Jaunā Gaita nr. 193, oktobris 1993
PIEMIŅAS PLĀKSNE KONSTANTĪNAM ČAKSTEM
1993. g. 20. augusta pēcpusdienā, piedaloties Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, pie nama Dzirnavu ielā 31 atklāja piemiņas plāksni profesoram Konstantīnam Čakstem, Latvijas Centrālās padomes dibinātājam. Šajā namā 1943. gada augustā dibināts nacionālās pretestības centrs pret svešām okupācijas varām − Latvijas Centrālā padome, kuŗā bija pārstāvētas brīvās Latvijas pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas vairākuma partijas.
Plāksni kopā ar Gunti Ulmani atklāja aktīvās pretestības biedrs LCP dalībnieks Žanis Epners, kuŗš Latvijā no Kanādas ieradies pirmo reizi pēc 50 gadiem. Klātesošie svinīgā klusuma brīdī godināja K. Čakstes un viņa līdzgaitnieku piemiņu, kuŗi cīņā pret svešām okupācijas varām par brīvu un neatkarīgu Latviju atdeva savas dzīvības. Kā svinīgajā brīdī teica akadēmiķis Jānis Stradiņš: LCP bija Latvijas nacionālās pretestības idejiskais štābs un nepiepildītu ideālu nams. Laikā, kad Latvijā valdīja vācu okupācija un no Austrumiem tuvojās jauna okupācija, šajā namā pirmo reizi tika apspriesta Baltijas valstu konfederācijas ideja.
Šo pasākumu rīkoja akadēmiskā vienība Austrums, pēc kuŗas ierosmes izgatavota piemiņas plāksne un kuŗas vecbiedrs ir Konstantīns Čakste.
Profesors Čakste bija Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēls, 1944. gadā viņu arestēja vācu okupācijas varas iestādes un nosūtīja uz koncentrācijas nometni Štuthofā. Viņš mira 1945. gadā Polijā ieslodzīto evakuācijas laikā.
(Sanita Upleja, Diena 21.8.1993.)
Foto: Raitis Pūriņš, Diena. |
DOMA PAR ATGRIEŠANOS − PALIEK
Pagājušajā gadā Latvijas Zinātņu akadēmija Jānim Klīdzējam piešķīra akadēmijas Goda locekļa nosaukumu. Diplomu rakstnieks saņēma šī gada 26. augustā, viesojoties Latvijā.
− Kādu iespaidu tikšanās reizē uz jums atstāja mūsu jaunais prezidents?
− Pirmais iespaids, ka viņš būs darba prezidents.
− Vai jums ar Jāni Streiču atkal veidojas sadarbība kino jomā?
− Jā, protams, ieceres mums ir. Jānim Streičam jau ir gatavs scenārijs filmai pēc mana romāna Sniegi. Lai skatītājiem būtu interesanti, tas pārveidots attiecīgi pielāgojot mūsdienām. Taču Līdzekļu nav un pagaidām filmu uzņemt nevar.
− Pagājušajā reizē jūs sacījāt, ka abi ar dzīvesbiedri neesot atmetuši domu kādreiz atgriezties Latvijā pavisam. Kā ar šo domu tagad?
− Abiem mums ir skaidrs, ka negribam nomirt svešumā. Taču atgriešanās Latvijā ir problemātiska. Jo tādiem kā mēs, ne vairs jauniem cilvēkiem, vienmēr rodas medicīniska rakstura problēmas. ... Ir labi ārsti, bet viņi ne vienmēr var nodrošināt pacientu ar nepieciešamo. Bet doma par atgriešanos paliek.
(Izvilkumi no 1993. g. 7. sept. Neatkarīgajā Cīņā publicētās Armīdas Priedītes intervijas ar rakstnieku Jāni Klīdzēju.)
TĀ BUS ARĪ MANA DZĪVE
ASV Indianas universitātes politoloģijas profesors Jānis Peniķis sarunājas ar žurnālistu Zigfrīdu Dzeduli.
