LAI PIEREDZE NENOMĀC IZBRĪNU

Rimants Ziedonis. Dzīves pieredze un ziepju burbuļi. Rīgā: SIA, 1992.

Ieraugot autora vārdu, gribētos teikt, ka dēls staigā sava slavenā tēva dzejnieka Imanta Ziedoņa pēdās. Bet tas tikai virspusēji: viņi abi nodarbojas ar rakstīšanu, viens vairāk ar dzeju, otrs ir sācis ar prozu, taču daudz tālāk un dziļāk ģimenes kopzīmes neiet. Rimants Ziedonis, ko gan būtu pāragri klasificēt, jo viņš rakstniecībā ieradies tikai nesen, ir ar savām specifiskām īpašībām, kas viņu atšķiŗ ne tikvien no sava tēva, bet arī no iepriekšējās paaudzes. Un tā lasot Ziedoni fils, varbūt nevajadzētu meklēt polītisko alegoriju, pie kā mēs bijām tik ļoti pieraduši. Rimanta prozā nav tā šķēluma, ko var pamanīt tie, kas uzauga un darbojās komūnistiskās ideoloģijas laikā. Viņam vairs nav jādomā, ar kādiem trikiem varētu apiet cenzoru. Viņam nav jābūt ne homo sovieticus ginaikologam, nedz arī dvēseļu inženierim. Vietām kāds pagātnes rēgs pavīd, bet Rimanta Ziedoņa skatu galvenokārt piesaista homo, cilvēks. Un tā viņa stāstos palaikam fīgurē "cilvēks" ar nenoteiktu, vismaz neizteiktu, etnisku vai šķiru piederību. Reizēm sabiedrības piederības vietā parādās kāda īpatnēja kosmiska apziņa.

Šī stāstu krājuma virsraksts nāk no tā paša nosaukuma pēdējā stāsta, kur stāstītājs nosaka: "Man vienīgi nepatīk ... ja dzīves pieredze cilvēka acīs nomāc izbrīnu." (235. lp) Un izbrīnu, gandrīz kā sirreālisti mēdza viens otru uzmudināt ar izaicinājumu: "pārsteidz mani," Ziedoņa stāsti izrosa. Tajos atrodam zināmu bērna nevainību un izbrīnu, saskatoties ar pieaugušo pasauli. Tādu ieskaņu dod stāsts Ola, kur reālais un fantastiskais viens otru papildina. Stāsts apraksta vispasaules olu dējēju konferenci, kas sasaukta, lai dalībnieki varētu būt klāt pie piecbiljonās olas izšķilšanās. Stāsts ir galvenokārt satīra par mūsdienu publicitātes pārņemto sabiedrību, par putnu sabiedrības liekulību un pašapmierinātību, kas neatšķiŗas no cilvēku dziņām. Izšķīlies cālis savā bērna nevainībā atsakās piedalīties ceremonijās un reklāmas spēlēs. Kad bruņurupucis novēlojies ierodas uz ceremonijām un draudīgi nicinoši uzsauc tam: "Tu gribi palidot?!" Cālis paceļas spārnos un ielido debesīs, kur ciniķi un naudas mijēji netiek ielaisti.

Krājuma pirmais stāsts Ceļabiedri atgādina Jonesko lugas, kur humors, kas reizēm rada šermuļus, nāk no groteski sašķiebtām situācijām. Kāda ģimene ar bērniem un mēbelēm iespiežas autobusā, kur pasažieŗi jau ir izveidojuši savu zināmu solidaritāti, katram zinot savu vietu. Ar ģimenes un mēbeļu ierašanos, telpu nav īsti pietiekami visiem un iesākas strīdi. Kad beidzot iestājas miers, viens no pasažieŗiem nosēžas pie iebrucējas ģimenes rakstāmgalda, lai rakstītu chroniku par šo braucienu. Bet viņš uzraksta kriptiskā veidā tikai vienu teikumu: CĒZARS IR CŪKA, par ko pārējie pasažieŗi, nobijušies par tādu lèse-majesté, viņu izmet ārā. Tā kā citu rakstītāju nav, stāstam ir jāapstājas. Šāda lēkāšana a la Pirandello no vienas realitātes izteiksmes otrā ir Rimanta Ziedoņa prozas raksturīga iezīme.

