JG196 Uldis Siliņš. Velna luturi krākt neļauj katoļam

* * *

Mēs sākam izklīst. Līdz šim vizīte, kā mēs te Latvijā sakām, ir pagājusi bez lielām traumām. Viena trauksme 3. sektorā, kad kāds neakreditēts fotogrāfs sāka rāpties augšā pa stalažām, viens tantuks paģībis, viens bērns kļuvis histērisks, viens lecīgs krievu TV žurnālists nopūsts no kāpnēm (poļu helikoptera nopelns). No dubļiem bija jārauj ārā neskaitāmas kurpes, un tas nemaz nav tik viegli, kā es pārliecinājos, palīdzēdams apavu atkarot kādai dāmai. Ap pulkstens 13.00 sakrālais laukums ir tukšs, un tam, baznīcai un klosterim ir apmesta apkārt sargu ķēde. Diemžēl, šī ķēde ietveŗ arī 2 koka namiņus, iestādi, ko neesmu apmeklējis veselas 5 stundas. Kāds laipns policists man iesaka doties uz turieni pāri būvlaukumam, un ne pa ceļu, kur mani gaida vismaz 5 Drošības dienesta posteņi un nav izredžu pirms pīkst. 17.00 sasniegt savu mērķi. Piecus metrus no minētā objekta mani aptur postenis. Es viņu informēju par savu maršrutu un prasu Drošības dienesta svētību turpināt ceļu.

„Kā lai es zinu, ko jūs tur darīsiet?” viņš man prasa.

„Tikai vienu lietu, mīļais draugs, tikai vienu lietu!” es viņam atbildu. Viņš pārlaiž manam ķermenim detektoru un ļauj man iet.

Tualešu trūkums patiesībā neradīja tādas problēmas, kā bija gaidīts. Es atceros, ka pagājušā gadā es par šo lietu runāju ar dekānu Andri Aglonieti. Viņš stāstīja, ka jau pie parastā bazilikas apmeklētāju skaita, cilvēki stāvot 3 rindās: viena rinda pie Dievmātes, otra pie svētavota un trešā pie mazās mājiņas. Bet pietiek runāt par tik prozaiskām lietām!

Atpakaļceļā mūsu grupa sadalās trīs daļās, un mūsu pulciņš, kam laimējas iekļūt autobusā, sasniedz māju pirmais. Jānis Streičs, par kuŗu mēs domājām, ka viņš pusdieno pie pāvesta galda, ir neēdis jau priekšā.

„Tu esi slavens”, Janīna saka, „vari iet katrā latgaliešu mājā. Visi tevi tagad pazīst.” Tās, protams, ir blēņas, jo Jāni visi latgalieši pazīst tā vai tā. Tiesa, šodien Streičš ir pirmais latgalietis visā zemē. Mēs zirgojamies, ka pēc gadiem cilvēki prasīs: „Kas bija tas baltais, kas Aglonā stāvēja blakus Streiču Jonim?” Bērtulis, ko pagājušā naktī atkal turējusi augšā krākšana, aiziet gulēt, bet mēs ar Jāni ejam sēņot. Pārējie kur nu kuŗais. Cits guļ, cits sēž, cits vazājas apkārt. Vakarā mēs savācam no baznīcas mājā dekorācijas, Juri Kulakovu ar mūzikas instrumentiem un braucam atpakaļ. Pirmā apstāšanās ir Juŗa mājās Līvānos. Kad mēs tās atstājam, aiz mums dārzā paliek kaudzē sasviestas dzidro serdes un vismaz simts novārītu cūku pupu pākstis. Vēlu naktī esam Rīgā.

* * *

Es esmu Latvijā kopš 2. jūnija, un visa mana dzīve ir sagriezusies ar kājām gaisā. Es jūtos kā tāds interplanetārs ķermenis, kas kustas uz priekšu laikā, bet nekur vairs nepieder. Es sevi vairs īsti nepazīstu. Tas ir atsaucies arī uz manu stāstīšanu, kas labākajā gadījumā ir juceklīga. Pāvesta vizīte ir galā, bet es ne vārda vēl neesmu teicis par Garīgo teātri, tāpēc es vēlreiz atgriezīšos Aglonā.

* * *

Ir pirmdienas, 6. septembŗa pēcpusdiena. Pie Dailes teātŗa gaida autobusiņš, lai vestu Garīgā teātŗa ļaudis uz Aglonu. Mana vienīgā saite ar šo vienību ir Jānis Skanis. Man nav nekādu pienākumu − ja būs jāpalīdz ar suflēšanu vai kādu technisko darbiņu, palīdzēšu, un, cik vien iespējams, mēģināšu nemaisīties pa kājām. Šī būs Garīgā teātŗa pirmā uzstāšanās. Patiesībā tas nemaz nav teātris šī vārda pilnā nozīmē, bet gan direktrises Terēzijas Ērkšķes iecere. Tekstu ir rakstījusi Anna Rancāne, mūziku dos Juris Kulakovs, kuŗš mums jāuzķeŗ pa ceļam Līvānos. Gabals saucas Latviešu tautas vēsturiskajā rožu kronī − atskats uz 800 gadu ilgo kristietības laiku Latvijā. Režiju ir uzņēmies Jānis Kaijaks. Pirmais mēģinājums būs šovakar Aglonā, kur mūs gaidīs abas daugavpilietes Inese un Agita. Bet vispirms jāpaņem Jānis Streičs, kas tikai stundu atpakaļ ielidojis no Gotlandes. Tas nav tik viegli, jo mēs gaidām Jāni pie viņa dzīvokļa, un Jānis mūs gaida Krišjāņa Valdemāra ielā. Mēs iebraucam lietū, paldies Dievam, ne uz ilgu laiku. Plkst. 20.00 mēs esam Aglonā.

