Juris Mazutis
KULTŪRKAŖI
Mēs paši sev melojam biežāk kā citiem. (Dostojevskis)
Visasākās, visasiņainākās un visbīstamākās sadursmes nākotnē plosīsies nevis uz politiskām vai ekonomiskām robežām, bet tur, kur viena gar otru berzējas pasaules lielās kultūras: rietumu, japāņu, konfuciāņu, islama, hindu, slavu-pareizticīgo, latīņamerikāņu un, iespējams, afrikāņu. Ideoloģiskai sacensībai norimstot līdz ar sociālisma eksperimenta teorētisko un praktisko bankrotu, šīs kultūru cīņas, Harvardas stratēģisko studiju institūta direktora Samuela Huntingdona vērtējumā[1], turpmāk dominēs pasaules politiku un politisko domāšanu[2]. Azeru-armēņu, krievu-musulmaņu, indiešu-pakistāņu konflikti, un jo spilgti Dienvidslāvijas implozija, ir ievads šim posmam.
Kas mudina tādu domu? Cēloņi būtu kāds pusducis. Kāpēc latviešiem derētu tos rūpīgi aplūkot? Tāpēc, kā izdzīvot kaŗa zonā prasa precīzu orientācīju.
Cēloņi. Atšķirīga kultūra, uz visplašākiem pamatiem un visaugstākā pakāpē vieno cilvēkus, kuŗiem līdzīga vēsture, tradīcijas un jo sevišķi reliģija. Vienotības jēdziens un sajūta sniedzas gaŗām mainīgām valdības iekārtām, vadošām aprindām un valdniekiem, pāri valsts robežām un ekonomiskas attīstības pakāpēm; un aiz rītdienas vai nākošā gada, jo kultūras kopiena paliek, kulturālie elementi veidojas un globāli iet uz priekšu (vai izplēn), lai kā ārējās formas šur tur mainās. Islama bēgumi un paisumi ir labs piemērs. Bet tieši tas, kas padara vienu kultūru atšķirīgu un unikālu to neizbēgami nostāda konfliktā ar kaimiņu − jo nesakritīs gadu simteņos kaltas, aizstāvētas un tālāk mācītas domas par Dieva un cilvēka, gara-dabas, vecāku-bērnu, vīriešu-sieviešu, valsts-pilsoņu, brīvības-pienākumu un vēl daudzām citām attiecībām. Kam taisnība? Ne viena, ne otra puse nespēs savējo ar krusta kaŗu uzspiest. Bet no svešinieka instinktīvi baidāmies, turam to aizdomās tāpat kā reiz no cietokšņa vaļņa.
Kulturālas atšķirības, dziļi iesakņojušās, pretojas maiņām un neved tik loģiski uz kompromisiem kā domstarpības politikā vai ekonomijā. Bijušās padomju impērijas rajonos vakardienas komunists var būt šodienas demokrāts, bagātais var zaudēt visu, nabags var kļūt bagāts, bet krievs nevar pārtapt turkmēnī vai latvietī[3]. Čechs nav un negrib būt slovāks, horvāts − serbs, grieķis − turks. Ir iespējams būt pusarābam, pusfrancūzim, pat reizē Francijas un kādas arābu valsts pilsonim, bet ne puskatolim vai pusmuhamedānim. Arī ja izdodas saprasties (kā, piemēram, indiāņiem un kanādiešiem), nav garantiju, ka labas attiecības būs paliekošas − jo tās stiepjas pāri atšķirību bezdibenim.
Tomēr, pasaule pamazām kļūst mazāka. Saziņtīkli arvien biežāk liek kultūrām sastapties, vienai otru novērot, vērtēt, izmainīt vērtības; salīdzināt, varbūt izmantot kopējo; atzīmēt, varbūt strīdēties par atšķirīgo. Kā kuŗo reizi. Amerikāņi, piem., daudz asāk pretojas japāņu darbībai viņu valsts ekonomijā nekā kanādiešu vai eiropiešu darbībai. Par nepatīkamo amerikāni (tūristu) var dzirdēt stāstus vistālākā pasaules malā. Franči starptautiskā ekotrauksmē nosauca Eiropas Djznejparka būvi netālu no Parīzes par kulturālu Černobiļu. Jo krasāka, blīvāka, uzbāzīgāka starpkultūru satiksme, jo lielāka berze − un ne vienmēr tur, kur siltums, paredzama gaisma...
Ekonomisks reģionālisms un tirdzniecības bloki var stiprināt kulturālu apziņu, var tās dēļ arī neizdoties. Kamēr Eiropas koptirgus lēnām virzās uz politisku apvienošanos tieši tāpēc, ka process notiek zem kopēja rietumu jumta, Japānai iet grūti ar Āzijas tirdzniecības zonas veidošanu, jo nemitīgi saskaŗas ar divām, trim kulturālām robežām[4]. Vai NAFTA[5] izdosies? Amerikāņiem un kanādiešiem kopēja Ziemeļamerikas un rietumu kultūra, bet Rio Grande ir pavisam citas pakāpes robeža, nekā Sv. Labrenča upe: pie Meksikas sākas Latīņamerika, kuŗā ASV savu ietekmi ne vienmēr spēj nostiprināt un kur tā nav nemaz tik kvēli gaidīta.
