ABADONA MIERS NEDOD MIERA

Z. Skujiņš. Sarunas ar jāņtārpiņiem. Rīgā, Preses nams. 1992.
V. Lāms. Abadona miers. Rīgā, Preses nams. 1993.

 

Fantastiskais 20. gadsimta beigu akords Latvijā - neatkarīgas valsts otrreizēja de iure atzīšana - gan ļauj, gan liek, uz papīra zīmes atstājot, aizgājušo pusgadsimtu atkal un atkal gara acīm nostaigāt. Tādēļ labi saprotami ir memuārliterātūras uzplūdi grāmatniecībā 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Pēc klusuma gadiem, kad tautas atmiņa un pašapziņa tika mērķtiecīgi nīdēta un kropļota, šis ir patiesības balstiesību atgūšanas laiks, kad daudzi jūt nepieciešamību pateikt ilgi slāpēto un slēpto par savu, ģimenes, dzimtas, valsts likteni. Nevaru arī pievienoties domai, ka šie dzīves stāsti pārplūdina latviešu literātūru, pazeminot tās estētisko prasīgumu. Profesionālai rakstniecībai pašai jānotur savi kritēriji, "amatieru literātūra" to nevar apdraudēt (tieši otrādi - tā var negaidīti pavērst kā profesionāļa spēku, tā vājumu). Arī pārmetumi par pārlieku noņemšanos ar pagātni man liekas nevietā. Vai tautas pašnoliegšanās nesākas ar savas vēstures noliegšanu? Jo lielāka neziņa, jo noliegšana vieglāka, jo vieglāk manipulēt ar cilvēkiem tiem, kas grib to darīt. Ja negribam būt mankurtu bars, sevi neapzinājies un truls, jāzina un jāizjūt pamatu stiprums un vājums, nācijas pārbaudes loki (vēsture ar tiem, diemžēl, nav skopojusies). Iespējams, ka šobrīd, kad sabiedrība atrodas vidū starp to, kā vairs nav, un to, kā vēl nav (Māŗa Ķirsona vārdiem runājot), tas ir pat īpaši svarīgi.

Tāpat kā īpaši svarīgi man šķiet, lai noieto apziņas ceļu godīgi izvērtētu humanitāro zinātņu ļaudis, mākslinieki, rakstnieki; šeit daudzi procesi iezīmējas asāk, sabiedriski jūtamāk.

Atskatīšanās vajadzību jūt daudzi rakstnieki. Viens izstaigā spilgtus savas personības tapšanas gadus (Olafs Gūtmanis Dzīves grāmatā, 1992), otrs - traģiskāko posmu tālumā (Aleksandrs Pelēcis Ar Melno vēju, 1991), trešs - emocionāli vispiepildītākos brīžus dabā un cilvēkos (Viks O, 15. Makšķernieka diennaktsgrāmatā, 1993), citi pārlasa un publicē savas dienasgrāmatas (Andrejs Dripe, Gunārs Priede), memuārus raksta Imants Auziņš (Piecdesmit gadu bez televizora), par galveno padarāmo darbu tos sev atzinis Miervaldis Birze, bet Zigmunds Skujiņš Sarunas ar jāņtārpiņiem (No bezmiega manuskriptiem) jau ir izdevis. Tās ir dažādu ieceru grāmatas; smagam un, manuprāt, neapejamam jautājumu kalnam no tām pieskāries tikai Zigmunds Skujiņš.

"Laikmets bija konstruēts kā savdabīga martena krāsns mūsu izkausēšanai. Izkausēšanai nepakļāvās tie no titāna un korunda. Diemžēl tādu bija ārkārtīgi maz." (Z. Skujiņš. Sarunas ar jāņtārpiņiem, 39. lp.)

"Ikvienu no mums veidojis laikmets, kuŗā mums nācās dzīvot. Savukārt šo laikmetu zināmā mērā esam veidojuši arī mēs paši - katrs ar savu saujiņu palīdzēdami uzburt kroplības kalnu." (Turpat, 71. lp.)

