Velta Rūķe-Draviņa

ILONA LEIMANE, VILKAČU MANTINIECE

 

Šai vasarā Latvijas TV rādīja filmu ar Ilonas Leimanes tekstu: Vilkaču mantiniece. Pats darbs pirmoreiz iespiests Rīgā 1943. gadā; trešais iespiedums (bez gada) parādījās Grāmatu Drauga (H. Rudzīša) izdevumā Vācijā. Tas ir nesen (1989. gada beigās) mirušās autores svarīgākais darbs, toreiz svarīgs jaundarbs, kurā nav manāmas nekādas slimības iezīmes. Šeit nedaudzas piezīmes par darbā minētajiem, vārdiski nosauktiem priekšmetiem un personām. Darbība norisinās Vidzemes vidienē, pāris stāvos − kalna galā un lejāk −, kur iesakņojušās divas nesaticīgas ģimenes. Savā laikā tur bijušas četru brāļu ģimenes: divi Sveķi un divi Āboliņi. No tiem vienīgi Āboliņi paturējuši savu veco vārdu, aizejot dzīvot kalnā. Lejas saimnieki saukti par lejiešiem, kalna saimnieki − par kalniešiem. Viņu tagadējais nosaukums Dievlodziņi (saimnieks Dievlodziņš) kalna mājām, un Vilkači („kā pekles midzenis”) lejas mājām.

Romānā vairums vārdu ir cilvēkiem, bet ir arī trīs suņu vārdi: Mustis, Tronis un Muris, piem., „ko melnais pinkainais Mustis viņiem taisījās piegaudot?” Vārdā nosaukti ir arī divi zirgi Olis un (melnais) Ancis: „Alīne (...) stingri grožos valdīdama dūkano Oli”, „jau otrā rītā melnais Ancis naskiem soļiem to aizvilka no Vilkačiem”. Notikumu senumu pasvītro senie mēnešu nosaukumi: līdz baložu mēnesim, sērsnu mēnesis, Vasarsvētku nedēļā, ap Jāņiem, pēc Miķeļiem, pirms Mārtiņiem, Ziemsvētku rītā. Romānā ir īpatnējas uzrunas formas. Blakus tēt! un māt! ir virkne vokatīva formu bez galotnes, kas lietoti parasti ar tuvības, sirsnības niansi: Trīn!, Mīl!, Iev!, Ilz!, Alīn! Šādas īsākas vokatīva formas ir raksturīgas vecākai valodai; modernos tekstos parasti to vietā stājas tagadējie nominatīvi.

Lielo māju saimnieki/saimnieces dēvēti vairākos vārdos (bet vienmēr ne vairāk kā divu vārdu savienojumos):

1) Vārdavnieku saimnieks ir Vārdavnieks, saimniece Vārdavniece: Dievlodziņu saimnieks ir Dievļodziņš, saimniece Dievlodziniete: Vilkaču saimniece ir Vilkaciene; Vilkaču ļaudis − vilkacieši. Ar -ene un -iene darināti Zīlītene un Meliene.

2) Mājvārdam pievieno priekšvārdu vai „māte”, piem., Zīlīšos un uz Zīlīšiem, Zīlīšu Ieva un Zīlīšu māt!

Runājot par divu vārdu formām,

1) uzvārds vai mājas vārds (daudzskaitļa ģenitīva formā) + personas vārds: Zālīšu Ieva; Kļaviņu Ilze; Grunduļu Bille; Rudzrogu Jānis; Vārdavnieku Gusts; Dievlodziņu Andrejs.

2) vīra vārds (priekšvārds vienskaitļa ģenetīvā) + (sievas) vārds: Alekša Mīle; Kaspara Anna.

3) sievas kristībvārds + vīra uzvārds: Alīne Salna. (Persona tikai šai vārdā tiek minēta).

Tikai vienā vārdā nosauktas daudzas romānā pieminētās personas. Tā, piemēram:

1)  tikai priekšvārdā: Dace; (ar raksturotāju „priekšvārdu”) Melnā Lavīze;

2)  tikai uzvārdā: Aglūts (skolotājs), Viļums (skroderis), pieklājības formā ar „kungs”: Aizsilnieka kungs;

3)  mājvārdā, mājas īpašnieks: Dievlodziņš;

4)  saimnieces apzīmējums: (pēc māju apzīmē­juma „kalnā” un „lejā”) Kalniete / Kalna saimniece: Lejiete;

