JG198 Juris Mazutis. ... carborundum

Juris Mazutis

NIL ILLEGITIMI CARBORUNDUM!

1969. g. 20.jūlija vēla pēcpusdiena. Svētdiena. Karsts, piesutis, saldenas smaržas piesātināts gaiss. Mēģinām tautas dejas pamestā šokolādes fabrikas Lieldienu zaķīšu pildīšanas darbnīcā (drīzam Montreālas Expo estrādes ‘tautību dienu’ priekšnesumam), bet pārīšu acis metas pie līdzņemtās televīzijas miglainām bildēm, kur... tieši plkst. 16:17:40 Ziemeļamerikas austrumu laika (EDT) zonā... pelēkai, putekļainai ainavai pāri slīd šķietami neveikla, klumburaina ierīce, precīzāk − viena tās zeltpapīrā tīta kāja, tad nodreb, apstājas ceturtdaļmiljonjūdzes no mājām vietā, kur esam bijuši tikai sapņos, fantāzijā... aizsmakusi balss ziņo: „Ērglis ir nosēdies”... un mazliet vēlāk (22:56) amerikānis Nīls Armstrongs izkāpj no trausla kosmiska busiņa, sper cilvēka pirmos soļus citas planētas (labi: ‘tuva’ mēneša) smiltīs, un pusbiljona liecinieku pūlim saka: „Viens mazs solis cilvēkam, milzu lēciens cilvēcei.”

* * *

Kur tu biji 1969. g. 20. jūlija pēcpusdienā? Vai to atceries tik pat izbalināti, emocionāli precīzi kā, pirms turpat sešiem gadiem (1963. g. 22. novembrī), prezidenta Kenedija atentātu? Vai tāpat sastinga moments? Kaut kā šis solis, šis lēciens kosmosā tagad liekas aizvēsturiski sens, citiem laikiem piederīgs, gandrīz bez nozīmes... Pat kā lepns, izšķērdīgs gambīts − bez atmaksas, bez turpinājuma. Kāpēc?

* * *

Ar pirmo ‘sputniku’ (1957. g. 4. oktobrī) krievi pārsteigtiem amerikāņiem pieteica nopietnu sacensību. Tikai gadu vēlāk dibināja NASA [1]. Tad (1961. g. 12. aprīlī) pasaulei apriņķoja krievu kosmonauts Jurijs Gagarins, kuŗam par godu režīms Rīgā pārkristīja Ropažu ielu. Saasinājās t.s. ‘aukstais kaŗš’; katrs sekmīgs solis uz priekšu izplatījumā nozīmēja: ‘viņi’ (vai mēs) spēs(im) uzbrukt tā, ka otra puse nejaudās pretoties. To nepieļaut! Aiz seguma vārdiem (tiek veicināta miermīlīga zinātniska pētīšana utt.) savilkās virskundzības dūres. Vai, pārmijus, aizstāvēšanās ‘prasības’. Raķešu būvei bija stipra militāra (t.t., rūpniecības bloku, birokrātijas) aizmugure; katrai pusei − savi nolaupītie ‘Penemundes vācieši’, V-2 krusttēvi [2]. Steigā pierādīt, ka varam viens otru iznīcināt ātrāk, elegantāk − konkurentu sabiedrības veidošanas idejas, re, nesa arvien spēcīgākas raķetes, novades sistēmas, bet godkārīgu ķildu ‘spārnos’ noliedzām, ka tā iznīcināt var visu cilvēci − izkūpēja cilvēka ilgi lolotā, nevainīgā tieksme ‘ceļot zvaigznēs’, vienkārši iet tālāk, pāri robežām. „Atraisīties un pacelties”, kā saka filozofi, virs tumsonības, kas ne tik daudz agrāk liedza domāt, ka zemeslode drīkstētu riņķot ap sauli. Kas mēnesim piedēvēja brīnumainas, bīstamas īpašības, pat apgalvoja, ka tas ir milzīgs siera klucis.

