PUSCEĻĀ

Ingrīda Vīksna. Nams kalna malā. Romāns. Toronto: Amber Printers & Publishers, 1993. 317 lp. Ed. Dzeņa apvalka zīmējums.

 

Ingrīdas Vīksnas pirmais romāns Mums jābrien jūŗā parādījās 1951. gadā. Tas skāra notikumus Kurzemes cietoksnī, latviešu neapskaužamo stāvokli divu ienaidnieku ielenkumā un pūles saglābt ne jau mantu, bet dzīvību. Recenzenti Jānis Grīns un Jānis Rudzītis, norādīdami uz darbā, viņuprāt, nomanāmajām reportāžas žanra iezīmēm, tomēr mudināja rakstnieci domāt par nākamā romāna rakstīšanu. Rita Liepa rakstīja: "Tu taču nepametīsi savus varoņus jūŗā?" Saņēma autores atbildi: "Jā, otrā sējumā būs Zviedrijas latviešu dzīve. Trešajā - atgriešanās. Bet man tik maz laika rakstīt, tik maz." (Latvju Žurnāls 1951./52.g., dec./janv. 56. lp. )

Rakstnieci patiesi vajājis laika trūkums resp. citu darbu kaudzes: dažādi sabiedriski pienākumi, žurnālistes un redaktores smagie uzdevumi trimdas laikrakstos, vairāku dzejoļu krājumu tapšana. Tā nākamais romāns, ar zīmīgo virsrakstu Nams kalna malā, lasītājiem nu nodots tikai 40 gadu vēlāk. Tas vairs nav par 1951. gadā apsvērto tematu - latviešu dzīvi Zviedrijā, bet ir par trimdinieku grupu, kas par savu svešuma dzīves patvērumu izraudzījuši Kanadas lielpilsētu Toronto. Tās daudzveidīgā augošas metropoles seja, ko palīdz veidot jauno ieceļotāju pulki, šur tur pavīd arī Vīksnas romāna lappusēs, latviešiem gan esot vairāk vērotājiem, mazāk līdzveidotājiem. Taču no pilsētas dinamisma tie pilnīgi izolēties nespēj, tas skaŗ arī dažu grāmatā notēloto personu dzīvi.

Romāna darbības laiks precizējams visai skaidri. Notēlotie notikumi risinās 1964. gada vasarā, jo šai gadā mira gleznotājs Tīdemanis, kam darbā ierādīta gluži izcila vieta un kā bērēm rakstniece veltījusi īpašu nodaļu. Ar šo laika specifiku romāns kļūst par sava veida foto attēlu, t.i., tanī notēloto cilvēku likteņu un pārdzīvojumi atspoguļo tieši minētā laika sprīža iespējamās problēmas un to risinājumus trimdas latviešu vienas grupas dzīvē.

Pašportretos (1965.g., 380. lp.) Ingrīda Vīksna saka "Apbrīnu jūtu pret dzejniekiem, kas spēj dzejot par plaukstošu puķi, zāles stiebru, zilām debesīm - man tas tikai fons, uz kuŗa parādās cilvēks." Tā arī nule publicētajā darbā norises dabā iezīmējas tikai sekundāri. Vīksnas uzmanību saista pats cilvēks, tā izdarības un pārdzīvojumi.

Romāna personu vadīšanai pa šo 1964. gada vasaru rakstniece izraudzījusi īpatu pieeju. Viņa visai atšķirīgus cilvēkus sapulcinājusi kādreiz labākas dienas pieredzējušā plašā namā, par ko viņa saka, ka tas "brīžiem likās kā milzu kuģis, pie kuŗa bija piepeldējuši slīcēji no visām debesu pusēm - lai brīdi ceļotu kopā - tad atkal izšķirtos." (31.lp) Nams simboliski novietots kalna malā, lai vēlreiz īpaši pasvītrotu tā iedzīvotāju atrašanos kādā pusceļā. Ar tā notēlojuma maiņām, iestarpinātām stāsta plūdumā, raksturīgi iezīmējas darba sākumā visai saderīgi dzīvojošo cilvēku sapņojumi, ieceres un vēlākie konflikti. Citam ceļš no šīm krustcelēm, no šī pagaidu patvēruma var vest vai nu uz patiesiem (vai tikai iedomātiem) panākumiem, citam sapņi izšķīst pret rūgtās reālitātes moļa sienu.

Kaut 1964. gadā jau aizgājuši divdesmit gadi, kopš bija "jābrien jūŗā", nama iedzīvotāji pieder pie tās ļaužu grupas, kas vai nu nemaz nav spējuši atraisīties no dzimtās zemes saitēm, vai arī kas vēl arvien meklē savu vietu jaunajā pasaulē. Pilnīgi dzimtenei pieder vecie ļaudis, kā piem., vecā Zemgales saimniece Drīzulu māte. Savu vietu jaunajos apstākļos grūti atrast tiem, kas vēlas dzīvot mākslām, neienesīgām zinātnēm, kā Ieva, Rūdis, Gusts, Akselis. Vidū paliek tie, kas lūko iekārtoties, kā spēj un prot - Dagne, Linārs-Linjē, Liene, Malvīne.

