Latvijas Jaunatne, Diena, Austrālijas Latvietis, Neatkarīgā Cīņa, Latvija Amerikā, Brīvā Latvija, Literatūra un Māksla, Laiks

 

 

Jānis Jurkāns: „Problēma ir mūsos.” (pēc tikšanās ar ASV valstsvīriem 1990. gadā) Latvijas Jaunatne, 4.8.1990.

 

Georgs Andrejevs: „Tā, tas nu ir pateikts! (Labāk vēlāk nekā nekad.)” Diena, 28.5.1994.

 

Austrālijas Latvietis:

Saeimai būs jābalso arī par Latvijas jaunajiem līgumiem ar Krieviju, kas Latvijai pašlaik radījuši plašas un brīžiem vētrainas pārrunas. ... Uzņēmumā Saeimas sēžu zālē par kādu citu iesniegumu balsojot redzams arī Latvijas ārlietu ministrs Georgs Andrejevs (priekšā pa labi). (1.4.1994.)

 

 

 

Jānis Stradiņš par attiecībām ar Krieviju:

... Jā, vēsture ir sarežģīta, bet mēs vēl neesam izmantojuši visas iespējas. Absolūti līdzīgs ir Čehijas precedents − 1939. gada marts, Hitlera iebrukums, Čehijas prezidents profesors Kāha spiests padoties, nebija neviena šāviņa ... Bet pēc uzvaras otrajā pasaules karā nevienam nebija šaubu, ka tā bijusi okupācija. Manuprāt, Kāha bija pilnīgs Kirhenšteina līdzinieks.

... Skaidrs, ka mūža beigās Kirhenšteins jutās vilies, atbīdīts. Viņš skaidri apzinājās savu minoritātes lomu un arī savu nodarījumu Latvijai par skādi.

Tolaik jau tādu bija daudz.

Tā gan, taču Kirhenšteins četrdesmit devītā gada pavasarī deportācijas papīrus neparakstīja. Un tāpēc Kirhenšteins drīz vien bija spiests aiziet no prezidenta amata. Tā vismaz runāja.

Toties kādreiz tika rīkotas lustīgas balles, ar dziedāšanu un dancošanu.

Jā, jā pats dziedāja un diriģēja „Pūt vējiņi!”, klāt vienmēr bija Anta Klints, Elfrīda Pakule, profesori ... Uz brītiņu ieveda Doru Stučku, vecās revolūcijas simbolu, kas notiekošo tā īsti neaptvēra. Pakule viņai nodziedāja „Aijā žūžū lāča bērni” − un Raiņa māsu aizveda uz mazo mājiņu vasarnīcas sētā...

Bet, ja runājam nopietni, tad šodien pasaulei tas viss ir ārkārtīgi precīzi jāpierāda − četrdesmitā gada aneksijas pilnīga nelikumība, rafinēta spēle. Patlaban, atkārtoju, mums vissvarīgākais būtu panākt Latvijas okupācijas fakta starptautisku nosodījumu. Pat ja to nesapratis Āfrikas vai arābu valstis, vismaz Eiropas Kopienas līmenī tas jāpanāk. Bet galvenais − lai paši to apzināmies un uzsveram.

Tātad, jūsuprāt, līgums ar Krieviju jāparaksta un tad jāizdara nākamais gājiens?

Jā, varbūt gan še šādā redakcijā, bet Latvijai maksimāli labvēlīgā variantā. Kaut gan to vajadzēja darīt jau agrāk, visu šo laiku. Laiks strādā pret Latviju, pret mums. Diemžēl...

Mūsu sabiedrībā, šķiet, radies priekšstats, ka Krievija vairs nav lielvalsts, un daži laikam domā, ka tā vispār vairs nepastāv. Tā ir gluži aplama attieksme, jo Krieviju par lielvalsti uzskata gan Amerika, gan Vācija, gan citas valstis ...

No intervijas Neatkarīgajā Cīņā, 16.4.1994.

 

 

Ingrīda Vīksna ievadrakstā 14. jūnija piemiņai:

Visu aizvadīto nedēļu šī kontinenta un Eiropas laikraksti un televīzijas raidījumi ar sajūsmu un bravūru skandējuši „D Dienu” uzvaras svētku piemiņai, jo šī diena ievadījusi izšķirīgu pagriezienu II pasaules kaŗa norisē. ...

