Māra Gulēna

SAHĀRA: KAPI UN KAULI TUKSNESĪ

 

Kamieļi pie Sahāras kapeņu piramīdas. Māras Gulēnas uzņēmums.

Vajadzīga izeja no Kairas chaosa: no cilvēkiem, mašīnām, piesārņotā gaisa. Šajā zemē jau sen nav vairs vietas, bet katras 26 sekundes jauna sejiņa raugās saules gaismā. Nodomāju doties tuksnesī. Sestdien Holandes archeologs Džefrijs Martins (Geoffrey Martin) rīko grupas gājienu pie vecām Sahāras piramīdām. Esam ap divdesmit cilvēku: archeoloģijas studenti, ārzemnieki, kas vēlas uzzināt vairāk nekā tūrisma grāmatas atklāj, un tādi kā es, kam staigāt vēstures pēdās ar archeologu piepilda sapni. Martins pie Sahāras piramīdām rokas jau piecpadsmit gadu. Viņam patīk un − acīm redzot − pietiek pacietības.

Ir agrs rīts. Februāŗa pirmajās dienās ir jau silts, bet ne karsts. Spožs, jo aizmirsās saules brilles, sauss, jo piemirsās ūdens. Bet mierīgs un kluss. Šajā nostūrī tūristi nenāk, un tieši tādēļ te atrodamies.

Tuksnesis ir kā liela, bezgalīga pludmale. Martins stāsta par seniem kapiem, sākot ar pirmo dinastiju, ap 3100 g. pirms Kristus, jo tur slavenais Emerijs (Emery) iesāka rakt. Te atradās milzīgi kapi, kuŗas veidoja ar dubļu ķieģeļiem, tādiem pašiem kādus vēl šodien ražo Ēģiptes dienvidos. Vēl šur tur ķieģeļos var saskatīt 5000 gadu vecos diegus.

Viens mūsu grupā atrod saulē izbalinātu žokli un ir pārliecināts, ka tas pieder cilvēkam. Bet vēlāk es dabūju apskatīt simtiem galvas kausu, kas sakrauti lielos vecmodīgos kurvjos, kas grīļojas un kaut kad apgāzīsies. Gaŗāmgājēji regulāri pārmet krustu. Vienīgās ievērojamās dzīvībiņas šai vietā ir trīs melnas vaboles, kas lēnām rāpo pa smiltīm. Acs pret aci pret mūžīgi zilo debesi tās izskatās pārmērīgi lielas, kā kādas šausmu filmas kustoņi.

Ieejot tuksnesī, aiz muguras paliek Nīlas ielejas zaļās palmas, bet vēl tālāk aiz tām rēgojas milzīgās cementu fabrikas. Skursteņi pūš gaisā pelēkus dūmus, kas iesēžas plaušās, un smaku, kuŗu te nav saožama bet kuŗa reizēm attur no vēlēšanās iet pastaigā.

Ejam un klausāmies, kā profesors stāsta, ka no sākuma šķirstus lika kapos un būvēja kapenes virsū, bet vēlāk sāka būvēt ieejas no kalna puses, lai varētu kapenes nobeigt pirms nāves.

Profesors pats ir atradis vairākas ievērojamas lietas, par kuŗām raksta grāmatās, piemēram, kapu ar četriem miljoniem putnu mūmiju. Putnus audzināja apkārtnē, mūmificēja un deva svētceļniekiem, ko ziedot dieviem. Šodien tie putni ir praktiski izmiruši.

Profesors atlaižas smiltīs kā dīvānā, it kā aizmirsdams, ka zem mums ir kapi, vairāk nekā bezmiega naktīs ir aitu. Viņš stāsta, kā liela daļa tuksneša šajā vietā ir liela neizpētīta kapsēta. Viņš to nosauc par „pagātnes mirušo pilsētu”, atsaucoties uz šīsdienas Mirušo pilsētu (City of the Dead), milzīgo kapsētu Kairas centrā, kur pusotrs miljons ēģiptiešu dzīvo savu senču kapos. Atgriežamies ekspedīcijas mājā, kuŗā jau gandrīz gadsimtu apmetas ārzemju archeologi, kas pavada ziemas mēnešus rokoties tuksnesī. Māja tup kalna malā kā ligzda. Vienā pusē ieleja, otrā tuksnesis.

