XXVI

 

Vulkāniskā gadsimta norietā ir jāsaprot, ka Kārlis Markss stāvēja kūmās mūsu laikmeta sapņiem un katastrofām. Kārlītis gāja ar diviem groziem sēņot. Vienā viņš lika mazās brūnās, „masām” domātās, otrā ciltssēnes, trifeles un baravikas, pieczvaigžņu intelektuāļiem un kreisā krasta kafejnīcu runčiem un kaķenēm iecerētās. Marksu atceramies Pravdas/Cīņas līmenī no saukļiem, Visu zemju proletārieši savienojieties, Nav nekā, ko zaudēt, izņemot važas, utt. Un no socioloģiski „zinātniskiem” formulējumiem, kas ir gardēžu lieta.

Sabiedrisko zinātņu metodoloģijā Marksa dialektika revolucionēja ņūtonisko modeli: no kauzalitātes uzsvaru lika uz efektu, afektu, konsekvenci, iznākumu, rezultātu un praksi. (Krievijā Marksisms, nonākdams vagas dzinēju un varžu šķēlēju vidē, degradējās). Piemēram, Markss vēstīja, ka, ja gribi saprast mērkaķa fizionomiju, tad sāc ar cilvēku, jo augstākā forma var izgaismot zemāko, bet ne otrādi. Ne no žurkām Tev būs cilvēku saprast, bet žurkas no cilvēka. Teiksim, ja gribi izprast revolūcijas būtību, tad Krievijas revolūcijas attīstība var palīdzēt izgaismot Francijas revolūciju un ne otrādi. (Kad Čau en Laiam prasīts ko viņš domā par franču revolūciju, kā īsts marksists atbildējis: „Par agri lai zinātu.”)

Vai drīkstam Marksu pašu analizēt ar marksisma tīriem likumiem, pēc pēcteču − Staļina, Maosa un Pot Pola sasniegumiem? Bija arī Kārlis Kautskis, Eduards Bernšteins, Rainis un Stučka.

Bet lielā dialektiķa domu vilcieniem ir vēl viena dīvaina pēcpuse. Viņa brieduma gadu formulējumi, t.i. Marksa metodoloģiskais revolūcionārisms, nenozīmēja jaunus loģikas vai metoloģikas formulējumus, bet gan atgriešanos pie archetipiem, pamatā zemnieciska līmeņa gudrībām. Viņš pacēla ciltssēņu līmenī tādus tautas aforismus kā „neskati vīru no cepures,” „kas iet apkārt nāk apkārt,” „skati manus darbus un neklausies manos vārdos”. Lielais Marksa atklājums, kas vēl joprojām ar jauniem uzviļnojumiem turpina sajūsmināt Rietumu akadēmisko saimi, bija, ka katra laikmeta ideoloģija ir maskēta valdošās šķiras ideoloģija.

Lai izprastu mūsdienu, pie Marksa zinātniskiem formulējumiem varam arī pievienot Voldiņa gudrību, ka pēcrevolūcijas laikmetā vēl ilgus gadus vecās iekārtas vadošā šķira, gan redzamos gan neredzamos veidos, turpinās būt pārsvarā. Volodja šo formulējumu attiecināja uz buržuistisko pārsvaru, gan bagātībā, gan izglītībā, gan sabiedriskā ietekmē. Pēcsovjetu Austrumeiropa apstiprina Volodjas gudrību − vairāk un vairāk vecā režīma ļaudis, izmantojot savu sabiedrisko, arī izglītības pārsvaru, iespiežas kapitaliskā komforta sfeirā. Salīdzinot ar apokaliptisko nacisma sakāvi un Krievijas augšdzimtības likteni 1918. g., Sovjetu sabrukums bija miermīlīgs. Šodien nav legālu šķēršļu, atšķirībā, no nacistu partijā piederošiem pēckaŗa Vācijā, kas čekistiem liegtu atgriezties valdošā šķirā. Pēc ētiskās mērauklas kriminālās partijas biedriem būtu bijis jāpaņem atelpa, jādod valdīšana komunisma upuriem, bet tas, protams, nenotiek, un, „zinātniski” domājot, tam nevajadzētu notikt. Tāpat kā savā laikā Ļeņins, vēlāk arī Staļins, nolēma, ka sociālisma izbūvē buržuiskie technokrāti var būt lietderīgi, Austrumeiropas valstīm šodien ir jāsaprot, un tā problēma apzināti jāapsveŗ, ka kādreizējie komūnisti un čekisti, arī nešķīstīti, var noderēt brīvā tirgus un demokrātijas uzbūvē.

