Modris Slava
LATVIJAS VIEDAS SADRAUDZĪBAS PAMATIDEJA
Lielvārdes jostas raksts.
Latvijas Viedas Sadraudzība (LVS) − tā pirmkārt ir jau sen izlolota ideja, kas tagad tiecas īstenoties dzīvē. Šī ideja cenšas ietvert sevī, apgūt un sintezēt visu labāko, kas vien pastāv pasaulē un mūsu tautā. LVS idejas avoti ir baltu dvēseles mantas, dievturība, teozofija, joga, dzīvās ētikas mācība, visas pasaules ezotērisko skolu mācības un metodes, jaunā laikmeta (New Age) atziņas un pašu domas. Abstraktais mērķis: sekmēt patiesības atziņu izplatīšanos un dvēseles attīstību, kas ir arī visas dabas mērķis. Konkrētais mērķis: izveidot latviešu Viedas skolu, kas atbilstu mūsu tautas raksturam, kultūrai, vēsturiskajiem apstākļiem un attīstības līmenim, pie tam izmantojot citās zemēs un tautās pastāvošo ezotērisko skolu atbalstu, padomu un sadarbojoties ar tām.
Mūsuprāt, mūsu darbība ir reakcija uz mūsu tautā ieilgušo kultūras (rājuma) un reliģijas (līgas) krīzi, kāda pastāv jau kopš pagājušā gadsimta beigām un vēl arvien nav pārvarēta. Katrai tautai ir nepieciešams vienots apziņas lauks, lai tā varētu pastāvēt. Uz šī lauka pamata var sākties attīstības daudzveidīgā, raibā spēle. LVS darbojas šī lauka atjaunošanas un nostiprināšanas virzienā.
Vienotu apziņas un dvēseles enerģijas lauku okultismā sauc par egregoru. Mēs egregoru saucam senā, skaistā latviskā vārdā par kāvu. Okultajā literatūrā kāvu definē sekojoši:
Par egregoriem jeb kāviem sauc astrālās − veļu − pasaules būtnes, kuŗas radījušas cilvēku sabiedrību dvēseli. Kāvu radīšanas pamatā ir maģiskās ķēdes princips. Kad vairāki cilvēki ir vienotas gribas apvienoti, tad viņu domas, vēlmes un tēli atainojas un dzīvo veļu Viņsaulē ar īpašu spēku. Jebkuŗa apvienota kolektīva astroideja − vairāku cilvēku radīta − ir daudz spēcīgāka nekā šo atsevišķo astroideju summa.
Kad maģiskā ķēde neatlaidīgi darbojas zināmu laiku un pārstāv lielu sabiedrību, kuŗā visi locekļi ievēro noteiktus principus un vērš savu gribu uz kādu mērķi, tad Viņsaulē izveidojas patstāvīga būtne, kas pārstāv sabiedrības uzskatu un mērķu summu, ko sauc par kāvu.
No sabiedrības locekļiem iegūstot pietiekamu spēku uzkrājumu, kāvs sāk dzīvot patstāvīgu dzīvi; tomēr viņa griba nav pilnīgi brīva, jo visa kāva dzīve ir vērsta uz to, lai sasniegtu mērķi, kas veido tā principu. Taču, no otras puses, kāvs arī pats iedarbojas uz sabiedrības locekļiem un liek viņiem kalpot kāva mērķiem. Tādējādi starp kāvu un cilvēku kopu, kas to radījusi, veidojas mijiedarbība.
Sabiedrības mirušie locekļi veido it kā daļu no kāva, arī pēc savas nāves barojot to ar saviem psihiskajiem spēkiem. Tādēļ nevienu ideju pasaulē nevar iznīcināt ar varu. Patiesi, šīs idejas mocekļi tikai pastiprina to kāva velī.
Arī tad, ja zemes sabiedrība sagrūst, tās kāvs vēl ilgi pastāv Viņsaulē un cenšas īstenot sabiedrības mērķus, izsaucot dzīvē jaunu sabiedrību un it kā atdzimstot tajā.
Nācija ir viens no kāvu veidiem, bet patiesība ir visuma kāvs, kuŗa pamatstruktūru veido dabas likumi un tiem atbilstošie spēki. Caur nāciju mēs attīstāmies līdz patiesībai, tādēļ nācija nav sociālpolitiska vai politekonomiska, bet gan līgāja (reliģiska) kategorija, tādēļ līgas problēmu pareizs risinājums ir izšķirošs nācijas kāva nostiprināšanā. Cilvēka galvenā daļa ir viņa dvēsele, kuŗa pieredz, attīstās un pilnveidojas dzīves mistērijas procesā, un gluži tāpat nācijas organisma galvenā daļa ir tās kāvs, kas pārstāv nācijas iekšējo mērķi, raksturu, tās locekļu dvēseles attīstības līmeni un ir kā gigantisks dvēseles enerģijas akumulators, kuŗā ir ieplūdusi neskaitāmu paaudžu sirds enerģija. Gaišreģi stāsta, ka mūsu kāva enerģijas rezerves ir milzīgas − apmēram četras reizes lielākas kā krievu tautai. Brīžos, kad tas sāk darboties, nodreb visa pasaule, kā tas bija gadsimta sākumā un arī vēl pavisam nesen, atmodas sākumā, kad tika iedragāta krievu padomju impērija. Tad kādēļ šis milzīgais spēks tik bieži ir bezdarbīgs? Tādēļ, ka mūsu tauta apzināti neprot strādāt ar to! Tam nepieciešama noteiktā veidā sagatavota sabiedrības apziņa.
