KURELIEŠI

Haralds Biezais. Kurelieši. Nacionālās pretestības liecinieki. Itakā: Mežābele, 1991. 202 lp.

 

1944. gadā, kad krievi jau lauzās pāri Latvijas robežām, vairāki latviešu virsnieki bija iecerējuši izveidot bruņotu kaŗavīru grupu, kas varētu stāties jaunveidojamas Latvijas valdības rīcībā. Viņi sagaidīja, ka rietumu sabiedrotie nepieļaus Baltijas valstu atkārtotu okupāciju. Viņu atmiņā spilgti kavējās 1919. gada notikumi, un viņu pārliecību stiprināja vairāku latviešu diplomātu vēstis un uzmundrinājumi no rietumiem. Šie virsnieki, kuŗu pulcēšanās vieta bija Skrīveru pagastā, vispirms ar vācu policijas vadības dotu pavēli sāka mobilizēt Rīgas apriņķa aizsargus it kā Daugavas līnijas aizstāvēšanai pret Zemgalē iebrukušo Sarkanarmiju. Ar viņiem sakarus uzņēma vācu armijas frontes pretizlūkošanas (Frontaufklaerung) darbinieki, kuŗu interesēs bija radīt nacionālo partizānu grupas aiz frontes informācijas vākšanai un Sarkanarmijas aizmugures graušanai.

Vismaz daļēja ierosme šim pasākumam nāca no Latvijas centrālās padomes, latviešu polītiķu pagrīdes organizācijas, kas uzturēja slepenus sakarus ar Latvijas sūtņiem rietumos. Sūtņus uz šo rīcību mudināja rietumvalstu pretizlūkošanas darbinieki. Tādā kārtā Vidzemē izdevās apvienot vairākus simtus patriotisku vīru, kas no vācu pretizlūkošanas darbiniekiem saņēma nelielu daudzumu ieroču. Kaŗavīru ievērojamākais iedvesmotājs bija 1920. gada Sibirijas latviešu Imantas pulka kapteinis, vēlāk policijas iecirkņa priekšnieks Krišs Upelnieks. Virsvadību uzņēmās ģenerālis Kurelis, no kuŗa šis veidojums arī ieguva "kureliešu" nosaukumu.

Kurelieši izdarīja sekmīgus izlūku gājienus Sarkanarmijas aizmugurē un sagatavoja vairākas grupas partizānu cīņai Vidzemē. Kad krievi ielauzās Vidzemē, lielākā kureliešu spēku daļa devās uz Kurzemi, kur apmetās ziemeļrietumos no Usmas ezera. Jau Skrīveŗu posmā Bebru pagastā jaunā, dedzīgā patriota leitnanta Roberta Rubeņa vadībā veidojās kāda patstāvīga kureliešu grupa par kuŗas pakļautību un uzticību kureliešu štāba vecajiem virsniekiem var arī šaubīties. Arī Kurzemē rubenieši tikai vārda pēc bija pakļauti kureliešu štābam un savu novietni iekārtoja Ilziķu-Trēbiņu apkārtnē, vairāk nekā 20 km no štāba novietnes Stiklos (Annahitē). Šķiet, ka disciplīna un kaujas gatavība Rubeņa grupā arī bija stingrāka nekā galvenajā kureliešu grupā.

Biezais citē liecības, kas norāda, ka kurelieši bija loti pašapzinīgi, laikam gan tādēļ, ka jutās droši savā padotībā vācu armijas pretizlūkošanai. Nav tiešu norādījumu, bet jādomā, ka kureliešu organizēšanās sākumā arī SD meģināja dabūt šo formējumu savās rokās, kā to bija veikuši ar kādu latviešu nacionālo partizānu organizāciju. Kureliešiem tas nebija pieņemams, un viņi izvēlējās armijas pretizlūkošanu par savu aizsegu, ar to iemantojot SD vīru dusmas. Savu vēl nenoskaidrotu lomu šeit spēlēja arī kāds britu aģents, Ervins Hasselmans, kas darbojās vācu armijas pretizlūkošanā. Biezais viņu piemin vairākās vietās, bet atzīstas, ka šī dubultaģenta biogrāfiju viņam nav izdevies noskaidrot. Hasselmanu piemin arī britu žurnālists Toms Bouers (Tom Bower) savā grāmatā The Red Web, kur arī viņš nedod nekādus tuvākus datus par šo noslēpumaino vīru. Noskaidrojama ir arī bijušā Latvijas valdības ministra Bernharda Einberga loma šinīs norisēs, jo kureliešu štābs bija apmeties Robežās, Einberga lauku mājās Skrīveŗu pagastā.