Uz šo īso ieiešanu Marksa „zinātnē” mani mudināja dziņa sameklēt pirmavotu negatīvisma straumei, kas plūst pasaules mēdijos par latviešu tautu un valsti. Bet tad uzausa, ka, vadoties pēc marksistiskās metodoloģijas, pirmavota meklēšana nav esenciālais, jāuztausta vienīgi domu strukturālie principi, un tad skaidrība kā debesskrāpis iekrīt klēpī. Idejas pašas sarindojas − ļaundaris pret savu gribu atgriežas nozieguma vietā. Dīvainas sakarības atsedzas, ne tikai ienaidnieki profīlējas spilgtāk, bet bieži tie, kas it kā būtu latviešu draugi, parādās kā ienaidnieki, un daži šķietamie ienaidnieki tik ļauni nerādās. Nav runa par mijkrēsli, pelēko zonu, kad pelēka pūce uzsāk planieri. Nav ilgi pēc-sovjetu Latvijā jānodzīvo, lai redzētu, ka ne visi „patrioti” ir labdari, ne visi „čekisti” ir ienaidnieki.

*

Bet ideoloģiskie raganu apļi, kurus ļeņinieši kopš gadsimta sākuma apmeta ap marksisma „zinātni,” nav vienīgie režģi, kas pēc-sovjetu tautām ir un būs jāsalauž atpakaļ ceļā uz jauno krastu. Atgriešanās uz Ļeņina nolādēto parlamentārismu vecās struktūras ļaudīm varbūt ir pat liegta Bet vēl svarīgāk nekā salauzt Ļeņina sprostus atpakaļ uz „zinātni” un parlamentārismu ir atrast atslēgu ļeņinisma semiotikas uzburtai pilij. Atpakaļ pārpeldēt pazemes upi Stiksu. Ļeņins iemantoja no Marksa socioloģisku relatīvismu − koncepciju, ka mūžīgas sabiedriskās formas nepastāv, bet tās no laikmeta uz laikmetu, materiālo apstākļu spiestas, mainās. Iepretim Marksam, Ļeņins absolutizēja jeb radikalizēja relatīvismu. Viņš un boļševiku partija, it kā bāzējoties uz marksisma, radīja savos sekotājos pārliecību, ka, neatkarīgi no sabiedriskiem apstākļiem un vēstures nolemtības, ar varu vien var radīt jaunu sabiedrisko iekārtu. „Sociālisms nebūs, ja partija to nenesīs.” Ļeņins savā jaunās pasaules kārtības radīšanā piegāja kā dzejnieks: autonomi, egoistiski un diktatoriski. Šinī sakarībā uzsverams ir, ka Ļeņinam, tāpat kā dzejniekiem, lai savas pasaules zvaigžņu kārtību darītu ticamu, bija jārada idiosinkrātiski jauna leksika. Ļeņiniskās semiotikas mākoņa apskautā padomju valsts spēja dot polifoniski plašu skanējumu: gan vilinošas lakstīgalu, gan ērģeļu pedalizētās gammas. Tagad mēs zinām, ka Ļeņina iekārtai bija tuvāka radniecība ar lingvistiku nekā socioloģiju, akronimiem nekā ekonomiju. Bet tomēr.... Šis ļeņiniskais zvaigznājs bija tik krāšņu planetāro dziesmu piepildīts, ka pat šodien skeptiķiem, sovjetu pretiniekiem, redzot pie kādas nabadzības ļeņinieši noveda Krieviju, šo burvību ir grūti aprakstīt kā tukšas mucas atbalšu kori. Sovjeti savā ārdošajā uzbrukumā paši savai un rietumu lingvistikai iznīcināja polītiskam dialogam vajadzīgo valodu. Ļeņiniskā dialektika izgrieza ne tikai savu pilsoņu, bet arī Rietumu intelektuāļu polītisko mēli. 21. gs. intelektuāļi, pēc-dekonstruktīvisma, pēc pēc-modemisma laikmetā varbūt atradīs šifru 20. g.s. mītiem, dos izskaidrojumu savam nespēkam pret Sovjetu valodu, kādēļ tik daudzi šī sirmā gadsimta labākie gari bija Ļeņina vārdu mūzikas varā. (Tāpat kā koncentrācijas nometņu ievešanā, arī lingvistikā Ļeņins bija agrais kadrs, stāvēja pirms Staļina.)