Raksturīgi, ka šim "kuģim piepeldējušo slīcēju" vidū ir tikai viena par īstu ģimeni nodēvējama vienība - ar vecmāmiņu, bērniem, mazbērniem.

Pārējie ir ar svešuma gados radušos jēdzienu "vieninieki" apzīmogojami ļaudis, pat ja šai grupā atrodam pa bezbērnu pārim vai pa ģimenes cilvēkam, kam apstākļi neļauj dzīvot kopā ar savējiem. Par vieniniekiem tie nav kļuvuši aiz brīvas izvēles. Tos tādā situācijā noveduši lielā kaŗa radītie pārkārtojumi. Līdz ar to tie ierindojami kaŗa upuŗu skaitā.

Nama iedzīvotājus savā starpā gan saista, gan šķir galvenokārt dažādi pārdzīvojumi mīlestībā, kas ļauj autorei vienā otrā rindkopā pakavēties pie šī nekad neizsmeļamā temata gaismojuma savas prizmas lauzumā. Līdzās iet sapņi par "tikšanu dzīvē uz augšu." Brīžiem šie abi faktori stājas viens otram ceļā, veidojot konflikta situācijas. Autore gan šos sarežģījumus notēlo visai rāmā plūdumā, jo viņas pieeja ir vairāk apcerīga, intellektuāla, mazāk drāmatiska, emocionāla.

Saiti ar pilsētu, ar tanī sastopamiem tautiešiem lielā nama ļaudīm veido ne vienu vien latviešu rakstnieku saistījušais krāsainais gleznotāja Jāņa Džona Tīdemaņa tēls - "dzīvē dēkains bohēmietis, mākslā temperamentīgs romantiķis" (sk. Latvijas Māksla 1915-1940 I 266. lp., J. Siliņš). Vīksna diezgan daudz lappušu veltījusi Tīdemaņa dēkainajiem nostāstiem, kam sakars ar romāna tiešo pavedienu grūtāk saskatāms. Taču neaizmirsīsim, ka autore ilgus gadus darbojusies žurnalistikā, kāpēc viņai Tīdemaņa stāsti var likties nevien kā Tīdemaņa personīgās dzīves, bet savā ziņā par visa juceklīgā pēckaŗa laikmeta dokumentāciju. Turklāt tā latviešu sabiedrības daļa, kuŗā Tīdemanis ieved lielā nama iedzīvotājus, ir atšķirīga no viņiem. Tā ir jau krietnu turību ieguvusī nostabilizējusies ārstu un lieltirgotāju pasaule. Ja Tīdemani pieņem abas daļas, tad te varbūt izpaužas kaut kas no cilvēku vispārējas vājības - dēkaiņi saista visus.

Plašākām latviešu sabiedriskās dzīves problēmām šai Kanadas latviešu galvaspilsētā Vīksna pieskārusies tikai notikumā ar mācītāju Kamolu, kam patīk dzīvē un amata gaitās gūtos novērojumus iemūžināt feļetonos. Tāda rīcība nav pieņemama draudzes dāmu komitejai, mācītājam šī prātu atslogotāja nodarbība jāpārtrauc.

Rakstniece grāmatai pievienojusi paskaidrojumu, ka Džons Tīdemanis un viņa dzīves biedre Anastāsija esot vienīgās tanī minētās reālās personas, bet visas citas šai darbā notēlotās ir "izdomātas un darbojušās tikai autores fantazijā." Taču vērīga acs dažā labā grāmatas tēlā, iespējams, saskatīs atsevišķus viena vai otra Kanadā dzīvojoša latvieša vaibstus, kas autores tekstā var iezīmēties kaut ar nejaušu pusteikumu.

Kad atnāk 1964. gada rudens, nams, šis "patvērums, noslēpumu glabātājs un pajumte izdzītajiem" (63) izraida savus apdzīvotājus ārā pasaulē - ar dažu zaudējumu, bet arī ar dažu atziņu bagātākus.

Grāmatai būtu derējusi mazliet rūpīgāka korrektūra. Duŗas acīs daža nesadeŗība, kaut vai, piem., personu vārdos, kad pret beigām Malvīne kļūst par Matildi, Linjē par Remtjē.

Tagad Ingrīdai Vīksnai būtu jāraksta kādreiz solītā trešā daļa - par atgriešanos Kurzemes krastā, kas priekš pusgadsimta bija jāpamet, jūŗā brienot. Intriģētu rakstnieces risinājums, jo ir jautājums, vai tas gluži tāds īstenotos, kādu toreiz jūŗā bridēji iecerēja. Vai nebūtu tāpat kā ar nama iedzīvotājiem kalna malā, kuŗiem arī nākotnes sapņi bija jāpārkārto.

 

Valija Runģe