PAR VARAVĪKSNI

Latvijā izdotā literārā mantojuma gadagrāmata Varavīksne nav Jaunās Gaitas lasītājiem nepazīstama. Pašlaik grāmatu tirgus Latvijā ir grūtībās, īpaši nopietnu literātūras interesentu vajadzībām. Nav vairs ne Kritikas gadagrāmatas, viens pēc otra apklust padziļinātie literārie žumāli - Grāmata, Vārds. Varavīksne tomēr iespējusi "uzaust", kaut vai drusku nokavējusies.

Jaungaitnieki nebūtu jāinformē par 92. un 93. gadu Varavīksnes laidienu saturu, pieņemot, ka latviešu literātūras kopējs (un tādam jābūt JG abonentam) ar latvisku sirdsapziņu būs pielicis palīdzīgu roku, iegādājoties Varavīksni un tā atbalstot materiāli mūsu literātūras turēšanos virs ūdens šinī sarežģītajā laikā. 1992.g. izdevumu "izglāba" Latviešu Nacionālais Fonds Stokholmā, nākamajā gadā to pabalstīja Baltiešu Humānistu Apvienība Stokholmā. Nebūtu slikti, ja arī citās lielpilsētās tautieši parūpētos atrast sabiedriskas organizācijas, latviešu kultūras atbalstītājas.

Pārlapojot abas pēdējās Varavīksnes uznira dažas piezīmītes. Varavīksnes vecā tradicija aktualizēt literāros "simtgadniekus" arvien vēl dzīva. 92. gadā pieminētie ir veseli deviņi: J. Roze, Ed. Brastiņš, V. Delle, J.A. Jansons, K. Students, Al. Plensners, Austra Dāle, S. Putāns, J. Lācis. Nākamajā gadā tikai divi - L. Zamaiča un P. Ērmanis. Tiek atklāti un atsvaidzināti viņu dzīves fakti. No viņu vēstulēm (V. Delles vēstules rakstniekam J. Liepiņam) un draugu un paziņu atmiņām (Arturs Plaudis par J. A. Jansonu; H. Logins par Lūciju Zamaiču) var apjaust personību niansētāku satvaru un kultūrvēstures gaisotni viņu dzīves laikā. Šī Varavīksnes tradicija ir svētīga un vērtīga. Tā stiprina mūsu kopējās kultūras atmiņu. Taču varētu bez šo faktu krāšanas un autoru personības padziļināšanas mēģināt dot arī viņu darbu vērtējumu no šāsdienas lasītāju redzes viedokļa. Ko V. Delle būtu uzrakstījusi, ja nebūtu bijis tā, kā bija, to nezinām. Varam vērtēt tikai uzrakstīto. Kāpēc nepaskatīties, kā V. Delles bērnu grāmatas lasīja toreiz bērni (tagad jau pieauguši un var atcerēties) un vai tagadējie bērni tās varētu lasīt. Svarīgi vērot, vai lasītāju apziņās veidojas asociatīvas saskares ar autoru. Katrs laikmets nāk ar savu kontekstu klāt, ar savu lasījumu. Vilmas Delles literārais pienesums mūsu literāturvēsturē kļūtu skaidrāks, ja apcerētājs drošāk nostātos uz tagadesošā, kaut vai viņa subjektīvā viedokļa. Polemika tikai nostiprina vērtību sistēmu.

1993. gada Varavīksnē ir nodaļa ar archīva materiālu pirmpublicējumiem, kas, protams, ir visvērtīgākais pašreizējā stāvoklī, trūkstot citām šādas vielas publicēšanas iespējām.

Mēs, ārpus Latvijas, vēl arvien ar cieņu apbrīnojam tos klusos darītājus, kas pa šiem nebrīves gadiem mācējuši un spējuši vākt un slēpt, šķirot un krāt, latviešu kultūrvērtības šādās glabātuvēs - mūzejos un archīvos. Varbūt, tagadējais "maznaudas" posms ir taisni piemērots literātūras zinātniekam un pētniekam meklēties šinīs raktuvēs un celt laukā no turienes dažu labu dārgakmeni vai dzelzs rūdu. Šāds "nedzirdēts" atradums ir Mārtiņa Zīverta jaunības dzeja un stāsts Spoks. Arī Valda Grēviņa vēstules spīd kā spoži dimanta graudiņi. Pirmpublicētie Andreja Upīša domu graudi Vārdi un darbi varētu rosināt nopietni sākt pārvērtēt lielā rakstnieka literāro veikumu. Atteikties no viņa nav nekādas jēgas. Daudz interesanta atklāj arī literātūrpētniece Vera Vāvere apcerē par Pāvila Gruznas ģimeni. Pats P. Gruzna ir raksturots kā impozants, oriģināls un daudzveidīgs cilvēks, kas allaž atradies latviešu kultūras mutuļos, darbodamies gan žurnālos, gan teātrī un literārās studijās tikai brīvajā laikā. Vai šādas pagātnes ainas nevar kaut cik mierināt prātus tagadnes kultūras darboņiem? Arī brīvās Latvijas miera laikā kultūras kopēji maizes riecienu pelnīja dažādos "maizes" darbos, lai tikai no darba brīvajā laikā pieslēgtos saviem "iekšdedzes motoriem". Mēs trimdā turpinājām šādu dzīves stilu un kaut ko arī padarījām. Šķiet, tagad Latvijā pagrūti pārorientēties uz šo veidu tieši 40-60 gadu vecumā esošajiem, kam sāk pietrūkt jaunības spara. Taču abas šīs Varavīksnes ir liecība par mūsu tautas garīgām spējām un vitalitāti. Parādās jauni rakstītāji (V. Titāne, M. Balode, H. Logins), jauni atklājumi un atziņas kā mums ārzemēs dzīvojošajiem (par Lūcijas Zamaičas pēdējiem gadiem, par Seimaņu Putānu), tā arī tautiešiem dzimtenē - par Vili Cedriņu, par pulkvedi un rakstnieku Aleksandru Plensneri, grāmatu izdevēju Jāni Abuču. Palīdzēsim tad nu arī turpmāk celties šai Varavīksnei pie latviešu literātūras debesīm.

 

Valentine Lasrnane