*

Džons Kautskis, Vašingtonas universitātes politologs, gadsimta sākuma dominējošā vācu marksista Kārļa Kautska (pie viņa kājām arī sēdēja latviešu marksisma celmlauži) mazdēls, savu mūžu ir pavadījs cīnoties ar aģitpropu, aizstāvot vectēvu pret Ļeņinu. Beidzot Džons varbūt spēs pierādīt sava radinieka teorētisko pārākumu. Nesenā eseju sakopojumā, Karl Kautsky: Marxism, Revolution, and Democracy, viņš visu šo gadsimta sākuma polemiku vēlreiz pārstaigā. Lai gan lielāko dzīves daļu Ļeņins bija Kautska sekotājs, kad 1915. g. viņš sametās pret demokrātiskiem Otrās internacionāles sociālistiem, Ļeņins ar vienu vien pieminēšanu brošūrā Imperiālisms spēja uz astoņdesmit gadiem progresīvās cilvēces acīs Kautski nomelnot kā imperiālisma aģentu. Turpretim Kautskis bija tikai divos rakstos prātojis, ka kapitālisms ne vienmēr noved pie imperiālisma. Galvenais Džona Kautska devums pēc-sovjetu laikmetā attiecas uz Ļeņina valodas praksi. Džons raksta:

Ļeņins pārprata Kautski, ne kaut kādu intelektuālu vai morālu normu trūkumu dēļ, bet tādēļ, ka abi domātāji spēlēja atšķirtas lomas dažādos sabiedriskos apstākļos. Kautskis bija strādnieku masu kustības teorētiķis industrializētā zemē; Ļeņins bija modernizēšanās revolucionārs neattīstītā zemē. ... Kautskis un Ļeņins abi atbalstīja revolūciju, bet viņi kļūdījās domājot, ka abi, tikai tādēļ, ka lietoja to pašu vārdu, runāja par to pašu procesu. ... Acīm redzot, Ļeņinam, dzīvojot caristu Krievijā un nevis industrializētā zemē, vajadzēja domāt par atšķirīgu revolūcijas koncepciju. ... Ļeņina raksti ir pilni ar marksistu vārdiem „buržuāzija” un „proletariāts”, bet to lasītāji tūlīt atklāj, ka Ļeņins, gluži pareizi, nesagaidīja, ka vietējā buržuāzija izvedīs buržuāzisku revolūciju, bet gluži pretēji viņš cerēja, ka zemniecība izveidos revolūciju, kuŗu viņš tomēr sauca par buržuāzisku. Viņš arī nesagaidīja, ka strādniecība bez partijas vadības, neatkarīgi no tās skaita, attīstītu proletāristisku, t.i. sociālistisku, šķirisku apziņu.

Ir vērts pārdomāt, vai marksisma koncepcijas un vārdi vēl iederas pēc-sovjetu laikmetā, bet svarīgi ir iegaumēt, ka Džons Kautskis norāda, ka pat dialogā starp marksistiem vārdi aprakstīja dažādus procesus un idejas. Ko vārdi „demokrātija” un „humānisms” varēja nozīmēt proletariāta diktatūras laikmetā? Vai šie vārdi nozīmēja to pašu Ļeņina, Staļina un Brežņeva konstitūcijās? Ko ar šiem vārdiem domāja sovjetu diplomāti, ķeselēdami rietumu intelektuāļus un diplomātus? Vai Staļina laika humānists vēl pēc-sovjetu laikmetā ir humānists?

*

Šai sovjetu vārdu bābelei vienu soli tuvāk nekā Džons Kautskis pieiet Andrejs Sinjevskis (Sovjetu disidents, tagad Sorbonas profesors) 1988. g. sarakstītā grāmatā, Soviet Civilization. Sinjevskis norāda, ka jau 1921. g. literatūras kritiķis A. Gomfelds rakstīja:

Caursitiens in noticis mūsu acu priekšā, varētu teikt, valodas frontē. ... Jauni vārdi, jaunas frāzes un jauni izteicieni ar neapspiežamu straumi brāžas valodā.

Viena sovjetu īpatnība, Sinjevskis norāda, bija ne tikai radīt jaunus vārdus un piedot jaunas noskaņas veciem, bet ar valodas palīdzību „šturmēt” nākotni − „radot vārdus kas norāda uz potenciāli iespējamo nozīmi, ideālu, kas var arī nekad nepiepildīties.”