Varbūt, ka daži vārdi par Aglonas vēsturi būtu vietā. Nav Latvijā tāda novada, kur būtu vienuviet sakoncentrēti tik daudz letgaļu pilskalnu kā Aglonā. Ap centrālo Madelāna pilskalnu 15 km rādiusā virknējas veseli septiņpadsmit. Ap 1700.g. dominikāņi klosteŗa un baznīcas celšanai bija izvēlējušies kādu kalniņu egļu mežā starp Cirīša un Egles ezeriem. No šī egļu meža Aglona dabūjusi savu vārdu (aglojs, aglaine). Kādēļ tieši šajā vientuļajā vietā? Te ir divas versijas:

1) iespējams, ka tur varētu būt bijusi kāda sena latviešu upuru vieta. Šādās vietās ar gudru ziņu misionāri ir cēluši savas baznīcas;

2) šajā vietā itkā būtu nogalināts un apbedīts Lietuvas karalis Mindaugs un viņa divi dēli. Tādu varbūtību pielaiž arī Lietuvas vēsturnieki. 1618.g. Aglonā kāda sagrauta torņa drupās atrasta stipri bojāta marmora plāksne ar uzrakstu latīņu valodā, ka šajā vietā atdusas Mindauga mirstīgās atliekas. Šo versiju apstiprina arī veco agloniešu nostāsti, ka pie Aglonas kapiem senāk bijušas kāda torņa paliekas, ko saukuši par karaļa torni, acīmredzot, daļa no kādas baznīcas. Tādā gadījumā jau pirms dominikāņu atnākšanas tur varēja būt bijusi kāda baznīciņa. 1768.g. koka baznīca nodeg, un tās vietā uzceļ jaunu, šoreiz no mūra un tuvāk Egles ezeram.

Es neesmu Aglonā bijis 12 mēnešus. Pa šo laiku ir notikušas pavisam neticamas lietas, kaut arī darbi paveikti tikai 90% apmērā. Vecā mūŗa sēta apkārt baznīcai ir nojaukta, un sakrālais laukums paplašināts līdz kapsētai un lielceļam. Nocirsti koki bazilikas priekšā, tāpat nojauktas dzīvojamās mājas, Preiļu-Krāslavas šoseja pārcelta vairāk uz dienvidiem. Baznīca Aglonā ir atguvusi seno dominikāņu klosteri, kuŗā tagad mīt mūķenes, un saimniecības ēkas. Pie baznīcas presbitērijas daļas izveidota piebūve, lai svētceļniekiem būtu vieglāka pieeja pie Dievmātes altāra. Baznīcas pagraba telpās, kur senāk bija apbedītas izcilākas personas un dominikāņu tēvi, tagad ierīkota plašāka telpa dievkalpojumiem. Presbitērija daļā nišā novietotas pārbedītā kardināla J. Vaivoda mirstīgās atliekas.

Nāk prātā mana pēdējā vizīte Aglonā, kad es kā piektais ritenis, pateicoties Jānim Žugovam, biju pieklīdis archibīskapa metropolīta Jāņa Pujāta svītai. Iegājis bazilikas pagrabā kopā ar garīdzniekiem, es tikai pēc laiciņa attapos, ka man visapkārt ir gan izrakti, gan pusrakti mirušie, ko sausā grants bija pavisam labi saglabājusi. Visiem zārkiem trūka vāku. (Kapus aplaupījušas komūnistu bandas 1919.g. ) Pēkšņi es konstatēju, ka stāvu vienam mirušam uz galvas − vāka vietā bija tikai pāris dēlīši. Kaktā bija nokrauti galvas kausi un kauli. Interesanti bija dzirdēt, kā notikusi pārbedīšana līdzīgos apstākļos, bet nedomāju, ka šīs runas bija domātas publikācijai.

Baznīcas priekšā pie ieejas durvīm izveidots paaugstinājums, uz kuŗa notiks 9. septembŗa dievkalpojums. Kokā griezto altāri sedz ozolkoka „baldachins” uz 4 kolonām, kas man liekas futūristisks un gaisīgs, itkā tas kuŗu katru mirkli varētu aizlidot, atstājot altāri elementu varā.

Jā, Aglona tagad ir vērienīga daļa no pasaules kristietības svētumiem. Tā ir mūsu Censtohova, mūsu Fatima, mūsu Lurda, kā raksta Latgales Laiks.

Ir jau krēsla, bet darbi vēl rit pilnā sparā. Tiek līdzināta zeme, stādītas puķes, berzts un tīrīts. Brīvprātīgie strādā blakus klostera māsām džīnās. Mūs pabaro kopvirtuvē − mazā telpā ar centrā kopā sastumtiem galdiem. Ēdiens vienkāršs − šķīvis no šā un šķīvis no tā, krūze tējas, paldies Dievam un paldies devējam. Nākošie! Mēs apskatām izrādes vietu − āra altāra telpu. Vējš, slapjš, auksts un nemīlīgs!

Jānis Kaijaks stāsta, ka izdevies atrast uzvedumam lielisku vecmāmiņu, vārdā Veroniku, kas te esot dzīvs baznīcas suvenīrs. Neskatoties uz pāri par 80 gadiem, viņa ejot kā pulkstenis un rekorda laikā bez grūtībām varot tikt augšā un lejā pa altāra kāpnēm. Skatoties uz pamatīgo kāpienu, jāatzīst, ka Veronika nav no parastajām vecmāmiņām ar dūrējiem krustos un lauzējiem citās vietās. Ar vecmāmiņu un „mazmeitiņu” Sigitu, kas arī ir viena no vietējām aktrisēm, mēs tiksimies rīt.

Braucam pie Janīnas Streiķes, zemnieces un reizē Aglonas kultūras nama direktores. Mēs esam liels bars, bet man šķiet, ka varētu būt divreiz lielāks, arī tad mūs viņa izguldinātu, acis nepamirkšķinādama. Pirmais lasīšanas mēģinājums liecina, ka ar Rožu kroni būs problēmas. Gabals ir daudz par gaŗu. Interesanti arī vērot, kā ansamblī izvirzās dominantās personības.

Mēs tiekam sadalīti pa istabām: Terēzija gultā priekšnamā, Venta gultā ēdamistabā, mēs ar Streiču katrs savā gultā bēniņu istabā, Inese un Agita blakus istabā, visi pārējie kā siļķes apakšā uz viesistabas grīdas. Jānis ir labs konstants krācējs, lai gan ne manā klasē. Viņam trūkst tās eksplozīvās kvalitātes, kas spēj nocelt nama jumtu un reizē pamodināt pašu krācēju, kāda piemīt man. Jānis var zāģēt cauru nakti, bet pie tā pierod, kā pie rudens lietus čabēšanas. Kā izrādīsies, tad daudziem šāda tolerance pret krācējiem nepiemīt. Es ilgi nevaru iemigt. Skuķi blakus istabā ķiķinās... Jānis uzmodies saka, ka viņam salst. Es viņam ziedoju vienu no savām segām un − piķis ar ārā − tagad salst man! Paldies Dievam, Jānis ceļas reizē ar gaiļiem un šorīt iet sēnēs. Es mantoju arī viņa segas. Ap deviņiem mani uzbungā Jānis Skanis. „Celies! Visi jau gatavi sēsties pie galda!”

