PIRMS PIECDESMIT GADIEM
18. NOVEMBRIS RĪGĀ
Brīvās Eiropas līdzstrādnieka Viktora Neimaņa pēdējais ierunājums uz Latviju.
Viktors Neimanis, LaRAs priekšsēdis, uzrunā Pasaules latviešu rakstnieku saietu Latvijā.
Foto: G. Krauze.
1943. gada 18. novembris − Latvijas valsts dibināšanas 25. gadskārta. Kas tie būtu bijuši par spožiem svētkiem normālas, brīvas dzīves apstākļos pašiem savā valstī! Taču Rīga un visa Latvija tobrīd atradās vācu armijas okupētā territorijā: mūsu nacionālās svētku dienas bija atceltas, un katra krasāka patriotisku jūtu izpausme vienkārši noliegta. Bez tam 1943. gada 18. novembris iekrita ceturtdienā, parastajā darba dienā.
Sagaidīti kā atbrīvotāji, vācieši jau kopš 1941. gada jūlija dienām sāka izturēties pret mums kā okupanti, viņu rīcību bieži noteica vairāk vai mazāk maskēti koloniālās polītikas mērķi. Kāds diabolisks duālisms! No vienas puses kopīga cīņas fronte pret komūnismu, un tajā pašā laikā t.s. atbrīvoto tautu pakļaušana savai koloniālisma politikai.
Latviešu leģiona nodibināšanos mūsu jaunatne lielumties uzņēma kā skaudru realitāti, bez sajūsmas. Lielu satraukumu radīja valstsvētkos pirms dažām dienām iesaukto * studentu, t.s. melnā tūkstoša, kas bija pilnīgi neapmācīti un nesagatavoti kaujām, slepena nosūtīšana uz fronti, uz Volchovu, kur daudzi no šiem trešā un ceturtā kursa studentiem, vāji apbruņoti, krita kaujās. Cinisks latviešu tautas dzīvā spēka iznicināšanas pierādījums. Taču turpmākajos mēnešos stāvoklis kaut cik nostabilizējās. Mūsu prese regulāri ziņoja par latviešu vienību panākumiem, atsevišķo karotāju varonību, bieži noklusējot asiņainos zaudējumus. Organizējot leģionu, bija lūgts atļaut abām latviešu divīzijām cīnīties blakām, plecu pie pleca, vienā kaujas sektorā. Kas zina, varbūt no visa tā reiz izaugtu, tāpat kā 1919. gadā, vienota latviešu armija, − sprieda optimisti.
1943. gada rudenī Rīga atgādināja īstu kaŗavīru pilsētu. Tobrīd Latvijā, arī Rīgas apkaimē formēšanas un apmācību stadijā atradās 15. divīzijas četri pulki; to kaŗavīri savu atvaļinājumu bieži pavadīja Rīgā. Taču īsi pirms 18. novembŗa pulkvežu Kripena, Januma, Apsīša un Skaistlauka komandētie pulki saņēma pavēli doties uz austrumu fronti. Par iemeslu šai steigai bija frontes pārrāvums pie Neveles, kas pamudināja vācu armijas vadību atvilkt ziemeļu fronti uz pozīcijām pie Veļikajas upes, kuŗas bija jāieņem 15. latviešu divīzijai. Latviešu totālu iesaistīšanos kaŗā apstiprināja 1943. gada 15. novembrī ģenerāļa Dankera paziņojums plašā latviešu sanāksmē Latvijas Universitātes aulā, ka pašpārvalde nolēmusi turpmāk pati mobilizēt Latvijas pilsoņus. Tam sekoja 21. novembrī visu Latvijas bijušās armijas virsnieku un virsdienesta instruktoru iesaukšana.
1943. gadā 18. novembŗa izjūtās personiskais un individuālais nav nošķirami no vispārējā. No vienas puses − šķiršanās skumjas nupat uz fronti pavadītajiem, sāpes par tuvu cilvēku zaudēšanu, neizsakāma laimes sajūta, saņemot īsu vēstuli no pozīcijām, kaut vai ar trijiem vārdiem: Esmu vēl dzīvs, nedrošība, neziņa par katra paša nākotni.
No otras puses − apziņa, ka 1918. gada 18. novembrī dibinātā valsts kaut kādi mūs joprojām sarga un stiprina.
Viss tas nu manifestējās ļaužu sanestajos ziedu kalnos pie Brīvības pieminekļa, gājienos uz Brāļu kapiem, aizlūgumos latviešu baznīcās, ar pievēršanos mūsu kultūrai − operas, teātru, mūsu mākslinieku koncertu apmeklēšanā, pievēršanos mūsu literatūras dzidrajiem avotiem. Elzai Ķezberei 1943. gadā bija iznācis dzejoļu krājums Jāapsnieg, tanī personiskās ciešanas bija paceltas kādā augstākā, vispārināmā līmenī. Lūcijas Garutas kompozīcija − kantāte ar Andreja Eglīša pārlaicīgajiem vārdiem − Dievs, Tava zeme deg saviļņoja tautu. Nemaz nevajadzēja daudz: latvietim satiekot latvieti skolā, darba vietā, pat uz ielas pietika ar sirsnīgu rokas spiedienu, ar novēlējumu: Esi sveicināts 18. novembrī, Latvijas dienā!
* Tai laikā jurisprud. students V.N. jau atradās Salaspilī par piedalīšanos nac. pagrīdes laikr. Brīvais Latvietis.