Ņemsim visvarenāko no revolūcijas lozungiem, kas vēl līdz šai dienai nav zaudējis savu sparu: „Visu varu padomēm!” Šī formula bija tīra skandināšana; padomēm nekad vara nepiederēja. Tā bija fikcija, kas tomēr iegāja dzīvē un valodā un pat valsts nosaukumā: „Padomju vara,” „Padomju zeme,” „Padomju savienība.” Citiem vārdiem, vārds atvietoja realitāti.

Pienāks laiks, kad profesori uzjautrinās studentus teikdami, ka Padomju Sociālistiskā Republiku Savienība, slavenā burtkopa PSRS nebija ne padomju, ne sociālistiska, ne republika, ne savienība, tāpat kā burtkopa SRI nebija ne Svētā, ne Romas, ne Impērija.

Bet Svētās Maskavas Impērija (SMI) koruptēja vairāk nekā tikai savas burtkopas konceptus: kā nokauti bandinieki uz pasaules kaujas galda guļ arī iemīļoti, daudz loloti vārdi: humānisms, demokrātija, liberālisms, nacionālisms, un komūnisms. Blakus tiem: brīvība, brālība, vienlīdzība un patiesība. Uz kruķiem, amputētiem locekļiem, liecinot par pagātnes naidiem drusku nostāk klibo visa padomju tautu plejāde, vārdi ebrejs, krievs, vācietis. Noasiņojuši, anemiskā miegā snauduļo vārdi: nauda, ekonomija, maize un darbs.

Uzvaras svētkus vienīgi svin tautu naids − fašisms un anticionisms.

Būtu labi, ja šie padomju prakses juridiskie, filozofiskie un politiskie vārdi nozīmētu tikai pretējo rietumnieciskām nozīmēm: chaoss ir daudz lielāks.

Austrumeiropiešiem šodien in neiespējami patiekt, kas runā taisnību un kas melo. Un ja melo, vēl grūtāk iz uzzināt kādēļ: lai slēptu savu pagātni vai lai taisītu politisku karjeru. Politiskās valodas sajukums, savā mērā sovjetu ietekmēts, arī pastāv Amerikā un visā demokrātiskā pasaulē. Bet „vecajās” demokrātijās tas ir mazsvarīgi, jo prakse ņem virsroku un tā ir atšķirta no teorijas un žurnālistikas. Savienotās valstīs nav paredzama valodas krīze, kas varētu atstādināt tās 1789.g. buržuāzisko satversmi.

*

Ar Otrā pasaules kaŗa sākuma laikiem austrumeiropieši, Latvijas iedzīvotājus ieskaitot, iemantoja divus propagandiskus primātus: pirmais, Maskavas izcelsmes, ka austrumeiropieši ir fašisti, un otrais, ar sakni Berlīnē un daļēji Maskavā, ka žīdi ir komūnisti. Šiem it kā pretpoliem pēc nacisma sakāves un padvalsts iziršanas būtu vajadzējis pazust. Bet gluži pretēji: antisemitisms nepazuda ar nacisma sakāvi, un maskaviešu „nacionālistu” medības nerimās pēc padvaldības demisijas.

Šīs naidu dažādās straumes pēc Maskaviešu uzvaras 1945. g. saplūda vienā lielā upē. No cara laikiem iemantotie naidi savijās ar sovjetu un nacistu doktrinām. Tagad sovjetu mirusī dzīvā roka, ne tikai Žirinovska vadīta, turpina orķestrēt šo vispasaules naida simfoniju: austrumeiropieši ir fašisti un žīdi komūnisti. Specifiski par žīdiem un latviešiem runājot, PSRS sabrukums nav uzbrukumus mazinājis: varētu teikt, ka attiecībā uz latviešiem tie ir pieņēmuši pat plašāku internacionālu rezonanci. Ja pirms sabrukuma Maskavas diplomāti izdalīja pasaulē literatūru, kas nomelnoja latviešu tautu, tad šodien pretlatviskā propaganda ir arī vērsta pret Latvijas valsti. Antisemitisma-anticionisma propaganda, kas šodien nāk no Maskavas, ir tradicionālākas dabas ar saknēm carismā. Vienīgi pārsteidzošs ir tas, ka ar sabrukumu antisemitisms nav mazinājies un turpina plūst Krievijas valstiskos kanālos.

