Juris Silenieks

 

INTERLŪDIJAS AR PALIEKOŠO UN MAINĪGO

 

Lai tuvotos Ainas Kraujietes pasaulei, varbūt to vajadzētu darīt caur Ņujorku, pilsētu, kur dzejniece ir pavadījusi lielāko daļu savas dzīves un kas ir kļuvusi gadu tecējumā par kaut ko vairāk nekā viņas mītnes vietu. Kraujietes dzeja un Ņujorka ir nešķiŗamas ontoloģiski un poētiski, gandrīz bioloģiski kā Siāmas dvīņi. Tas varētu būt atkārtojams apgalvojums, ka Aina Kraujiete ir latviešu dzejniece, kas savu ticību un piederību tautai un nodošanos latviskuma kultivēšanai nav nesusi uz tirgus laukumu publikas apbrīnai un aplausiem. Tik bieži viņas dzejas izdevumi atgādina samizdat produkcijas ne grafiskās apdares ziņā, jo tie ir nevainojami glīti pašas dzejnieces aprūpēti. Bet attiecībā uz t.s. trimdas izdevējiem, apgādiem un grāmatu galdiem, tie ir izdevumi, kas ir gandrīz zem galda meklējami, jo dzeja, un sevišķi Kraujietes dzeja, nav laba tirgus prece. Tās vērtība tirgoņu acis daudz mazinās ar to, ka, vispirms, šī dzeja neatkārto populāro prasību pēc tieša un neatšķaidīta apliecinājuma šovinistiskam patriotismam, kā to pieprasa daži dedzīgi politiskās dzīves vadītāji. Otrkārt, semantiskais vēstījums neguļ teksta virspusē un prasa zināmu intelektuālu piepūli, kas ir nepieņemams tiem, kam lasīšana ir vajadzīga, lai veicinātu labu gremošanu. Kraujietes dzeja nav emocionāli pielādēta, lai izsauktu lasītājā simpātisku vibrēšanu, un nepadodas definitīvam slēdzienam, pieļaujot atziņas, kas neieslēdzas vienā ideoloģiskā aplokā un var būt nesaskanīgas. Kraujietes dzejas svarīgākā iezīme ir zināms kulturāls kosmopolītisms, kas var novest pie smīnīga skepticisma. Un šo kosmopolītismu zināmā mērā sintezē Ņujorka.

Tiesa, blakus Ņujorkai pa laikam elēģiskās noskaņās iznirst atblāzmas no reiz aizliegtās zemes ar tipiskām ziemeļzemes ainavām: ziedoša pļava, tīrums ar rudzu statiem, siena gubiņas un dārzs, „kur mātes ābele ... kalst.” It sevišķi viņas pirmā krājuma Es esmu vasara ciklā „Dzimtenes vasara vienpadsmit atmiņu ainās” straumēniski idilliskām ieskaņām pievienojas klusināti traģiski toņi, kas nāk no trimdinieka apziņas, ka šī ir zeme uz laikiem zaudēta. Šajā ciklā ir dzirdami arī dainu motīvi, kā: „ziedu svārkos, vaska cimdos.” Pēdējā krājumā Spoguli, spoguli, atklājies vēl ir Latvijas liriskās ainavas, kā iemigušais upes līcis, kad „noliecas vasara ... pāri upei ... sevi satikt”, bet mātes ābele ir nokaltusi, šīs atmiņas, zināmā mērā izlīdzināti liriskā toņkārtā, skaistas un harmoniskas, laika plūsmā atkāpjas no aktualitātes, bet nekad, protams, nepazūdot no apziņas (jo dzejnieki jau neaizmirst). Šī bērnības zeme turpina pa laikam pavērt savu atmiņu krātuvi, taču priekšplānā nāk „Jaunā Pasaule” ar savu ģeopolitisko daudzveidību un nenoteiktību, ar saviem piedāvājumiem uz ontoloģisku dinamiku, kur būt nozīmē tapt, meklēt, iesaistīties dēkās un neziņā.