Otrdien, 7. septembrī. Brokastis. Pārrunas, kuŗš krācis, kurš nav varējis gulēt, kam salis. Varētu sākt mēģinājumu, bet Streičs pazudis. Pazudušais dēls atgriežas ar pusgrozu pilnu sēnēm. Mēģinājums ēdamistabā. Ārā pa reizēm līņā. Braucam uz Aglonu. Mēs iepazīstamies ar rūgto dzīves īstenību: Garīgā teātra vēlmes un lūgumus rīkotāji nav ņēmuši vērā. Tas vispār nav oficiālajā programmā. Nekādas papildus gaismas nebūs. Mikrofoni būs tad, kad tie būs. Pa radio tiek raidīta nepareiza un novecojusi informācija, ka ansamblī piedalīsies J. Paukštello un A Līvmane. Tas pats lasāms presē un ciematā izliktajos paziņojumos. Fiasko!

Aizejam apskatīt Aglonas ciematu. Jaunbūvēta Pasta un Starptautisko telefonu sakaru ēka. Pilsētas valdes namā būs Preses centrs un kafejnīca, kas darbosies 24 stundas. Ārpusē tirgotāji sāk iekārtot savas būdas. Ceļ arī mazu viesnīcu, gan bez kādām cerībām, ka tā divu dienu laikā būs gatava. Ezermalā uzceltas teltis, kuŗās dzīvo svētceļnieki un palīgi.

Ierodas Daugavpils bataljona zemessargu konvojs, jaunās vieglajās mašīnās un transportieŗos. Jāsaka, ka iespaids ir ļoti labs.

Mēģinājums ar koŗiem notiek skolā. Piedalās Daugavpils sieviešu koris Rūta, Terēzes Brokas vadībā, un Aglonas draudzes un bazilikas koris, ko diriģē jaunā Aglonas baznīcas ērģelniece, jēkabpiliete Ieva Lazdāne. Viņa diriģē arī Aglonas bērnu kori, kas sastāv no 11 galviņām, bet tas parādīsies tikai rītdienas izrādē. Pirmo reiz skatām vaigā Aglonas dzīvo suvenīru. Veronika, maza, spridzīga večiņa, iemācījusies savu tekstu kā pulkstenis. Viņa nevien runās, bet arī dziedās. Viņai pie rokas skatuves mazmeita (dzīvē abām nekādas radniecības nav), septiņgadīgā Sigita, mazliet izbijušāmies acīm, bet skaidru runājamo un brīnumdzidru dziedamo balsi. Uzvedumā no viņas solo dziedājuma dziesmu pārņem koris, un tas ir tik aizkustinoši, ka paliek kunkulis kaklā. Abos koŗos ir brīnišķīgas sieviešu balsis, kas dzied eņģeļu mēlēm. Es mēģinu starpbrīdī Sigitu intervēt, bet viņa atsakās. Es viņu nevaru nopirkt pat ar banānu. Viņa man ļoti pieklājīgi liek saprast, ka es to varu ēst pats. Vismaz viens cilvēks ir Aglonā nepiekukuļojams...

Bet − uzvedums ilgs pāri par 2 stundām. Skaidrs, ka būs nepieciešams chirurga skalpelis. Tā arī notiek. Ar Annas Rancānes uzticības personas Martas svētību Rožu kronis tiek sasvītrots lupatlēveros.

Vakarā ejam uz mums speciāli kurināto publisko pirti. Gara mešana. Bērza pirtslota. Brīnišķīgi! Debesis zemes virsū! Manā gadījumā: caur zvaigznēm pie ciešanām! Iesnas!

Mājās Janīna iekurinājusi apakšstāvā krāsni. Abi skuķi pārvācas uz leju. Jānis Streičs arī. Neko labu neparedzēdams, es palieku bēniņos.

* * *

Trešdien, 8. septembrī. Manas nojautas ir bijušas pareizas. Ap sešiem pie manis ierodas Jānis. Augstais Dievs! Cilvēki nav ļāvuši viņam gulēt! Deguši uguni! Modinājuši viņu augšā. Teikuši, ka viņš krācot. Jānis aiziet sēnēs. Vēlāk pie brokastu galda krākšanas lietas tiek sīkāk pārrunātas, un Streičs nāk klajā ar klasisko teicienu: „Velna luturi, krākt neļauj katoļam!”

Plkst. 10.00 mēs vērojam TV pāvesta ierašanos Rīgā. Terēzija ir salikusi rokas kā lūgšanā, un pār vaigiem viņai rit asaras. Svinīgo saņemšanu daļēji izjauc lietus. Nepatīk G. Ulmaņa runa, kas šķiet ir par gaŗu. Kad Ulmanis piemin „savus dievus, ko latvieši tur dziļi ieslēgtus sirdī”, sāk gāzt kā ar spaiņiem, itkā atgādinot, ka „Es esmu Tavs Kungs, Tavs Dievs, Tev nebūs citus dievus turēt priekš manis.” Pāvests savu uzrunu saka latviešu valodā. Līst Rīgā un līst Aglonā.

Pulksten 13.00 iebraucam Aglonā kur patlaban notiek koŗu mēģinājums ar orķestri. Diriģents rājas, ka koris par daudz blenž notīs un neskatās uz viņu. Tādas runas dzirdot, es jūtos kā mājās. Dziedātāju ir ap 200. Kopš vakardienas ir šis tas mainījies. Uzaugušas jaunas puķes, ar velēnām apklāti jauni laukumi. Orķestrim skan cauri elektriskais zāģis, tad mēģinājumu gandrīz pārtrauc 4 helikopteri, kas konvojā ielido Aglonā. Visur zemessargi. Tiek slaucīts, tīrīts un berzts. Ārpus vārtiem pie kapsētas ceļmalā pārdošanas vietas ir ieņēmuši Rēzeknes komercskolas audzēkņi, kam lieliski veicas ar lietus mēteļu pārdošanu. Skatoties uz sakrālo laukumu, kas tikai daļēji apaudzināts ar zāli, nav grūti uzminēt, ka, lietainajam laikam turpinoties, laukums pārvērtīsies dubļu jūrā.

Teātrinieki izlemj, ka spēlēs no koŗa podestiem, kaut arī tie atrodas bazilikas sānos. Tur vismaz ir minimāla gaisma, ko papildinās aktieŗu rokā turētās svecītes.