Pēc-sovjetu uzbrukums latviešu tautai nāk no divēju tipu ļaudīm: tādiem, kas latviešus, bieži paši būdami latvieši, pazīst, un tādiem, kas par latviešiem zina, ja vispār, ļoti maz. Ir zīmīgi, ka starp šo divu tipu aprunātājiem tematiskas starpības nav, un saturā tā turpina plūst 1960-os gados iesāktās KGB līnijās. Šīs propagandas pamattēze ir, ka latvieši ir izcilāki žīdu šāvēji nekā vācieši.

Viens jaunums ir, ka atšķirībā no sovjetu laikiem, šodien ar zīmīgām laika atstarpēm atrodas latvieši, kā piemēram Valdis Egle, Latvijas Vēstnesī (1993.g. 27.nov.) un A. Buša, prezidenta Ulmaņa sekretāre, kas sevi un latviešu tautu uzņemas noraksturot kā antisemītus. Bez specifisko cilvēku pagātnes un uzskatu pazīšanas, ir neiespējami pateikt, vai šāda tipa deklarēšanās ir saskaņota ar agrākiem KGB kadriem.

*

Vislielākā mēroga uzbrukums 1993. g. Latvijai un latviešu tautai bija ar segvārdu M. Zvonovs noslēptā brošūra Po evrejam ogoņ, kas Rīgā dabūjama melnsimtnieku kioskos pie stacijas. Šī brošūra lieku reizi norāda, ka jaunā Krievija nekādus jaunus negatīvismus par latviešiem nav izgudrojusi, ka propaganda turpina plūst Kultūras sakaru komitejas (arī Life žurnāla raksta) izdotās literatūras sliedēs.

Kā pretstatu Zvonova nedarbiņam var nostādīt jau pieminēto V. Egles rakstu Latvijas vēstnesī kas vairākos veidos sasaucas ar Krievijā uzbangoto žirinovistisko antisemītismu. Visdīvainākā vieta, kur šīs divu totalitāro varu indes nesen sakrustojās, bija respektējamā Jēlas universitātes preses izdotajā Anatola Lieveņa, anglicizētā vācu baronu pēcteča grāmata The Baltic Revolution. Lievens ar baltiešiem un žīdiem fokstrotē visādi: soli uz priekšu, atpakaļ, sāņus, vēl piruetes pa vidu, bet tad, kad visu ir pateicis, pārpalikums, pelnu saujiņa kas izsijājas, ir tomēr izbijušo impēriju saukļi: baltieši ir fašisti un žīdi komūnisti.

Šeit varam arī atgādināt jau agrākā JG mezglā pārrunāto propagandista Mavrika Vulfsona karjeru, kuŗā naida veicināšanas tēmas arī savijās. Padomju laikā, jau sākot 1940. gadā, viņš (un viņa partija), turpinot visu garo mūžu, „humānisma” vārdā, anticionisma veidolā, kurināja naidu pret savu tautu − tagad, it kā atkal „humānisma” vārdā, kurina naidu pret latviešiem. Šis dubultlādiņš parasti nav meklējams vienvietus kā Lieveņa un Vulfsona darbā vai personā, bet var izpausties kā Zvonova un Egles gadījumā, kā vienšāvieni. Life žurnāls, turpretim, ar pied de terre spiegu pilsētā Berlīnē, nolaida veselu ložmetēja kārtu.

*

Laiks un veids, kā saplūda nacisma un padomju naida ideoloģija, prasa dziļu un subtīlu pētījumu mūsu gadsimta intelektuālā vēsturē, kas būs jāuzraksta kādam eks-sovjetam. Rietumu intelektuāļi tādu darbu, neskatoties uz dekonstruktīvistu un postmodernistu strāvojumiem, nevarēs veikt. Darbam būs jābūt brutālam, dziļi demokrātiskam, sarakstītam valodā, kas būs attīrīta no sovjetu dialektikas un valodas, kas iznīcinās visas svētās gadsimta govis un aitas. Tai visupirms būs jābūt lingvistiskai revolūcijai, attīrītai no sovjetu naida raktuvēs sastrādātā zelta.

