JG196 J. Torgāne. Anta Klints

J. Torgāne

ANTA KLINTS

Ir 1. marta vakars Antas Klints simtgades gadā un aktrises dzīvoklī Ģertrūdes ielā Latvijas televīzijas uzņemšanas grupa aicinājusi kopā Antas draugus Spēlmaņu cilts raidījuma ierakstam.

Te nu gan ir tās manas trīs istabiņas šausmīgi pieblīvētas”, tā 1937. gadā pirms 25 gadu skatuves darba jubilejas, sagaidot kārtējo žurnālistu ciemos, smējās Anta Klints, izrādot dzīvokli un piebilstot, ka šeit dzīvo jau 14 gadu. Toreiz ne uz grīdām, ne sienām smalko aprindu hronists neatrada kailas vietas − raibu raibās segas, aizkari un pārklāji visās varavīksnes krāsās, keramika, majolika, gleznas un gleznas... Un kamēr mēs, cits citu pārtraukdami, mēģinām atcerēties, kura gada 1. martā jaunā aktrise pirmoreiz pārkāpa šī dzīvokļa slieksni, jo atzīmi, ka tas tiešām noticis 1. martā, Anta Klints atstājusi vēsturniekiem piezīmju blociņā, Ruta aicina pie galda. Šķiet, laiks apstājies, nav bijis aizgājušo 23 gadu. Pat ienākot kāpņu telpā, no nama īrnieku saraksta ienācēju sveicina Amtmanes vārds, dzīvokļa durvis no mūsdienu kramplaužiem vēl sargā Amtmaņa-Briedīša roku iestrādātā slēdzene, bet dzīvokļa saimnieki, sargājot mākslinieces piemiņu, saglabājuši gandrīz neskartu istabu iekārtojumu. Pēdējos desmit gadus bieži, saimnieku laipni gaidīta, esmu mērojusi ceļu uz Ģertrūdes ielas piekto stāvu. Stundas skrējušas nemanot, šifrējot fotogrāfiju simtos redzamos cilvēkus, minot gadskaitļus un vietas, lomas un izrādes, apzinot Antas Klints atstāto mantojumu. Ik reizi Helmūts Baranovs sākumam nolika nelielu bilžu kaudzīti, dažas vēstules − un brīdī, kad visas laika iespējas likās izsmeltas, kā vilinājumu citai reizei pasniedza kādu iepriekš neredzētu, intriģējošu vēstuli vai piezīmju burtnīcu. Reiz jau pa durvīm izgājušai, Helmūts uz atvadām nevainīgi prasa: „Vai abās melnajās grāmatās arī gribēsit ieskatīties?” Promiešana ievilkās, un citreiz jau melnajās grāmatās meklējam atbildes nezināmiem gadiem, lomām, faktiem. Pirmie laikrakstu izgriezumi ar kritikām šeit sakopoti sākot ar 1912. g. Liepājas teātrī atveidoto Jautrīti Aspazijas Vaidelotē. Recenzijas kārtīgi salīmētas, ikkatrā ar sarkanu vai zilu zīmuli pasvītrots Antas Klints vārds. Vēlākajos gados te vietu atraduši arī apraksti, intervijas ar un par Klints kolēģiem, sezonas apskati, sniedzot visaptverošu ieskatu Latvijas teātru dzīvē. Otrās grāmatas pēdējās lappuses stāsta par Nacionālā teātra iestudējumiem vācu okupācijas laikā. Pēckara laika izrāžu recenzijas vāktas nesistemātiski, tās nav apkopotas, un pat Helmūts nezināja pateikt tam iemeslu.

Helmūts Baranovs bija Antas draugu „buntītes” īstenais loceklis. Ruta, kļūstot viņa sieva, kā pati saka, šai kompānijā ieprecējās un tagad, Helmūtam jau no aizsaules noraugoties, turpina viņa misiju − kopt un sargāt Antas piemiņu.