Tie ir daži paveltie akmeņi no jautājumu kalna. Ja kroplības kalns bija neizbēgams, kas noteica katra pienesuma lielumu vai mazumu? Kāpēc izkausēšanai nepakļāvīgo bija ārkārtīgi maz? Cik izšķiroša loma te bijusi nacionālajam raksturam, cik vispārcilvēciskām parādībām? Vai ar kroplību pirkta tautas dzīvība, varbūt tikai ērta sadzīve? Vai pašaizliegšanās ceļu varēja iet ne tik raiti un centīgi, cik un kāpēc šos soļus steidzināja paši gājēji? Kāpēc tik ļāvīgi atdevām un joprojām atdodam savu garīgo teritoriju? (Un tā tālāk jautājums jautājuma galā...) Nedomāju, ka galīgas atbildes te iespējamas vai ka pulks latviešu rakstnieku pēkšņi varētu nākt ar satriecoši dziļām pašanalīzēm - grēksūdzēm. (Jāpiebilst, ka šie vārdi nepavisam nenozīmē aicinājumu uz skaļu paššaustīšanos...) Taču nez vai var apstrīdēt patiesību, ka sovjetisma iesūkšanās mūsu dvēselēs ir pārāk smaga mācība, lai drīkstētu to apiet, nemēģinot pamatīgi izprast un apzināt šīs izpratnes rūgtās mieles. Par krietnajiem Iļģuciema mastu šķirotājiem Šteinhaueriem Skujiņš raksta, ka viņu "vārds Latvijas vēsturē pelna treknākus burtus kā piemērs tam, cik daudz var panākt šķietami bezcerīgos apstākļos ar drošsirdību un godu - pašiem izšķirīgākajem spēkiem."

Manuprāt, tas ir 20. gadsimta otras puses jautājumu jautājums - cik daudz var panākt šķietami bezcerīgos apstākļos un ar kādiem spēkiem. Atbilde prasa nežēlīgu godīgumu pret sevi, vispirms atzīstoties, cik daudz šajos aizvadītajos gadu desmitos katrs no mums vispār gribēja panākt. Tagad brīžam šķiet, ka vēlme izskatīties pēc aizgājušā laika varoņiem ir tik visspēcīga, dūšas kripatiņas tiek nēsātas kā ordeņi, ka vēstures patiesība izšķīst tepat mūsu acu priekšā, zūd robeža starp krietno un nekrietno, spēku un gļēvumu, patriotismu un kolaboracionismu. Un ne jau katrs uzspodrinājums uzreiz sagaida komentāru, kā teiksim Vija Jugāne ar konkrētiem faktiem dažos teikumos apgāž Egila Lukjanska radīto pašreklāmu, ka viņa romāns Rēta akmenī savulaik nav publicēts ideoloģisku iebildumu dēļ kā sociālistiskā reālisma teorijai neatbilstošs (sk. Vārds, 1993, Numurs 7). Un tomēr var cerēt - jo vairāk liecinājumu, jo lielāka drošība toņu un pustoņu patiesumam. Zīgmunds Skujiņš Sarunās ar jāņtārpiņiem pārstaigā savu dzīvi no sīka puikas piedzīvojumiem ģimenē, kas nāk no "nabadzības pašiem krēslainākiem atvariem", līdz radoša mūža pašvērtējumam, kad aiz muguras seši gadu desmiti, līdz laimīgai atziņai: "Ja man dotu iespēju sākt dzīvi no jauna, es darītu gandrīz, gandrīz tāpat, kā esmu darījis, un lūgtu Dievu, lai viņš vēlreiz piešķir man to cilvēku mīlestību un draudzību, ko reiz esmu baudījis." (239. lp.) Daudzos satiktos cilvēkus - Skujiņu pirmām kārtām saista artistiski spilgti personību vaibsti - rakstnieks portretē ar sev raksturīgu stila eleganci un vieglumu, trāpīgu un ietilpīgu tēlainību, spriegu frazi. Mirdza Ķempe, Jānis Sudrabkalns, Ārija Elksne - tie ir tikai daži no Skujiņa uzmanības lokā nokļuvušajiem, kuŗu samezglotajem mūžiem rakstnieks piedāvā savu "cēloņu un seku" skaidrojumu. Laika un cilvēku izpratnē Sarunās... īpaši zīmīgas man šķiet tās tiešākās pašatklāsmes lappuses, kurās redzam vidi un sabiedrību, no kurienes izauga viens no pirmajiem 1940. gada pionieriem un tas jaunais cilvēks, kas viegli (?) iekļāvās pēckara padomju žumālistu rindās. Drāmatiskos individa un varas savstarpējas nesapratnes lokos Skujiņš netiecas; varbūt tam pamatā ādamsoniska dzīves izjūta, varbūt pašaizsardzības instinkts, varbūt kas cits. Pieskārieni tomēr jaušami un domu tie rosina... It kā netiešs dialogs ar Sarunu... autoru veidojas Visvalža Lāma pēdējā romāna Abadona miers (Rīgā, Preses nams, 1993) galvenajai personai Gunāram Veldrem. Tajās vēl neuzrakstītās tautas biogrāfijas lappusēs, kuras būtu veltītas latviešu rakstniekiem savā zemē pēc Otra pasaules kara, Lāma romāns ievelk citādas - traģiskas, melnas un lauzītas līnijas. Un kaut arī autors pieteicis: "Šajā romānā atsevišķos gadījumos pieminēti vairāki sabiedrībā labi pazīstami kultūras darbinieki, kas lasītājā var radīt uzskatu, ka rakstīts autobiogrāfisks romāns, tomēr tas tā nepavisam nav," (5. lp.) Gunāra Veldres rakstnieka gaitās var ieraudzīt Visvalža Lāma likteni.