* * *

Ir noticis brīnums. Lietus ir pārstājis. Skatam paveŗas brīnišķīgs saules riets. Pamalē virs Cirīšu ezera ir redzama zila debess un sarkana, sarkana saule, kas sarkanu iekrāso arī aizejošo, tumši zilo lietus mākoni, kas vairs neizskatās draudīgs. Saule spēlējas ar baltajiem bazilikas torņiem, iekrāsojot tos iesārtus. Kā glezna izskatās arī pa labi no bazilikas guļošais Egles ezers. Daba ir perfektā harmonijā ar cilvēku roku darbu. Liekas, ka Lielā skatuves meistara roka guļ uz reostata, lēni, lēni liekot satumst ainavai uz abiem ezeriem līdz absolūtai tumsai. Izmantojot beidzamo gaismu, sievietes berž nost krāsu plankumus no bazilikas kolonām.

Pulkstens septiņos mūs ieved caur apakšstāva ieeju, gaŗām kontroles posteņiem lielajā baznīcas telpā uz privātu svētbrīdi. Aglonā ir sācies vīzu režīms. Dievmāte ir izlikta, appušķota uz atsevišķa statīva altāra telpā. Terēzija sāk skaitīt Litāniju.

* * *

Mikrofoni ir beidzot pieslēgti, bet tos izmēģināt vairs nav laika. Pēc vakariņām sāk lasīties cilvēki uz izrādi, kas sāksies 20.00. Ir jau pieteikts, ka, ja būs lietus, mikrofonus noslēgs un tos pārklās. Bet mēs zinām, ka lietus nebūs. Ierodas arī Anna Rancāne. Izrādi noskatās vairāki simti, un tā izdodas pārsteidzoši efektīva. Aktieŗi savus tekstus lasa ļoti labi. Jānis, kas visus mēģinājumus ir tikai pie sevis kautko murminājis, pēkšņi liek vaļā no visiem reģistriem. Varbūt, tā ir viņa balss, kas nes sev līdzi zvirgzdainu pieskaņu, bet Jānis Streičs man liekas visiespaidīgākais. Vecmāmiņa ir tā sakoncentrējusies, ka beŗ savu tekstu kā pupas un runā Sigitai virsū. Sigita iesāk dziesmu nepareizā toņkārtā. Bet tie ir tikai sīkumi.

Izrāde beidzas melnā naktī. Sakrālā laukuma sētas daudzie vārti, kas simbolizē Golgātas ceļa atsevišķus etapus, ir izgaismoti. Izskatās kā pasakā. Mūs aizved mājās pazīstami zemessargi. Auksts. Viens otrs zemessargs, vadot gaŗo nakti, šķiet, ir ieķēris kādu kraukšķīti. Mājās izkurināta pirts. Kas ies pērties? Nē paldies! Ja man jāstaigā apkārt netīram, vai ar tekošu degunu, tad es labāk staigāju netīrs. Šonakt man atkal ir istabas biedrs − Jānis Streičs ir atgriezies no siltajām zemēm. Tālāko jūs jau zināt.

* * *

2. jūnijā es ielidoju Rīgā. Mani sagaida nākamā Valsts ministra kundze Aija Krištopāne, tai brīdī vēl parastā mirstīgā, un Nedēļa Latvijā izdevējs Voldemārs Jansons. Es to minu tāpēc, lai jūs zinātu, kādās aprindās es apgrozos. Šīs rindas rakstot, es jau 4 mēnešus uzturos „varas koridoros”. Ir vēlēšanu priekšvakars. Mēs braucam uz manu pagaidu dzīves vietu Berģos. Pēc 9 mēnešiem es esmu atkal Rīgā, šoreiz kā Latvijas pilsonis. Es esmu laimīgs.

* * *

Rīga ir pilna ar vēlēšanu plakātiem. Man ļoti imponē Muļķu biedrības izliktie: Mēs nezagsim vairāk par citiem. Katram muļķim vietu Saeimā! Ejot vēlēšanās ar nosaukumu Latvijas laime, viņi dabūs ne vienu vien balsi. Imponē arī kāds LNNK vēlēšanu plakāts, kuŗā attēlots gliemezis ar krievu bruņu cepuri galvā. Latvijas Ceļa ražojums vairāk izskatās pēc tautiskas jostas vai dvieļa nekā pēc vēlēšanu plakāta. Kā jau demokrātijā mums tagad ir vairāki Ceļi: Latvijas Ceļš un Saskaņa Latvijai (Jurkāna partija), kas tautā pazīstama kā Pleskavas Ceļš.

* * *

Pirmsvēlēšanu basketbola turnīrs Mežparkā. Piedalās Latvijas Ceļa I un II komandas un pa vienībai no Kristīgajiem demokrātiem un Tēvzemei un brīvībai. Pēdējiem līdzi ir arī liels vimpelis ar T&B emblēmu, ko nes bārdains tēvbrīvnieks. Karognesējs varonīgi gar malu seko savas vienības uzbrucējiem, kas viņam sagādā diezgan lielu noskriešanos. Latvijas Ceļš ir tik drošs par savu uzvaru, ka jau sarunājis Panorāmas TV vienību, lai nofilmē kā Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdis Vilnis Baltiņš pasniedz balvu. LOK priekšsēdis man izmaksā alu. Dzeram un vērojam spēli. Viss rit samērā mierīgi līdz brīdim, kad skrējienā uz grozu kristīgais demokrāts apgriež ar kājām gaisā tēvbrīvnieku. Pārsista uzacs, un līst nekristīgo asinis! Šis vardarbības akts tiek publiski nosodīts no karognesēja (kas man, atklāti sakot, liekas mazliet nebalansēts): „Ko no komūnistiem citu var gaidīt? Nelieši! Noraidīt no laukuma!” Viņam piebalso vīrs treniņa tērpā, kas izrādās operdziedoņa Ingus Pētersona tēvs: „Ar kādu naidu, kādu naidu viņi spēlē”... Skaidri redzams, ka nekāda koalicija T&B un KDP starpā nebūs. Kā jau paredzams, uzvar Latvijas Ceļš I, kuŗā spēlē nākamie ministri: Ojārs Kehris, Ģirts Kristovskis, Vilis Krištopāns un deputāts Pēteris Elferts. Vakarā skatāmies uzvarētājus Panorāmā.