Prez. Kenedijs ātri [3] pieteica pārbaudes izaicinājumu: „Es ticu, ka mūsu tautai jāpieņem kā mērķi cilvēka nosēdināšanu uz mēness pirms šī dekāde iztek, un viņa atvešanu mājās sveiku un veselu. Neviens cits izplatījumā vērsts projekts tā neietekmēs cilvēci, nebūs tik svarīgs kā izejas punkts tālākiem pētījumiem, nedz arī tik grūts un dārgs” (runa ASV kongresā, 1961. g. 25. maijā, ar vienīgi astronauta Alana Šeparda 15 minūšu pusorbitu ‘varēšanas bankā’). Skaidrs: tie būs amerikāniski soļi, izteikti nacionāli. Pierādījums ‘amerikāņu − labākas − dzīves sistēmas’ spēkam, pārākumam. Un uz mēneša ‘plīvoja’ ASV, ne ANO karogs. (Dažs labs tagad šo momentu sauc − cilvēces vēstures nolaupīšana... bet nekāda apvienota ‘cilvēce’ jau darbu nedarīja un rēķinus nemaksāja. To veica amerikāņi.) Mēs zinām, cik amerikāņu astronauti sadega (un gandrīz...) ceļā uz mērķi. Tikai tagad − t.s. ‘atklātības laikmetā’ − zinām, cik krievu astronauti pazuduši, steidzot amerikāņus iedzīt nedrošu N-1 raķešu ‘šāvienos’ (pēc vēla kompartijas centrālkomitejas lēmuma 1964. g. 13. aprīlī ‘ieņemt’ mēnesi ‘sociālismam’ kā pirmiem). Cik bezgala daudz naudas izdots... ASV rēķina $125 biljonus vien. Un kāda tam tagad nozīme?

Un ir pat tādi, kas netic, ka ceļojums vispār noticis. Afēra, re kā filmā Capricorn 1, ‘uzmontēta’ slēgtā televīzijas studijā un ‘iesmērēta’ kā ‘vēsture’. Vai tad paši ko varējām pārbaudīt...?

* * *

Ir jau viegli tagad − 25 gadus vēlāk − uz tādu milzu, centrāli aizraujošu pasākumu skatīties ar vēsām ‘retro’ acīm un gudri minēt: vai nevajadzēja citādi? ‘Objektīvi’ prasīt − ko tas galgalā man devis? Kā mana dzīve uzlabojusies, kļuvusi bagātāka? Es nevaru lidot uz mēnesi... (Air Canada sabiedrība pāris dienās pēc Armstronga nokāpšanas pieņēma 2322 rezervācijas pieprasījumus uz pirmo ‘komerciālo’ lidojumu vietām!) Vai ar ‘izgāztiem’ līdzekļiem nevarēja panākt ko nopietnāku, ‘svarīgāku’?

Piemēram: vēža un AIDS slimību izārstēšanu; bada likvidēšanu; lasītspēju, izglītības, saziņas, kārtības, demokrātijas veicināšanu; globālu sieviešu un bērnu tiesību nostiprināšanu, repektēšanu; nolaistās vides aptīrīšanu, glābšanu; strādnieku apmācīšanu jaunus informācijas laikmeta arodos, brīvības mēra paplašināšanu, cilvēka tiesību aizstāvēšanu, diktatūru nojaukšanu; ieroču bazāru slēgšanu, pamatīgu atbruņošanos; kriminālu − it īpaši narkotikas sērgas piegādātāju − apkaŗošanu; daudzu un dažādu kultūru glābšanu seklu vispārinājumu, piedauzības plūdos? Šodien tās daudziem būtu ‘steidzīgākas’ prioritātes. Un tomēr... vai tā bija toreiz? Tekošā izvēle taču nebija − mēness, vai viss pārējais?! Kāpēc tagad, labu laiku bez līdzīgas ‘izklaides’ un cieši zemeslodei piesieti, bez sacensības, aiz kuŗas glūnot stāvēja militāri polītiskais, tomēr nespējam salāpīt kliedzoši trūkumaino?