Septiņdesmito gadu sākumā Helmūts simtiem fotogrāfiju, vēstuļu, rokrakstu, grāmatu un citu piemiņas lietu nodeva glabāšanai Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejam. Cita Klints materiālu daļa − vairāk saistīta ar aktrises skatuves gaitu sākumu Liepājā, aizceļoja uz šīs pilsētas vēstures un mākslas muzeju kā pamats topošā Liepājas teātra muzeja ekspozīcijai, iecerētai Antas Klints vecāku mājā K. Valdemāra ielā 51. Toreiz bijām pārliecināti, ka agri vai vēlu šis muzejs būs. Muzeja idejiski − tematiskie un vēl citādi plāni uzrakstīti un priekšnieku apstiprināti gaidīja naudu, lai pēc īrnieku izvietošanas namā uzsāktu pārbūves darbus. Bet tikmēr māja gāja bojā, priekšnieki mainījās, nauda nenāca, tās kļuva arvien mazāk, un arvien retāk kāds atcerējās Liepājas teātra muzeja ideju. Bet Helmūts ikreiz, kārtodams Ģertrūdes ielas dzīvoklī palikušā arhīva daļu, ar nožēlu pieminēja Liepājas muzeja fondos gulošos. Tā vienmēr paliks neapmierināma mākslinieku, rakstnieku, komponistu, aktieru tuvinieku vēlme − visu muzejam nodoto materiālu izvietošana publiskai apskatei. Daudzi šķiras no dārgām ģimenes relikvijām tikai ar noteikumu, lai tās būtu izstāžu zālēs skatāmas, ne pagrabos meklējamas. Arī Millija Grāves kundze, vienīgā no Antas „buntītes” palikusī, puspārmetoši, puskonstatējoši saka: „Biju iegājusi Teātra muzejā, bet Antas tasīti neredzēju.” 1976. gada 22. novembra vakarā, kad pilnā sparā vēl strādājām pie pēdējiem iekārtošanas darbiem, dr. Grāve ienāca Smiļģa mājā ar brīnišķi skaistu sarkanbrūnzeltainu porcelāna kafijas tases komplektu un stāstu par tās ceļu no Japānas līdz Drēzdenei, kur to nopirka Aleksis Mierlauks. Par slavenajiem Mierlauka kafijas vakariem, par pēdējo Antas Klints ciemošanos režisora Skolas ielas dzīvoklī, par pēdējo kopā izdzerto kafijas tasi, par dāvinājumu un lūgumu, tasi lietojot, atcerēties, ka latviešu teātrī reiz dzīvojis tāds Aleksis Mierlauks... Šādi lūgumi Klintītei bijuši svēti un viņa aizejot šo tasīti dāvājusi Grāves kundzei − arī lūdzot to dāvāt pie vajadzības tālāk... 15 gadus Klints dāvātais porcelāns, novietots netālu no ieejas Smiļģa zālē un kabinetā zem Mierlauka un Raiņa dubultportreta, uzņemta 1920. gadā pēc Jāzeps un viņa brāļi pirmizrādes, uzrunāja muzeja apmeklētājus. Bet neviena ekspozīcija nav mūžīga, porcelāns kopā ar Veltas Līnes dāvāto sudraba karotīti, arī nākušu no Antas Klints, atdusas muzeja fondos. Gluži tāpat kā Lilijas Ērikas Spīdolas sudraba vainags un citas vērtīgas relikvijas, iepriekš apsolītas tikt turētas goda vietā.

Vai Klintīte apzinājās, ka viņas dāvinātprieks − mazās un mīļās piemiņas lietiņas, dāvātas draugiem, darbabiedriem, kaimiņiem un viņu bērniem dzimšanas un vārda dienās, raudzībās un kristībās, pirmizrādēs, Lieldienās, Ziemassvētkos, kāzās un Jāņos, vai vienkārši tāpat saulainās vai lietainās dienās, ļaus viņai ilgāk palikt ļaužu atmiņā? Vai viņa saprata, ka šīs sudraba karotītes, porcelāna tasītes, brošiņas, medaljoni, grāmatas un kartiņas, gleznas un akvareļi nesīs viņas leģendu tālāk nākošajām paaudzēm, ka, gadiem aizejot, viņas starojums paliks? Dots devējam atdodas? Bet varbūt tā ir Svaru zīmē dzimušas sievietes īpašība nest gaismu un labestību apkārtējiem? 60-tajos gados, kad horoskopu ticējumi vēl nebija nākusi modē un par tiem zināja retais, Emīlija Bērziņa mēdza, sveicot kolēģus jubilejās, pasniegt jubilāram debess zīmju raksturojumu. Arī Klints papīros atradām E. Bērziņas uzzīmētos Svarus un šīs zīmes sievietes cildinājumu. Skaista, maiga rakstura, sirsnīgs cilvēks, kurš jūt dziļu tieksmi palīdzēt apspiestiem un nelaimīgiem, kura jūtas stiprākas par prātu. Ar piebildi, ka oktobra pirmajās dienās dzimušie ir ģeniāli taisnīgi, devīgi un dzīvespriecīgi cilvēki.

Anta Klints zināja savas slimības diagnozi, apzinājās liktens nenovēršamību un gatavojās ceļam. Pārskatīja savu arhīvu, nokārtoja dzīvokļa mantojuma tiesības, sakārtoja saimniecību, atstājot aprakstītas lapas ar vēlējumiem un norādījumiem. Aktrise bija padomājusi gan par saviem Aizputes bērniem, kuru kādreiz dāvāto segu lūdza pārklāt viņas zārkam, lūdza, lai aukstajā laikā bērni kapos nestāvētu kailām galvām. Lūdza neraudāt un pēc kapiem iedzert kādu glāzi konjaciņa... Bet Helmūtam un Rutai gādāt, lai vēlētās piemiņas lietas nonāktu īstajās rokās.

Anta Klints pēc savas 25 gadu skatuves darba jubilejas 1937. gadā uz papīra lapas sev zināšanai uzmeta apsveicēju un saņemto dāvanu sarakstu. Sveicieni no K. Ulmaņa un Trīszvaigžņu ordeņa IV pakāpes nozīme, lauru vainagi, aploksnes un ziedi, ziedi... Arī sudrabs − gan no Dailes teātra un Smiļģa, gan no kādreizējiem Pēterpils kolēģiem, un sudraba kafijas kannas no tuvākajiem kolēģiem. Vel liepājnieku dāvātais kroņlukturis, kristāls un zemnieku Drāma un cienītāju sacerēts dzejolis līdz ar dīvānu un sudrablapsu. Vairāk kā simts sveicēju vidu arī trīs gleznotāji ar saviem darbiem − Ed. Kalniņš, Apinis un Strunke. Tieši šo Niklāva Strunkes gleznoto Kaugurciema ainavu Anta Klints novēlēja un lūdza nodot Lidijai Koklei. Jau otrajā dienā pēc bērēm Ruta ar gleznu rokās nokāpa dažus stāvus zemāk un piezvanīja pie 5. dzīvokļa durvīm.

