Jaunā Gaita nr. 198, oktobris 1994

 

JG INTERVIJA AR PROFESORU GUNDARU ĶENIŅU-KINGU

 

Profesors Gundars Keniņš-Kings, Pacifika Luterāņu Universitātes uzņēmumu vadības skolas dekāns emeritus, bieži uzturas Rīgā jau no 1989. gada. Vispirms viņš palīdzēja pie Rīgas Tehniskās universitātes nodibināt Rīgas Biznesa Skolu, kas jau šogad izdos pirmos maģistru diplomus. Pēc tam Profesors Ķeniņš ASV ārlietu ministrijas uzdevumā bieži viesojies Latvijā gan kā akadēmiska darba padomnieks, gan kā Fulbraita programmas lektors Rīgas Tehniskajā Universitātē 1993.-1994. mācību gadā. Profesoram Ķeniņam beidzot mācības gadu, jautājam par Latvijas saimniecisko dzlvi. Foto: J. Banders.

 

(J: jautājums; A: atbilde)

 

J. Ko varam sagaidīt Latvijas saimniecībā 2000. gadā?

A. Rosība Rīgas vecpilsētā un centra labākajās ielās dod traki labu progresa iespaidu. Diemžēl, visas Latvijas mērogā šis impresijas ir maldinošas.

2000. gadā varēsim teikt par Latvijas saimniecību to, ko franči saka par angļu virtuvi. "Tā ir pēdējā laikā ļoti uzlabojusies, bet vēl joprojām nav laba." Pat ļoti vienkāršojot situāciju Latvijā, varam droši teikt, ka tur valda arvien lielāks humānā un cita kapitāla trūkums. Tas ne tikai ierobežo attīstības iespējas, bet ir arī saistīts ar patreiz vērojamo lielo kapitāla noplicināšanu. Ja pirms dažiem gadiem teicām, ka viss nodzīvots līdz kliņķim, tad šodien kliņķi arī grūti atrast.

Reāli runājot, ap 2000. gadu pilnīgi būs atjaunota Nacionālās Operas ēka, bet būs grūtības atgūt labākos solistus, kas patreiz ir ārzemēs. Pēc tam varbūt tiksim līdz spāru svētkiem Nacionālajai Bibliotēkai. Tā, protams, faktiski sacenšas ar Melngalvju nama projektu, kam ir vismaz vācbaltu atbalsts. Rūpniecība samērā viegli atzels līdz labas kvalitātes izejvielu eksportam un ražošanai uz pasūtījumiem, bet vēl ļoti trūks zināšanu un pieredzes tirdzniecībā un finanšu laukā.

J. Optimisti būdami, ceram, ka varēsim par jauniem uzvedumiem Baltajā Namā rakstīt jau krietni agrāk. Atgriežoties pie tīri saimnieciskām lietām, cik tad lielus kapitālieguldījumus Latvijai vajag?

A. Pamatlikums visai tirgus pētniecībai ir tas, ka nav labi prasīt jautājumus, kam apjautātais nezina atbildes. Tad tās sagudro. Cik es esmu redzējis atsevišķus aprēķinus, tad tie gandrīz visi liekami sapņu kategorijā. Telekomunikāciju sistēma izmaksās vismaz 150 miljonu ASV dolāru, kas ir liela summa tādai Latvijai, kur vairums iedzīvotāju nevar atļauties pat visvienkāršāko telefonu. Pastāv šaura fabrikas domāšana kaut ko ražot, nezinot, kas šos ražojumus ņems pretim. Tā parasti vajadzību aprēķini saistās ar ieguldījumiem jaunuzbūvēs un iekārtās augstā tehniskā līmenī. Tas pats par sevi dod augstu aprēķinu. Taču nav domāts par to, cik maksās darbinieku izglītība un apmācība, tirdzniecības sistēmas izveide un citu aktīvu (piemēram, inventāra un kredita) finansēšana.

Arī ar šo bēdu listi nepietiks. Te vēl nav nekas par nolietotiem dzīvokļiem un neekonomiskām sabiedrisko pakalpojumu sistēmām. Varam droši teikt, ka Latvija vēl nav nonākusi pie saimnieciskās augšupejas momenta. Bet līdz tam laikam faktiski uzkrājas deficiti. Ja valdība plāno dubultot valsts investīcijas 1994. gadā uz 24 miljoniem Ls., tad tā ir saimniecisku plāksteru, ne ārstēšanas nauda. Reāli runājot, Latvijai naudas nākošajos gados vajadzēs vairāk un vairāk. Tās nebūs diezgan. Cik būs, to izdos.

J. Gads vai divi nav ilgs laika posms, ja saimniecība iestrēgusi milzu grūtībās, bet varam vismaz atskatīties uz to, kas ir un kas nav padarīts. Kas, pēdējos gados noticis Jums svarīgos laukos?