− Kopš 5. Saeimas vēlēšanām jau pagājuši vairāki mēneši. Kādus rezultātus, jūsuprāt, deva šīs vēlēšanas un kā tie pašreiz ietekmē politisko situāciju Latvijā?
− Man liekas, ka vēlēšanu rezultāti sagrāva daudzu cilvēku cerības. Cilvēki cerēja ieraudzīt Saeimā un valdībā jaunus, spējīgus politiķus. Bet galu galā Saeimā un valdībā iekļuva daudz to pašu Augstākās padomes deputātu un vecā pārvaldes aparāta ierēdņu....
− Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojami Latvijas ceļa panākumi?
− Es uzsvērtu personības lomu vēlēšanās. Latvijas politikā Anatolijs Gorbunovs ir īpatnēja parādība. Manuprāt, šim cilvēkam bija svarīga un lielā mērā pozitīva loma laikposmā no 1988. gada rudens līdz 1991. gada augustam. Pēc tam Gorbunovs pārvērtās. Protams, arī pēc 1991. gada augusta viņš savā politiskajā darbā nepieļāva rupjas kļūdas. Bet viņš necentās pildīt tos uzdevumus, kurus Latvijai tik dramatiskajā situācijā būtu varējis izpildīt. Man šķiet, ka Gorbunovs grib spēlēt tādu pašu lomu arī pašreiz, kad ir ievēlēts par Saeimas priekšsēdi.
Vēlēšanās Gorbunovs saņēma neparasti lielu atbalstu. Neviens cits politiķis nespēja ar viņu sacensties. Tas nozīmē, ka tikai Gorbunovam Latvijā ir potenciāla vara. Viņš var izvēlēties sev krēslu pēc patikas.
Tomēr visā pasaulē ir zināms, ka liels sabiedrības atbalsts vienam cilvēkam uzliek arī viņam lielu atbildību. Man šķiet, ka tagad mūsu, vēlētāju, pienākums būtu prasīt no Gorbunova šo atbildību.
− Pagājušajās vēlēšanās jūs piedalījāties kā DCP [Demokrātiskā centra partijas] izvirzītā saraksta deputātu kandidāts. Diemžēl jūs palikāt aiz svītras. Kā jūs pats to uzņēmāt?
− Es to uzņēmu divējādi. No vienas puses, es gribēju kļūt par deputātu, jo cerēju, ka ar to spēšu dot kādu labumu Latvijas valstij. No otras puses, es neko nezaudēju. Man viss ir palicis pa vecam. Mana dzīve Amerikā rit tikpat rimti kā agrāk. Bet es jau to esmu sacījis, ka nekur nepazudīšu un ka Latvija man būs prātā, kamēr vien būšu dzīvs. Latvijas dzīve allaž būs arī mana dzīve.
(Domas, 14. numurs, 1993. g. 21. septembrī. Domas ir Demokrātiskās partijas izdevums, kas iznāk sadarbībā ar Neatkarīgo Cīņu.)
VAI BIJA JĀNOLIEK MANDĀTS?
A. Jerumanis saka, ka viņam mandāts jānoliek, jo nevar sastrādāt ar tādiem, viņam nepieņemamiem, kādus Latvijā ir ievēlējuši Saeimā. Vai viņš to pašu iemeslu dēļ arī atsacītos no prezidenta posteņa?
Jerumanis saka, ka negribējis būt tikai saucēja balss tuksnesī. Jānis Kristītājs saprata, ka viņš nav un nebūs Pestītājs un tā bija ar mieru būt tikai saucēja balss tuksnesī. Vai Jerumanis grib būt kas vairāk?