Kādreizējā Dailes teātra saimnieciskā direktora Rūdolfa Kokles atraitne, dzīvodama šai namā no 1921. gada, bija kļuvusi par Klints uzticības personu − ciešāk ar mākslas un teātra aprindām nesaistīta, viņa uzklausīja aktrisi arī grūtajos, pat izmisuma brīžos, arī beidzamajā...

Koklīte nodzīvoja garu mūžu − pavisam nedaudz bija palicis līdz gadsimtam, labprāt viņa uzņēma ciemos muzeja darbiniekus, jo līdz pēdējiem gadiem saglabāja skaidru atmiņu un domu. Strunkes ainava zeltītā rāmī atradās viņas istabā goda vietā, un stāstu par Koklītes vecāku mājām Kaugurciema, kur 20-30 gados vasaras gleznojot pavadīja J. Liepiņš, E. Kalniņš un N. Strunke, kur bieži garām braucot uz Ķemeru kūrmāju piestāja Ed. Smiļģis ar Liliju Štengeli, nācās dzirdēt vairākkārt. Tad Koklīte cēlās un gāja meklēt Kauguru laika bildes. Vienā no tām Anta Klints ar Strunki dārzā − uz galda kliņģeris, vēl kādi labumi, abi smaida un jūtas pacilāti. Anta modernā vasarīgā tērpā ar tikpat moderni īsi apgrieztiem matiem, kāda 20-to gadu vidū bieži redzama žurnālu un laikrakstu fotogrāfijās. Arī 1926. gadā, kad vairākos preses izdevumos publicē sabiedrībā populāru mākslinieku izteikumus par modi, sieviešu un vīriešu skaistuma vērtējumus.

Arī Antas Klints domas interesēja sabiedrību.

1926. gadā vairākām māksliniecēm jautā, kas, viņuprāt, dara sievietes jaunākas. Paulai Baltābolai tas šķiet smaids, Mildai Riekstiņai jaunu meiteņu lomas, bet Klints, oponējot savai kolēģei Bertai Rūmniecei, saka: „Sievieti padara jaunu zēngalviņa un moderna īsa kleita”, tuvāk savus uzskatus skaidrojot Rīgas ziņās. Arī par vīriešiem. „Skaistums pie vīrieša gandrīz pilnīgi nekrīt svarā. Tam jābūt noteiktam, pastāvīgam, vīrišķīgam. Tomēr, ja sieviete meklē tikai vīrieti, tad viņa to izsmels ļoti ātri. Tam jābūt arī cilvēkam, kurš priekš viņas būtu kā zināms jautājums. Vīrieša pieklājība un gādība par sievieti − patīkama. Kaut gan nereti tā mazina viņas patstāvību. Nedarbos sieviete katrā ziņā atzīsies ātrāk kā vīrietis. Pie šķiršanās laulības dzīvē vainojama neapzinīgā aprecēšanās, jo ir sastapušies divi pretēji raksturi, kuriem nav nekā kopēja. Ģimenes dzīvē laime ir savstarpējā saskaņā. Tā kaut gan reti ir tomēr iespējama. Kas attiecas uz pašu sievieti, tad jāsaka, ka viņa ģērbjas ne tā, kā tas patiktu vīrietim, bet gan kā viņai pašai tas piestāv, kas apmierina viņas pašas gaumi. Arī nogrieztie mati, resp. zēnu galviņa − ir pašas sievietes gaumes lieta.” To sakot, Anta Klints jau pārdzīvojusi savu pirmo neveiksmīgo laulību, 1918. gadā šķirtu ar Jūliju Pamiljonu, viņi jau kopā – Amtmanis-Briedītis un Anta, lai gan oficiālā laulību ceremonija būs 1926. gada 12. oktobrī, kad, lieciniekiem Jūlijai Skaidrītei un Nacionālā teātra direktoram Artūram Bērziņam klātesot, mācītājs Ģīms svētīs viņu laulību. (Tas pats mācītājs, kura kapu Meža kapu mācītāju kalniņā 1993. gada aprīlī atraks vandaļi, vērtslietas meklējot!!!) Nākošajā dienā kāzu attēls ar nosaukumu Laulības mākslinieku aprindās parādās avīzēs, bet neizraisa sensāciju. Pirms pusgada abi pavadīja brīnišķīgu laiku Vācijā, Austrijā, Itālijā un Francijā, līgojot un papardes ziedu atrodot Ruānā. Ģertrūdes ielas dzīvokļa atvilktnēs šī laika liecības glabājas albūmos, attēlos, vēstulēs, atklātnēs.

Berlīnē no 27. maija - 31. maijam 1926.g.

27. maijā Pirmā vakarā bijām uz Deutches Teater. Spēlēja ‘Victoria’ − ļoti interesants Reinharda inscenējums. Runāšana vietām tiek papildināta ar mūziku. Izcilu aktieru nebija.

28. maijā Volkrühē − ‘Das getninkene Sniff’ − interesants moderns inscenējums. Tā kā ļoti daudz bilžu, tad dekorācijas ar kino palīdzību. Spēlēja ļoti labi.

29. maijā Kamerspielē ‘Weekend.’ Ļoti jautra burleska. Spēlēja lieliski. Smējām līdz asarām.