Iekšā liekas kā kādas Latvijas lauku mājās. Stūrī kamīns, uz galda puķes, istabā ērti krēsli, plaukti pilni grāmatām par mūmijām, piramīdu būvi un visādiem svarīgiem archeoloģijas un antropoloģijas dokumentiem.

Man ir laimējies te būt, kad Čechijas profesors, Jūģens Štrūhāls (Eugen Strouhal) ir atbraucis pētīt kaulus. Viņš labprāt parunājas par seno Ēģipti. Sarunājam atkal tikties pēc nedēļas.

Kad pulksten četros saule riet, darbinieki pamazām sāk pārnākt no drupām. Šodien notika kaut kas sevišķs − visus septiņus archeologus un studentus noveda apskatīt jaunatklātu kapeni. „Vienreizēja iespēja,” atzinās profesors. „Es cerēju, ka arī tev būtu iespēja apskatīties, bet nevarēju tevi sagaidīt.”

Divi veci ēģiptieši gaŗās zilās galabejās (paltrakos) un turbānos ir sagatavojuši pēcpusdienas tēju. Parasti tikai no rītiem iekur kamīnu, bet šovakar ciemos ir ieradies Žans Lojē (Jean Lauer), viens no pasaules slavenākiem ēģiptologiem. Deviņdesmit divus gadus vecs, viņš te ir strādājis kopš 1926. gada.

Gribētos te pārnakšņot: vakariņot ar pētniekiem, no rīta doties līdz tuksnesī, rakt visu dienu un pārnākt smagām kājām. Vakarā sēdēt un pārrunāt − ko? Dzīvi? Jeb vai tas viss liekas pārāk banāli, kad turpat aiz durvīm slēpjas cilvēces pirmsākumi? Mēs ar Štrūhālu, kuŗam nupat iznākusi grāmata par seno Ēģipti (viņa desmitā grāmata), sēžam blakus istabiņā un runājam par mūmijām. Viņa sirds lieta ir pētīt slimības vecos kaulos.

Uz brīdi gaismas izdziest: vakaros visi uzgriež sildītājus un slodze ir pārāk liela. Viņš saka, lai es nebaidos. Ja ilgs vairāk par piecām minūtēm, viņš aizies pēc spuldzes. Te ir grūti strādāt, viņš stāsta. Pagātnē Ēģipte uzskatīja sevi par pasaules nabu, un daudz kas nav mainījies. Vēl arvien ēģiptieši domā, ka visu labāk var izdarīt paši, bet ir skaidrs, ka tā nav. Viņiem nav nedz līdzekļu, nedz zināšanu.

Tagad, kad reliģiskie fundamentālisti arvien vairāk uzsveŗ savas vēlmes un grib aizdzīt rietumniekus, archeologi arī nezina, cik ilgi viņi varēs turpināt. „Mēs visu laiku baidāmies, ka šis būs mūsu pēdējais gads,” Štrūhāls nopūšas.

Blakus istabā viņa „laboratorija”, kas patiesībā nav daudz kas vairāk par kaulu noliktavu. Uz galda ir salikti galvas kausi, ko viņš ir dienām līmējis, stundām cenzdamies atšifrēt, kuŗš kauliņš pieder kurdam kausam. Viņš uzstāda vienu uz trīsstūra, kas līdzīgs tādiem, uz kuŗiem saliek biljarda bumbas. 

Pie sienas karājas mugurkauls. Štrūhāls priecājas, ka ir paspējis visus gabalus atrast un salikt kopā. „Tā ir kā tāda ‘jigsaw puzzle’ (atjautības spēle),” viņš paskaidro.

Dažos galvas kausos ir caurumi. Liekas skaidrs, ka viens ir slimības dēļ. Viņš prāto, ka viens cits radās, kad tuvinieki izgrieza mazu gabaliņu, ko kārt kaklā kā amuletu.

Vakarā pārnākusi mājās, prasu vīram, vai arī es tā varētu darīt, ja viņš nomirtu pirms manis? Jeb vai tas būtu pārāk barbariski?

Tāpat ēģiptieši uzskata daudzas mūsu izdarības par nepieņemamām. Šeit reti taisa cilvēku orgānu transplantus: tas neatbilst ticībai. Mēs, turpretī, gribam dzīvot par visu naudu.