Bet Latvijai Rietumu pasaules gaviļu laiks neiezvana prieka dienas − tās liek atcerēties mūsu Melnās upes dienu, 1941. gada 14. jūniju ...

Latvija Amerikā, 11.6.1994.

 

 

O. Mierigs par Latvijas tautsaimniecību krustcelēs (Brīvā Latvija, 6.6.1994.):

Kopš 1990. gada Latvijas ražošanas kopprodukts ir samazinājies uz pusi. Inflācija pieaugusi līdz 22% gadā. Ļoti svarīgs faktors ir arī Krievijas centieni destabilizēt Baltijas valstis un, kur visām trim valstīm vajadzētu būt vienotām un sadarboties, tās katra iet savu ceļu, līdz ar to dodot Krievijai iespēju mūs vieglāk nomākt.

Pašlaik Latvija vairumā eksportē tās mantas, ko pati neražo. Piem., naftas produktus caur mūsu ostām un citas preces no Krievijas. Lielas iespējas būtu tūrismam, bet tas ir jāattīsta. Mūsu pārtikas produktiem Rietumos tirgus nav.

 

 

Jolanta Mackova par Vairas Vīķes-Freibergas grāmatu Pret straumi:

... Pašu pieredzē atnāk pārliecība, ka cilvēki tur, tāpat kā te un visur citur pasaulē, ir dažādi un ka brīva sabiedrība vēl negarantē brīvu domāšanu (tāpat kā nebrīva − nebrīvu). V. Vīķes-Freibergas grāmata šo pārliecību nostiprina. Tā ir ne tikai kultūrvēsturisks dokuments, kas atspoguļo idejisko gaisotni Rietumu trimdas sabiedrībā ilgā laika posmā, bet dod vielu arī vispārcilvēciskām pārdomām, kas ļauj labāk saprast procesus, kuri norisinās pašlaik Latvijā.

Jau pirmo referātu „Trimdas psicholoģija” lasot, gribas iesaukties: „Cik līdzīgas šīs gleznas!” Tik tiešām, domāšanas veids, ko dēvējam par padomisku un kura cenšamies izbēgt kā velns no krusta, izrādās, nav bijis svešs arī trimdas funkcionāriem.

... Diskusijas par nacionālo identitāti Latvijā arī ved uz secinājumu, kas jau pirms 20 gadiem izteikts un atrodams šajā krājumā: „Latvietības jēdzienam ir jābūt dinamiskam un dzīvam, un, kā katrai dzīvai būtnei, tam ir jāaug un jāpārveidojas, lai neiznīktu.”

Literatūra un Māksla, 10.6.1994.

 

 

Jānis Krēsliņš, sen., apcerē par 1907. gadā pabeigtās lugas par 1905. g. revolūciju jaunizdevumu (Karl von Freymann, Der Tag des Volkes: Ein Schauspiel aus der lettischen Revolution 1905 in vier Akten):

Paliek vēl jautājums − kādēļ šīs grāmatas jaunais izdevums klajā laists tieši tagad? Par Baltijas valstīm un Latviju, tām atgūstot neatkarību, brīdi pasaulē bija liela un labvēlīga interese. Varbūt grāmata domāts kā brīdinājums, lai Rietumu labvēļi labi pārdomā, pirms tie visiem spēkiem atbalsta Latvijas un latviešu tautas neatkarības centienus.

Jāpiezīmē, ka nez’ vai būs liels skaits to, kas šīs grāmatas iznākšanu pamanīs. Grāmatai jābūt arī par brīdinājumu latviešiem, kas pārāk bieži nekritiski ir izvērtējuši savas vēstures notikumus, kuŗos pārspīlētā veidā tās tautas piederīgie ir nodevušies vardarbībai − un ne tikai 1905. g. revolūcijas laikā vien. Latvijā šodien daudz runā par kāda mistiska Latvijas tēla radīšanu, kas it kā palīdzēšot Latviju iecelt saulītē. To radot, jāpadomā arī par fon Freimaņa lugu „Tautas diena”.

Laiks, 25.5.1994