* * *

Ir svētdiena, 6. jūnijs. Mēs skatāmies Berģos TV kādu bērnu programmu un gaidām Vili Krištopānu, kam jau vakar vajadzēja būt mājās no vēlēšanu sapulces Līvānos. Intervētājs ir kāds jauneklis, kam trūkst dažu priekšzobu, bet kas ar šarmu un profesionalitāti, kāda pietrūkst nevienam vien Rīgas TV darbiniekam, intervē divas tādas paša vecuma jaunkundzes. Viena ir vairāk mājas mātes tips, bet otra gan pēc uzvešanās, gan izskata ir pasaulīgāka, lai neteiktu − viegla rakstura sieviete. Jautājums ir: Kādu vīru viņas gribētu precēt? Vispirms atbild mājas māte: „Es sev gribētu tādus vīrus...” Te, intervētājs veicīgi norauj viņai mikrofonu no degunpriekšas un pēc pregnantas pauzes ar meistarīgi paceltu vienu uzaci, pārjautā: „Vīrus?” Mājas māte steidzīgi sevi pārlabo un saka, ka viņa gribētu tādu vīru, kas dzīvo pa māju. Otra saka, ka viņa gan gribētu tādu vīru, kas viņai nes daudz dāvanu. Interesanto interviju pārtrauc telefona zvans. Vilis Krištopāns sestdienas naktī ir cietis autokatastrofā un ievietots Jēkabpils slimnīcā. Smadzeņu satricinājums, lauztas ribas, iespējams, ka savainots mugurkauls. Slimnieks ir pie samaņas.

* * *

Tas ir brīnums, ka Vilis vispār ir dzīvs. Aizmidzis pie stūres. Mašīna iebraukusi grāvī, vairākkārt vēlušies apkārt, un viņš izsviests ārā. No Jēkabpils slimnīcas rentgena mašīnas miglas bildēm nekā nevar saprast, slimnīca tomēr savu pacientu Stradiņa klinikai negrib atdot. Notiek ne sevišķi labdabīgas vārdu pārmaiņas ar Viļa ģimenes locekļiem. Skaidrais saprāts uzvar, un viņš tiek pārvests uz Rīgu. Pēc pāris dienām radio ziņo, ka Krištopāns ievēlēts Saeimā. „Tu redzēsi,” viņš man saka, „ka Saeimas atklāšanas dienā es tur sēdēšu savā labākajā uzvalkā.” Viņš tur savu vārdu.

* * *

Jāņus es nosvinu Višķos, pāris dienas Daugavpilī un tad atpakaļ uz Rīgu uz Jāzepa un Annijas Vītolu pārapbedīšanu. Es jau esmu tikai ieprecēts rads. Konservatorijas rektora Kokara vārdi ir piepildījušies, ko viņš mums teica 1989. g., runājot par profesora pārapbedīšanu: „Agri vai vēlu viņš atdusēsies Latvijas zemē.” Beidzot Rotu kalējs atdusas savas līgavas klēpī.

* * *

Šogad Dziesmu svētki iepriekšējo Dziesmu svētku emocionālo saviļņojumu nesasniedza, taču netrūka jauku brīžu. Tā, piemēram, braucot tramvajā uz Mežparku tika nepārtraukti dziedāts. Arī nākot no koncerta. Te jāpiemin mana un Ilzes saķeršanās ar policiju. Mūs uz ielas gaidīja mašīna, bet policija mūs spieda virzīties uz tramvaja pieturu un nelaida to apiet. Mēs ātri izlēmām, ka šim idiotismam ir jādara gals. Mums ceļu bloķēja nostiepta aukla un divi jauni policisti. Viņiem aiz muguras netraucēti plūda ļaudis virzienā, kuŗā arī mēs gribējām iet. Kā jūs justos, ja valsts policija nesaprot valsts valodu? Pilnīgi pareizi, jūs justos slikti. „Jūs runājat angliski?” es noprasīju skaļā un nelaipnā balsī. Tajā brīdī otrs policists izšķīrās pazust, un viņa biedrs palika kā Daniels lauvas bedrē. Nē, vāciski. Tā bija kļūda no viņa puses. Būtu teicis ķīniski, es būtu tintē. Protams, arī no vācu valodas viņš nezināja ne bū, ne bē. Mēs viņam paziņojām divās valodās, ka kāpsim pāri auklai, un ja tas viņam nepatīk, lai sūdzas Čeveram. Viņš gan mēģināja nobloķēt manai sievai ceļu, un rezultātā tika gandrīz samīdīts. („Ser, ser, es jūs negribēju apskādēt!”) Sers zināja, ka cīņa ir zaudēta. Es ceru, ka viņš pārradās mājās un uzrakstīja atlūgumu.

* * *

Rīga ir mainījusies. Patiesībā Rīgas seja mainās katru nedēļu. Izbūvē jaunus veikalus, birojus, labo mājas. Pat Nacionālajā operā lietas virzās uz priekšu. Man stāsta, ka iekšpuse jau esot restaurēta. Tramvaji, trolejbusi un autobusi noklāti ar reklāmām. Skatlogi kļūst arvien iespaidīgāki. Var redzēt, ka cilvēki sāk apzināties reklāmas vērtību.

Krievu valodas uzraksti Rīgas centrā ir tikpat kā pazuduši. To vietā nākuši angļu. Kādā ielā redzams liels uzraksts: Nightclub. Ar angļu uzrakstiem šad tad noiet šķībi. Tā lidlaukā kāda paciņu nogādes firma lepojas ar WE KEEP YOUR PROMISES. Kā viņi to dara, nav zināms, bet komerciālā laukā tas ir kautkas jauns. Rīgā ir pat savs Seksa veikals. Oficiālas Meitu mājas Rīgā nav, bet ir šīs ievirzes interešu klubi. Es pieņemu, ka interese ir ļoti dzīva, jo krievu valodas reklāmu avīze ir pilna ar ļoti izskatīgām kailkrūtainām Taņām, Ņinām un Māršām, kas prasīt prasās pēc 18% apgrozījuma nodokļa. Interešu klubi nodokļus nemaksā. Zem dažiem vārdiem uzrakstīts: Just for you. Nevar sacīt, ka mēs nemēģinātu ielauzties ārzemju tirgū. Cenas man nav zināmas.

Runājot par cenām, jāpiemina, ka arī es ierados ar pāris personīgiem ciemiņiem iedzert kādu alu jaunatvērtajā Ķirsona Alus bārā. Pie durvīm mūs apsveica Henrijs VIII pilnā uniformā un ierādīja mums galdiņu. Arī kalpotāji skraidīja apkārt Tudora laiku tērpos. Alus bija garšīgs, bet es tur vairs neiešu, jo bija jāsamaksā nevien par Henriju, bet arī par visām viņa sievām.

