NAMS REMONTAM

Ingrīda Vīksna. Nams kalna malā. Romāns. Toronto: Amber Printers & Publishers, 1993. 317 lp. Ed. Dzeņa apvalka zīmējums.

 

Helmārs Rudzītis jau sen skubināja Ingrīdu Vīksnu rakstīt par namu kalna malā un tā iemītniekiem. Ilgi gaidītais romāns tad arī vispirms parādījās Laiks, un nākamais pieteikums pēc vecās kārtības droši vien būtu bijis Grāmatu Drauga jaunizdevumu sludinājums. Bet vecās kārtības vairs nav, un vecais apgāds jaunus darbus neizdod.

Ņujorkā pavilktā svītra jūtami samazināja ārlatviešu romāna tālākās dzīvotspējas, kas dabīgā kārtā jau tā vai tā bija sadilušas. Vēl vienā otrā pavardā ogles kvēlo, atsevišķi izdevumi nāk klajā. Tas pats Amber apgāds Toronto pirms kāda laika publicēja Indras Gubiņas Dzilnas dziesmu. Nevilšus tomēr nāk prātā doma, ka Ingrīdas Vīksnas romāns Nams kalna malā varētu izrādīties par noslēgumu, vismaz simboliskā nozīmē.

Tāda loma tam piederētos pavisam labi. Noslēgumi, ja tiem nav sakara ar kriminālintrīgām, nemēdz pārsteigt ar negaidītiem pavērsieniem. Tie savelk kopā un noapaļo, paliekot jau agrāk pazīstamā ietvarā. Ja pašās beigās ir jaušams aizmetnis turpinājumam, kā nereti gadās, tad autori saka vai liek noprast, ka tas ir cits stāsts.

Pēc četrdesmit gadiem un četrām dzejas grāmatām pie daiļprozas atgriežoties, Ingrīda Vīksna atjaunojumu nemeklē, katrā ziņā ne tā, kā viņa to darījusi savā lirikā. Nams kalna malā paceļas šķietami ērti uz tradicionāliem pamatiem, kas kalpojuši ilgi un ļāvuši mazumā ejošai romānu lasītāju saimei justies kā mājās.

Lieta tikai tā, ka nams savu mūžu patiesībā jau nokalpojis, un patvērums, ko tas vēl piedāvā, ir īslaicīgs un iluzorisks. Kapitāls remonts stāvokli varētu uzlabot, bet tas nav Ingrīdas Vīksnas temats. Viņa toties pakavējas pie nodeldējuma un sabrukuma pazīmēm. Tās uznirst jau pašā grāmatas sākumā. Nedaudz lappuses tālāk, brīdī, kad galvenais varonis, nule kā namā ieradies, pirmo reizi veŗ vannas istabas durvis, aina kļūst vēl skaidrāka: šinī telpā, tāpat kā mājas citos stūŗos, viss liekas neglābjami slīdam uz iršanas pusi, par spīti vēl atlikušām sendienu vērienīguma un pat greznības pazīmēm. Arī vecā vanna, kas var lepoties ar gluži eiropeisku veidojumu un tilpumu, noteikti ir redzējusi labākas dienas.

Nojauta saka, ka tādā vietā palikšana nebūs. Tā arī izrādās. Paiet tikai daži mēneši, un nama iemītnieki, paraiba un kā nejauši kopā sanesta latviešu saujiņa, paklīst uz dažādām malām, sev īstāku vietu un labāku dzīvi meklējot. Bet pats nams šajā īsajā laikā pārvēršas no iedomātas patvēruma vietas par nelaimes perēkli un posta nesēju, par līdzvainīgu cilvēku likstās.

Kas tā par vietu, kas tas par namu? Tuvu klāt pieejot, jautājums liekas nevajadzīgs. Vieta ir Toronto un apraksts tik sīks, ka vietējie varētu teju teju nosaukt kvartālu un ielu.

Pa gabalu skatoties, vecais remonta objekts iegūst plašākas kontūras un atgādina līdzīgas, citās vietās redzētas, no savas laikmetīgās apkārtnes atdalītas un gaišākas pagātnes atmiņām un liecībām piepildītas apmetnes. Un tā nams kalna malā vedina domāt par trimdinieku dzīvošanu vispār. Jā, arī par viņu dzīves attēlojumiem romānos gadu gaitā un par remonta vajadzībām šinī jomā, pie kuŗas pieder arī valodas un gramatikas prasības.

Rakstniece te varētu iebilst, ka tā viņa nemaz nav domājusi, un tādā gadījumā argumentēt pret viņu nenāktos viegli tiešu pierādījumu trūkuma dēļ. Māja kā māja, tikai ar vecuma pazīmēm. Ja kāds te redz vēl ko citu, tad lai vaino pats sevi. Labi, lai tā būtu, bet katrs var tomēr lasīt pa savam prātam un, ja tīk, ļaut domām un iedomām vaļu.

No Stokholmas horizonta viens no domu sāņu lēcieniem skaŗ šinī pilsētā pagājušā gadā plaši sarīkoto latviešu un igauņu mākslas izstādi, kas bija veltīta divdesmito un trīsdesmito gadu modernismam. Latviešu daļā zviedru publikai lielākais pārsteigums bija Kārļa Padega darbi. Bet vienā un tanī pašā telpā un turpat blakus Padega gleznu augstspriegumam staroja un nenobālēja Jāņa Tīdemaņa māksla.

Ingrīdas Vīksnas romānā Jānis Tīdemanis, savā īstā vārdā saukts, ir vai pati spilgtākā
figūra, gan nebūdams iemītnieks vecajā namā kalna malā. Anekdotiskas dēkainības no viņa dzīves izraibina vienu otru nodaļu, bet aiz jokiem rakstniece ļauj arī nojaust dziļumus, kas slēpās meistarā un izpaužas viņa gleznās.

"Džon", saka Toronto latviešu bagātniece un gleznotāja atbalstītāja Emeralda, "glezno man tādas gaišas, priecīgas puķes - bez tām melnajām, tumšajām švīkām, kādas bieži ir tavās gleznās. Bez tiem melnajiem bezdibeņiem - tādus es negribu."

Ja vajadzētu izvēlēties gleznu vecā kalnmalas nama kamīna istabai, kuŗā sestdienās mēdza vakarēt paraibs latviešu pulciņš, tad piederīgāki tomēr liktos ziedi ar tumšām švīkām. Ne velti Ingrīda Vīksna tādas ir savilkusi arī savā romānā.

 

Martiņš Lasmanis