Ja astronauti no mēness būtu pārveduši pāris kilo zaļa siera... kāpēc tikai putekļus, akmeņus? Televīzija rādīja daudz citas, interesantākas piestātnes vietas. Izfantazēja romantiskas tālu zvaigžņu sistēmas, eksotiskas civilizācijas, piedzīvojumu pilnus elegantu kosmoskuģu braucienus [4]. Ar izcilu (diemžēl īstu) cilvēka varēšanas pierādījumu, acīmredzot, nepietika. Pārāk ‘vienkārši’! To tūlīt mazvērtības virzienā sāka bīdīt tie, kam fantāziju nekad nav iekurinājis ‘zvaigžņu ceļu’ sapnis; tie, kuŗi drīzāk − paši saka: mērķtiecīgāk − trinas pie rītdienas ‘vajadzībām’, momenta aprēķiniem, visādu grupu, slāņojumu sīkām (bet kopumā smagi enkurainām) ‘prasībām’ un ‘organizē’ ikdienas burzmu, kuŗai pāri arvien grūtāk celt acis uz tālāku, varbūt cēlāku horizontu. Kas mums − vēl skumjāk, jaunām paaudzēm − nolaupījis lielos sapņus? Iedzinis tādu cinisku vienaldzību, ‘es es es’ mietpilsonību? Vai nemaz neatceramies, kā kopā turējām elpu? Un īkšķus? Kāpēc esam kļuvuši mazāki, mantrausīgāki, pieticīgāki, bailīgāki, neuzticīgāki − un par tādu rakstura devalvāciju neko daudz neuztraucamies?

Varbūt labāk pazīstam untumaino cilvēka dabu, iespējamā (arī sadarbības) dimensijas − lai kā visur ‘brīvais tirgus un demokrātija uzvar’ − un izrēķinām, ka problēmu (un ‘prasību’) tepat tik daudz, ka tām gaŗām skatīties nav vērts. Citu nepaspēsim. No otras puses: varbūt nepaspēsim lielo, atraisošo, jo tik cītīgi, akli nododamies sīkumiem, esam pieraduši knibināties, samierināties ar maziem ‘panākumiem’, sīkām ‘uzvarām’... un tagad jau vienkārša izturēšana, palikšana vietā pacelta ‘uzvaras’ līmenī. Jā, bet (pārmetīs!) kā šodienas ‘dzīvības un nāves jautājumus’ drīkst nosaukt par ‘sīkumiem’? Iedomība! Vai pašmājas nav jāsaved kārtībā? Ir jau, ir. Un tomēr... ja nemeklējam kaut ko lielāku, aizraujošu, vienojošu − kas mēs esam? Dzīves birokrāti. Vai gribam, lai advokāti, grāmatveži, naudas kursa tirgoņi mūsu bērniem izkārto nākotni pēc savas gaumes? Taču...! Lai kādas mums iekšējas, savstarpējas likstas, nekas tās nenovāks sānus tik ātri un pamatīgi, kā ienaidnieks pie vārtiem. Nejūtam? Mūsu ienaidnieks ir vienaldzība, sīkumainība, mazdūšība, savtība. Televīzijas iepotēta uzmanība šim momentam, sludinājumam, un nekam vairāk. Seklums. Mazcilvēcība. Progresa lēcienos cilvēks ir vienmēr cēlies pāri tādai ikdienai, dzirdējis tālas dziesmas, gribējis augt, iet pret nezināmo. Cik ilgi vēl skatīsimies nabā?

Kur palikusi tieksme ķerties pie neaprēķināmiem jautājumiem, meklēt jaunus ceļus, pacelties tuvāk saulei? Vai esam to tagad noplicinājuši tik tālu, ka jaunus Ikarus nav ko sagaidīt?

