Jaunā Gaita nr. 197, augusts 1994

 

 

Māra Gulēna

 

 

M. Gulēnas dzejoļi lasīti Veltas Tomas vakarā Toronto,

1992. g. janvārī. Velta Toma bija pirmā, kas atveda no

Latvijas Klavierkoncertu un Ojāra Vācieša un citu autoru
nepublicētus darbus.

VELTAI

Es atdodu

neatšķirtu grāmatu.

Viņa teica:

Ja jūs viņus nelasiet,

viņi mirs.

Visu ceļu domāju,

kā viņu mierināt, ka tā nebūs?

Tagad gaidu,

kamēr zvans atskan sienās,

līdz viņa nonāk

galīgi bāla.

 

Es pasniedzu neizlasīto Klavierkoncerts.

 

Viņa paņem, reizē čukstot:

„Ojārs Vācietis ir miris.”

 

Es viņai atdodu viņa vārdus

un nodurtu galvu

atkāpjos

aukstajā tumsā.

 

Viņa taču teica:

ja jūs viņus nelasiet,

viņi mirs.

 

 

1984.

 

PARASTĀ KAFIJA

Man pasniedza parasto kafiju

tik dziļu,

melnu

un necaurredzamu.

Tā tas bija visās kafejnīcās...

Ik pa stundai

es piemetu klāt

vēl vienu akmens-cietu cukurgraudiņu −−

un klausījos kā tas atkārtoti nogrimst

bezskaņas krūzē

ar melnu un necaurredzamu

kafiju.

Saule norietēja aiz Pēteŗa torņa.

Pilsētas nakts trokšņi iemānījās kafejnīcā

roku rokā ar teātŗa ļaudīm −

kamēr otrās maiņas sarkanmatainās apteksnes

skaļi bārdamās

izmainījās

ar trešās maiņas sarkanmatainām apteksnēm.

Es ar lielu vēzienu

iemetu pēdējo cukura graudiņu

un izdzēru tukšu!

Uz mirkli saredzēju krūzes dibenu...

Man steidzīgi pasniedza vēl

tās pašas kafijas

vispēdējo krūzi −−

necaurredzamu

līdz dibenam.

 

 

1981.

 

LAIMAI

Mugursomas: mugurmājas

piebāztas pilnas!

Divi mazi rupucīši

rāpo uz mājām.

 

Kājas ceļ ar smagu soli

divi mazie rupuči −−

zem mugursomām mugursāpes

smagu sirdi projām nes.

 

Iekāp sudrabmilzuputnā −−

aizlido

(lai atgrieztos?)

 

Divi mazi rupucīši

priecīgi brauc mājā.

 

Divi mazi rupuči

tik sērīgi brauc prom.

 

1984

 

*

Gaiss smaržo pēc vasaras veļas,

tik tikko izkārtas saulē.

Man laikam jābrauc pie vecmāmiņas,

ja viss smaržo kā pie viņas,

ja viss liekas, ka uz viņu iet.

 

Viss liekas, jo senāk viss bija.

Es tik maza

un vienīgā debess −−

vecmāmiņas.

Viņas stiprie pirksti mākoņ-baltus palagus

pieknaģēja,

debesīs kāra.

 

Tik pilna vecmāmiņas debess!

Tik zila, tik balta,

tik balta, tik tīra,

tik tīra, tik

 

tik un tā

 

aizlaidās palagi,

aizlaidās bērni:

 

palika tukša debess un gulta.

 

Un tagad, kad neesmu vairs maza,

kad pat tukšums ir aizkritis ciet,

tad tomēr šai rītā tik klusā

(pēc lietus, kad palagi plīv) −−

 

ir debesis rudzpuķu zilas

un dārza smarža

kā pie vecmāmiņas reiz bij.

 

Viss liekas, ka no viņas nācis,

un liekas, ka uz viņu iet.

Viss liekas,

un laikam man tādēļ

pie viņas būs jāaiziet.

 

 

1986.

 

 


 

Jānis Baltauss

 

 
*

Es aizgūtnēm dzīvoju, aizgūtnēm,

kā aizguvis būtu šis dienas,

pēc mirkļa kas jāatdod būs.

 

Tik uzvilkti dzīvojot, nostiepti

kā virvju tilts, nostiepts pār upi,

kur laiks, krācēs putodams, plūst.

 

Es − tilts, kas no Dievnamu graušanas

līdz Tēvzemei, nezinot vārdus.

Es − tilts, apkārt − neziņa baiga.

 

Viss nospriegts, mezgli ir droši.

Es turos.

Mans bērniņš uz tilta.

Uz tilta viņš mācīsies staigāt.