Uzticība sev un savas tautas līgai. Ja mēs palūkojamies pasaulē, tad redzam, ka nobriedušajās nācijās visur nācijas un līgas kāvi ir identi. Ja kādā nācijā ir uzvarējusi sveša līga, tad šī nācija cenšas no tās izveidot sev atbilstošu modifikāciju, kuŗa vēlāk pretnostatās šai svešajai, iebrukušajai līgai. Tieši tādēļ pasaulē pastāv itāliskais katolicisms, vāciskais luterānisms, slāviski krieviskā pareizticība, angliskais anglikānisms, japāniskais dzenbudisms utt. Taču latviešiem nav sava kristīgā latviskānisma, un tas arī nav vajadzīgs, jo mums ir sava senā līga. Un tomēr − dažādās kristīgo līgas Latvijā ir pietiekami spēcīgas, lai latviešu līgājā dzīvē veidotos kaut kas līdzīgs šizofrēnijai (t.i. saskaldītas dvēseles parādībai). Šo šizofrēniju var izārstēt tikai vienotā apziņas lauka stabilitātes atjaunošana vai nu uz senās līgas, vai arī uz nacionālas kristietības formas pamatiem. Tā kā nacionālās kristietības formu veidošanas laiks ir vēsturiski nokavēts, jo pašas kristietības tradicionālo formu gals jau ir tuvu, tad senās līgas atdzimšana un transformēšana, atbilstoši mūsdienu apstākļiem un dzīves izjūtai, ir īstais ceļš rājuma (kultūras) krīzes pārvarēšanai. It kā būtu jāpievēršas dievturībai? Taču dievturība un mūsu senā līga nav identiskas.
Dievturības nepietiekamība. Dievturību veidoja cilvēki, kas bija mākslinieki, rakstnieki un politiķi, nevis līgas filozofi un praktiķi, tādēļ dievturībai ir spilgti izteikts mākslinieciski ideoloģisks raksturs. Lai spētu dziļi izprast mūsu tautas dvēseles mantas un pareizi izpildīt ritus, ir nepieciešama atbilstoša kompetence. Mēs par šīs kompetences iegūšanas ceļu uzskatām teozofijas, jogas un citu ezotērisko skolu mācību un praktisko metožu studēšanu, protams, vienlaikus nepaejot gaŗām mūsu tautas tradīcijām. Lai to varētu, ir jāatmet ideoloģiskie aizspriedumi, kuŗu dievtuŗiem ir pārāk daudz, jo viņi jebkuŗu svešu mācību studēšanu uzskata par novēršanos no latvietības.
Galīgā līgas un rājuma atveseļošanas formula. Šī formula balstās uz trim ziloņiem: Viedu (patiesu dvēseles atziņu), baltu senās līgas mantojumu (īpaši svarīga ir rituālo un mitoloģisko simbolu daļa, kas arī ir vislabāk saglabājusies) un baznīcas organizāciju, kuŗu pakāpeniski varam pārņemt no kristiešiem kopā ar atbilstošajām sakrālajām celtnēm, kuŗas gandrīz visas ir būvētas senajās svētvietās.
Šīs formulas tēzes:
Būt latvietim nozīmē piederēt latviešu dvēseles rājuma tradīcijai, sargāt šo tradīciju, pieprasot no visiem līdzcilvēkiem − latviešiem tās turēšanu par svētu. Tā ir jāsargā kā gods, kā dzīvība, kā pati dārgākā manta. Nekad neatļaujieties tai uzbrukt un neļaujiet to darīt citiem, − pat tad, ja jūs uzskatītu, ka citas tradīcijas ir pārākas! Šī tradīcija ir pielīdzināma mātei, un lai cik labas arī būtu citas mātes, īstā māte var būt tikai viena, viņu apmainīt nav iespējams. Tas mums ir jāapzinās vienreiz un uz visiem laikiem! Mēs nebūsim laimīgi ārpus Latvijas, ārpus latvietības, ārpus mātes mīlestības.