30. maijā Shauspilhausā − Hebeļa ‘Herodes mit Marianna. Tas bij tas skaistākais, ko šeit redzējām, pateicoties lieliskam Erodam, kuru spēlēja Kotners. Tik brīnišķīgi izstrādātu nianšu bagātu un pārdzīvojumu pilnu tēlu var reti redzēt. Pārējie tikai līdzi turējās, pat bija diezgan vāji.

Vīnē no 1. jūnija - 5. jūnijam

Cik ļoti skaista ir Vīne, tik ļoti neskaisti es viņā jūtos. Lai Dieviņš pasargā mani Itālijā, lai man tur nebūtu tik daudz asaru esam. Vienīgā jaukā diena bija vakar 4. jūnijā kalnos, un arī ar to beidzās bēdīgi. Sadzēros vakarā vīnu un šodien lielas galvas sāpes.

1. jūnijā Jozefstadtteātrī − Reinharda inscenējumā ‘Die Gefangene’ − vidēja luga ar tādiem pat aktieriem, izņemot titullomā Helēni Timig, kura spēlēja ļoti labi.

2. jūnijā Volkteātrī − ‘Das Mädel und die Vorstadt.’ Veca luga ar dziesmām, spēlē vidēji, pat vāji.

3. jūnijā Burgteātrī − lielisks teātris, bet luga ‘Duell am Lido’ nav nekas, un aktieri spēlē flegmātiski. Vārdu sakot − nācām pie slēdziena, ka nav vērts izdot naudu par tik vidējām izrādēm.

4. jūnijā Bijām muzejā ‘Vēsturiskā māksla.’ Ļoti daudz Rubensa un citu ievērojamo meistaru darbi. Ēģiptes nodaļā vecas vāzes, rotas un mūmijas. Pēc pusdienas kalnā un vakarā ‘Prāterī.’ Tur braucām ar milzu riteni amerikāņu kalnos.

Venēcijā no 6. jūnija - 9. jūnijam

Brīnišķīgā Venēcija! Viss priekš manis bij jauns un interesants!

Ieraksti kalendārā ceļojumam ietilpst, kļūst īsāki, un par Francijā pavadīto laiku tik stāsta vēl smaržojošais papardes zieds, sakaltis 1926. gada Dāmu kalendāra titullapā...

Jau ar 1921. gadu datēti Briedīša portreti ar veltījumu uzrakstiem atrodami Antas Klints arhīvā. „Vai nav tiesa? Tikai mīlestība dara dzīvi saldu. Bez mīlestības mēs esam tik nabagi, arī bieži nezinām par ko dzīvojām. Ir bijis tik labi. Ir bijis tik grūti... tagad ir tik pacilājoši skaisti, ka kliegt gribētos no laimes. Vai tas tāpēc, ka es mīlu Tevi?” Šādu veltījumu ir desmitiem, vairāki uz lieliskas kvalitātes Briedīša-Jāzepa lomas attēliem, arī datētiem 1921. gadā.

„Un dzenies un steidzies... un pienāks laiks − un miršu, tad es klusi kā ievainots koks... lēni, nemanot, tik asaras man kā kokam vēlā rudenī lapas birst un nokritās pēdējā un manis vairs nebūs...

Es aizmirsts tad tikšu un izdzēsts no atmiņas.

Dzīvei un ļaudīm pašiem sevi vajag redzēt uz skatuves kā spogulī. Mana drauga dziļi izjusta vēlēšanās − Tev jābūt tam vidutājam starp dzīvi un ļaudīm un dziļi neizsmeļamā spoguļa bezgala noslēpumam. Tu − centies to atrisināt. Tā mīkla ir Tevis vērta.”