5)  sievu apzīmējumi, neminot viņu vārdus, bet tikai vīra / kopējo uzvārdu: ar -iene − (Melu Pēteris) − Meliene; ar -ene − Grudulene, Vilkacene, Sāmulene, Zīlītene, Nāvītene. No sieviešu priekšvārdiem atzīmējami Alīne, Anna Bille, Dace, Ede, Grieta, Ilze, Ieva, Kērsta, Lavīze, Liene, Maija, Mare, Mīle, Trīne / Trīna; (vīriešu vārdi) Aleksis, Andrejs, Ansis, Kārlēns, Kaspars, Mārcis, Mārtiņš, Tenis. Uzvārdos minēti Aglūts, Aizsilnieks, Dievlodziņš, Grudulis, Kļaviņš, Sāmulis, Sprīžu Ansis, Vārdavnieks, Viļums, Zālītis, Zīlītis.

Vārdu formu dažādību labi raksturo daudzās formas, kas attiecinātas uz vairākām personām: Vilkaču mantiniece, Vilkaču saimniecība, vilkacieši (= Vilkaču ļaudis), jaunās Vilkacenes sarkanā jaka. Vilkaceņu palagi, iepriekšējās Vilkacenes: Dievlodziņos saimnieko Dievlodziņš un Dievlodziņu saimniece jeb Dievlodziņiete. dēli Dievlodziņu Andrejs, tad ir vēl Dievlodziņu Kārlēns un Mare.

Tāpat daudzas formas ir Zīlīšu Ievai, tā tiek dēvēta gan par Zīlīšu māti, gan par Zīlīteni, gan Zīlīšu saimnieci. Pašas mājas sauktas par Zīlīšiem un dzīvo visi Zīlīšos. Romāna gaitā atklājas arī vēl citi vietu vārdi galveno notikumu vietās, piem., atceļā no Rīgas Šķībā kalniņa, straujā Viekstupīte, (ezers) Silezers, uz Veļķu kalniem. Pakaušu krogus, Bargaču lielā istaba, Raganu pirts, Mēļu pļava, Glāzes šķūnis, Runču akacis, Āpšu sils, Velna tornis u.c.

Romānā ir laba virkne senu vārdu un formu, kas sameklējami vecās vārdnīcās. To nolūks piešķirt romānam seniskāku veidu.

143. lp ir laba tiesa dārza puķu „No muižas dārznieka dabūtās naglenes bija jau sanesušas lielus cerus. Rūtenēm un samtenēm sāka plesties vaļā pumpuri. Liekdamās pār baltajiem lellenes ziediem, Alīne ieraudzīja dārza malā uzziedējušās zilrīklītes.”

80. lp „Koku zari no aukstuma brikšķēja. Kailajos laukos cimenēja vējš.” ME s.v. cimenēt. -u, -ēju „Gedeihen verleihen” dod piemēru „lai pūķis tīrumus cimenuot.”

191. lp „Andrej, tā laipni ierunājās, beidz ēstes sev darīt. Netaujā pēc iemesliem. Tēvs ir mums visiem tā piesacījis, un arī ļaudis par to tik daudz runā, ka jātic.” ME s.v. ēsti, nagender Schmerz; sirdsapziņas ēsti. Gewissenbisse.

173. lp „... Tenis un Zelma. Puisis vilka baistu ar šo meitu jau kopš pavasara.” ME s.v. baists: Kārlis velk baistu ar bagātā saimnieka meitu. Nozīmes ziņā līdzīgi teicieni ir „sakars; cerības.” 425. lp „Būtu nu kāds ierunājies, sācis kaut vai zobus erdzēt. Bet nekā visiem mutes tukšas.” ME s.v. erdzēt zuobus. die Zähne fletschen. Ķozulis, „melns kā ķozulis” (79. lp): „Mājinieki kucēnu nebija varējuši ieraudzīt viņa melnuma dēļ. ‘Melns kā ķozulis!’ tas vēl ilgi bija dzirdējis te vienu, te otru sirdāmies.” ME dod minēto formu, bet nozīmes ir vairākas: ķuōzuls, ķuozulis „der Bienenstock aus einem Klotz.”

173. lp „Katrai mājai katrāds liktenis, − mazajā kambarī aiz virtuves, staipīdamās savās cisās, domāja Alekša Mīle”, ME s.v. katrāds 1) jeder Art, 2) verschieden: katram katrāds amats. Tie nav vienīgie piemēri. Bet tie rāda rakstnieces apzināto tieksmi papildināt romāna visumā plašo un niansēto vārdu krājumu ar mūsu valodas vecākajiem devumiem.