ZVĒRINĀTĀ PĀRDOMAS PAR MŪSU DZEJU

Nesenais Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda dzejas konkurss bija pirmo reizi tā īsti savedis kopā dzejniekus kā no Latvijas, tā ārpusē mītošos, skaitā ap divdesmit. Žūrijas „zvērinātiem” bija gandrīz sešpadsmit mārciņu lasāmā materiāla, t.i. dzejas, kas visā visumā nepieteicās kā viegls materiāls. Šis skaits un svars varētu norādīt, ka mūsu dzeja ir dzīva un plaukstoša, it sevišķi varbūt tāpēc, ka daudzi no svaidītiem, kas jau saņēmuši lauru vainagus, publikas un kritikas atzinību, nebija darbus iesnieguši. Es nepieskaršos tam, kā zvērinātie iesniegto izvērtēja un kāpēc piešķīra godalgu. Mans nodoms ir apskatīt vispārējos vilcienos, uz ko šie iesniegtie darbi norādīja. Protams, nebūtu tiesības uzskatīt iesniegtos darbus kā mūsu dzejas labākos un spilgtākos pārstāvjus. Taču no otras puses tie visi kopā norāda uz mūsu literatūras pašreizējām tendencēm, problēmām, strupceļiem un iespējām. Kārdinājums būtu atsaukties uz kanādiešu kritiķa Nortropa Freija (Northrop Fry) postulātu, ka rakstnieks vienmēr raksta kādam iedomātam lasītājam. Nenoliedzami daudzi autori šķietami bija gribējuši rakstīt par to, kas pievilktu zināmu lasītāju, varbūt tieši žūrijas zvērinātos. Taču bija arī darbi, kas acīmredzot radušies it kā kādas iekšējas pārliecības un vajadzības dzīti. „Es rakstu,” bija teicis Robe-Grijē (Robbe-Grillet), kad jautāts, kāpēc un kam viņš raksta. Bez tam literatūrā un mākslā ir taču tik daudz meistardarbu, kas radīti uz mecenāta pasūtinājumu. Un tā kritiķim pierakstīt autoram zināmu motivāciju nebūtu ne tiesības, ne vajadzības. Turklāt no iesniegtajiem darbiem daudzi rakstīti, pirms autors bija nodomājis piedalīties konkursā.

Dzejoļi, kas nāca no Latvijas, lika lasītājam, gandrīz vienmēr pirmajā vietā, sajust tās sāpes, to netaisnību, kas latviešu tautai bijis jāizcieš. Tur dzirdam izmocītās tautas žēlabas, it sevišķi leģionāriem veltītajās rindās, kur elēģiski ieskanas „kaŗā kauto dvēseļu zemes” motīvi. Un te, šķiet, autobiogrāfija piešķiŗ īstenības pārliecību. Un kā gan tas varētu būt citādi? Latvieša patriotisms ir vienmēr bijis dominējoša tema mūsu rakstniecībā. Tas bija tās sākuma impulss, iedvesmes avots, bet varbūt arī slogs, lāsts vai kruķis mazāk „svaidītiem” gariem. Līdzīgi motīvi ieskanas gandrīz tikpat intensīvi bijušo trimdinieku darbos, taču te vairāk jūtam ceremoniālu pieturēšanos pie pieņemtā, pie tā, ko tādās reizēs, tādā situācijā ir izdevīgi sacīt. Šādas rindas kļūst visai klišejiskas, ar izteiktu déjà vu, ko paši autori šķietami nejūt. „Es saplūstu kopā ar dabu,” deklarē viens no aspirantiem, bet to būtu vajadzējis izteikt dzejiski ar metaforām, salīdzinājumiem u.t.t, kas ir dzejnieka rīcībā. Rituālais var nožņaugt patieso izjūtu. Kādā citā dzejolī, piemēram, lai norādītu uz latvieša zemes mīlestību, viens dzejnieks apraksta lauku ainu, kas rāda arāju vagas galā apturam zirgu, lai noslaucītu sviedrus un pateiktos Dievam par svētīto darbu. Šo patētisko ainu dzejnieks ir samācījies no grāmatām, jo tādu pieredzi šīdiena vairs nedod. Bet tā kā neviens vien citu dienu godināts autors šo ainu ir uzbūris, to atdarināt nebūtu noziegums. Citi mēģina à la Rainis: „Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās” sarindot teiksmainas klišejas par senlatviešu dzīvi, bet − būtu lieki pieminēt − bez Raiņa ģenialitātes. „Smagi, tik smagi pie šīs zemes mēs sieti,” raksta tik izteiksmīgi viens autors, norādot ar zināmu oriģinalitāti, uz mūsu dzejas nosliecēm.