* * *

Jā, latviešu valodu Rīgā var dzirdēt biežāk, sevišķi vasarā un jo sevišķi Dziesmu svētku laikā. Atliek tikai pastaigāties pa Brīvības bulvāri un jūs satiksit paziņu jūru no visām pasaules malām. Man visnaidīgākās sarunas ir iznākušas ar taksīšu šoferiem, no kuŗiem liela daļa latviski nerunā vai arī negrib runāt. Tādās reizēs man žults līst pāri pār malām, un es ar viņiem apejos kā ar moroniem. Mana sieva stāsta, ka viņa bijusi kādā valsts iestādē, kur apkalpojušā ierēdne runājusi tikai krieviski. Kad viņa izsaukusies, vai tad tiešām neviens te nerunā valsts valodu, kāda latviešu tautības ierēdne teikusi: Ja jūs nesaprotat, ko viņa saka, tad mācieties krieviski!” Tādas, lūk, ir tās lietiņas!

* * *

„Mēs vairs skolā krieviski nelamājamies,” man stāsta Elmārs. Es piebilstu, kas tas ir jauki. „Mēs tagad lamājamies angliski Mūsu klasē iet viens no Amerikas, un mēs tagad sakām: shit un f...”.

* * *

Es skatos uz sardzi pie Brīvības pieminekļa ar dalītām jūtām. Es atceros no trīsdesmitajiem gadiem lielā auguma štāba rotas vīrus, sardzes maiņas pūtējorķestŗa pavadībā. Tagadējie sargi liekas tādi sīciņi, bet visvairāk mani uztrauc reglaments: tā soļo padomjzemes dēli, nevis latviešu karavīri. Protams, salīdzinot ar to ampelmaņa soli, kāds redzams pie Ļeņina mauzoleja, mūsējie soļo normāli.

* * *

Kopš Ļeņina piemineklis ir pazudis, jaunajiem pāriem vairs nav kur nolikt puķes. Sevišķi smagi šī problēma ir piemeklējusi krievvalodīgos. Bet kur ir gribēšana, tur ir arī varēšana. Pie Brīvības pieminekļa satiksmei slēgtajā joslā ir iebraukusi melna mašīna, no kuŗas izkāpj brūte baltā tērpā, brūtgāns melnā šēzē un noliek pie Brīvības pieminekļa puķes. Brūtgānbrālis vai cits kāds brālis to iemūžina video. Visi runā krieviski. Es ceru, ka līdz ar pieminekli viņi ir nomainījuši arī pārliecību.

* * *

Nav jau tā, ka visi komūnisma pieminekļi būtu novākti. Andrejs Upīts vēl stāv visā savā akmeņainajā godībā, Strēlnieku laukumu sargā sarkanie strēlnieki, Daugavmalu grezno padomju atbrīvotāji. Man vislabāk patīk tēlnieka Forstmaņa strēlnieks upmalā pie Daugavpils. Strēlnieks tur rokā aiz sevis dvieļveidīgu, dinamiski plīvojošu sarkano karogu. Vosam tas tā paticis, ka uzreiz licis tēlniekam piešķirt nopelniem bagāto tituli. Diemžēl, krievvalodīgie nav spējuši saskatīt mākslas darba vērtību, un kas krievu plūsmā pazīstams ar vārdu „Kam dvielis?” Daugavpilieši necieņu izrādījuši arī piemineklim − T34 tankam, to nokrāsodami rozā. Te, protams, vainīgi bijuši latgaļu svoloči.

Tagad armija tanku aizvedusi prom. Daugavpils pilsētas parkā, kur vairākkārt aprakti un pārrakti kritušie padomju armijas locekļi, atrodas mūžīgā uguns, kas nedeg, jo pilsētas valde nogriezusi gāzi. Tas ļoti saniknojis veterānus, jo tie pēc ceremonijas uz mūžīgās uguns cepuši šašliku. Tagad nekā. Streb nu vodku vien. No viesnīcas laukuma Daugavpilī Vladimirs Iļjičs ir pazudis. Taču tukšajā vietā stāv vienmēr puķu pušķītis. Tas rāda, ka mūžam dzīvais ir gan beigts, bet ne aizmirsts.

* * *

Misiņa bibliotēka ir mainījusi dzīves vietu. Es stāvu uz ielas stūra un meklēju kartē Rūpniecības ielu, kad mani uzrunā kāda dāma akcentētā vācu valodā, vai varot man palīdzēt. Tā ir pirmā reize, kad es satieku Allu Kozačenko.

Alla ir ārste, pēc izcelsmes ukrainiete, piecdesmit gadus veca. Latviski runā ļoti veikli, ja arī nevienmēr gramatiski pareizi. Viņa neatkarības sākumā darbojusies LNNK, bet tagad jūtas piekrāpta, jo valsts viņai nedod pilsones tiesības. Es saku, ka es esmu žurnālists un gatavs klausīties. Mēs norunājam satikšanos un pēc divām nedēļām sēdam Rīdzenes bārā pie kafijas tases. Ar latviešiem viņas ģimenei bijusi saskarsme jau revolūcijas laikā. Vectēvs bijis zemes īpašnieks laikā, kad Ukrainā darbojušies sarkanie strēlnieki. Latviju viņa uzskata par savu dzimteni. „Es mīlu Rīgu”, viņa saka, „Kur lai es citur ietu?” Alla ar vīru jau nezin kuŗo gadu ceļ mazu vasarnīciņu. Vienmēr pietrūkst naudas. Viņa labi saprot, ko komunisms nodarījis mūsu tautai. Mēs runājam par mūsu tautas sakropļoto dvēseli, par darba tikumu. Viņas uztverē ir mēs, ir viņa esam politiskās iekārtas upuri. Tur arī viņas izpratne beidzas. Kāpēc vienam upurim ir pilsoņa tiesības un otram nav? Par šīm lietām runājot, Alla kļūst ļoti emocionāla.

Tā nedomā tikai viņa vien, tā domā ap 600.000. Kāds no vietējiem man reiz sacīja: „Krievs visur jūtas labi.” Tik tiešām, šī tauta ir kā dzeguze, kas iedēj savu olu svešu putnu ligzdās un atstāj mazuli uzaudzināt citiem. Bet dzeguze paliek arvien dzeguze. Protams, tas ir vispārinājums no manas puses, jo ir krievi un krievi. Izņēmumi būs vienmēr.