Avoti rāda, ka kureliešu štābā tomēr bija iefiltrēti SD spiegi. Diemžēl vācu iestāžu savstarpējā nenovīdībā un naidā starp SD, policiju un armiju uzvarēja SS augstākā pārvalde. Šī iestāde panāca to, ka armijas pretizlūkošana tika ierobežota ar tiešo fronti, kamēr ienaidnieka aizmugures apkaŗošanu uzdeva slavenā SS standartenfīrera Skorcenija iznīcinātāju grupām (Jagdverbaende). Šajās grupās, ar nosaukumu "Meža kaķi", darbojās arī latviešu SD cilvēkšāvēji. Nav zināms, kādus uzdevumus viņi veica krievu tālākā aizmugurē, bet viņu izrīcības Kurzemē ir pietiekoši pazīstamas. Kurelieši tika izņemti no armijas pretizlūkošanas vadības pakļautības un atkal padoti SS un policijas ģenerālim Jekelnam. Tagad neatkarīgo latviešu vienību pretiniekiem SD rindās radās iespēja ar kureliešiem izrēķināties. 14. novembrī kureliešu štābu Stiklos apcietināja un vairāk nekā 600 nacionālo kaŗavīru nogādāja Štuthofas koncentrācijas nometnē. Ģenerāli Kureli nosūtīja ģen. Bangerska rīcībā, bet vismaz sešus (pēc citiem datiem - divpadsmit) kureliešu virsniekus nošāva pēc vācu kaŗa lauka tiesas procesa.

Biezā spriedums par kureliešu un rubeniešu latvisko pārliecību ir pilnīgi pamatots, bet apsūdzības pret Bangerski un citiem leģiona virsniekiem ir apšaubāmas. Kureliešu cerības, ka atkārtosies 1919. gads, kad noasiņoja kā krievi, tā vācieši un palīdzību sniedza rietumu sabiedrotie, bija tik pat nereālas kā leģionāru cerības uz patstāvīgu valsti, kādas poļitruki solīja latviešu strēlniekiem Sarkanarmijā. Arī kurelieši savas cerības pamatoja propagandā, kas nāca kā no Latvijas sūtņiem rietumos, tā no vācu (vai varbūt britu?) pretizlūkošanas virsniekiem. Lielākā daļa latviešu negribīgi nojauta, ka vācieši kaŗu zaudēs, krievi uzvarēs un rietumnieki palīgā nenāks. Cerības uz rietumu draugu palīdzību bija ķeršanās pie salmiņa, lai bezizejas sajūtā un izmisumā nebūtu jāizdara pašnāvība. Latviešu tauta bija novesta pie pārliecības, ka tai draud fiziska iznīcināšana. Pastāvošajā morāles sabrukuma stāvokli katrs darīja, ko uzskatīja par labāku.

Biezā pētījums ir sīks un pamatīgs, to var lasīt ar cieņu pret viņa rūpīgo darbu dažādos archīvos. Tomēr rodas jautājums, vai viņa slēdzieni atbilst izpētītajam materiālam tā laikmeta apstākļos. Biezais raksta reizēm kā prokurors, reizēm kā aizstāvis, vienā personā. Viņš sastāda apsūdzības rakstu pret latviešu pašpārvaldi un leģiona vadību un turpat uzstājas kā aizstāvis, lai izceltu kureliešus kā vienīgos īstenos patriotus. No vēsturnieka varētu sagaidīt arī apsūdzēto personu pārliecības un nolūku izvērtējumu dotajā vēsturiskajā situācijā. Ar vācu dokumentiem vien te nepietiek.