(Māra Ķirsona lasītāja vēstule Latvija Amerikā, 1993. g. 14. augustā.)
|
Tikai stipra partija var atļauties pasmieties par sevi, tāpēc vēlēšanu savienība Latvijas ceļš ne tikai izsludināja sev veltītu karikatūru konkursu, bet arī nosauca uzvarētājus un pēdējā pirmsvēlēšanu dienā tos cildināja stipri omulīgā gaisotnē ... Nu steigšus publicējam arī bildi, ko pēdējā brīdī konkursam iesniedza Ludmila Bulikina − tā ieguvusi otro prēmiju... (Dadzis, 1993. g. 12. num.) |
 |
DEMOKRĀTIJA IR AUSTRUMEIROPAS BŪTĪBA
Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, atbild uz Dienas reportieres Līgas Laizānes jautājumiem:
Šogad Grieķijā, Rodā, no 3. līdz 5. septembrim notika jau 14. konference, kuras nosaukums bija Eiropas drošība pasaules izmaiņās: pētniecības centri, savstarpējie sakari, plānošana. Šī konference ir nozīmīga ar to, ka tajā pirmo reizi piedalījās arī Latvijas pārstāvis Atis Lejiņš.
... Konferences programmā pirmajā dienā bija paredzēta diskusija par Eiropas drošību izmainītajā pasaulē. Vai tur bija kas interesants?
Pirmā diena bija ļoti interesanta. Cilvēki mēģināja saprast, kas ir sagājis dēlī pēc Berlīnes mūra sabrukuma. Sākumā bija eiforija, vēlāk tā pārvērtās skepticismā, tagad ir iestājusies pilnīga depresija, jo visur iet vaļā ellīte. Galvenais, ko es uzzināju, ka arī viņiem nav atbildes, kā turpmāk rīkoties ... ka viņi ir tikpat apjukuši savas identitātes meklēšanā kā mēs.
Vai bija vēl kas interesants?
Es gribētu pastāstīt vēl par vienu zvaigzni − Dominiku Moisi. ... Viņš savā referātā izvirzīja jaunu jēdzienu − drošības tiesiskais aspekts. Viņš uzsvēra, ka draudi nāk tikpat daudz no ārpuses, kā no iekšpuses. ... Viņš uzdeva jautājumu, vai Rietumi būtu citādi uzvedušies Balkānos, ja Rietumiem tur būtu bijusi iespēja uzspiest savu gribu. Vardarbīgi tur nodibināt mieru. Nē, Rietumi nebūtu to izmantojuši. Rietumvalstu problēma ir tā, ka tās ir pazaudējušas savu vērtību sistēmu.
Kā izprast vērtību sistēmas trūkumu?
Rietumos ir trūcis iztēles, lai paredzētu sociālisma nometnes sabrukumu. Tas bija tik straujš pagrieziens, ko neparedzēja neviens no šiem institūtiem. ...
Otra problēma ir vadības trūkums un arī nevēlēšanās vadīt. Rietumeiropas cilvēki ir vienaldzīgi pret tām šausmām, ko pārdzīvo līdzcilvēki Balkānos. Beigu beigās runā tā, ka tie taču nav eiropieši, musulmaņi jau vien ir.
... Agrāk eiropieši zināja, kas ir Eiropa. Tā saistījās ar labklājību, mieru, drošību, bet nu bezdarbs un karš − apjukums. Tāpēc D. Moise teica, ka draudi var nākt no iekšienes. Viņš uzsvēra, ka Rietumeiropā no Austrumiem nākot tikai sliktas ziņas par noziegumiem, korupciju, bet neviens nepievērš uzmanību labajām ziņām. Austrumeiropā demokrātija tomēr iztur šo ekonomisko sabrukumu. Viss tomēr virzās uz priekšu...
... Demokrātija ir Austrumeiropas būtība, kas ir svarīga ne tikai Austrumeiropai, bet visai Eiropai.
(Diena, 1993. g. 21. sept.)
no cilvēka vērtības izriet sabiedrības vērtība
... Pasniedzot Jums, rektora kungs, šai tikšanās reizei sagatavoto runu, es lūdzu, lai Dieva palīdzība nāk pār tiem, kas Latvijā aktīvi darbojas zinātnes un kultūras jomā,...
