LŪKOJOT LABKLĀJĪBU LATVIJAI...

Nikolajs Balabkins un Manfreds Šneps. Kad Latvija būs labklājības valsts: Tautsaimnieks Kārlis Balodis. Rīgā: Zinātne, 1993. 168 lp.

 

Priecājamies par to, ka abi autori, pirmais ekonomikas profesors Līhaja universitātē, otrs eletrosakaru katedras vadītājs Rīgas Techniskajā Universitātē, ir labi veikuši kopīgu un svarīgu pētījumu. Vispirms, tas mums atgādina, ka modernajā sadarbības un sacensību pasaulē nopietnas lietas vairs parasti nekārto vientuļi vilki. Otrkārt, mēs šeit jau tūlīt redzam, ka pētījumam ir plašs pamats. Šajā pamatā atrodam abu autoru personīgās spējas un prasmi tās profesionāli izmantot vairākos zināšanu laukos, daudzās valodās, avotus pētījumam meklējot pāri kalniem un jūtām vai visur pasaulē.

Saturs un teksts ir tik labi saskaņoti, ka ne visur varam atrast šuves, kas abu autoru darbus satur kopā. Tas arī ir vērā liekams sasniegums, un tāpēc piedosim autoriem indeksa trūkumu. Piedosim arī mazu aizraušanos ar dažiem aprakstītiem epizodiem (akadēmiska aprunāšanās pie augstiem kungiem Kremlī laikam nebūs konsultācija) un idejām (Dānija varētu būt gan labs paraugs Latvijas zemkopībai, bet ne bez dāņu izcili izkoptām tirdzniecības iemaņām), jo tā jau ir daļa no darba mīlestības, ko mums autori devuši. Tā tad, šis ir vērā liekams paraugs tiem, kas grib rakstīt par lielām lietām.

Grāmatu var sākt lasīt no viena vai otra gala. Ja lasītājs ir īpaši ieinteresēts pārdomās par saimnieciskās labklājības jautājumiem, ieteiksim sākt ar apskatu 159.-164. lapaspusē. 161. lapaspusē ievietotā tautsaimniecības atziņu ciltskokā atrodam dažus saimnieciskās labklājības teoriju pionieŗus. Ja šeit redzam lordu Džonu Keinsu un Leonu Valrā, tad atcerēsimies, ka tie vienlīdzību uzskata par vienu no svarīgiem labklājības pamatiem. Līdzsvaram varētu pievienot Vilfredo Parēto. Ievērosim Parēto domu, ka lieli uzplūdi paceļ visas laivas un varbūt ierosina kuģotājus savā vai citā laivā atrast sev labāku uzdevumu un vietu. Citiem vārdiem, mēs visi neesam vienādi vienlīdzības un taisnības meklētāji.

Lasot grāmatu no sākuma, vispirms iepazīstamies ar lielo pārmaiņu laiku Latvijas saimniecībā pagājušā gadsimtā. Pēc tam seko nodaļas par vienu no šī laika izcilniekiem, profesoru Kārli Balodi. Tiem, kas meklēs šī laika atblāzmu šodien, jāzina, ka modernā technoloģija jau sen applūdinājusi Baloža dzimto vietu Daugavas malā pie Pērses. Vēl gan stāv lepnie nami Merķeļa ielā un lielajos bulvāŗos. No tiem reiz Balodis, Dr. Pēteris Zālīte un viņu domu biedri sasaucās ar Rīgas Latviešu Biedrības biedriem un spara pilnajiem latviešu inteliģentiem citur Rīgas centra pirmajos latviešu salonos. Īstenības meklētājiem ieteicam arī pāriet pāri Gaisa tiltam un tur uzmest aci Krievijas impērijas rūpnieciskās rosmes pieminekļiem. Vēlam tiem arī turpat ieskatīties drūmajos strādnieku mitekļos, kas tur jau stāv simt gadu. Šie ieskati mums atgādinās, cik grūti latviešiem tikt pie taisnīgiem, kaut pieticīgiem dzīves apstākļiem, par īstu labklājību nerunājot. Tie mums arī palīdzēs pareizāk izprast Baloža prioritātes un vērtību sistēmas.