Par topos par excellence kļūst Ņujorka, kuŗas paradoksi, daudzveidība, kontrastējošie aspekti, neķītrā bagātība, nospiedošā nabadzība, cilvēcīguma trūkums un cilvēku pārpilnība, nežēlība un skaistums, vulgaritāte un izsmalcinātība, tuvums un pamestība veido dzejnieces pasaules centru. Savā laikā Gunars Saliņš proponēja savu slaveno projektu apmežot Ņujorku par godu Dzintara Soduma iebraukšanai Ņujorkā. Pārtaisīt Ņujorku jau ir bijis daudzu vējdzirnavu uzbrucēju stratēģiskos plānos. Un Kraujietei jau arī jāpadodas kolektīvam atavismam un kā katrs pilsētnieks ir „zaļuma badā”. Plašums un krāšņums, parki un dārzi ar puķu laukumiem un zālājiem vienmēr pievelk ar savu dzīvību un krāsu bagātību dzejnieces skatu. Un jo tipiski Kraujietes dzejai, vispārējais un plašais makrokosma apliecinātājs vienmēr konkurē ar sīko detaļu, mikrokosmu, kas pieprasa savu uzmanību un gluži kā nekaunīgais Pūcesspieģelis tiesneša priekšā atsakās apliecināt makrokosma varenību. Un tā lielpilsētas kultivētajā zaļumā, mūŗu un asfalta vidū ir redzamas groteskas miniatūras un kuriozas kolāžas. Daba savā primadonniskā cēlumā, šķiet, nepievērš uzmanību, kā vieglā, bālā, vēja nestā pienenes pūka un lēnais, zaļais, zaram pieplakušais kāpurs meklē savu vietu, kā kādreiz mēdza teikt ar nešaubīgu nopietnību − pie viņas krūts. Šie Ņujorkas dabas skati ir kā kontrastējošas komiskas interlūdijas cilvēku likteņos, kas ir dzejnieces uzmanības degpunkts. Tur ir tie varenie un neievērotie cilvēki, kuŗiem ir sagadījies nolens, volens dzīvot šajā pilsētā.

Pati pilsēta, tās architektūra, debesskrāpji un silueti, „kūpošie pilsētu torņi”, skats no „loga jumtiem pāri”, panorāmiski tverts no augšas, it kā no zināmas dievišķīgas perspektīvas atkāpjas tā priekšā, kas iznirst no pilsētas dzīlēm starp debesskrāpjiem, uz ielām, kur drūzma un pamestība apņem cilvēku. Tur ir „aizpirktās paradīzes” tīkotāji, „neesošā prieka meklētāji”, dzīves aizmirstie „bezsvētku ļaudis”, tie vientuļie un tukšuma apņemtie dzērāji bāros, ielas meitas logos − tēli, kas tik bieži ir redzami amerikāņu gleznotāja Edvarda Hapera (Edward Hopper) skatos, kur pamestība ir lielās miljonu pilsētas liktenība. Kraujietes ņujorkieši ir traģisku un grotesku iezīmju caurausti. Pustrakā miljonāre un ielas puika ir radniecīgi daudzējādā ziņā, jo padibeņu un debesskrāpju iemītnieki ir tuvi savās cilvēcīgās ilgās un sapņos. Pieminekļi, kapakmeņi un katedrāles godina varenos, bet līdz ar to arī atgādina viņu nīcību. Šīs ir kaleidoskopiskas ainas, kur māņi un patiesība veido mozaīku, pār ko blāvo „gabalos salauzta debess”. Ņujorkas makrokosma un līdz ar to pasaules, jo Ņujorka aptveŗ pasauli, ietilpinās dzejnieces apziņas mikrokosmā, kas savās dimensijās pārsniedz makrokosmu, jo apziņa ir bezgalīga, neierobežota, brīva (neesamība, kā Žans Pols Sartrs apgalvoja).

Bez Ņujorkas mozaīkas ir arī citi iespaidu cikli, kuŗu ierosme nāk no ceļojumiem pa Meksiku, Vāciju, Itāliju un citām galvenokārt dienvidu zemēm, kur gaiss vibrē karstumā, zeme kvēlo un krāsu spožums dedzina acis. Taču tie ir kā ceļojumi gandrīz kā pa neīstenību, ceļojumi, kas neizsauc to emocionālo empātiju, ko Ņujorka spēj iedvest. Tā Meksikas klintis var izlikties kā arbūza šķēles. Tilta apustuļi (kas varētu būt Vircburgas slavenais svēto tilts), kam kaŗš bija norāvis galvas, parādās kā spēļu zaldātiņi, divpadsmit mūķenēm uz divriteņiem gaŗām braucot. Akapulko, Meksikas tūristu Meka, ir neīsta, bez savas specifiskās substances, jo viss šeit ir radīts vulgāram tūristam. Un citi ceļojumi ārpus Ņujorkas ir gandrīz kā klejošana dekorāciju vidū, vienplākšņaina, bez dziļuma un emocionāliem slazdiem. Ņujorka, netveŗami dziļa, dominē ar savām atklāsmēm un mistērijām.