Albūmā ar sudraba plāksnītē iegravētu − Bubītim − 1924. gada 1. martā (atkal 1. marts − tātad dāvināts ienākot dzīvoklī Ģertrūdes ielā), savukārt, Antas kārtoti attēli. Sākumā daudz Liepājas laika liecības, seko abu portreti, juku jukām − bez kādas sistēmas, bet ar Amtmaņa-Briedīša pierakstiem par izrādēm, lomām, gadiem. Citā albūmā tikai vasaras atpūtas mirkļi Inčukalnā. Daudz fotografējis Briedītis, un mākslinieku kolonijas bohēma šais attēlos atklājas pilnībā − te nav samākslotu pozu, centienu labi izskatīties, vīrieši pārģērbušiem par sievietēm, sievietes kā jau vasarā tā plānāk tērptas, dažbrīd paceltiem brunčiem gaisā, daudz suņu, smieklu un jautrības. Grupu bildēs pavīd Skaidrītes nopietnā seja, jokus taisa Ella Jēkabsone, atturīgāks viņas krietni jaunākais Ernests Linde, arī Ludmila Špīlberga. Bet Antai klēpī Lūsis, uz pleciem Končita, kurš savu mērkaķa saldēdienu ietur turpat, uz saimnieces pleca tupēdams. 1929. gada rudenī, atbildot žurnālistiem par pavadīto vasaru, Anta Klints stāsta: „Aizbraucām uz Inčukalnu. Paiet nedēļa, nosveros: pusotra kilo klāt. Šausmīgi. Kur es tāda likšos? Paiet otra nedēļa: četri kilo nost. Tā priecājos kādu nedēļu, kamēr trīs kilo klāt. Ko darīšu? Nevieni brunči vairs neiet ciet. Dzenu svaru atkal nost. Un tā visu vasaru.” Un fotogrāfijās Anta ir kustībā − ne dīkā vasaras atpūtā ar adīkli rokās, bet uz velosipēda, ar lāpstu celmus izrokot, Gaujas ūdeņos peldoties. Šādas fotogrāfijas ar Inčukalna ikdienas aprakstiem var atrast arī Lūcijas Zamaičas un Jūlija Lāča fondos, aicinājumi apciemot Inčukalnu sūtīti arī citiem māksliniekiem un tuviniekiem. Arī Amtmaņa-Briedīša brāļmeita Dagnija ir biežs viesis Sūrmīšos, vairākos Friča Lepņa uzņemtajos attēlos kopā ar Villiju Lamberti, Ellu Jēkabsoni, Antai blakus divi liepājnieki − Liepājas operas diriģents Vanadziņš un Milda Jekste. Skaistā gaišmatainā Liepājas operas koriste ir Antas pusmāsa, septiņus gadus jaunāka, dzimusi tēva otrajā laulībā. 1928. gada janvārī no rīta, paņemot 300 rbļ., nosakot, ka aiziet pie zobārsta, viņa izies no nama Vilhelmīnes ielā 51, lai neatgrieztos. Pēc stundas kāds zvejnieks, redzot jaunu sievieti uz moliem jūrā raudam, to aprās un aizdzīs prom, bet plkst. 2 dienā viņa ieradīsies šai vietā vēlreiz un ieleks jūrā. Liepājas avīzēs tiek izteikti minējumi, versijas, iespējas, bet trīs mēnešus vēlāk, Lieldienu priekšvakarā jūra atdos vecākiem divdesmit trīs gadus jauno, vienmēr dzīvesprieka pilno Mildu. Antas Klints kumodes augšējā atvilknes stūrītī ieguls maza melna kastīte ar ļoti rūpīgi salocītām avīžu izgriezuma lapiņām, sakaltis zieds, Mildas izvadīšanas dziesmu lapiņa ar Antas roku rakstītām rindām − „Manas mīļās māsiņas bēru diena. Aizgāja no dzīves 4. janvārī 1928. gadā, atrada viņu lielā piektdienā no rīta 6. aprīlī 1928. gadā, apbedīja 7. aprīlī 1928. gada pīkst. 5 p.p. Lai vieglas smiltis pēc lielām sāpēm.” Un dzejolis − Lūcijas Zamaičas veltījums Mildai Jekstei −

No izrādes nākamajā dienā Anta neatteicās. Lolitas brīnumputnā ar seju esot pret skatītājiem, viņas Sūrmītis smējās, bet pagriezies sabruka uz prinča Aļņa pleca un piespiedies Jānim Lejiņam raudāja. Savu jaunāko fotoportretu Lejiņam dāvās ar uzrakstu: „Lielāko spēku vajag, lai sāpes klusinātu.” Vienpadsmit gadus vēlāk tāpat uz Nacionālā teātra skatuves arī Brigaderes lugas izrādē raudās Ludmila Špīlberga, kuras Jānis Simsons iepriekšējā dienā, izvilkts no Gaujas ūdeņiem, bez dzīvības gulēs Špīlbergas rokās. Antas tad Sūrmīšos vairs nebūs. Amtmaņa-Briedīša celtajā vasarnīcā saimniekos citi. 1939. gada 29. novembrī Latvijas suverēnās tautas vārdā Rīgas apgabaltiesa slēgtā sēdē uzklausīs divus prāvniekus un atradīs, ka aiz tā iemesla, ka laulības dzīve ir tik izārdīta un to nav iespējams turpināt, neatkarīgi no laulāto vainas šķirs Alfrēda-Hermaņa un Annas-Emīlijas Amtmaņu laulību. Un tā kā jau 13. septembrī Amtmanis-Briedītis parakstījis dokumentu, ka saņēmis no Annas Amtmanis uz labprātīgas vienošanās pamata divus tūkstošus piecus simtus latu par viņai piederošo un pārdoto nekustamo īpašumu Sūrmīši, apliecinot, ka nekādu citu materiālas dabas prasību pret sievu viņam nav, Rīgas apgabaltiesā Alfrēds Hermanis Amtmanis paraksta arī otru dokumentu. „Ar šo es apstiprinu, ka saskaņā ar vienošanos, kas notika starp mani un manu sievu Annu Emīliju Amtmanis, man pēc mūsu laulības šķiršanas nebūs nekādas mantiskās pretenzijas, resp., prasījumu pret Annu Emīliju Amtmanis, kā arī apņemos necelt pret Annu Emīliju Amtmanis nekādas alimentu prasības, ciktāl tādas būtu, kā arī citas mantiskā rakstura prasības, ciktāl tādas būtu saistītas ar mūsu mantiskām attiecībām, kuras izriet no mūsu laulības attiecībām.” Datums un paraksts, un kāds skaists un nozīmīgs posms abu dzīvē ir noslēdzies.