Atgriežoties pie apskatāmā pētījuma, sekojam Baloža dzīvei. Balodis ir kalēja dēls no Kokneses, luterāņu mācītājs, neveiksmīgs Brazīlijas kolonizātors, ar Zinātņu Akadēmijas zelta medalu apbalvots Krievijas impērijas demografs, apdāvināts polemists, ģeografijas doktors, ievērojams statistiķis, Berlīnes Universitātes profesors un Prūsijas valsts padomnieks, Vācijas kartīšu sistēmas izveidotājs 1. Pasaules kaŗa laikā, padomju Krievijas elektrifikācijas plānu garīgais tēvs, varbūt netiešais Gulaga projektu ierosinātājs, Palestīnas žīdu valsts idejas atbalstītājs, muižas īpašnieks Bohēmijā un krietns cīnītājs savam labumam, apstrīdāms futūrists un sapņotājs par labāku nākotni visai pasaulei, viens no Latvijas Universitātes daudzpusīgajiem celmlaužiem, polītiķis un Saeimas deputāts neatkarīgajā Latvijā, varbūt gudrākais no sava laika latviešiem un tomēr daudzu nesaprasts fantasts. Jā, tas ir profesors Balodis, viens no starpnozaŗu bilanču teorijas pirmveidotājiem.

Apbrīnojamā kārtā autoriem ir izdevies lasītājiem sniegt šī ievērojamā zinātnieka daudzveidīgo dzīvi, viņa sasniegumus un neveiksmes un viņa ideju un galveno darbu raksturu īsos vārdos. Stāstījums ir interesants, lietišķs un kodolīgs. Tas pie mums nāk īstā brīdī. Atkal Latvijai ir pienācis laiks izveidot savu saimniecisko polītiku, kā arī savas saimniecības sektoru struktūras un attiecības. Šajos apstākļos Baloža meklējumi pēc taisnīgas labklājības ir atkal ļoti aktuāli. Dažas Baloža idejas, īpaši tās, kas sakņojas latviešu uzskatos par saimniecisku taisnīgumu, var kļūt ja ne praktiskas, tad vismaz bīstami populāras. Tāpēc vien ir vērts šo grāmatu izlasīt!

Vēl svarīgāk ir izlasīto pārdomāt. Lai cik plaši un bagātīgi Balodis ir spējis apgūt dažādas zināšanas, viņš tomēr ir sava laika cilvēks un savas tautas pārstāvis. Audzis un mācījies grūtos apstākļos, viņš nemitīgi meklē iespējas un veidus radīt jaunus un racionālus apstākļus labklājības celšanai. Neiedziļinoties Baloža teoloģiskos un filozofiskos uzskatos, mēs viņa darbos saskatām īpatnēju un nemitīgu taisnības meklējumu. Lai arī Balodis pats ir itin brīvi un veiksmīgi lidinājies Parēto pasaulē, viņš taisnīgumu atrod Vācijas kaŗa laika kartīšu sistēmas vienlīdzībā. Viņš praktiskajā dzīvē vēlas racionāli veidotus utopiski optimālas ražības plānus, obligātu darba dienestu un neizbēgami lielu sabiedrības un valsts lomu saimnieciskās dzīves vadībā. Balodim ir īsta kalējdēla ticība technikai. Balodis necieš tirdzniecību, un viņš ienīst spekulāciju ar zemi. Viņš uzskata uzņēmējus par neražīgiem. Uzņēmējdarbība Balodim nav ievērības cienīga, un tai nav īstas vietas Baloža nākotnes pasaulē.