Šajā daudzveidībā, kas izsauc apziņā neskaitāmus tēlus: mitoloģiskus, vēsturiskus, bībeliskus dažādās variācijās, runātājs „es” vairs nav stabils un ir bieži kārdināts doties ontoloģiskās dēkās. Nav viegli identificēt runātāju, un balss var mainīties. Kādreiz tā ir vīrieša, citreiz sievietes. Tā var arī nākt no somnambulista dienas (pareizāk gan būtu nakts) grāmatas, no meitenes vai manekena logā, no vientuļā bārā sēdētāja perspektīvas vai aklā (ne)redzes aploka. Kraujietes dzeja ievilina lasītāju ontoloģiskos labirintos, kur spoguļi, greizi un neīsti greizi, rāda māņus un māņus, kas varētu būt arī patiesība. Katrs uz ielas satiktais ir ieskats citā pasaulē, citā apziņā, kas tomēr vienmēr paliek otras apziņas netveŗama, ieskaitot paša meklētāja meklēto „es”. Spogulim būtu vajadzējis atklāt meklētāja īstenību, taču spogulis jaunu atklājumu vietā dod tikai bezgalīgus atkārtojumus no iepriekšējā, „pirms manis bijušo paaudžu līnijas”. Šajos labirintos apziņa kā mēnessērdzības apsēsta turpina meklēt: „aizvien tālāk un tālāk / no spoguļa spogulī staigādama / spoguļu bezgalībā / atkal tiekos ar sevi”. Šī bezgalība sastopas ar nebūtību, kas Kraujietes dzejā tik bieži iznirst no esošā. „Vārti, kas nekur neved, mani vedina. Un es nevaru atrast vietu, kur mani gaida.” Neesošais ir vienmēr kārdinātājs ar savu apsološo nerealitāti. „Jūtos mājās / namā kuŗa nav”. Bet dzejniece nokrata nebūtības kārdinājumu un atgriežas pie cilvēkiem. Un kaut arī atrast savu īsto es, pagātnes noslēpumus un nākotnes mīklas „pat spogulis nepateiks,” atradums nav meklēšanas mērķis, jo pati meklēšana ir tā svarīgākā, Kraujietes dzejas īstā dinamika.

Apziņai sevi vērojot, atvedas vērotāja priekšā bezgalīgas iespējas. Mēnešsērdzība dod jaunu dimensiju esībai, kas var atklāties dažādās jaunās kombinācijās, nepadota fizikas un mechanikas ierobežotājiem likumiem. Tā ir vilinātāja un biedinoša, glābiņš un mokas somnambulistam, kas ir izkļuvis no plakanās, laika tecībai padotās, izmērījamās ikdienas eksistences. Taču beigās, kā tas vienmēr notiek ar dzīves noliedzējiem, kas mēģina atrast citu eksistences formu, dzīves realitāte sauc paklīdušo atpakaļ un liek atmosties un atzīt: „Cik ilgi dzīvoju tukšas mēnesnīcas mānīts!” Bēgšana no šī mēnesnīcas sabata ir kā atpestīšana no sloga, kad „pa vēsiem smaržu okeāniem / atpakaļ dzīvē / iŗos.” Bet mēnessērdzības kārdinājums nepazūd. Tā arī ēnu spēles, ekskursija pārcilvēcīgās dimensijās ir līdzīgi vilinošas un atbaidošas. Ēnu valstība ir vēl viens ikdienas noliegums, bet tas jau ir nāves tuvums un no tā, kā no visiem citiem vilinājumiem, ir jātiek vaļā. Kaut arī nāve var izlikties valdzinoša, dzīve un dzeja sauc atpakaļ „kā Orfejs no ēnām mani ārā sauc.” Meklējot sevi, izmēģinot dažādus ontoloģiskus potenciālus, dzejniece konstatē, varbūt ar zināmu nožēlu, ikdienas dzīves uzvaru un līdz ar to izbēg no noslēgtā solipsisma.