 

 

Neatkarīgā Cīņa, 1992. g. 22. maijā.

 

 


 

Juris Cīrulis

 

 
UZ ŅUJORKU!

Šai dzīvītē var daudz ko darīt −

Art, ecēt, ecēties, precēties, bērnu laist pasaulē,

Pievakarē kājas izstaipīt piesaulē,

Ielikt jaunus zobus,

Jāt uz kamieļa ar tautisku prievīti kaklā

Un vispār − dzīvot uz aklo.

Būs jābrauc uz Ņujorku −

Tur − no tā akluma vēl var noreibt

Kā pie izvirtušas skaistules sāniem,

Kaut arī pašam mati jau sirmi un plāni,

Tur var debesīs uzkāpt vai ellē nokāpt

Par nieka grasi

Bez pases.

Nē, te nav ko kasīties!

Man jādodas uz Ņujorku, −

Uz jauno Bābeli −

Sākt jaunu dzīvi,

Kā to prasa bībele.

 

P.S. Mīļais G. Saliņ,

lūdzams, neapmežo

Ņujorku.

 

 

 


 

No Viktora Neimaņa

atvadoties

 

 
 
Roberts Mūks

 

 

VIKTORAM

NEIMANIM AIZEJOT

− ATNĀKOT

 

Tikdaudz es zinu:

Tagad Tu plūsti pa universa iekšām

Atbrīvots un cēls −

Mums visiem pa priekšu.

 

Mūsu vārdi Tevi neaizsniedz,

Un tā tam jābūt,

Jo tais sfērās, kut Tu esi,

nelasa dienas presi.

 

− Kikerigū! − pēkšņi atskan

No Rīgas Pēteŗa smailes.

Nu, kā tad, kā tad

Tevi sveicina Svētais Gailis.

 

Un Tu nolaidies pie viņa kājām,

Kā kādas iedvesmas ķerts,

Un atkal − šoreiz pavisam −

Esi mājās.

 

 

 

 

Gunars Saliņš

 

 
 

TEVI ŠORĪT ITIN

KĀ VELI LĪDZĀS

PIEDZĪVOJOT

 

Un tad es pamanu, šorīt bārdu skūdams:

Tu tepat līdzās, tepat man līdzās jūtams.

 

Tu netaisies man kaut ko īpašu stāstīt vai klāstīt,

bet Tavs tuvums ir tāds, ka itin kā vieglītēm glāstītu −

 

un tad es apjaušu: Tu vairs nenoņemies ar tādām lietām

kā ar sirdszālēm rītos vai ar bārdas skūšanu,

bet jau vairāk ar būšanu, tīri debešķīgu būšanu.

 

 

 

Rita Gāle

 

 

ZIEMAS CEĻĀ −

VIKTORAM

 

Aiz baltiem aizkariem

vien ledus puķes zied,

Un ziemas saulei

siltuma nemaz.

Caur sirdi duŗas

ledus adatas.

Tev tagad ziemas

ceļā jāaiziet.

 

 

 

Elga Leja

 

 

ŠĶITUMS

Draugam

Viktoram Neimanim

29.6.21.−21.1.94.

 

Šai saulē viss ir šķitums,

nekas šeit neiznīkst,

ja sēklu aprok zemē,

jauns asns atkal dīgst.

 

Šai saulē viss ir šķitums,

kas nācis − neaiziet,

pat tad, ja projām gājējs

veŗ dzīves vārtus ciet.

 

Šai saule viss ir šķitums,

viss vienmēr pārmainās,

tik dzīves darba tikums

ne mūžam nemainās.

 

 

Nikolajs Kalniņš

 

 

MIERINĀJUMS 

Dzejniecei

Ainai Kraujietei

 

Kā milzu kalns Tev bēdas pāri auga,

Kad bija jāšķiŗas no mūža drauga.

 

Kāds Dieva glāsts jūs abus bija skāris,

Kad dzeju kopā lasījāt − jūs vienīgais tāds pāris.

 

Mēs klausījāmies it kā balsī vienā

Un jutām, cik var tuvu viens pie otra pienākt.

 

Vai dzīve kļūs nu tikai bēdu leju?

Nē, nē! Tev palikusi ir vēl Tava dzeja.

 

Tur ietrīcēsies sāpēs jaunā stīga:

Sirds liecinās − ir mīlestība nemirstīga!

 

 


Aina Kraujiete un Viktors Neimanis

Foto: Jāzeps Danovskis

 

 

Aina Kraujiete

 

 

EIRIDIKES MOTĪVS

 

I

 

aiz septiņiem doriešu pīlāriem

svilstoša saule noriet,

un cipreses vējā vaimanā

nāves atšķirtu sievu balsīm, −

 

aiz septiņiem pīlāriem saule riet,

bridi aizstādamās aiz katra −

savu neizdegušu kvēli slēpt?

dievu nolikumam spītēt?