Reģionu ekonomijas un bloki turklāt tiecas cilvēkus asimilēt kopējā identitātē. Kanādas rietumkrasta iedzīvotāji jūtas tuvāki Amerikas rietumkrastam nekā Kanādas centram un neatkarīgas Kanādas jēgai. Eiropā iestājās reakcija pret Amerikas kultūras eksportiem. Eiropieši debatē: cik no valsts standartiem nodot Strasburgas parlamenta un Briseles birokrātijas noteikšanā? Vai tas nenonivelē īpatnības? Kāda var būt identitāte Vācijā dzimušam turkam, kas viņam paliek no Vācijas piederības sajūtas pēc neofašistu uzbrukumiem? Tālam vai abstraktam vispār ir grūti pieķerties. Tas neapmierina. Tāpēc daudzās vietās vāju nacionālo identitāti aizstāj reliģisks fundamentālisms, kas uz sarežģītiem jautājumiem dod viegli saprotamas bet arī neapstrīdamas atbildes. Bikls uzsvars uz modernizāciju izraisa akli reliģisko kā reakciju, un to saviem nolūkiem pakļauj vietējie pravieši, barveži.
Stāvokli vēl saspīlē tas, kas fundamentālisma reakcija iestājas tieši šķietamā rietumu uzvaras brīdī, bet arī brīdī, kad citās kultūrās rietumu ievestās nacionālisma, sociālisma, progresa idejas zaudē ietekmi. Piemēri: Irānas aiziešana reliģiskā fanātismā; muhamedāņu kaŗš pret komunismu Afganistānā; hindu-muhamedāņu sadursmes Indijā; kustība, kas prasa (burtiski) Japānas re-orientāciju; un pat ultrapareizticigie (to starpā Solžeņicins), kas grib tīri krievisku Krieviju. Kamēr rietumu vadošā loma pastiprinājās − ar liberālu vērtību izplatīšanu, ekonomisku integrāciju, militāru spēku − varam sagaidīt, ka pieņemsies arī fundamentālistu pretestība. Pa daļai tā ir ar mieru atsacīties no materiāli labas dzīves, ja tas nozīmē, ka samazināta svešinieku ietekme. Kā citādi deklarēt savu atšķirību, neatkarību?
Huntingdona drūmā prognoze: tuvojas laikmets, kuŗā rietumi būs pret visiem pārējiem, kuŗā noteicošais būs pretestība pret rietumu sadarbības noteikumiem, piem. ekonomiskā integrācija un cilvēktiesību pieņemšana. Zīmes nav iepriecinošas: islāmieši un konfuciāņi abi noraida rietumu veida indivīda tiesības[6]; prāvs bloks Krievijā gan grib modernizāciju, bet ne sekojot rietumu noteikumiem un arvien pretojoties privātīpašuma jēdzienam; Japānā un Korejā dinamiska ekonomijas augšupeja nav atrisinājusi sāpīgus sabiedriskus un politiskus trūkumus; un rietumi paši nezina, ko darīt ar ekonomisko bēgļu miljoniem, kuŗi pulcējas uz bagāto zemju robežām. Rietumu uzvaras prēmija, liekas, ir jauns problēmu klāsts, nekas vairāk[7]! Un mēs domājām, ka ar Berlīnes mūŗa nojaukšanu sāksies labie laiki...
Ko ieteikt?
Jāturpina rietumniecisku vērtību izplatīšana tā, ka modernizācijai tās neizbēgami iet līdzi[8], kā zināmā mērā tas noticis Japānā; jāmeklē un jāatbalsta simpatizētāji, piem. akadēmiķi, uzņēmēji, cilvēku tiesību aizstāvji, zaļie, feministi u.c. Šī sabiedrošanās jāizved Latīņamerika, arī Austrumeiropā un Krievijā. Ciešāk jāsadarbojas rietumu Eiropas un Amerikas daļām − lai neatkārtotos, piem., Bosnijas traģēdija. Jāstiprina militārā gatavība naidīgajos rajonos, it īpaši tuvajos un tālajos Austrumos. Un, diemžēl, jāturpina politika pa vecam, sarīdot naidīgus blokus vienu pret otru. Diezgan parastas iespējas, mainījusies tikai apziņa: šī nav sīkpolitika, bet plaša kultūrpolitika. Tā prasīs uzmanību un pacietību, jo citi bloki, salīdzinājumā ar rietumiem, pieņemsies spēkā un drosmē. Tas nozīmē, ka mums arvien vairāk vajadzēs miera sargus, tulkus, izlūkus, poliglotus, ziņnešus, pētniekus, izlīdzinātājus, sapratējus, rosinātājus un apzinīgus, gudrus ceļiniekus no vienas kultūras otrā, lai pie runas pirmās netiek patšautenes un raķetes.