Ārpusē ir sabiedrība, kuŗu dzejniece vēro ar smīnīgu simpātisku ironiju, pa retam ar apvaldītu sašutumu. Un kā visu citu, viņa redz savu sabiedrību, citus cilvēkus ar laikmetīgām un nemainīgām iezīmēm, kur šodienējs, dažādi modulēts un pa laikam maskēts, ir nemainīgi liktenīgais. Šo šķietami paradoksālo pretstatu saplūdi vislabāk varbūt ir izteicis vācu kultūrvēsturnieks Valters Benjamiņš savā analizē par mūslaiku modēm. Katrs modes kliedziens pēc viņa domām nav nekas cits kā mūžīgās Sisifa vaimanas. Katrs jauninājums, tuvāk apskatot, ir vecu vecās cilvēces atkārtots mēģinājums izlauzties no tradīcijām un likuma ar jaunatradumu, neredzot, ka atkārtošanās ir cilvēces liktenība. Un tā Kraujiete, šķiet, mēģina saprast savu sabiedrību, tik bieži izsaucot lielos mītiskos tēlus, kuŗos redzam pārlaicīgo un paliekošo. Nemirstīgie mīlētāji Eiridike un Orfejs savas lomas spēlē dažādās sabiedrībās un laikos. Tur ir nosirmojušas nimfas un „saules glābēji”. Ja pirmajā krājumā „kāpj dzejnieks vientuļš sārtā,” pēdējā „Pegazs piebriedis,” kam vajadzētu būt spārnotam un iedvesmes spara pilnam, apmierināti ganās starp ķēvēm.

Kaut arī dzejniece nenokāpj tirgus laukumā aģitēt, viņas sabiedrības vērojumi nenāk no ziloņkaula torņa, no augšas un tāluma un ne vienmēr ir vēsas ironijas apdvesti. Šīsdienas ainās parādās nemirstīgie tēli, kas nāk no dažādu laiku un vietu literatūrām, tuvām un tālām, un dzejniece paliek iesaistīta skatītāja. Viņā rodas zināma atbildības sajūta par to, ko viņa redz sev apkārt. Kaŗš un genocīds, fiziskā varmācība un garīgā apspiešana, neiecietība un biedinošs fanātisms ir mūsu laikmeta progresa otra puse, un atombumba vēl vienmēr karājas kā Damokla zobens pār cilvēces galvām. Pasaule ir pilna zīmju, bet nekad nevar zināt, ko šīs zīmes rāda. Nožēlojamais ir piejaukts ideālajam, aiz cēlā var slēpties mantkārība un naids. Tagad Pīķa dāma, no sava trīszirgu pajūga izkāpusi, ada dūraiņus kaŗa bāreņiem. Tur ir bībeliskas ainas, kas rāda, kā „kaŗš GOLIĀTS uz rokām nēsā par Dāvidu pārģērbušos NĀVI”. Kristus un Svētās Marijas stāsts, prototips nelaimīgās mātes ciešanām un bezspēcībai, redzot savu dumpinieku dēlu nāvei nolādētu, rit cauri cilvēces vēsturei. Sauciens pēc iecietības un žēlsirdības netiek uzklausīts, un mūsdienu revolucionārs, „kas saļimst zem lodēm, saļimst arī māte”. Bērtuļnaktis nāk bieži daudzās zemēs. „Ielas ir atkal / šausmu un / asins pilnas”. Solžeņicina cikls, kas rakstīts septiņdesmitajos gados, prasa iestāšanos par cilvēcību un taisnību. Dzejniece jautā, vai Solžeņicina balss būtu saucēja balss tuksnesī. Tagad mēs zinām, ka viņa balss bija dzirdēta, un arī Kraujietes balss būtu uzklausāma kā cilvēces sirdsapziņas atgādinājums tiem, kas grib valdīt, tiem, kas grib būt pārāki par citiem cilvēkiem. Politiskās cīņas nav dzejniecei daudz interesējušas, varbūt labi apzinoties, ka viņas rokā ir tikai spalva un cita ieroča viņa nepazīst. Spalva jau ne vienmēr ir bijusi spēcīga, jo tās lietošana arēnā pieprasa zināmus kompromisus un atkāpšanos no iecerētā īstenības priekšā.

Dzejniece tomēr grib palikt tā dzejniece, ko viņas iekšējā balss nosaka. Un tas nozīmē intelektuālo un māksliniecisko dzīvi, un rakstniecību visos tās kompleksos apjomos.