* * *

„Ja mēs būtu izdzīvojuši, tad iznāktu stāsts par manu biedru apņēmību, izturību un varonību, kas aizkustinātu katra angļa sirdi. Tagad to jāizsaka šīm rupjām piezīmēm un mūsu līķiem.” R.F. Skots (1868-1912), Pola ekspedīcijas žurnāls; ‘Ziņojums publikai’. „Tur stāvēju, viens, pazemīgs pie brīnuma... un skatījos, kā tūrists Niagarā iespļāva.” Moriss Bišops, ‘Publikas talku Niagārai!’ (4. pants). „Redzi vienu priekškalnāju (teica Sokrāts), vienu kalnu, vienu jūru, vienu upi, un redzi visu.” Roberts Burtons (1577-1640), ‘Skumju anatomija’. „Mēs neesam ne soli pakustējušies iekams neesam iemājojušies cita viedoklī.” Džons Erskins (1879-1951), ‘Pilna dzīve’, 8. nodaļa (‘Svešinieki’). „Cilvēka projektu sākumi un beigas ir vienmēr nekārtīgi − mājas būve, noveles rakstīšana, tilta nojaukšana un, visskaudrāk, ceļojuma noslēgšana.” Džons Galsvortījs (1867-1933), ‘Pāri upei’. „Tie, kas skrien aiz jūras, maina klimatu, ne savu raksturu.” Horāts (65-8 BC), ‘Vēstules’ (‘Bulātijam’). „Ceļošana noder ar to, ka īstais pārbauda fantāziju: mēs redzam lietas tādas, kā ir, nevis tādas, kādas varētu būt.” Samuels Džonsons (1709-1784), ‘Džonsoniana’ (‘Pioci’). „Ceļiniekam pieder tiesības stāstīt un izgreznot savus piedzīvojumus pēc patikas, un ir nepieklājīgi viņam liegt pienācīgu cieņu un aplausus.” Rūdolfs Raspe (1737-1794), ‘Barona Minhauzena ceļojumi’ (21. nodaļa). „Ceļojuma dvēsele ir brīvība, pilna brīvība − domāt, just, darīt visu pēc patikas.” Viljems Hazlits (1778-1830), ‘Ceļojumā dodoties’. „Augšā, puika − kad ceļojums būs galā, gulēšanai pietiks laika.” A.E. Hausmans (1859-1936), ‘Šropširas zēns’, (IV, ‘Rīta junda’). „Mīļie tiekas ceļa galā: gudra vīra dēls to zin.” Šekspīrs (1564-1616), ‘Divpadsmitā nakts’ (II, 3). „Tāpēc griez seju pret Mekas svēto templi vienalga, kur esi, griez seju tai virzienā.” Korāna (2). „Pazīstu tikai vienu brīvību, un tā ir prāta brīvība.” Antoins de S. Exuperijs, ‘Smilšu gudrība’ (1950). „Zinātne, brīvība, skaistums, dēkas: vai no dzīves varēja vairāk prasīt? Lidošana apvienoja visus elementus, kuŗus mīlēju... Man uznāca sajūta, ka dzīvoju augstākā vietā kā zemei piesietie skeptiķi; tā bija bagātāka tieši ar to, ka saistījās ar bīstamo, no kā viņi baidījās; tā bija brīvāka, no zemes atraisīta. Lidošanā nogaršoju dievu vīnu, un no tā viņiem netiks ne jausmas...” Čarlzs A. Lindbergs. „Gudrus vīrus māca saprāts; ne tik gudrus − pieredze; stulbākos − vajadzība; lopus − daba.” Markus Tulius Cicero. „Mēs esam tukšie vīri. Mēs esam pildītie vīri. Saslieti kopā.” T.S. Eliots, ‘Salmu vīri’. „Lietas ir seglos un jāj cilvēci.” R.W. Emersons, ‘Oda’ (1847). „Jautājums: vai cilvēks ir mērkaķis, vai eņģelis? Es esmu eņģeļu pusē. Ar dusmām un šausmām noraidu šīs jaunās teorijas.” Benjamiņš Dizraeli, runa Oksfordā, 1864. g. 25. novembrī. „Nolādēts ikviens, kas cerības liek cilvēkā.” Sv. Augustīns, ‘Par kristiešu konfliktu’. „Tas, kas kalnu galos kāps, tur miglās, sniegos slēptas šķautnes atradīs; ja pārspēs, pārsniegs cilvēci, tad zemāk, tālāk nostādīto naidu izbaudīs.” Bairons, ‘Bērna Harolda svētceļojums’ (1809-1817). „Viena svēta lieta: cilvēka neapmierinātība ar sevi pašu un cenšanās būt labākam, par to kāds viņš ir.” Maksims Gorkijs, ‘Foma Gordjevs’. „Īpašniecības instinkts ir fundamentāls cilvēka dabā.” Wm. Džeimss, aforisms. „Četri lielākie dzinēji uz darbu cilvēkam ir bads, mīlestība, iedomība un bailes no pārspēka.” W.G. Sumners, ‘Kaŗš’ (1903). „Ja gribi stāvēt drošs un augt kā pienākas, uzskati sevi par ceļinieku un svešinieku virs zemes.” Tomass a Kempis, ‘Par Kristus imitāciju’. „Doktrīna, kas saka, ka zemeslode nav universa centrs, nedz arī nekustināma, bet kustas pat ar dienišķu rotāciju, ir absurda, reizē filozofiski un teoloģiski nepareiza, un vismaz kļūda ticībā.” Romas baznīcas tribunāla lēmums Galileja prāvā. „Tomēr, tā kustas.” Galileja atbilde Inkvizīcijai. „Paliek tikai maiņas.” Heraklīts.