Citos stāstos parādās realitātes fragmentācija un notikumu nesecība; stāstītāji cits citu nemanot nomaina un perspektīvas izmainās, un neuzmanīgāks lasītājs apjucis apstājās neziņā, kur atrast Ariadnes pavedienu šai labirintā. Te mikrokosms saplūst ar makrokosmu, un konkrētais sabirst murgainos fragmentos. Stāstā Balāde par Ilmaru mitoloģiskais nāk priekšplānā. Strēlniekam Ilmāram lode iesit pierē caurumu, un, it kā paklausot kādam neapzinātam aicinājumam, viņš izlec no tranšejām un skrien 'tēvzemē nomirt.' Pa ceļam, gandrīz kā Antigonei, viņam jāpalīdz kādai zemniecei aprakt tās vīru, ko nosituši jauni cilvēki. Tirgus laukumā viņš redz leļļu teātri, kur rāda buržuju kaujamies ar proletārieti. Pa ceļam viņš nosūta vēstules mātei un līgavai, viena datēta 1917., otra 1936. gadā. Gandrīz kā nolādētais Skrejošais holandietis, viņš paskrien gaŗām vietām, kur ļaudis dzīvo pieticīgi un apmierināti. Kāds komisārs viņu dekorē ar ordeni, un viņš sastop citus strēlniekus. Bet viņam ir steigšus jātiek mājās, lai tur nomirtu. Kad spēki viņam tikpat kā izsīkuši, izņemot mazo pirkstiņu, Ilmārs redz tālumā Pētertorni. Ar pēdējiem spēkiem viņš saplūc zāles, uzpoš mundieri un nokrīt bet dzīvības - "pusrumpis tēvzemē, pusrumpis pasaulē." Stāsts ir mītisku elementu un simbolu pārpilns, laiks ir nenoteikts, vietas mainās un nekā nevar "precīzi noformulēt", kā kāds cits stāsts atgādina. Autora nodoms neatklājas, un lasītājam pašam ir jāuzņemas atbildība, kādu nozīmi piešķirt lasītam.

Cita ievirze ir stāstam Pļava. Tur varētu redzēt radniecību ar Bodlēra slaveno dzejoli Correspondances. Stāstā, kur figurē "cilvēks" un "suns," notikumu tikpat kā nav. Suns nobeidzas un cilvēks to aprok. Bet šī minimālā sižeta ietvaros autors izmēģina ilustrēt dažādas idejas: sinestēziju, kas liek domāt par maņu radniecību un mijiedarbību, krāsu gammas un kaleidoskopisku pasaules sakārtojumu. Mikrokosms saslēdzas ar makropasauli, gluži kā Bodlērs izteica: "Matērija vēro cilvēku." Cilvēks sajūt kosma tuvumu. Viņš jūt, ka "ap zemeslodi cirkulēja mākoņi." Un kā Blēzs Paskals neredzēja savu vietu kosma bezgalībā, "cilvēks baidījās atvērt acis un ieraudzīt sevi bezgalīgajā telpā." "Cilvēks sabijās no telpas, tāpēc, ka nejuta zemes izliekuma." Tie ir epifaniski pārdzīvojumi, ka "viņš (cilvēks) jutās labi, viņš jutās labs." Laiks apstājas un cilvēks sasit pulksteni, kas varbūt ir instinktīvs žests, lai izbēgtu no chronoloģiskās secības un laika tirannijas.

Katram Rimanta Ziedoņa stāstam ir sava dziļi filozofiska, varbūt vairāk metafiziska, ievirze. Bet ir arī stāsti, kas ir iecementēti konkrētā ikdienā ar pazīstamām socioekonomiskām problēmām, kas uzbrūk šīsdienas jaunatnei. Afganistānas kaŗš parādās kā kāds uzmācīgs, biedinošs murgs, kuŗa jēga pazuda tiem, ko tur sūtīja kaŗot un kaut. Tā ir zeme it kā aiz cilvēka racionalitātes robežām, zeme, kur viss cilvēcīgais pazūd aiz brutalitātes un nežēlības. Tur viss kļūst nenoteikts un draudošs. Šajos stāstos parādās mūsdienu jaunatnes nosliece uz varmācību un neuzticība vecākajai paaudzei un autoritātei. Bet nav jau Rimanta Ziedoņa proza bez humora un ironijas, tikai šīs īpašības un daudzas citas, ko pa laikam pieraksta pēcmodernismam, nelēc lasītājam acīs. Katrā ziņā Rimants Ziedonis prasa uzmanīgu lasīšanu un zināmu iedziļināšanos. Bet tas varbūt norāda, ka šī nav lidlauku literātūra, lai gan par lidlaukiem un lidošanu ir runa. Vēl jau autoram būs ko teikt, un to varētu gaidīt ar zināmu nepacietību.

 

Juris Silenieks