... Atļaujiet jūs īsi iepazīstināt ar norādēm, kādas minēju enciklikā Centesimus Annus, ar kuru vēlējos atzīmēt Rerum Novarum simto gadadienu un kuras iznākšana providenciālā kārtā notika tūdaļ pēc reālā sociālisma veidotās dzelžainās sistēmas pārsteidzošā sabrukuma. Kurš gan pirms pāris gadiem to varēja iedomāties? ...
Vēsturiski šīs sistēmas rašanos noteica reāli pastāvošās un smagās problēmas. Līdz ar industriālās sabiedrības izveidošanos nehumānais kapitālisms pakļāva proletariātu ekspluatācijai, kas bija ļaunums, ko atklāti nosodīja arī baznīcas sociālā mācība. Dziļākajā būtībā Rietumu sabiedrību marksisms spēja fascinēt, pateicoties tieši savam patiesības garam. Taču piedāvātais risinājums bija lemts neveiksmei. Ja vairs nepiemin transcendenta, ar ko cilvēks saistīts, tad persona gandrīz vai līdzinās pilienam okeānā un tās cieņa, ciktāl patiesi atzīta un sludināta, zaudē savu visdrošāko garantiju. Tā arī notika − šķiras vai iedomātā sabiedrības ļaunuma vārdā atsevišķa persona tika apspiesta vai vienkārši iznīcināta. Lūk, kāda ir šajā gadsimtā vairākkārt gūtā traģiskā pieredze, ko nākotnē nedrīkst aizmirst!
Šeit uzskatāmi atklājas Baznīcas sociālās mācības pamattēze, no kuras izriet visas pārējās, − sabiedriskās iekārtas centrs ir cilvēks, kas apzinās savu pēc Dieva līdzības radītās būtnes neatņemamo cieņu. No cilvēka vērtības izriet sabiedrības vērtība, nevis otrādi.
(Izvilkumi no Pāvesta runas Latvijas Universitātē, Literatūra un Māksla, 1993. g. 17. septembrī.)
VAI NAUDA IR KULTŪRAS PRETMETS?
... Marksisms šodien tā kā nu būtu pārvarēts. Dieva vārds atskan bezmaz biežāk nekā savulaik Marksa vai Ļeņina vārdi, − mums pat ir armijas kapelāni un oficiālas brīvdienas Ziemassvētkos. Bet šaubas neatstājas. Vai patiešām mūsu valstsvīri ir pārliecināti, ka primārais ir gars, ka iesākumā bija Vārds, ka garīgais ir pārāks par materiālo? Vai mēs redzam grandiozo liekulības tirgu, kurā Saeimas deputāti un Kabineta locekļi te noliek ziedus pie Mātes Latvijas, te pamāca dzejniekus un pārējos plukatas: Būs nauda − būs arī kultūra.
... Protams, es saasinu. Un, protams, ka kultūra ir arī dotējama. Un, protams, ka valsts kabatā ir caurums, caur kuru var izkrist arī neatkarības atslēga. Un tomēr, tomēr.
Prezident Ulmani, vai Jums nešķiet, ka ir pienācis laiks publiski apliecināt uzticību to dzejnieku ideāliem, kuri ir izsapņojuši Latvijas neatkarīgo valsti?
Prezident Birkav, vai Jūsu rīcībā ir sociologu dati par jauniešu attieksmēm pret jēdzieniem tēvzeme, gods, patriotisms? Vai Jūs vismaz nojaušat viņu atbildes, vai jūtaties atbildīgs par tām?
Ministr Vaivad, vai Jūs varat apsolīt, ka Jūsu laikā kultūrai tiks veltīta lielāka valsts uzmanība nekā līdz šim?...
(Viktora Daugmaļa ievadraksts Literatūrā un Mākslā, 1993. g. 27. augustā)