Šis tematiskais smagums panāk arī zināmu „nosvērtību” izteiksmē. Pašpārliecība un pašapziņa šķietami izslēdz ironiju un humora ieskaņas. Paradokss un pretstati varētu atņemt kaut ko no izteiktā nopietnības. Metaforas un visi citi retoriskie greznojumi, kas ir tik nepieciešami dzejas izteiksmei, ir reti un ja ir, tad nolietoti un neizteiksmīgi. „Stāvu kalna virsotnē,” raksta viens no dzejniekiem, kā jau daudzi citi to ir darījuši, ar izteiktu pašsvarīguma sajūtu un pašpārliecību, ka runā pravietis, kuŗa katrs vārds ir zelta vērts. Šis smagums, protams, nāk no tematiskās nopietnības, kas grib uzņemties episku nosvērtību un plašumu. Dzejnieks ir nolādēts cīnīties ar vārdiem, kas tik bieži noved neceļā. Kādā dzejolī lasām: „Vārdi, ap kuŗiem es pūlos, mānīgā seklumā strandē.” Par šo rindu vien varētu piešķirt balvu, bet tā jau žūrijas nedara. Dzejnieks Malarmè reiz bija aizrādījis gleznotājam Renuāram, kas sūdzējies, ka gribot dzejot, bet viņam neesot vajadzīgo ideju. Dzeju raksta ar vārdiem. Un vārdi var būt nodevīgi.

Starp patriotiski episkiem ir pa mīlestības dzejolim, pa humoreskai, pa gadījuma rindām, kas ar savu nenopietnību ir atsvaidzinošas. Un tad ir dzejoļi, kuŗu autori ir pārkāpuši ierastā patriotisma robežas, to nenoliedzot. Te ir pēcmodernisma iezīmes: runājošās personas identitātes nestabilitāte, mainīgās perspektīvas, fragmentēts stāstījums u.t.t. Šie autori spēlējas ar vārdiem, skaņām, sintaksi un savā izteiksmē piejauc svešvalodas un paštaisītus jauninājumus. Caur jaunām kombinācijām viņu valoda kļūst bagātāka un iegūst vēl neiepazītu plašumu. Par tiem jau vēl kritiķi runās, un daļa lasītāju droši vien sirdīsies.

Kaut arī tas tikai daļēji saistās ar dzeju pašu, iezīmīga ir dzejoļu tipogrāfija, jo tā zināmā mērā norāda uz dzejnieka vietu un dzejas nozīmīgumu mūsu sabiedrībā. Oficiāli atzītajiem ir glīti iespiestas grāmatas, gan visas Latvijā izdotas. Bijušiem trimdiniekiem vienam otram ir iespaidīgi datora nostrādājumi. Tekstam pievienotas ir reizēm notis, kā arī ilustrācijas. Bet neviens t.s. trimdas izdevējs nav ķēries tiem klāt, kas ir iezīmīgi, ja runājam par kultūru un profitu. Lielākā daļa manuskriptu bija mašīnrakstā, pašrocīgi laboti un vietām daiļināti. Bija arī rokrakstā gatavoti darbi. Šī tipogrāfija var it labi norādīt uz lasītāju un izdevēju domām par dzejas svarīgumu mūsu dienās. Ārpasaulē dzeja nekvotējas augsti, un zināmi atplūdi nāk arī Latvijā.

JS