* * *

No senākiem laikiem cilvēks ir metis skatu debesīs, zvaigznājos un tur, vispirms, meklējis dievus, dievu mājienus un signālus. Tad no precīzi uzstādītiem tempļiem, smalki orientētām piramidām, no neizskaidrojamām svētām vietām, no Stonhenžas − novērojis, mērījis un pierakstījis saules, mēness un zvaigžņu ceļus, izrēķinājis sezonu ciklus, pareģojis gaismas-tumsas deju, iekārtojis dzīvi, pielīdzinoties nemainīgam kosmiskam ritmam. Upurējis mantu un dzīvības, lai tajā iekļautos, lai nodrošinātu šī ritma nepārraujamību. No debesjuma aizņēmies simbolus − ausekļus, sauli un zvaigznes lietojis kā pieturas punktus navigācijā svešos ceļos, ieplānojis ielas un veselas pilsētas gar kosmiski noteiktiem azimutiem slienoties. Nevaram no tādas piederības atrauties. Nevaram to aizmirst un noliegt.

Visubeidzot cilvēks meklējis sev nākošo soli, lielāko pacelšanos, ‘debesbraukšanu’. Dziesmotie ‘vaska spārni’, izpriecas uguņošana, papīra, koka, brezenta planieri, baloni lieli un mazi, pirmā (automobiļa motora dzītā) ‘lidmašīna’, strūklene, raķete, satelīts, mēness, kosmoss... soli pa solim, arvien tālāk, ātrāk, augstāk, gluži olimpiski. Tālākiešanas dziņa cilvēku aizvedusi pētījumā uz abiem šīs zemeslodes poliem, augstākos kalnos, dziļākos okeānos − un tagad, kā saka pazīstama programma, pāri ‘pēdējai robežai’ izplatījumā. Robežām cilvēks vienmēr ceļas pāri un meklē jaunas. Necieš robežas zināmam un zināšanai, pazīstamam un pazīšanai. Varbūt pat kaut kur tālu, tālu... kāds ‘lidojošā šķīvja’ īpašnieks līdzīgi tiecas mūsu virzienā.