 

velti − jau čūsku

ritulis ris, un tempļa

kolonnādei apkārt

glodene lodā, nē −

odze

II

 

viss pāri, viss gaŗām. Odze

ir savu veikusi. Vien vēsma

ar Eiridīkes elpu

efejām pāri cilājas,

meklē

Orfeja muti

III

lūk, olīvkoku birztalā

ēnās jau fūrijas glūn

un plati izplestiem pirkstiem

gaisu kacē −

Orfeju plosīt?

 

ORFEJAM

VIRSZEMĒ

 

Krokojas tumsa,

žiglie aiŗi nostāj,

un Dvēseļu Pārcēlājs vaicā:

 

− Eiridīke, aiz ko vēl raudi?

šiem ūdeņiem nejauc klāt

asaras! Ēnas te brīvas no

zemes sāpēm, zemes jūtām −

nekas tevi nedrīkst vairs

skumdināt. Ne žēlas,

ne nožēlas neskrāpēs sirdi

aiz mēmajiem Lētas ūdeņiem.

 

− Orfejam, kā pamosties dziesmai,

ja bēdas kā akmens

kaklā guļ? Cītara

pie upes narcisēs pamesta

tikai vējam nu klausa.

Aiz septiņiem pīlāriem

saule norietēs,

septiņas dienas kā gadi ilgs.

Putns it kā pus miegā

iedziedas, bet tā balsi

ne pazīs, ne gribēs viņš,

manējo gaidot.

Ai Orfej, Orfej,

kā dzīvot tev tālāk

bez dziesmām?

 

Airētājs klusē. Nav viņa varā

laivu atpakaļ griezt.

 

TIKŠANĀS PUSCEĻĀ

es eju jaunai

sievietei pretī. Vēl gabalā

viņa tūlīt labi

pazīst mani, es viņu arī,

bet mazāk.

Atskatīdamās,

es eju pretī

sievietei, kas vēl jauna,

kas uzticas pārāk viegli, neprot

īsti noskumt un nesaprot, ka visam

jāizbeidzas reiz. Viņai

vislabāk padodas sapņi.

Samulstu

redzot viņu tik patstāvīgu, tik

ļoti drošu. Soli solī blakus

ejam it kā

izšķīrušās vien vakar,

nevis puse mūža starpā.

Iztrūcināta,

viņa pēta vaibstus manā sejā − tie

ne tādi kā viņai, kas ir vēl bez

sirdsēstu un liela prieka

zīmogiem. Gluda, mierīga seja

viņai, ne man.

Tā ir

mana jaunība − jā, reiz

vienādas, mēs vairāk nekā

dvīņu māsas. Ne vairs.

Un viņa brīnās par to, kāda es tagad.

Un negrib ticēt, ka nevaru

savai sejai noņemt

laika uzlikto masku −

pat

projām aizgriežas, vīlusies un

ne vairs droša. Tikmēr

man pretim nāk cita,

vēl nepazīstama sieviete.

Arī viņai kaut kas no

manas pieres, mana profila,

bet ai!

cik viņa ir gausa. Tik gurdena.

Gudroju, vai man viņu satikt?

 

 

1982.

 

*

ceļš ir noiets. Svešā

sieviete ar man līdzīgo

profilu panākta. Gurdi

viņa uzmet man skatienu,

kā negribot, savelk

lūpas pus smaidā: „ − tātad tomēr

mēs satiekamies!

tālāk

nav ko iet, nav kur. Ceļam

te gals. Akmeņains

bijis, vienās šķembās. Arī

gaismots un gluds. Noturējies,

lai kāds.

Biezē tumsa?

Neizbīsties

no ledus klučiem, sēru

verdošiem akačiem! tev līdzēšu

tiem pacelties pāri, kad būsim

atkal viena un

tā pati−”

 

beigu nav, ari kad

ceļa nekāda

 

1994.

 

*

 

putni  ai putni  ai putni

spārnotie,

dvēsele mundra grib aviācijas

stundās pie putniem iet.

 

Ja ausītos, saklausītu

caur putnu ovācijām

vēl citādu spārnu

švīkstēšanu −

it kā sērs eņģelis

pretim jau slīdētu −

 

„pušķojies, dvēsele, ar pāva spalvām!”

 

Nē, ne vairs.

Steidz, dvēsele,

debessbraukšanā

no putniem mācīties!

 

1993.

 

 

Jaunā Gaita