No Ģertrūdes ielas dzīvokļa Briedītis jau aizgājis daudz agrāk. Vai tiešām Antas 40. dzimšanas dienā 1933. gada 1. oktobrī? Nostāsti, aktieru stāstīti, dzirdēti dažādi arī par Briedīša uz ceļgala salauzto lietussargu, aizejot un līdz nepaņemot neko no laicīgās mantības. Nogaidīšana, spītīga nevēlēšanās būt pirmajam klusēšanas ledus lauzējam un Laiks, lielais dakteris un tiesnesis, abu dzīvēm liek ritēt atstatus un tai pašā laikā kopā. Apbrīnas vērta ir abu mākslinieku kopīgā ikdiena vienā teātrī, līdz pēdējam dzīves mirklim saglabājot dziļu cieņu, draudzību, pieķeršanos. Klintītes arhīvā var ieraudzīt desmitiem apsveikuma kartiņu, nelielu zīmīšu, kuras, Briedīša sūtītiem ziediem piestiprinātas, pirmizrādēs, jubilejās ar mīļu sveicienu no Vallijas un Amtmaņa-Briedīša, ar neiztrūkstošo „skūpstu rociņu” pierādīja Briedīša cieņu un uzmanību. Pēckara laika mājas viesību attēlos Antas viesistabas galda galā Amtmanis-Briedītis... Bet 1966. gada Klints piezīmju kalendārā ieraksti:

10. maijā. Biju pie Briedīša. Sirsnīgi atvadījāmies. Slikti.

14. maijā. Biju pie Briedīša, teica uz redzēšanos.

15. maijā. 6.30 rītā mira Amtmanis-Briedītis.

Briedīša simtgades gadā Vallija no sava dzīvokļa sienām noņēma vairākas gleznas, lai kuplinātu un krāsaināku padarītu režisora piemiņas izstādi Teātra muzejā. Pastelim ar ziemas ainavas skatu otrajā pusē Amtmaņa-Briedīša roka bija uzrakstījusi: „18. janvārī 1924. gada pīkst. 2 naktī. Mīļajam Bubikam! Klintainītim − dārgumiņam − manai laimītei. Nobeidzu šo ‘gleznu’ un uz ātru roku to uzdāvinu visu mīļākajam Bubim.”

Kad Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzeja fondos ieraudzīju Antas Klints gadu kalendāru grāmatiņas, nelikās, ka bez parastajiem ierakstiem, kādus atstājam savos kalendāros, tajos varēs atrast aktrises piezīmes. Adreses, telefoni, izrāžu saraksti, pirmskara „Dāmu kalendāros” arī izdevumi par tualetēm, regulāri ienākumu un izdevumu pārskati kā vienīgās piezīmes šķita tikai 20. gadu sākumā. Sākot ar 1926. gadu piezīmju kalendāri kļūst liecinieki aktrises pārdomām, arī nostaļģijai, acumirkļa izjūtām. Arī kā daļiņa no dienasgrāmatas. Visi kalendāri ir gadu mijā dāvināti, to titullapās veltījuma ieraksti. 20. gadu kalendārus mīļiem ierakstiem dāvā Amtmanis-Briedītis, 30. gadu beigās kalendārus paraksta Teodors Vējš, bet mūža beigās − Ēriks Brītiņš. „Vai tu neesi mani aizmirsis?” Anta vaicājusi, ja kādu gadu laikā Brītiņš aizmirsis to izdarīt. Šais piezīmēs spilgti atklājas Antas Klints attieksme pret draugiem, jo īpaši rituālu ievērošana, saistīta ar cilvēku pavadīšanu aizsaulē, ar draugu piemiņas saglabāšanas ievērošanu. Klints bieži esot teikusi, ka uz kāzām var arī neaiziet, bet ne uz bērēm. No Raiņa muzejā esošajiem fotoattēliem varētu pat izveidot izstādi par aktrises klātbūtni darba biedru, draugu, latviešu kultūras darbinieku bērēs, pieminekļu atklāšanās un citos piemiņas brīžos kapos. Dzīvojot ar apziņu, ka aizgājušos ar dzīvajiem saista neredzamas saites, Antas Klints iekšējā nepieciešamība lika arī ik gadu, sezonu uzsākot, doties uz savu kolēģu atdusas vietām. Pa dālijai vai asterei katram uz kapa, klusināta uzruna, stiprinot saiknes ar aizgājušajiem. Šajās rudens pastaigās viņu bieži pavadījis Lūcijas Zamaičas mantinieks Henriks Logins. „Anta vienmēr teica, ka katra aizgājēja uzrunāšana viņai dod spēku darbam”, saka Logina kungs tagad, pēc trīsdesmit gadiem. Viņa fotoaparāts šos mirkļus iemūžinājis un arī fotonegatīvi tagad glabājas Raiņa muzejā. Draugu nāves dienas Klints ik gadu atzīmēja kalendārā, kaut arī tika pagājuši ilgi gadi. J. Skaidrītes un A. Mierlauka nāves dienas pieminētas arī gadu desmitus pēc aiziešanas. Bieži šais dienās viņa aizstaigājusi līdz kapsētai, to pieminot un ierakstot kalendāra šaurajā ailītē. 1966. gada 19. aprīlī ieraksts − miris Smiļģis, un turpmāk ik gadu šai dienā kalendārā atstāts ieraksts − Smiļģa nāves diena.

Katru gadu, pavasarim atnākot, Antas Klints kalendāros parādās ieraksti, vēstot par pirmajām atmodas pazīmēm dabā, tiek sekots pumpuru, lapu, ziedu vēršanās brīžiem − tik līdzīgi šie ieraksti Amtmaņa-Briedīša pārdomām viņa dienasgrāmatās. Pirms aiziešanas Klints apzināti iznīcināja dienasgrāmatas, bet svešām acīm un vēsturniekiem atstāja ierakstus vairākās kladēs. Melna kladīte ar pierakstu 1937. gada naktī no 31. augusta un 1. septembri atklāj Antas pirmo tikšanos ar teātri.