Krievu armijas uniformas Rīgā redz samērā reti. Es domāju, ka interfronte ir savu nozīmi zaudējusi. Interfrontiešu intelektuālais līmenis ir zems. Es redzēju kādu interfrontes sapulci, kur maza meitenīte pie mikrofona nolasīja visus tos briesmu darbus, kādus pēc vēlēšanām piedzīvos minoritātes: ņems nost ģimenes dārziņus, cilvēku dzīvības būs briesmās utt. Vai tiešām kāds viņai ticēja?

Pie tiesas nama stāv dienu no dienas tās pašas babuškas ar plakātiem rokās, aicinot atbrīvot Rubiku. „Kas jums uz tā plakāta rakstīts?” kāds žurnālists prasījis. „Es nezinu.”

Arī tiesas zāle ir pilna ar interfrontistiem. Šī kustība vairs nav viengabalaina − komūnisti ilgojas pēc vecajiem labajiem laikiem, imperiālisti sapņo par pievienošanos Mātei Krievijai, šovinisti grib krieviem atgūt kādreizējās tiesības un tikt pie politiskas varas. Krievu biznismenim ir tikai viens mērķis − tikt pie naudas. Šai biznis struktūrā ievērojamu vietu ieņem arī mafija. Mafija ir profesionāla organizācija, kas tomēr seko zināmai ētikas kodai. Ja tevi šauj, tad tam visam ir komerciāls iemesls. Bezjēdzīgi slepkavo tikai krimnālisti. Ņemsim protekcijas reketu. Mafija ir daudz saprātīgāka nekā valdība. Viņa par tava veikala apsardzību neprasa 18%, jo tirgotājam to ir grūti samaksāt. Pietiek ar 10%. (Dažos iecirkņos ir jāmaksā arī policijai. Tas, ka tu jau maksā mafijai, nav nekāds iemesls atstāt likuma sargus bešā.) Bez tam, ja kāds cits mēģina no tevis izspiest naudu, tev ir kur iet un sūdzēties. (Tas neattiecas uz policiju. Tur sūdzēties nav ko iet.) Vispār, mafijas protekcijas zars iedalās a) sportistos (tur ir daudz bijušo bokseru u.c., un b) kriminālistos. Sportisti ir ļoti pieklājīgi un apmeklē tevi pat vairākkārtīgi, ja tava stūrgalvība to prasa. Tev liek saprast, ka nekas nav mūžīgs. Var notikt visādas nelaimes − ugunsgrēki, sprādzieni, vai tava lieta tiks nodota kriminālistiem caurskatīšanā. Ja sarunas neved pie sekmīga atrisinājuma, pie tevis ierodas kriminālisti un pārkārto tavu bodi, vai sejas pantus, vai abus un pieprasa protekcijas naudu. Apdrošināšanas polisi izmainīt vairs nav iespējams. Sportisti ir apvainojušies un par tevi vairāk nekā negrib zināt. Mafijas zemākie slāņi nav sevišķi inteliģenti. Viens no valsts ministriem bija līdzīpašnieks kādā firmā, ko bija apsēduši 2 krievvalodīgi sportisti lakādas kurpēs. Pēc vairākkārtīgām vizītēm, viņi aizsūtīti runāt ar „bosu” − ministru viņa birojā Finanču ministrijā. Sportisti arī ieradušies, kur viņiem teikts, ka mazliet jāuzgaida. Beidzot abiem mafioziem uzaususi gaismiņa, ka viņiem darīšana ar valsts ministru, un viņi pazuduši.

* * *

Ir vēls. Lietains un auksts vakars. Es nāku ārā no Rīgas viesnīcas restorāna. „Lūdzu, palīdziet man!” mani uzrunā kāda klusa sievietes balss. Viņa sēž tumsā, pusizlijusi uz vestibila trepēm. Saņēmusi naudas zīmi, viņa raud un līdz ar viņu raud rudenīgās debesis, aizskalodamas manu labsajūtu.

* * *

Ubagošana Latvijā ir labs un ienesīgs veikals, tāpēc cilvēki ierodas pat no Krievijas un pavisam legāli. Arī te mafija ievāc zināmu procentu. Nodevas lielums droši vien atkarājas no vietas. Latvieši ir par lepniem, lai ubagotu, un kas to dara, ir tiešām bezizejas stāvoklī. Es visvairāk neuzticos nepārtrauktiem krusta metējiem. Varbūt, ka vēsā laikā šī fiziskā nodarbība tur viņus siltus. Vecrīgā viens sēž ar noņemtu kājas protēzi, lai rādītu, ka viņš nav nekāds falšais pravietis. Viena otra ģīmis skaidri rāda, kur paliek sadiedelētā naudiņa.

* * *

Viņa nebija ubadze. Balstīdamās uz spieķa, bet otrā rokā turēdama 2 sieviešu ādas cepures, viņā stāvēja uz Brīvības ielas, netālu no Dailes teātŗa pie kāda veikala durvīm. Viņa līgojās kā niedra, un man likās, ka turpat sabruks. Viņas seja bija pieredzējusi labākus laikus, bet acis... es nekad neesmu redzējis tik izmisušas acis. Es ātri pagāju viņai gaŗām, domādams „Kas viņa tāda? Latviete, krieviete?” Es skatījos Dailes teātŗa vitrīnās izliktos plakātus, bet viss, ko es redzēju, bija vecās sievietes izmisušās acis. Es zināju, ka man jāiet atpakaļ. Es viņu vairs nevarēju atrast.

* * *

Brīvības bulvāra vidū stāv nolikta tukša vodkas pudele, ko visi rūpīgi apbrauc. Alkoholisms ir viena no lielākām nelaimēm, kas liedz daudziem funkcionēt kā derīgiem sabiedrības locekļiem. Cilvēki staigā pa ielu ar pusizdzertām alus pudelēm rokā. Jaunieši piedzērušies tā, ka nevar kājās nostāvēt. Arvien vairāk atbildes visiem jautājumiem tiek meklētas pudelē.

* * *

Alus bāros: „Latvijas alus mums nav. Ja gribat pirkt Latvijas alu, tad ejiet uz valūtas veikalu!”