Tikpat svarīga ir uzticība patiesībai, atvērtība tai, neuzskatot savas tautas tradīciju par noslēgtu un pabeigtu, pilnīgu. Tiecieties pēc patiesības kā krastā izmesta zivs pēc ūdens, kā slīkstošais pēc gaisa, pilnīgi bez aizspriedumiem un visur, kur vien kaut kas ir gūstams! Iegūstiet, lai atdotu − savai tautai un visai cilvēcei, visam visumam un Dievam, jo tā mēs izpildām savu pienākumu un misiju uz zemes! Vienotība uz patiesības ideāla bāzes ir visaugstākās proves vienotība.
Uzticību patiesībai mēs turam par viedīgu, atbilstību patiesībai − par Viedu: ja par savu izejas punktu un orientieri savā patiesības atziņas ceļā mēs pieņemam baltu dvēseles rājuma tradīciju, tad tās nosaukums ir baltu (jeb aistu) Vieda.
Baznīca kā sociāls institūts saliedē nacionālo sabiedrību, rada pamatu sabiedriskajai dzīvei. Mums jāpārstāj saistīt baznīcas jēdzienu ar kristietību vien, labāk būtu baznīcas dēvēt vienkārši par līgas namiem vai dievnamiem, kuŗos tautu māca tie, kam ir dziļa, plaša un nacionāli izjusta Dieva un dvēseles atziņa. Kādēļ to saukt par kristietību? Kristieši ļoti bieži par kristīgām sauc vispārcilvēciskas vērtības, kas sastopamas visās līgās un mūsu senajā līgā ir sevišķi bagāti sazarotas.
Mūsdienu cilvēku apziņa gandrīz nekad neveidojas tikai vienas tradīcijas ietvaros, tādēļ mēs daudz nekļūdīsimies teikdami, ka katram cilvēkam ir savs, dziļi individuāls ceļš pie Dieva, un tieši šis ceļš viņam ir pats svarīgākais. Tomēr sākotnējās pakāpēs viņam ļoti palīdzēs vienota, nacionāla rājuma un līgas sistēma, kuŗu mēs piedāvājam izveidot uz mūsu senkultūras un Viedas pamata.
Pašlaik mūsu galvenais uzdevums ir iegūt pietiekami dziļu kompetenci un izveidot atbilstošas institūcijas šīs kompetences nodošanai tālāk (savu žurnālu, sazarotu LVS zaru tīklu, Viedas skolu laukos, Baltu līgas institūtu, izdevniecību). Mūsu ik mēneša biļetens Viedas Vēstis iznāk jau trešo gadu. Interesentus lūdzam rakstīt: Viedas Vēstu redakcijai, Skolas iela 63a-38, Jūrmala LV-2016, Latvija.
MODRIS SLAVA PAR SEVI
Esmu dzimis 1946. gada 6. decembrī Dobelē. Mācījos Jūrmalā, Pumpura skolā, tad Dobeles vidusskolā; studēju Latvijas valsts Mākslas akadēmijā (VMA) mākslas zinātņu fakultātē. Studiju laikā strādāju par fotogrāfu un rakstīju recenzijas par fotomākslas izstādēm, arī pats biju Rīgas Fotokluba biedrs. Pēc VMA pabeigšanas vairākus gadus strādāju par kaut ko līdzīgu zinātniskajam līdzstrādniekam Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā. Paspēju izturēt visus zinātņu kandidāta eksāmenus un sākt darbu pie disertācijas par baroka laikmeta glezniecību Kurzemē, tad par politiska un ētiska rakstura konfliktiem ar vadību mani izmeta no ZA it kā štatu samazināšanas dēļ. Dažus gadus biju bez oficiāla darba, vēlāk vairākus gadus vadīju apbedīšanas ceremonijas Jūrmalas kapsētās (tas patiešām bija skaists un svētīgs darbs!). Atmodas sākumā sāku strādāt par nodaļas redaktoru žurnālā Dārzs un Drava un lepojos ar to, ka Jāņa Rukšāna vadītais mūsu žurnāls bija viens no atmodas pionieŗiem Latvijas tolaiku presē.
Manas galvenās intereses dzīvē vienmēr ir bijušas saistītas ar reliģisko filozofiju, tās krustpunktiem ar latviešu tautas dvēseles kultūras tradīcijām, tādēļ tagad esmu Latvijas Viedas Sadraudzības vadītājs un biļetena Viedas Vēstis atbildīgais redaktors. Atzīmēšu, ka LVS sāka savu darbu (protams, drīz vien nokļūdama VDK uzmanības lokā) jau ap 1974. gadu, taču juridiski pastāv tikai kopš 1990. gada 8. maija. LVS simbols ir Jumja zīme, kas starp citām nozīmēm, ietveŗ arī trimdas latviešiem zināmo devīzi: Latviju latviešiem un latviešus Latvijai!