Pēc nelaimīgā kritiena 8. augustā, es līdz šim laikam raudādama gulēju gultā. Ne tik daudz aiz sāpēm par savu kāju es raudāju, nē es raudāju, ka sezona sākās un es nevaru strādāt. Priekš aktiera tās ir lielas sāpes. Šovakar pirmo reizi es varu pāriet istabai bez lielas klibošanas, un tas man sagādā tādu prieku, ka aiz laimes nevaru vairs aizmigt, lai gan esmu divas reizes šovakar miega zāles dzērusi. Es tomēr kliboju un gribu sev iestāstīt, ka parīt − pareizāk rīt (tagad viens naktī) varēšu jau spēlēt Zāru Silmačos. Es nevaru bez skatuves − tikpat kā bez gaisa dzīvot. Kāpēc es esmu aktrise?

Tēvs, kamēr es atminu, nodarbojās tikai ar skaitļiem. Viņš bija stauers uz kuģiem. Nezinu kā pareizi latviski sauc staueru. Mammiņa man mazai nomira, bet cik viņu atminos bija ļoti reliģioza un nopietna. Viņas lielo mīlestību pret mani vēl tagad izjūtu, lai gan tas tik sen atpakaļ. Jā, vienīgais, kuru atminu no savējiem bij tēva tēvs − tas gan laikam būtu bijis aktieris, ja nebūtu vajadzējis lauku mājas vadīt. Viņš nekā nevarēja atstāstīt, lai ar mimiku un žestiem netēlotu līdz, un man tas ļoti patika. Lai gan pārējie teica: ‘Ak, tu vecais komediants.’ Un mani vilka neatturama vara uz kumēdiņiem. Kad Liepājā bij Annas tirgus, tad man bezgala gribējās redzēt, kas tanīs kumēdiņu būdās, kur nokrāsotie klauni zvanīja pie ieejas un sauca iekšā, bet mani vecāki ne uz to pusi mani neveda. Nopirka gan man saldumus, rotaļlietas, pirka priekš savām vajadzībām traukus, piedāvāja man braukt ar karuseli, no tā man griezās galva un palika nelabi, ieveda zvērnīcā, tur man bij bail no lieliem zvēriem. Es jau trīcēju, kad aiz sienas dzirdēju lauvu rēcam, kur nu vēl iekšā. Beidzot ieveda mani līdz panoptikumā. Cik atminos, toreiz viņu sauca par muzeju. Tur es nekā lāga neredzēju, viss bij tādos stikla skapjos, cik atminu, un tie stikla skapji bij tik augsti, ka mans deguns tur klātu netika. Brīžiem kāds onkuls gan pacēla, lai tur, kur varēja, bērnam parādīt. Vārdu sakot, man tur bij garlaicīgi. Kad iznācām no tā muzeja, tā rautin aizrāva garām tai kumēdiņu būdai. Pārnācu mājās un nevarēju apmierināties, ka neesmu redzējusi, kas kumēdiņu būdā tiek rādīts. Es vēl šodien atminu, kāda neizsakāma vara mani vilka pie tiem komediantiem. Beidzot sarunājām vēl divas meitenes − Lida, gadu jaunāka par mani, Treza − gadu vecāka par mani, iesim vienas uz Annas tirgu un tad apskatīsim to kumēdiņu būdu no iekšpuses. Mazas mēs bijām visas trīs, skolā cik atminu negājām. Laikam tas bija vācu valodas studiju laiks, kad mācījāmies pie freilen Tebeles vācu ābeci. Latviešu ābeci un bukstierēšanu man mācīja mājās mammiņa. Jā, vārdu sakot, mēs bijām uz tirgu un tikām arī kumēdiņu būdā iekšā. Vai ar biļeti vai bez tās, to es vairs nezinu, bet iekšā mēs bijām un sēdējām tuvu ‘skatuvei.’ Vispirms rādīja bezgala resnus cilvēkus un stāstīja, cik daudz viņi sver. Tad nāca ‘tejāters.’ Darbojošās personas: vīrs, sieva un brūtgāns. Viņi bija tērpušies mazkrievu kostīmos. Saturs: vīrs atvadās un aiziet caur durvīm, sieva gludina veļu un dzied, pēc tam pa logu ielien brūtgāns. Vīrs ierodas, piekauj brūtgānu un aizskrien. Tas bija pirmais tejāters manā dzīvē, ko redzēju. Biju tā aizrāvusies, ka tūlīt sāku ‘inscenēt’ to drāmu mājas sētā. Es biju režisors un sievas lomas tēlotāja. Treza un Lida bija vīriešu lomās. Gāja tā izrāde visās trijās valodās reizē, jo aktieri kumēdiņu būdā runāja krievu valodā, ko mēs neviena nepratām. Protams, cik atminējām, runājām krievu. Treza un Lida bij vācietes, tās runāja vāciski, es, lai gan vācu valodu pratu, tanī ‘lugā’ kad aizrāvos, tad laidu latviski vaļā.