Kraujietes dzeja tik bieži nododas intertekstuālām spēlēm, t.i., spēlēm, kad grāmata runā ar grāmatu, kā itāliešu semiotiķis Umberto Eko izskaidro šo apzīmējumu. Bez citējumiem un netiešiem apzīmējumiem rakstnieki un gleznotāji, intelektuāļi un dzejnieki tiek pieminēti, it sevišķi Linards Tauns, kuŗa pāragrā nāve zināmā mērā pārtrauca to gaisotni, kas apņēma Elles Ķēķa virējus. Ar šo apzīmēja grupu latviešu rakstnieku, gleznotāju, intelektuāļu, neseno imigrantu piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kas pulcējās Menhetenas stūrī, ko sauc par Elles Ķēķi (Hell’s Kitchen). Šī paaudze, kas vairāk vai mazāk atrada savu īsto balsi tikai trimdā, bija nākusi saskarē ar Rietumeiropas un Amerikas kultūras iestrāvojumiem un juta vajadzību paplašināt šauro nacionālo ievirzi, kas ir daudzkārt raksturojusi mūsu kultūru. Nereti ultrapatriotu nozākāti kā nodevēji, viņi meklēja citas ieskaņas kā šovinistiskās „bungas un trompetes” savai dzejai, nenoliedzot savu piederību tautai, kuŗas via dolorosa izlikās vedam uz iznīcību. Elles Ķēķis nepublicēja oficiālus manifestus, neapvienojās kādā ideopolitiskā partijā, varbūt galvenokārt redzot divkosību, paštaisnību un retorisko uzpūtību, ar ko greznojās tik daudzi trimdas vadoņi.

Tajā laikā eksistenciālisms, Sartra virzīts, sludināja katra indivīda atbildību savas tautas un visas cilvēces priekšā un pieprasīja katra cilvēka iesaistīšanos aktīvā sabiedrības uzlabošanas dalībā. Bet pirms eksistenciālisms kā pēdējais modes kliedziens bija apklusis, jau tūliņ pēc kaŗa radās turpinātāji, kas pieņēma dzīves absurditāti kā nedebatējamu faktu un deklarēja mākslas un politikas nesaistību. Elles Ķēķa grupa nemeklēja ieslēgšanos ziloņkaula tornī, ne arī daudz pozēja kā svētbilžu grāvēji. Katrs ar savām individuālām iezīmēm, bet kopējā aistētika iekļāva centienus pēc patiesākas un mazāk bļāvējas izteiksmes. Daudz ierosmes nāca no pēckaŗa kūsājošās kulturālās dzīves rietumpasaules centros. Šajos pēckaŗa gados Parīze kļuva Meka daudziem mākslas meklētājiem un pielūdzējiem, it sevišķi varbūt teātŗa mākslās. Ņujorka savukārt izvirzījās priekšplānā ar abstrakto mākslu. Šie pēckaŗa gadi bija visai iezīmīgi Rietumeiropas un Amerikas kultūras veidošanā, un katrā ziņā Kraujietes dzeja ir šīs gaisotnes piesātināta. Nevajadzētu varbūt uzsvērt Kraujietes „svēto govju” dzenāšanu − tas viņas acīs varētu būt par daudz vulgāri − taču nosliece pievienoties tiem, kas meklēja jaunu dinamiku ārpus tradīciju diktētām formām, ir viņas dzejas pamatīpašība.

Formas ziņā Kraujietes dzeja, ja tā varētu teikt, ir dabiski amorfa bez regulāriem ritmiem un atskaņām, šīm „vērdiņa rotas lietām” (bijou d’un sou), kā jau gandrīz pirms gadu simteņa Verlēns nicīgi noteica. Kā to varētu sagaidīt no šīs pasaules apziņas un pieredzes 20. gadu simtenī, kad pasaule vairs nevar izlikties kā harmonisks kopums − vārdu un skaņu spēles gan nenoteiktas (aleatoriskas), gan rūpīgi veidotas, aizstāj regulāri nosacītos ritmus un kompozīcijas, kas nav vairs balstītas uz pieņēmumiem kā kauzalitāti un chronoloģiju. Aliterācijas un atbalsis, grafiskais iekārtojums un rakstība piedod speciālus liriskus vai komiskus efektus, kas neuzbāzīgi ir meklējami lasītājam pašam bez autores palīdzības, jo autore atsakās nodoties savas dzejas iztulkošanai. Te lasītājs dodas „Pastaigā nepareizās dimensijās” ar trīskāršu apgaismojumu (triple exposure), kur impresija gulstas uz impresijas, kad kontūras pazūd fragmentējumā vai mēnessērdzīgā klejojumos telpā, kas ir citādi organizēta kā mums pazīstamā, tik citādi, ka varētu to nosaukt par chaosu. Taču visai šai telpai un temporālai nesecībai ir vienmēr kāds organisks organizētājs princips, ko izmana tikai ar zināmu iedziļināšanos aiz virspuses zīmēm, kas lasītājam pašam ir jāietilpina savā personīgā ieskatā par cilvēkiem un pasauli. Katrs kritisks komentārs ir nepietiekams. Dixi.