Jaunā Gaita nr. 197, augusts 1994

 

 

Veronika Janelsiņa

MŪZAS KURPE, NĒ, KURPĪTE

 

„Kāpēc tu mokies gar absurdām būšanām. Tas nav saprātīgi. Raksti skaisti. Par skaistiem cilvēkiem. Par cildenām cilvēku attiecībām. Par skaistām lietām, kas prāt’ un garu pacilā.”

„Kas to teica. Kurš tas bija. Kādā laikmetā. Atmodas laikā. Varbūt pirmsatmodas laikā. Latviešu kultūrai ir dziļas saknes. Bagātīgs etniskais mantojums. Negrābsties pa svešiem reģioniem.”

Skatos, kā kustas cilvēka mute. Pavisam labdabīgi. Bez īpašas uztakts. Bez iedabātājas tiepības. Bez naida. Bez sevišķas draudzības. Bez kā.

Un es noduru acis un saku, bez sevišķas vajadzības: „Lūdzu piedošanu.”

Strostētājs skatās manī. Nezin, ko ar tādu ķēmu iesākt. Tāds negadās priekšā katru dienu.

„Nav tik traki. Šo to jau tavos darbos var sameklēt. Atrast. Piemēram, tavas grāmatas virsraksts ir gluži ciešams. Pieņemams. Vai tu ilgi gar to strādāji. Saprotams, nē. Tas tev gadījās, kā aklai vistai grauds.”

Paveru muti, lai teiktu „banāla klišeja”, un atkal aizveru muti ciet.

„Tu esi paviršs,” mans Strostētājs saka. „Pastrādā centīgāk. Papūlies. Varbūt tev izdodas beigās ko jēdzīgāku uztaustīt. Raksti vairāk par dabu, puķēm, dzīvniekiem. Lasītājam tādas lietas patīk. 7 gadīgs bērns izboksterē tavas grāmatas virsrakstu. Nolemj, kad paaugsies, izlasīs arī visu grāmatu. Tu to apšaubi.”

„Es neapšaubu. Es tikai domāju, ka tu melo.”

„Kā tā. Tavā grāmatā ir daža sirsnīga vieta, ko var gluži labi lasīt. Par kaķīti. Par ķirzaciņu.”

„Nē, par kaķi. Par ķirzaku.”

„Nu vienalga, par kaķi. Par ķirzaku. Pieaudzis kaķītis ir kaķis. Es gan savu veco dzīvnieku uzrunāju tikai par kaķīti.”

„Tas ir nepareizi.”

„Kā tā, nepareizi.

Ja es kādreiz sadusmojos, es uzkliedzu, kaķi laukā. Kaķītis apvainojas. Dzīvnieki ir jūtīgi. Es cenšos apvaldīties. Neizrādīt savu slikto omu dzīvnieku priekšā.

Skalbe. Tu taču zini, kas ir Skalbe. Liels dzejnieks ar jūtīgu bērna dvēseli.”

„Ieraudzījis siena vezumu Rīgas ielā, viņš dvēselīgi saka: Siens.”

„Tā tas nejauši gadījās. Sienam nav dvēseles. Bet jūtīgs dzejnieks nekad kaķīti neuzrunātu par kaķi. Ari dusmās nē. Skalbe mums ir iedevis Kaķīša dzirnaviņas. Un tās mums visiem ir tuvas un mīļas.”

„Nē, kaķa dzirnaviņas. Kaķis, apsējis raibu skoteli, stāv pie riekstu un mandeļu gaņģa.”

„Nē, kaķītis ar baltu krūtažiņu rīkojas gar mandeļu un riekstu gaņģīti.”

„Nē, kaķis.”

„Nē, kaķītis. Tev nav vārdu izjūtas. Siltuma. Tavos rakstos nav dvēseles.”

„Ar pamazināmo vārdu vēl nekādu dvēseli lietās nevar ieburt. Putnu nīdējs kaķis ir un paliek slepkavīgs dzīvnieks. Negants kaķis.”

„Nē, kaķītis ar aizkostu putniņu zobos.”

„Nē, kaķis.”

„Un kā tu vērtē Aspazijas kumeliņu un zelta pātadziņu. Tu taču pazīsti šo skaisto dzeju:

Mazā, sirmā kumeliņā,

Jāj pa ceļu pasaciņa.”

„Nē,

Mazā, sirmā kumeļā

Jāj pa ceļu pasaka.

Ātri, ātri steidzas tā,

Rokā zelta pātaga.”

„Var arī tā, tikai pazūd sirsnīguma moments.”

„Tāda liekulīga mīlināmā izteiksme dažreiz uzdzen zosādu.”

„Tu nekad nevarēsi skaisti, iejūtīgi rakstīt. Tavos darbos nav jūtu dziļuma. Tu esi auksts tips.”

„Prasi aptverošāku izskaidrojumu teicienam ‘auksts tips’,” es kūdu pats sevi.

„Un ja nu cilvēkam nav nekāda izskaidrojuma. Ja visa viņa bagāža ir tikai šie, kaut kur uzlasītie, teicieni. Ko tad.”

„Tad lai stāv klusu.”

„Tad ir slikti. Tad ir tikai divas iespējas.”

„Bet ja nu cilvēks nevar stāvēt klusu. Ja tas nav radis stāvēt klusu. Ja tas pēc dabas ir tarkšķis. Pamācītājs.”