Biezais pārmet latviešu leģiona virsniekiem un pašpārvaldes polītiķiem nodevību pret latviešu tautu. Tas ir ļoti smags apvainojums, un kamēr tiesa nav atzinusi šo cilvēku vainu, tikmēr viņi jāuzskata par nevainīgiem. Ir liels jautājums, vai pierādījumi par viņu nodevību, ko pieved Biezais, izturētu tiesas vērtējumu. Latviešu zvērestiem naidīgu tautu kaŗaspēkos ir maza vērtība. Kad vācieši iesauca savos gaisa spēkos latviešu skolēnus, arī tiem bija jādod zvērests. Daži latviešu vadītāji pamācīja zēnus, ka zvēresta došanas laikā jākustina kreisās kājas īkšķis, tad zvērests neskaitās. Varbūt ģenerālis Bangerskis un pulkvedis Silgailis arī kustināja kreisās kājas īkšķus pie savas negaidīti un pavirši sagatavotās zvēresta ceremonijas? Biezais pārmet Bangerskim naivitāti un neizpratni par kureliešu rīcību. Kā gan Bangerskis būtu varējis zināt vācu pretizlūkošanas dotos kureliešu uzdevumus, ja šie uzdevumi tika turēti tādā slepenībā, kā to raksturo Biezais pats?

Neviens vēsturnieks nevar būt pilnīgi neitrāls un objektīvs. Ikvienam ir sava nosliece, kas nav noliedzama un no kā nav jākaunās. It sevišķi grūti ir rakstīt vēsturisku pārskatu par notikumiem, kas vēl ir laikmeta liecinieku dzīvā atmiņā un saistās ar dziļi emocionāliem pārdzīvojumiem, jo arī vēsturnieks pats ir šo emociju varā. Šī grāmata rāda Biezā noslieci. Tas tomēr nemazina viņa pētījuma vērtību, it sevišķi tādēļ, ka neviens cits, atstkaitot prof. Edgaru Andersonu, nav centies kureliešu lietu sīkāk izpētīt, aprobežojoties ar atmiņu rakstiem un pavirši pamatotiem pārmetumiem par atraušanos no latviešu leģiona cīņām. Arī Andersona raksts īstenībā ir tikai uzmetums plašākam darbam, ko liktenis viņam neļāva paveikt.

Svarīgākais Biezā jautājums, ko viņš izsaka savas grāmatas ievadā - kādēļ latvietis cīnījās pret latvieti - šajā grāmatā tomēr netiek atbildēts. Jādomā, ka šīs atbildes meklēšanā vēsturnieks var būt tikai palīgs, notikumus sakarīgi attēlojot. Varbūt pilnīgāku atbildi varētu dot sabiedrības psichologs. Atļaujoties minēt, varētu teikt, ka galvenais iemesls ir tas, ka latviešu tautā vēl nebija un nav arī vēl tagad nostiprinājusies savas tautas piederības apziņa. Daļa vainas te meklējama ideoloģiskajās cīņās, kas sākās jau 1917. gadā. Tās saskaldīja latviešu nacionālo apziņu, sadalīja viņu savstarpēji naidīgos polītiskos grupējumos un noveda tautu apjukumā. Radās ieskats, ka katrs, kas atbalsta kādu citu polītisko uzskatu, jau ir tautas ienaidnieks. Latvieši nebija iemācījušies redzēt, ka tauta sastāv no dažādu uzskatu cilvēkiem, kuŗiem visiem var būt viens kopīgs mērķis: tautas labklājības veidošana un valsts stiprināšana. Apjukums tomēr nav nodevība.

Biezā pētījumu ir vērts labi pārdomāt. Varbūt no tā jāmācās saprast, ka latviešu tautas pirmā vietā ir tautas dzīvā spēka saglabāšana. Stāšanās zem svešiem karogiem dzīvā spēka saglabāšanu neveicina. Diemžēl pēdējā gadsimtā kā komunistu, tā nacistu varas ir spiedušas to darīt, nosaucot šo rīcību par brīvprātīgu. Sava daļa atbildības ir jānes arī rietumu lielvalstu nostājai Baltijas valstu jautājumā. Varbūt varam teikt, ka latviešu tautas interešu otrā vietā ir latviešu kultūras saglabāšana un tās attīstības veicināšana. Ar to tiktu stiprināta arī latviešu tautas kopības apziņa un iecietība pret citādiem ieskatiem. Šajā laukā Haralda Biezā grāmata par kureliešiem nav vienīgais pakalpojums Latvijas vēstures zinātnei un latviešu tautai, par ko viņam pienākas pateicība.

Grāmata iesieta mīkstos vākos. Uz vāka, ar kureliešu kauju gaitu karti fonā, ģenerāļa Kureļa un kapteiņa Upelnieka attēli. Vāka veidojumu un grafisko iekārtojumu veikusi Maija Veinbergs Hinkle, kas ir arī Mežābeles apgāda vadītāja.

 

Indulis Kažociņš