Vajadzēs arī godīgu, vērienīgu paškritiku. Pašiem savas vērtības liekas ... labākas, pareizākas, pat nepieciešamas (kamēr kaimiņu − nejēdzīgas, sliktas: jāpaskatās tikai uz viņu rīcību[9]). Bet kulturāls imperiālisms[10] vairs nav pieņemams, lai kā to cenšas attaisnot. Lielo kultūru sliktākā īpašība vienmēr bijusi vājāku, mazu kultūru necienīšana, uzmācība tām, atšķirību nolīdzināšana − ar ko izpelnās naidu uz ilgiem laikiem. Ko citu amerikāņi, piemēram, var sagaidīt, nicinot savus dienvidu kaimiņus kā banānu republikas? Ko panāk Ķīnas varmācība Tibetā? Vācieši slavu tautas uzskatīja (un uzskata vēl arvien?) par zemākas šķiras tautām, ne kulturāli līdzvērtīgām[11]. Par tādu iedomību agrāk vai vēlāk dārgi jāmaksā.
Būs skaidrs, ka Latvija (un visa Baltija) gadu simteņiem atradusies bīstamā divu kultūru robežjoslā un šobrīd, lēnām atgūstot neatkarību, vēl aizvien tur atrodas − ne vien fiziski, bet arī garīgi. Jāsaprot arī, ja gribam noteikt nākotni, ka skaidri jāapzinās, kāda bijusi pagātne, kas un kādi esam bijuši un esam. Tikai tad varēsim konsekventi rīkoties.
No izcelsmes, valodas, tradīcijām un vēlāk reliģijas īpašībām spriežot − neesam nekad piederējuši un nepiederam slavu kultūras blokam[12], bet esam attāla rietumu kultūras Eiropas nodaļas filiāle. Tāpēc jāizbeidz mazvērtības kompleksa dzītā murmināšana par atgriešanos Eiropā; neesam nekad Eiropu atstājuši − uz to mums gan pusgadsimtu varmācīgi liegts ceļš. Paralēli un publiski jānoraida katrs apgalvojums, kas tiecas Baltiju raksturot kā bijušo Padomijas provinci[13], tās tautas kā etniskas grupas. Būtu kauns tā nosaukt frančus Francijā vai vāciešus Vācijā. Tikai iebraucēju, migrantu vienības var būt etniskas grupas. Un tām nekādu īpašu privilēģiju ārpus atstātās kultūras robežām nav. Tādā ziņā pilsonības jautājums Latvijā, tāpat kā visās citās civilizētās zemēs, nav vis etnisks, bet kulturāls, resp. pilsonis apzinās, kādā kultūrā pieteicies, apņemas to aizstāvēt un ar labu gribu palīdzēt tai veidoties tālāk.
Reiz pa visām reizēm jāņem priekša tā mūsu nejaukā tieksme politiski, militāri, idejiski, personīgi, bet, pamatā, kulturāli justies tuvu un kalpot tautas ienaidniekiem − ar milzu dzīvā spēka un pašlepnuma zaudējumiem, lai kā notikumus vēlāk cenšas attaisnot. Līdzskriešana − ideoloģiski maldīga, piederībā apjukusi, karjeru meklējot, klaji nodevīga − mums nekad nav labu nesusi[14], it īpaši no vadošo aprindu kolaborantiem. Ātri apgaismojams, iznīdējams, vitrīnā parādāms paražu komplekts!
Pārskolot latviešus no vienas puses centušies zviedri un vāci, no otras poļi un krievi. Reizēm vāci un krievi pat sabiedrojušies. (Vai mūsu draudzības meklēšana pie abiem mežonību rosinātājiem beidzot neliekas pretīga?[15]) Tomēr nav izdevies ne baurīgais untermensch, ne trulais padomju cilvēks. Mums atkal iespēja nostiprināt robežas[16], veidot pavisam ko jaunu. Ko? Latvietim nav citas izejas, kā reiz pilnīgi izaugt lepnuma apziņā un abām kājām ar atšķirīgi savējo plaši sakņoties tajā kultūrā (ne tikai tās vācu nodaļā), kuŗas priekšpostenī viņš bijis no paša sākuma: rietumu. Tādā zīmē latviskas Latvijas mērķis ir absolūti pareizs un vienīgais loģiskais. Ja gribam pastāvēt, mēs nedrīkstam būt tikai citu kultūru ērta satiksmes vieta, kaut kāds pievazājams, sabradājams tranzītlaukums ar Dvinu un Kurlandi svešu tautu kartēs. Tā būtu atkal melošana sev, un to vairs nevaram atļauties.
Šoreiz − mūsu vietu, mūsu laiku, mūsu dziesmu. Kā jābūt, ar padevību nevienam.