Abadona miers turpina romānos Nemierā dunošā pilsēta (1957) un Kāvu blāzmā (1958, 1989) iesākto Gunāra Veldres dzīves stāstu. Bijušais leģionārs, filtrācijas nometni izcietušais, atgriezies Latvijā, te viņam kā "otras šķiras" cilvēkam nav ļauts iegūt augstāko izglītību, pat maizi nopelnīt bieži vien liegts, bet viņš, it kā par spīti visam, raksta romānus un stāstus. Tam seko smaga iekšēja neapmierinātība, sevis šaustīšana ikreiz, kad viņš, sastapies ar domu un vārdu uzraugiem, piekāpjas, lai tikai darbs tiktu publicēts. Vēlēšanās rakstīt, nespēja nerakstīt un tajā pašā laikā gremzdošā apziņa, ka uzrakstītajā nav tās patiesības, kuŗu gribi pasacīt, un beigās nesaproti, vai par izdoto darbu jāpriecājas vai sevi jānolād, - šī Gunāra Veldres situācija, "dvēseles īgnums" romānā atklājas žultainā asumā, arī rupjumā. Un kaut arī ne cinisms, ne rupjības, manuprāt, par kādu īpašu rakstnieka spēku neliecina, kā redzams, Lāma visa mūža naids pret sātana Abadona miera un murgu valstību, bezspēcība sistēmas priekšā citos vārdos izlieties nevarēja. Romāns beidzas ar Gunāra Veldres traģisko atzīšanos - viņš pats saviem bērniem - savām grāmatām - atvēris artērijas un ļāvis asinīm noplūst. Viņš pats! Tiem, kas pašlaik Latvijā sludina, ka literātūrai jābūt radītai pašas literātūras dēļ, Gunāra Veldres dziņa pēc dzīves patiesības vārda mākslā var likties apbrīnojams anahronisms, atpalicība un aprobežotība. Teiksim tā - ko nu katram Dievs devis un lēmis. Visvaldim Lāmam bija ejams Gunāra Veldres ceļš, un viņa pēdējā romānā rūgtumu radījušas ne jau tik daudz zaudētās estētisko eksperimentu iespējas, cik ētiskas dabas zaudējumi pienākumā un prasīgumā pret sevi un rakstnieka darbu.

Zigmunds Skujiņš par Otra pasaules kara laika literātūru raksta, ka tajos gados publicētie darbi - Ērika Ādamsona Sava ceļa gājējs, Anšlava Eglīša Homo novus, Kārļa Zariņa Kāvu gadi savā garīgajā atmosfērā neietvēra nekā no tā brīža īstenības. Un varbūt tieši tādēļ, ka tie atgādināja citu - iespējamu reālītāti, tie stiprinājuši gribu izrauties no esošās.

Var būt arī tā. Galu galā arī ilgajos pēckara gados kalpošana notika plašā amplitūdā - no kalpošanas varai līdz kalpošanai vārdam, kalpošanai tautai.

Jaunākās paaudzes filozofi un literātūrkritiķi šobrīd atzīst literātūras estētisko pašvērtību sabiedriskā vakuumā ("literātūra acīmredzot tikai tad ir literātūra, ja tā radīta pašas literātūras dēļ" - I. Šuvajevs Karogs, 1993, numurs 7, 174. lp. u.c.), labi jūtas nacionālā nihilismā. Tāda ir reālitāte (kā tagad mēdz sacīt) - neaizmirsīsim, ka vairākas paaudzes jau izaugušas okupācijas apstākļos, iespējams, ka, izjūtot alerģiju pret daudzu jēdzienu 'padomisko piepildījumu', tiek noliegta to jēga vispār; iespējams, ka tas garīgs daltonisms, iedzimts un neārstējams, iespējams, ka tā ir uzspēle. Un neatkarīgi no tā, vai jaunākām paaudzēm liksies uzmanības vērta iepriekšējo paaudžu dzīves pieredze, to paaudžu, kas pusgadsimtu dzīvojušas nebrīves spāņu zābakos, ir labi, ka liecības par šo traģisko eksperimentu ar cilvēkiem un tautu tiek atstātas. Daudzas un dažādas. Memuāri, kultūrvēsturiskas apceres, romāni.

Atgādinājums par Abadona mieru liek domāt ne tikai par varas mehānisma baiso spēku, lēnprātīgu garīgu pašiznīcināšanos, bet arī mūžīgo pretestības iespēju. Un arī par to, ka nekad un nekādos apstākļos tautai negribētos novēlēt tikai tādu literātūru, kuras radītājiem tautas liktenis būtu vienaldzīgs un interesētu vienīgi pašu vārdu spēles prieks.

 

Ildze Kronta