A. Atbildei apskatīsim dažus konkrētus gadījumus.

Ražojumu un sasniegumu kvalitāte ceļas ļoti, ļoti lēnām. Ir labi piemēri mākslās un sportā, bet arī citur augstai kvalitātei nepieciešama apzinīga, saliedēta organizācija, kas augsti vērtē sevi un savu darbu. Tā parādās šur un tur, īpaši vismazākajos uzņēmumos. Zāģmateriāli tiek apzinīgi celti uz Eiropas līmeņa kvalitāti. Pārtikas produktu iesaiņojums ir jūtami labāks. Bet labāko latviešu alu Latvijai brūvē Somijā.

Privatizācijas gaita ir paātrinājusies kopš tā laika, kad toreizējais privatizācijas direktors man teica, ka viņš ienīst privātos uzņēmumus. Pēc tam nāca organizatorisku muļķību laiks. Īpašumtiesības vēl ir tik nesakārtotas, ka šogad neizdevās privatizēt kādu lielu viesnīcu Rīgā. Vēl jāņem vērā, ka daudzi privatizējamie uzņēmumi, savu laiku gaidot, ir faktiski bankrota stāvokli. Tajā pat laikā gluži vai zied daži būtībā vienkārši jauni uzņēmumi. Tiem ir laba izpratne par pircēju varbūt ļoti pieticīgām vajadzībām, īstam saimniekam raksturīga atbildības sajūta, un sīksta māka saimniekot ar nelielu kapitālu.

Vēl turpinās cēlmetālu tranzits no Krievijas uz Latviju. Lai tas arī Latvijai patreiz nāk par labu, tas var izbeigties tajā bridi, kad Krievijā ievedīs pasaules cenas izejvielām. Lielākā Latvijas eksporta daļa joprojām iet uz Krieviju. Šī plūsma vēl pieaugs tad, kad solītie Krievijas muitas samazinājumi būs spēkā.

Patreiz labas, bet nepietiekami izmantotas iespējas ir pasūtījuma darbiem. Ne tikai Latvijas šūšanas darbnīcas un tekstiluzņēmumi, bet pat eletronikas uzņēmumi izmanto savas telpas un darbiniekus, lai pelnītos ar gatavu apģērbu šūšanu Rietumu vajadzībām uz līgumu pamata. Tomēr arī šeit jāceļ ražība, lai varētu maksāt pieklājīgas algas.

Laukos saimnieko gan lietpratēji, gan ideālisti, gan vienkārši tie, kas aizbēguši no pilsētām. Dažiem iet labi tāpēc, ka viņi gudri saimnieko. Citiem, liekas, iet labi, jo viņi savus 'bērnus salikuši vagā' un strādā ļoti intensīvi no tumsas līdz tumsai. Vēl citi nīkuļo. Valsts uzņēmumi ir lauksaimniekiem daudz parādā, kas paasina viņu naudas trūkumu. Lopi izkauti līdz 1920. gada līmenim. Taču visvairāk trūkst īsti labu un sekmīgu paraugu. Tos iznīcināja 1949. gadā.

Latvijas valdības struktūrpolitika, kādu to nesen izskaidroja Pasaules Bankas seminārā Briselē, ir uzlabojusies. Tā sāk vairāk pievērsties tiešām vissvarīgākajiem uzdevumiem. Progress, kur tas manāms, visvairāk saistīts ar maziem pasākumiem, lielākiem Rietumos finansētiem un vadītiem kopuzņēmumiem un nedaudzām tiešām tālredzīgām firmām. Visur redzam daudz apātijas. Jūtam mērķtiecīgas darbības trūkumu. Lielākā Latvijas rūpniecības daļa ir dīkstāvē. Ļoti jāšaubās, vai tā tiešām sagaidīs jaunus Krievijas pasūtījumus. Šis novērojums, starp citu, attiecas arī uz krietnu daļu Latvijas zinātnes, kas arī agrāk kalpoja labi pazīstamām militārām vajadzībām. No šī darba labāko nākotnē finansēs NATO.

J. Vai tad zinātnē un izglītībā nav pietiekami lielu ieguldījumu?

A. Faktiski nav. Zinātne vēl meklē ceļu uz Rietumiem. Augstskolās un institūtos tomēr vēl nevar atļauties ne Rietumu, ne krievu žurnālus. Ieguldījumu nav arī izglītībā. Vēl pirms dažiem gadiem, pretēji visiem rietumnieku ieteikumiem, Latvijas izglītības ministrs bija pārliecināts, ka Latvijā paplašināta komercizglītība nav vajadzīga. Šodien Latvijā ar Rietumu atbalstu darbojas vairākas iestādes augstskolas līmenī. Latvijas Universitāte patreiz cenšas pārkārtot ekonomikas un uzņēmumu vadības fakultātes jauniem uzdevumiem.

Ņemot vērā naudas grūtības un bailes no bezdarba, pārmaiņas nav viegli izdarīt. Bez tam paiet laiks, līdz šodien sētais ir atgūstams jaunā ražā. Bet pat ar šo absolūti nepieciešamo ieguldījumu izglītībā problēmas ir lielākas nekā kādreiz padomju saimniecībā. Esam nonākuši bēdīgajā situācijā, ko nesen redzējām Arģentīnā: kapitālisms bez naudas un sociālisms bez plāna.