Vispār es agrā bērnībā runāju latviski, vāciski un žīdiski. Mūsu mājā dzīvoja viena žīdu ģimene. Starp citu, es tam savam žīdu draugam kuram bija, kā jau tai rasei piederas, liels līks, sarkans deguns, un to degunu es reiz viņam (protams, netīšām) ievēru durvīs. Nabaga Maierkam tecēja asinis, un es biju briesmīgi pārbijušies. Bieži mana mammiņa manu daudzo valodu zināšanu dēļ no manis nekā nesaprata. Jā, un par to teātri − to dziesmu es dziedāju krieviski. Starp citu, es ilgi vēl to tekstu zināju, tik dziļi man tas bij iespiedies atmiņā. Publikas mums nebij un arī nedrīkstēja būt, jo tad dabūs zināt, ka vienas esam bijušas Annas tirgū, un vēl kas tas ļaunākais − kumēdiņu būdā. Protams, nekā pamācoša jau arī neredzējām. Es biju ļoti apmierināta un sajūsmināta. Un kad es spēlēju un dziedāju, tad manas pārējās partneres teica: ‘Annachen, du kanst gut.’ Es biju laimīga.

Citā blokā, dāvinātā skatuves darba neapaļā gadskārtā − kāda gada 15. janvārī, Anta Klints atstājusi savas daiļrades pētniekiem būtisku viņas māksliniecisko uzskatu skaidrojumu. Ieraksts tapis 1964. gada 18. oktobra vakarā, pārnākot mājās pēc Šopēna mūzikas koncerta:

Šodien pavadīju skaistu dienu. Lai gan visu nakti pēc izrādes mocījos ar galvas sāpēm un bezmiegu. Visa priekšpusdiena bija grūta, pēc negulētās nakts − tomēr... laimīga diena tāpēc, ka klausījos Šopēna mūziku. Šī mūzika mani saviļņo: liela, dziļa un sāpju pilna. Esmu vienmēr laimīga, kad klausos skaistu mūziku. Cik liels gars Šopēns! Un tādās reizēs jūtu sevi mazu. Bet tomēr laimīga. Strādāju pie kāda humora raidījuma radiofonam. Cik tā ir maza māksla! Kāds duālisms! Ir jau labi, es savā darbā, kuru mīlu, bieži lieku skatītājiem smieties vai smaidīt. Bet kā es mīlu nopietno mākslu! Mākslu, kura izraisa dziļas emocijas. Es vienmēr esmu mīlējusi nopietnās lomas. Bet ... labi arī tā. Man 71 gads. Cik ilgi? Lai labais gars nāk pār mani − palīdz dzīvot, palīdz mirt.

Burtnīcās, kladītēs, piezīmju kalendāros daudzos ar Klints roku rakstītas un pārrakstītas 26 pasaules dižgaru atziņas.

Klints bibliotēkā ir grāmatas latviešu, krievu, angļu, vācu un franču valodās. Muzeja fondos esošās rotā autoru un citu dāvinātāju veltījumu ieraksti, aktrises piezīmes par lasīto rindu malās, grāmatu pēdējās tukšajās lapās bieži vien Klints vērtējumi. Vecākā grāmata datēta ar 1881. iznākšanas gadu. Cours elementaire et progressif visas lappuses ir Klints rokrakstā izraibinātas, ... Tikpat cītīgi apgūta 1912. gadā Jelgavā izdotā J. Dubura Latviešu fonāikas ābece, Valda Grēviņa dāvinātais Austras Skujiņas 1982. gada izdotais dzejas krājums un Annas Brigaderes Kopotie raksti. Šos sējumus Sprīdītim un Sūrmātim dāvinājusi pati Brigadere − arī 1. oktobra bērns, arī L. Špīlberga un Amtmanis-Briedītis, savam veltījumam pievienojot sunīša Pegī sveicienus.

Grāmatas Antai Klints dāvātas vārda un dzimšanas dienās, Lieldienās un Ziemassvētkos un vienkārši tāpat, piemēram, 1950. gada vakarā, braucot tramvajā no Millijas (Grēves) balles, draugu „buntīte” dāvina Antai Blaumaņa Noveles.

Lai arī, sakārtodama 70. dzimšanas dienas svinību fotoattēlus, Klints albūmā ieraksta optimistisku − dzīve rit tālāk, šā laika piezīmēs vientulības motīvs ieskanas arvien biežāk. Pavadot 1961. gadu, 31. decembra naktī pīkst. 2.20 Anta Klints ar saviem iniciāļiem apliecina „Paldies Dievam, bija labs gads.” 1964. gada 16. jūlijā − „Atbraucu uz Lielupi. Jasmīni zied. Esmu viena ar Miku. Ir labi” − šie ir vienīgie vientulības apmierinājuma apliecinātāji. Vienatnes skumjās izjūtas arvien biežāk parādās ierakstos.

1964. gada 24. maijā − rītā ‘Vecās sievas,’ vakarā ‘Platona Krečets.’ Slēdz sezonu Rīgā. Bija izpārdota izrāde. Saņēmu ziedus, šokolādi. Pārnācu mājās un jutos vientuļa.

1964. gada 27. novembrī − Kad atskaņo Bēthovena ‘Mēnesnīcas sonāti,’ man vienmēr jāraud.

Šo atziņu māksliniece vēl apliecinot, parakstījusi ar iniciāļiem A.K.

1965. gada 23. maijā − Aplausi, ziedi, dāvanas. Skaisti. Viena, viena.

1965. gada 30. maijā − Bija izpārdotas izrādes. Saņēmu ziedus. Esmu vientuļa.

1969. gada 29. jūnijā − Slēdza sezonu. Bija ziedi un sirsnīga atsaucība. Bet sirdī vēl skumjāki kā jebkad.

Un tā jau ir nojausma par pēdējo pavadīto sezonu.