No dvēseles dialektikas viedokļa skatoties, kungam droši vien ir taisnība, bet viņš pielaida divas kļūdas: vācieši nekad nav „Volk Schuld” principu pieņēmuši, un pasaule to no viņiem nav prasījusi. Tāda „Volk Schuld” deklarācija varēja būt pieņemama kaut kad 1946. gadā, bet ne vairs šodien. Kā lai latviešu tauta, lielākā daļa dzimusi pēc kaŗa, kam zināšanas par žīdu šaušanu ir minimālas un nonākušas viņu apziņā kā padomju propaganda, šodien tādu deklarāciju pieņem? Pirmām kārtām Latvijas žīdu saimei ir jāuzraksta vēsture par savu ciltsbrāļu iznīcināšanu Latvijā. Tikai tad varēsim iegūt pilnu apziņu, uzsākt debati šinī jautājumā. Ja debatei par žīdu iznīcināšanu nav konkrētas bāzes, tad iznāk tikai taureņu medības, kad pat nevar pateikt, vai ir noķerts taurenis vai ēna. Latviešu emigranti nav vienīgie, kas ap 1945. gadu izkāpa pa sava laikmeta logu un zaudēja ceļu atpakaļ uz mājām.

Varbūt šai žīdu baiļu problēmai nav ne izkaidrojuma ne atrisinājuma, bet tas nenozīmē, ka tā nav nopietna problēma, un ka pat Latvijas valdības augstākajā līmenī nevajadzētu meklēt izlīdzinājumu un atrisinājumu. Ar to negribu teikt, ka tā būtu tikai Latvijas valdības problēma vien, arī ebreju vadībai ir pienākums palīdzēt šo problēmu atrisināt.

 

 

IV Post scriptum.

 

Latvijas valdības sastāvs tagad ir zināms, un tas ir labāks nekā no vēlēšanu rezultātiem vien varējām cerēt. Emigrācijā daudz spriedelēja, kas Latvijas Ceļā ņems virsroku − klusais tīģeris Gorbunovs vai sirmais lapsa Meierovics. Tagad zinām − trimdinieki, izņemot Valdi Pavlovski (Levitu par īstu trimdinieku nevaram uzskatīt), nosēdināti uz rezervistu sola. Saeimas deputāti pierādīja savu centrisma novirzi. Latvija kā daudzkultūru zeme ir nodrošināta. Lai izanalizētu Latvijas vēlētāju nojautas, bailes un vēlmes, mums ir vajadzīga pilna statistika, it sevišķi tāda, kas parāda visus krustus un strīpojumus. Par albatrosiem, kas savas partijas vilka uz leju, vēl nevaram pilnīgi spriest, bet lielākais droši vien būs LNNK Zīgerists, aiz viņa Berklāvs. Demokrātiskajam centram smagi iezāģēja Škapars; Saskaņai Vulfsons, un, ja informācija par daudzajiem strīpojumiem ir pareiza, Latvijas Ceļam Meierovics.

Egīls Levits umurkumura karnevālā no emigrantiem ir uzkāpis visaugstāk. Viņa nesenā „nacionālisma” izspēle labu iespaidu neatstāja.

Napoleona III tipa avantūra šodienas Latvijā ir tikai hipotēze. Guntim Ulmanim atkal un atkal būs jāizskaidrojas. Ulmaņa vārds ir prezidenta lāsts un laimesta numurs. Kārļa Ulmaņa līķi vēl joprojām meklē. Cerēsim, ka viņa kauli vēlreiz tiks saulē sasildīti − tas palīdzēs prezidentam sava vectēvoča pīšļus, un ne tikai pīšļus, arī slavu un neslavu, uz mūžiem apglabāt Bērzes kapsētā. Pēc vēlēšanām Guntis Ulmanis ir teicis šos vērā liekamos vārdus:

 

Ulmaņa uzvārds man deva morālu pamatu. Citu neko tas nevar iedot. Nevar iedot ne Ulmaņa rokas, ne prātu, ne pili. Tomēr atgriezties tikai pie vecā mēs nevaram, jo tad mēs būtu zaudētāji visas civilizētās pasaules priekšā. ... Es negribu savam radiniekam pārmest, bet es viņa vietā, valstij draudot briesmām, būtu atjaunojis Saiemu. ... 15. maija būtība − tas ir sarežģīts process. Es negribu to vairs nekad piedzīvot.

Diena, 1993. g. 10. jūlijs.

 

Vēlēšanu skābo vīnogu medaļu bez konkurences ieguva Aivars Jerumanis. Nenoliedzot ekscesus emigrantu nievāšanā, ko man arī pa laikam pārmet, Jerumaņa atteikšanās no Saiemas runas tekstu varēšu ilgi lietot kā vairogu sev un brīdinājumu latviešu tautai: bīstaities grieķus, dāvanu nesējus. Kā atteikšanās iemeslu Jerumanis min: „Saeimas vēlēšanu gala rezultāti tomēr liecina, ka kopskaitā Latvijas pilsoņi neiedrīkstējās nomainīt veco nomenklatūru un neuzdrošinājās likt jaunus spēkus darbā.” Lai atrastu lielāku apvainojumu latviešu tautai un demokrātiskam procesam mums jārokas dziļi pagātnē, varbūt tad, kad daži mūsējie pārcentās Latviju ievest jaunajā aktīvo spēku Eiropā.

Emigrantu politiķi attaisnojuši savu iejaukšanos Latvijas dzīvē kā rietumu kultūras un demokrātijas ienešanu būrī augušai tautai. Tagad Jerumanis parāda viņai pigu. Būs jāpacieš brāļi Pavlovski. Valdis varbūt kaut cik Latvijas ģeogrāfiju apgūs, bet ko darīs mikrobiologs Oļģerts un šoferis Gunārs, abi ielikti ārlietu resursos? Abu līdzšinējais nopelns ārlietās ir latviešu emigrantu pulciņa apvilkšana ar geto drātīm. Latvijas otrā pasaules kaŗa traģēdija abiem ir gājusi secen.

Deviņpadsmit emigrantu uzvarai vēlēšanās būs, un jau ir, viens pozitīvs iznākums: emigrantu organizāciju vadību pārņems jauni ļaudis, cilvēki bez Jerumaņa un Meierovica kompleksiem. Tie ir cilvēki, kas būs uzauguši savās mītnes zemēs un varēs Latvijas valdībai dot praktiskus padomus. Ne jau visi ievēlētie emigranti ir ar vienu olekti mērojami: piemēram, man ir cerības uz Jāni Tupesi. Tāpat domāju, ka pozitīvu lomu spēlēs Birzniece un Levits, ja viņš beigs dancot fokstrotu ar rēgiem mēnesnīcā.

Andrievs Ezergailis
1993. g. augustā.