ĪSTO ATBILDI NEVIENS NEZINA

Aina Vāvere. Varbūt tā bija. Rīgā: Karogs, a/s Preses nams, 1992. 200 lpp.

 

Apskatāmā grāmata ir pirmais lielākais ārpus Latvijas dzīvojoša autora darbs, kas pirmiespiedumu piedzīvojis Rīgā. Tajā gandrīz vienādi nomērītās proporcijās aprakstīta gan Austrālijas un turienes trimdas latviešu sabiedrība, gan Latvijā palikušo tautiešu likteņi un arī Sibirijas izsūtījuma gaitas, padarot to par saistošu lasāmvielu latviešiem visā pasaulē. Virsrakstā liktais Eiropas tautu folkloras motīvs mudina romānu lasīt kā teiku vai teiksmu par mūsdienu latviešu likteņgaitām.

Galvenās personas: Paulas tante, Edme/Ede un Edmunds, kopā ar dažiem citiem tēliem un vairākiem epizodiem uz romānu pārceļojušas no autores stāstu krājuma Svešatnes albums (LARA's Grāmatu klubs, 1989). Romānā autore turpina, paplašina un padziļina Edes un Edmunda dzīves stāstu, piepinot klāt arī Latvijā palikušās dzimtas daļas vēsturi. Tāpat turpināti arī stāstu krājumā aplūkotie motīvi par latviešu ieceļotāju dzīvesziņas sadursmēm ar Austrālijas dzīves realitātēm, trimdinieku izmisīgo turēšanos pie latvietības vai vismaz tās ārējiem simboliem, mietpilsoniskajām izdarībām latviešu sabiedriskajā namā utt. Pilnīgi jauns romānā ir plaši izvērstais un pašlaik īpaši laikmetīgais atgriešanās motīvs, kas kopš Latvijas neatkarības atgūšanas nodarbina arī daudzu trimdas latviešu prātus. Ko nozīmē "atgriezties", un vai tas ir iespējams? Autore prāto, ka vārds "atpakaļ" ir it kā burvju zizlis, ar ko atvērt jaunu pasauli, bet paliek jautājums, vai pārnācēju tur kāds gaida, vai pārnākšana nav jau nokavēta, lai tā būtu no Austrālijas vai Vorkutas.

Romāna ārējais rāmis ir ceļojums, ko abas galvenās personas, Ede un Edmunds, iesāk, lai dotos no Sidnejas uz Rīgu. Ceļojums un arī romāns nobeidzas ar pēdējo vakaru Rīgā pirms atgriešanās Austrālijā, uz kurieni atpakaļ gan dosies Ede viena pati. It kā dalījums uz pusēm, kas šajā jautājumā varbūt ir raksturīgs arī visai trimdas sabiedrībai?

Romāna darbība aptveŗ visai plašu diapazonu. Atainotas visdažādākās epizodes no latviešu privātās un sabiedriskās dzīves Austrālijā, latviešu un vietējo attiecības darba vietā, jauniešu modes kustības, dzīvošana komūnās. Narkotisko vielu lietošana "ceļojumiem" citā īstenībā pasvītro aizbraukšanas un atgriešanās motīvu romānā. Arī Paulas tantes dzīves stāsts, kas pirmājā lasījumā šķiet mazliet nesakarīgi iemontēts romānā, ir vēl viena ilustrācija atgriešanās neiespējamības temai - viņas kādreiz mīļotā cilvēka atgriešanās ir nokavēta. Romānu caurauž modernā cilvēka pašizpētes jautājumi: kas es esmu, ko es nesu sev līdz no pagātnes, kur ir manas īstās mājas, mana īstā vieta šodien? Domājošu trimdinieku šādi jautājumi nomoka jo smagāk. Tie īpaši nedod mieru Edei, kuŗai Paulas tante vēlējusi būt stiprai un gādāt arī par brāli. Te varam samanīt arī "sieviešu spēka" motīvs: abus bērnus audzina māte un tante, Edei kā sievietei jābūt stiprākajai. Ede jau kā bērns noprot, ka ir divas pasaules: "īstā", kuŗu var saredzēt un aptaustīt, un kāda cita, kuŗu veido vārdi un dažkārt neizprotami jēdzieni. Šai citai, neizprotamai, lielā mērā pieder Edes latviskā izcelsme, viņas vecāku pagātne, Latvijas radu šodiena. Paulas tante māsas bērnus audzinājusi ar folkloras gudrībām, un arī Ede lūko meklēt atbildes latviešu un citu tautu teikās, kuŗu varoņi viļus vai neviļus iekļūst kādā citā īstenībā, gluži tāpat kā Ede pati ir neviļus iekļuvusi Austrālijas ikdienas īstenībā. Vai ir iespējams atrast pavedienu, pie kā pieturoties varētu atgriezties kādā "pareizā" izejas punktā? "Īsto atbildi neviens nezina", raksta autore romāna noslēgumā. Ir varoņi, kuŗi "pa citu ceļu laimīgi atgriezās mājās", bet atgriešanās vēlmju domāšanā apmaldījušos Edi atskurbina atklājums, ka Brīvdabas mūzeja aka, kas līdzīgi akai tautas pasakā varētu būt vārti uz citu pasauli, šodienas īstenībā ir tikai māns.

Pēc visiem meklējumiem, sevis tirdīšanas un ceļošanas pagātnes pēdās gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, Ede savu atbildi tomēr atrod pēdējā vakarā Rīgā, Doma baznīcā klausīdamās Lūcijas Garūtas kantāti Dievs, Tava zeme deg. Andreja Eglīša teksts Edes iztēlē zīmīgā kārtā uzbuŗ pavisam negaidītu ainu - viņas apziņā atplaiksnās "Austrālijas mežu ugunsgrēks karstā janvāŗa naktī, kādu Latvijā neviens nav redzējis." Tā ir Edes īstenība, no kuŗas neizbēgt. Citā īstenībā atgriezties vai iekļūt viņai acīmredzot nav lemts. Ede to beidzot saprot, samierinās un atgriezīsies Austrālijā pie drauga Kena, kuŗš ir angļu ieceļotāju atvase, bet jau cieši ieaudzis jaunajā dzīves vietā un pieņēmis to par savējo ar visu tās vēsturi un teikām. Vai tā ir pareizāk? Vāveres krāšņais, atjautīgi veidotais un gludi uzrakstītais romāns ierosina veselu pārdomu jūkli, un tas ir labi. Taču - īsto atbildi jau neviens nezina!" Droši vien tā ir katram savādāka.

 

Biruta Sūrmane