Latvija tagad būtu neatkarīga, un brīva. Latviešu trešās atmodas celmlauži neapzinājās, ka viss austrumeiropas politiskais vokabulārs ir ļaundabīgo varu piesārņots. Šobrīd Latvijā ne starp žīdiem, krieviem vai latviešiem nav pilnīgi uzausis, ka ļaunumu dara i tie, kas latviešus tur par fašistiem, i tie, kas žīdus par komūnistiem. Naida polemikas ieguvēji būs tikai impēriju varas. Ne tikai Žirinovskis Krievijas kaimiņiem draud ar „etnisko tīrīšanu,” Jelcins, mezdams nekrievus ārā no Maskavas, tādu jau ir uzsācis.

*

Pārsteidzoši ir, ka Latvijas valdība ar visu diplomātisko korpusu līdz šim (Life žurnāla incidents ir mazs izņēmums) nekādā redzamā veidā nav uz šo naida straumi reaģējuši. Savs izskaidrojums šai miermīlībai var būt daudzu ministru un žurnālistu kādreizējie sakari ar sovjetu struktūrām.

Maskavas naida literatūras stiprums ir, ka tā ir loģiska visietveroša kopība. Ka tā ir pasaule par sevi − pilnīga un noapaļota. Turpretim tās vājums ir, ka galvenos un svarīgākos vilcienos tā ir bāzēta tāpat kā 30-to gadu skatuves prāvas uz meliem, neiespējamiem un neeksistējošiem vēsturiskiem faktiem. Lielā mērā šī melu literatūra ir kompromitētu ļaužu sarakstīta, tiesātiem un spīdzinātiem, kas pat no Sibīrijas bija atrauti, lai kaut ko pamelo.

Padomju pret-latviskā propaganda nebija bez vēsturisku patiesību graudiem: Latvijā žīdi tika nošauti, un bija arī bez gala daudz kolaborantu. Sovjetu propagandas galvenais trauslums ir tās pilnība un apaļums. Apšaubīt vienu propagandas detaļu, kā perestroikas prakse pierādīja, nozīmēja visas struktūras sabrukumu. Neieejot latviešu nomelnošanas propagandas dziļumos, tās pamats, varētu teikt pirmais solis, bija padomju vēstures grāmatās un literatūrā aprakstīt vācu armijas ierašanos Latvijā ne kā militāru okupāciju, kas tā bija, bet gan kā kaut kādu varas atdošanu latviešu ekstrēmiem nacionālistiem. No kā izrita, ka žīdu šaušanas pavēle nenāca ne no Hitlera, ne no vāciešiem, bet gan kā latviešu tautas sacelšanās pret žīdiem un to kolektīva slepkavība. Lai uzturētu šo melu kompleksu, sovjetu Otrā pasaules kaŗa archīvi bija nolikti zem čekas atslēgas. Jānis Dzintars, kā mēs zinām, bija gandrīz vai vienīgais šīs tematikas „pētnieks.”

*

Padomju propaganda par latviešiem ir mikrokosms visai padomju semiotiskai kristāla pilsētai. Tikai tagad pēc sabrukuma varam saskatīt, ka Staļina laikmeta skatuves prāvas nebija nejaušība, bet kauls no paša kaula, tām bija organiska sakarība ar visu Padomju iekārtu, ar viņu leksiku, jurisprudenci un Ļeņina radikālo relatīvismu. Ja partija uz savu roku vien var paziņot, ka neeksistējošie sovjeti izveda neeksistējošā sociālisma revolūciju, kas var liegt Staļinam deklarēt, ka Trotskis ir tautas ienaidnieks nr. 1. Kopš perestroikas sākumiem sovjetu trauslā struktūra jau ir drumstalojusies vairākkārt. Pārsteidzošais ir, ka pat Rīgā vēl dzīvo cilvēki, kuŗi domā, ka vēl kaut kā šie ļeņjniskie trauslie stikli, ja ne visa pilsēta, tad viena iela, viens fontāns, ja ne cits tad varbūt trauki, viena glāze paliks, no kuŗas uzdzert šampaņa malku, Ļeņina sistēmas beigu apoteozei, daudz apdzejotā, debesīs ierakstītā, tagad ķerubu apčurātās burtkopas PSRS bērēs. Drusku jābrīnās, pat jānoraudās, ka mani Rīgas humānistu draugi domā, ka vēl varēs kaut kā izdzīvot ar to pašu staļinisko vokubulāru. Frāze „Padomju realitāte,” tautas izcelsme, tautā ieaudusies, varbūt būs viens izteiciens, kas turpināsies, ienesīs šo svēto vārdu, bez sākuma un satura, kā atraugu grēcīgās cilvēces nākotnē.

 

Andrievs Ezergailis