Es uzmanīgi klausos savos vārdos. Es minēju, divas iespējas. Tad taču ir pavisam cerīgi. Ja būtu tikai viena iespēja, es būtu strupceļā. Tagad man, pēc iespējas īsi un efektīvi, jānodefinē šīs iespējas.

Nekas jēdzīgs nenāk prātā. Varbūt nevajadzēja minēt divas iespējas. Jau ar to pašu vienu iespēju es netiku galā. Pat nezināju kādā virzienā meklēties. Un, kamēr es meklējos pēc iespējas, bija kaut kas jāsaka, ar ko aizpildīt neērto klusumu. Teiciens varēja būt arī neko neizsakošs, vienīgi tam vajadzēja skanēt slaidi. Inteliģenti.

Es meklējos pēc labi skanoša slaida teiciena. Sasodīta lieta. Par šādām vajadzībām bija jāpadomā pie laika. Jātur labi skanoši svešvārdi pie rokas. Varbūt krūšu kabatā, svārku iekšienē. Varēja tos turēt arī svārku ārējā kabatā. Lietu būtību tas negrozītu. Es varēju iegrūst roku iekškabatā un tikpat labi ārkabatā. Un es pateicu skaļi:

„Viss atkarīgs no tā, kuŗā kabatā esmu šo iespēju noglabājis.”

Sapinies savās nevajadzīgās iespējās, es brīdi klusēju. Vēroju savu strostētāju. Tas nožāvājās. Nu bija īstā reize pārsviesties uz citu tēmu. Strostētājs pat to nepamanītu. Un es saku:

„Zirneklis pie griestiem ir izvilcis tīklu.”

„Tas ir labi. Lai velk. Lai ķeŗ mušas. Zirneklīti navajag vajāt.”

„Nu mēs atkal esam turpat, kur bijām”, es saku sev. „No kaķīša dzirnaviņām pie tīkliņiem un zirneklīša. Pie mūzu kurpēm un kurpītēm. No kuŗām svaidīti dzejnieki dzeŗ šampanieti.”

Un atmiņā iznirst, uzplaukst, uzzied. Nē, vienkārši ienāk prātā kaŗavīrs - rakstnieks Edvīns Mednis. Ar dramatisko melno apsēju pār kreiso aci, kā admirālim Nelsonam. Un viņi abi ar mūzu aptaurētu dzejnieku, nevis ar admirāli Nelsonu, saskandina kurpju papēžus. Un dzeŗ. Un dzeŗ. Un dzeŗ.

Katrs savā laikmetā. Katrs no sava fasona kurpītes. Nē, no kurpes. No smailpurnu, no struppurnu. No tievpapēžu, no platpapēžu. No biezzoļu, no plānzoļu.

Cik izturīgas gan ir šīs nenovalkājamās mūzu kurpītes. Un riekstu un mandeļu gaņģi. Un kaķīša dzirnaviņas.

Un dzīvnieciņš centīgi maļ un maļ. Un maļ.

„Varbūt es plēsos pa tukšo. Ludzu, piedošanu.”

Latvieši mīl savas Kaķīša dzirnaviņas. Un zelta pātadziņas. Un jātnieces pasaciņas. Kas jāj un jāj. Un neapstājas.

Un es nolemju vairs ar savu strostētāju nestrīdēties. Pasaciņa ir jājusi pa ceļu, jau kur tie gadi. Un gandrīz gadu simteni kaķītis ir malis savas dzirnaviņas ar riekstu un mandeļu gaņģiem.

Un mūzu svaidīti dzejnieki ir dzēruši šampanieti no lielām, platām, izvalkātām sievietes kurpēm.

„Nē, piedošanu, kurpītēm.”

„Nē, kurpēm.”

„Nē, kurpītēm.”

Mans strostētājs nosodītāji purina galvu.

„Ko lai dara ar nesaprātīgu tiepšu,” viņš noraizējies saka.

Un kroko pieri. Un kodī nagus. Un domā. Un norauš ar delnu nosvīdušo pieri.

Tad, it kā atrisinājis neatrisināmo, viņš svarīgi saka:

„Labi. Tev nepatīk pamazināmie vārdiņi. Var pie bada iztikt bez pasaciņām un pātadziņām, kaut gan tur ir arī savs jaukums. Tas viss ir iegājies klasiskā latviešu literatūrā. Es mīlu klasiķus. Arī mākslu.”

„It kā literatūra nebūtu māksla,” es gribu teikt, bet klusēju.

„Jāatzīstas, ka ari man dažos gadījumos pamazinājumi neliekas īsti piemēroti,” pielaidīgi saka mans strostētājs. „Sevišķi runājot par cilvēka ķermeņa daļām. Pirmā personā. Mana rociņa. Mana kājiņa. Mans pirkstiņš. Mans nadziņš.

Aizmirsīsim pamazinājumus, bet absurdisms man tomēr derdzās. Ja rakstniekam ir dots veselais saprāts rakstīt skaidri un saprotami, kamdēļ viņš murksnījas savā izteiksmē kā pēdējais aborigēns. Sapiņķerē teikumu neskaidri, negramatiski. Izsaka domu neloģiski. Absurdi.”

Man rodas vēlēšanās rāties. Ārdīties. Aizstāvēt savu viedokli. Izskaidrot, kā tas ir ar teikumu. Ar nevajadzīgiem izsaucējiem. Ar muļķīgiem daudzpunktiem. Ar dziļdomīgām domuzīmēm.

Un es pasaku pavisam mierīgi:

„Absurdisms ir skaists.” Un mēs esam atkal turpat, kur bijuši.