J. Vai tad stabīlais lats nepalīdz?

A. Stabīlais lats lēnām dod uzticību Latvijai, un tas palīdz veidot pirmos uzkrājumus pēc tā laika, kad komūnisma sabrukums pilnīgi izpostīja uzkrājumus naudā un valsts pensiju fondos. Jauni ieguldījumi un vērtspapīru tirgus tikai tagad sāk veidoties. Tajā pat laikā Latvijā tikpat kā nav rīcības kapitāla normāla rakstura uzņēmumiem un pat ne samērā sīkiem un neatliekamiem kapitāliekārtu uzlabojumiem. Ļoti grūti nopirkt vai sākt jaunus uzņēmumus, jo tiem iet līdzi parādu nasta. Vēl grūtāk pārliecināt rietumniekus, ka Latvijai un latviešiem var uzticēties. Tie domā, ka Latvijas saimniecība ir neproduktīva. Tie pārliecināti, ka Latvijas valdība nav stabilāka par to, ko atrodam Krievijā. Ja arī plānsaimniecība Latvijā vairs netiek piekopta, tad tās vietā redzam ierēdņu un uzņēmēju patvaļu. Atcerēsimies, ka valdība daudz nodarbojas ar sarukušās mantības pārdalīšanu gandrīz vai "kara komūnisma" garā. Sadalītie riecieni ir arvien plānāki, un drēbes arī noplīst, bet valdība populāra nekļūst.

J. Visumā diezgan atzinīgi novērtēdams valdības saimniecisko instinktu un apsveikdams Latvijas Bankas stabilitātes politiku, Jūs prasāt tiešāku un operatīvi skaidrāk formulētu uzdevumu iekļaušanu saimnieciskās attīstības programmā.

A. Vispirms jāsaka, ka valdības uzdevumi ir bezgala grūti. Latvija patreiz saimnieciski noasiņo. Jāteic, ka valdības vīri katru dienu kož visos pirkstos, un tie visi sāp. Polītiski respektējamu prioritāšu liste ir bezgalīga. Ir cits jautājums par to, vai valdībai ir jādara viss, ko no tās sagaida. Es, piemēram, neticu, ka valdība var efektīvi izkārtot Latvijas uzņēmumu tirdzniecības problēmas ārzemēs vai atrast to burvīgo ražojumu, kas latviešiem atnesīs prieku darbā un bagātību tirgū. Tomēr tauta, uzkrājusi nodilušas ekonomiskas filozofijas, bieži negrib, lai valdība izvēlas modernai pasaulei piemērotāku ceļu. Tā valdība paliek pie stratēģijas, kas raksturojama kā uzbrukums ļoti plašā frontē ar niecīgiem spēkiem. Šeit lielus panākumus nevar gaidīt.

J. Zviedrijā un arī citur domā, ka Igaunijas saimniecība pēdējos gados bijusi veiksmīgāka nekā Latvijas. Vai tā ir?

A. Pieminot Igauniju, es domāju, ka igauņi ir sekmīgāk rūpējušies par eksportu un ārzemju kapitāla piesaisti. Te igauņiem ir palīdzējis gan Somijas paraugs, gan igauņu pasaules uzskats un raksturības, kas ir vairāk saskaņojamas ar individuālu pielāgošanos jauniem apstākļiem. Igaunija nav tik daudz šodien Latvijai priekšā, kā sagatavojusies Latviju apsteigt rītdien.

Mērojot ar šīs dienas rezultātiem, finansisti visā pasaulē liekas pārliecināti, ka Krievija un Baltijas valstis ir metamas pār vienu un to pašu kredita kārti. Ja arī Krievijai ir ārkārtīgi nopietnas monetārās un fiskālās politikas problēmas, tad tai tomēr ir arī milzu bagātības. To nav Baltijas valstīm. Ja arī Baltijas valstis ir samērā veiksmīgākas savā saimnieciskā polītikā, tad saimnieciskās aktivitātes līmenis tām tomēr vēl ir ļoti zems. Visumā, Baltijas valstis lēnām brien cauri pārejas periodam, ko profesors Rolfs Dārendorfs sauc par "asaru ieleju." Te neredzam tās asās pārmaiņas, ko profesors Jozefs Šumpēters reiz raksturoja kā graujošas pārmaiņu vētras. Vecie vadības procesi Baltijas valstīs nav daudz mainījušies šajos trīs neatkarības gados. Dažādu iemeslu dēļ nav notikusi tāda apņēmības pilna jaunuzbūve, kas sākās pēc pirmā pasaules kaŗa. Cerēsim gan, ka igauņiem, latviešiem un lietuviešiem nebūs ceļā no verdzības uz apsolīto zemi jāpavada 40 gadi, maldoties tuksnesī.

"Tiek dots, tiek ņemts, tad tiek teikts, tas ir negodīgi."