Šie uzskati mūs neizbēgami noved pie centrālās starpnozaŗu bilanču plānošanas sistēmas. Tā, protams, vislabāk lietojama situācijās, kas nav normālas, un apstākļos, kad valsts var prasīt visu savu iedzīvotāju kalpošanu valsts noteiktām prioritātēm un vajadzībām. Tā tas bija tad, kad Vācijā likās nepieciešami izveidot kartīšu sistēmu uz vienlīdzības pamatiem (ir arī citas), un tā tas bija tad, kad Krievijas komunisti cerēja jauno pasauli uzcelt dažās piecgadēs. Nepārsteidz, ka pirmais praktiskais Amerikas Savienoto Valstu starpnozaŗu plānošanas modelis Nevadas štatam bija domāts gadījumam, kad kaŗa laikā sagrautas un decentrālizētas saimniecības vadīšanai un atjaunošanai būtu nepieciešama valstiska plānošana.

Savā veidā Balodis ļoti atgādina tos technokratus šīsdienas Latvijā, kas visu nākotni redz ražošanas sfairas uzlabojumos un produkcijas pilnīgošanā, kas meklē techniskas atbildes vai visām saimnieciskām likstām, kas ieteic vienlīdzību preču un pakalpojumu cenās un zemās īres maksās, kas ienīst privātīpašumu un privātuzņēmējus un kas augsti vērtē valsts vadītāju lomu saimnieciskajā dzīvē.

Vai tāda var būt labklājības valsts Latvijā? Noteikti ne, jo šāda sistēma nav savienojama ar augstvērtīgu iesaistīšanos pasaules saimniecībā un ar uzņēmīgu un tiešām prasmīgu jaunu zināšanu izlietojumu jaunos pasākumos.

Vai latviešiem pašreiz ir pieņemama īsta tirgus saimniecība ar tādiem uzņēmējiem, kas, profesora Josefa Šumpēteŗa vārdiem runājot, Latvijā ierosinātu tiešām vētraināku, bet labāku saimniecisko dzīvi? Tāds uzņēmējs reiz bija Roberts Hiršs, kas taisni lielās krīzes laikā Latvijā izveidoja Rīgas Audumu (šo uzņēmības izcilnieku jau agrāk aprakstījis pirmais autors kopā ar profesoru Arnoldu Aizsilnieku). Varam šaubīties par to, vai Roberts Hiršs šodien būtu Latvijā mīļi gaidīts. Citiem vārdiem, Latvija vēl nav gatava modernai saimniecībai. Bībeliski runājot, tā ir kā ģeķīga jumprava, kas, preciniekus gaidot, nav īsti sakārtojusies. Tā stāv tumsā, un viņas lampā nav eļļas.

Pievienosimies Baloža domai par lielu ieguldījumu vajadzību, kaut vai rīcības kapitālam un uzlabojumiem ražošanas sistēmās. Ja reiz šo kapitālu ar milzīgām grūtībām radīja Latvijas jaunsaimnieki gandrīz vai tikai ar savu roku darbu, tad šodien prasības ir jau daudz augstākas. Ja Latvijas valsts vēl var sagādāt aizņēmumus infrastruktūras uzlabošanai, tad tā tos nevar sameklēt citiem ieguldījumiem.

Šobrīd Latvijas uzņēmumiem ir nepieciešami Balodim netīkamie ārzemju partneŗi, kas var dot jaunas perspektīvas, iemaņas un kapitālu. Vai Latvija tos īsti vēlās, vai tā ir tiem gatava? Kur un kad atradīsim saimniecisko polītiku un organizācijas veidus, kas saskan ar latviešu uzskatiem par taisnīgumu un lietderību? Vai mūsu polītika būs pieņemama ārzemju ieguldītājiem? Kas mums vēl ir jāmācās, kas mums vēl ir jāmaina savās domās un darbos? Cik ātri mēs spēsim mainīties? Tie ir jautājumi, kas brēc pēc atbildēm jau šodien. Tagad, kad pasūtinājumu trūkuma dēļ Latvijas fabrikas lēnām apstājas! Tagad, kad lielākās ģimenes bērni aug pie ūdens un maizes! Tagad, kad Latvijā saimnieciskās drošības tīkls guļ uz plikas zemes! Vox clamantis in deserto? Tomēr ceram labāko!

 

Gundars Ķeniņš

Fulbraita profesors Rīgas Techniskajā Universītātē.