* * *

Es esmu izbraukājis Vidzemi un Ziemeļlatgali krustām šķērsām. Es esmu pārkāpis pāri Gaujai, apbrīnojis Vestienas ezerus, stāvējis uz Gaiziņa (Kas par vilšanos!). Kurzemes pusē − braucis pēc putnu suņa uz Talsiem, klīdis gar Ventas Rumbu, stāvējis Kolkas raga pašā smailē, apbraucis visu Kurzemes jūrmalu no Bigauņciema līdz Ventspilij, apraudājis lībju zvejas laivu kapsētu un stāvējis Kolkā pie Mēra akmens, kas stāv par piemiņu 17. g.s. mērī mirušajiem. Kad man prasa, ko es pa šiem mēnešiem Latvijā esmu darījis, es saku: es apceļoju savu dzimto zemi.

* * *

Rīgas auto osta. Es taisos braukt ar autobusu uz Smilteni. Pie Liepājas autobusa izceļas bļaustīšanās. Šoferis kādam pasažierim neļauj iekāpt. Metode rietumniekam izliekas ļoti dīvaina. Pēc brīža pasažieris guļ zemē un tiek spārdīts ar kājām. Tad šoferis ar nezin kur dabūtu kabeļa gabalu vēl sadod viņam pa muguru. Kāds jauns robežsargu kaprālis ātri pazūd no notikuma vietas. Neviens neiejaucas. Neviens neprotestē. Acīmredzot, šoferim ir tālbraucēja kuģa kapteiņa tiesības, izņemot laulāšanu. Ja šoferim par daudz sāk kāpt uz auguma, viņš var arī uz Liepāju nebraukt. Nav jau pirmais gadījums − kāds tramvaja vadītājs pēc vārdu pārmaiņas vienkārši izkāpj ārā un aiziet. Jā, atstāj pasažierus, tramvaju un ardievu!

Arī man bija saķeršanās ar transporta departamenta biļešu kontrolieriem. Es braucu no Juglas pa Kr. Barona ielu uz centru, kad tramvajā ieradās veseli 4 kontrolieri. Man bija divas 2. sekcijas biļetes, 8 sant. vērtībā, bet vajadzēja 1. un 2. sekciju, arī 8 santīmu vērtībā. Mana sirdsapziņa bija tīra. Valsti apšmaucis nebiju. Kontrolieris mani uzrunāja krieviski, kas mani nemaz nesajūsmināja. Es saku, lai viņš runā latviski. „Kas tas ir?” viņš man nikni noprasa, skatīdamies uz manām biļetēm. „Tās ir divas biļetes!” man ir tikpat ērcīgs tonis kā viņam. „Kāpiet ārā!”, Šāds tonis, kaut arī izteikts latviski, man nepatīk. Mans rādītāja pirksts pēkšņi atrodas pret kontroliera krūtīm: „Lūdzu runājiet ar mani pieklājīgi!” Mēs izkāpjam. Pirms viņš atver muti, es viņu esmu apbēris ar jautājumiem. Var redzēt, ka viņam smadzenēs ataust maza gaismiņa, ka viņš saprot a) ka naudas ziņā es nevienu neesmu apšmaucis, b) ka esmu ārzemnieks. Viņa biedrs nogrābj manu kontrolieri aiz rokas un velk prom. Es saprotu, ka viņš saka, lai liek mani mierā. Bet es vēl savu prašņāšanu neesmu beidzis, un mans informācijas avots draud pazust ap stūri. Es nogrābju nabaga krieviņu aiz otras rokas. Skatam vajadzēja būt diezgan komiskam − viens sauc: „Davai! Davai!” Otrs, nezin kāpēc, angliski: „Just a bloody minute!” Trešais krieviski: „Viņš grib ko zināt!” To dzirdot otra kontroliera seja pēkšņi atplaukst smaidā kā puķe, un viņš palaiž manu informācijas avotu vaļā. Mēs šķiramies kā labākie draugi. Lai neviens nesaka, ka abas plūsmas nevar atrast kopēju valodu.

* * *

Jums varbūt nav zināms, ka Rīgā sākusies deratizēšana. Jūs nezināt, kas ir deratizēšana? Atžurkošana.

* * *

Kā jums patiktu, ja Latvijas prezidents sauktos Rumpītis? Nepatiktu? Tā saucās Guntis Ulmanis līdz savam 16. dzīvības gadam. No trim kandidātiem viņš likās vispiemērotākais. Mēs zirgojāmies, ka 15. maijā viņš jātur ieslēgts istaba. G. Meierovica „lielas brīdis” bija viņa atteikšanās runa Saeimā no tālākas kandidēšanas.

* * *

Pāris ķecerīgas domas, kas klaidu latviešu galēji labajam spārnam sacels spalvas gaisā. Ne visi tie, kas skraida apkārt ar lieliem auseklīšiem pie krūtīm un lepojas, ka nav bijuši partijā, ir mūsu apbrīnas vērti. Redziet, visi nemaz nevarēja partijā tikt. Ja tu siti savu sievu, zagi pāri par atļauto normu, par daudz pļēguroji, tevi nemaz partijā neņēma. Partija arī savaldīja ierēdņu korupciju, jo no partijas baidījās. Šodien tā plaukst un zeļ, sasniedzot n-to pakāpi, jo nav kam sūdzēties. To pašu es gribu sacīt par zemāko pakāpju bijušajiem Valsts Drošības komitejas vīriem. (Es nerunāju par nagu maucējiem, bet speciālistiem.) Vai nav labāk, ja viņu spējas izmanto valsts, nekā kad tos uzsūc mafijas struktūras? Lai nu VDK ir bijusi kāda, bet korupciju tai neviens nav varējis vēl piesiet.

* * *

Ir pienācis laiks braukt atpakaļ uz Austrāliju. (Es vairs nesaku: pienācis laiks braukt atpakaļ uz mājām.)

Es izkāpju Bangkokā no SAS lidmašīnas, kas pienākusi no Kopenhāgenas ar lielu nokavēšanos. Pie vārtiem mani sagaida tailandiete ar lielu plakātu ar 3 vārdiem. Starp tiem arī mans. Kas par lietu? Mūs vedīšot ar elektrisko transporta līdzekli uz Qantas vārtiem. Kurš no vārdiem esot mans. Es viņai parādu. Pie mana vārda pierakstīts Ms. Bet es esot vīrietis? „Tas tikai jums tā liekas”, es saku, „mana kokteiļkleita ir koferī.” Viņa smaida un domā, ka visi eiropieši ir dulni. Var jau būt, ka viņai ir taisnība.

Uldis Siliņš