* * *

Bet nu, liekas, esam tīši atkāpušies no robežas, kuŗu pirms 25 gadiem ar lielām grūtībām pārvarējām. Jūtamies iestiguši, imobilizēti, nespēcīgi. Un tā... riņķojam. Viens ap otru, daudzi ap vienu, viens ap baru, bars ap baru, šķira ap šķiru, pat veselas civilizācijas viena ap otru kā fazāni bildinājumā. Mednieks tuvojas mērķim, sportists balvai; rakstnieks lenc patiesību, polītiķis − piekrišanu, veikals − pircēju. Vēl vienu dienu, vēl vienu līgumu, vēl vienu pozi... Aplinkus bēgam un slēpjamies, kad metas bailes, draud briesmas. Tāpat, kad vienkārši − apnīk. Riņķu spēlē kā gnīdu mākonis ap mums san rūpes, vajadzības, nepieciešamības, prasības, pienākumi, uzdevumi, pasūtījumi, noteikumi, nodokļi piedāvājumi... un ja kaut kur uz momentu uzdrīkstas pavīdēt tramīgs iespējamas baudas (resp., netraucēts) mirklis, to tūlīt ieņemam ar frontālu uzbrukumu, jo tas tik pat pēkšņi var izplēnēt. No muļļāšanās ierasto robežu ielenkumā cilvēks ir nosvīdis, noguris, neapmierināts.

Vēl ļaunāk. Ja 1969. gadā mazāk kā puse (48%) ASV pilsoņu atzina, ka izdevumi ‘mēness iekarošanai’ bija attaisnojami, tad šodien pozitīvi atsaucas 66%, un 55% pat atbalstītu līdzīgu (trīs reiz tik dārgu) ekspedīciju uz Marsu − bet nav Kenedija, kas izsludinātu tādam pasākumam mobilizāciju. Vadoņu nav! Kāpēc no jauna doties izplatījumā? 58% pilsoņu saka − zināšanu dēļ; tikai 3% − drošības labad, 2% − pelņas dēļ; 7% redz iespējas citu planētu kolonizācijā [5]. Griba, tātad, būtu. Pacelšanās tieksme nav aprakta. Bet stipri gan sarucis mūsu vadoņu redzes loks.

Vai būtu tā, ka mums iesēžas tieši tādi vadoņi, kādus esam pelnījuši? Mēs, neviens cits, esam pieļāvuši šo atkāpšanos. Labi, it kā arvien ‘gribam’ − bet katrs sīkais mūsu pieprasījums, vienas grupas ‘neatliekama vajadzība’, katra jauna priekšrocība, jaunas ērtības un pretimnākšanas, privilēģijas, kuŗas nemanīti pārtop ‘tiesībās’, problēmu lāpīšana bez cēloņu izravēšanas, viss tas un vēl publiska izšķērdība, krāpšana un zādzība, nevajadzīgu produktu un pakalpojumu ražošana, sludināšana, pabalsti pa labi un kreisi tiem pašiem... un sanāk pamatīgs rēķins. To (resp., pieņemtu ‘dzīves stilu’) apstrīdēt, revidēt ir polītiski bīstami. Lai mums kas derīgs neizpaliktu, metamies tik pie ‘sadales’. (Par ražošanu − tā.) Un visa ‘gribēšana’ romantiski izplēn sondāžās. Īsto jaunām paaudzēm ar kukuļošanu neiemācīsim.

Gribēšanu jāpārnes varēšanā − un tai ir sava cena. To maksāt nevēlamies. Tikai 12 vīri spēruši soļus mēneša smiltīs, viens jau miris, un liekas, ka tik drīz viņu pēdās citi nesekos. Lielais lēciens − pagaidām noplacis atpakaļ sākuma punktā.

Kas tas īsti bija? Tas spārnojums, kuŗa jubileju svinam?

„Ceļojums uz mēnesi bija sacensība, kuŗu katrs amerikānis gribēja, lai mēs uzvaram. Tā nebija polītiska cīņa vien. Nedz arī pārbaudījums pāris varonīgiem astronautiem. Tas bija daudzu zinātnieku, inženieru un strādnieku celmlaužu gars − kad, sanākuši kopā, viņi kā vienība veica lielāko intelektuālo atklāsmi cilvēces vēsturē. Tas ir meklējums, kas turpinās šodien, un to nevaram pamest.” (Donalds Biāls (Beall), Rockwell International firmas prezidents.)

Lai kā − esat sveiki jubilejā, tālbraucēji. Un − nākošie, kas būs. Jo − būs. Lai nepateicīgie, nelikumīgie nekad Jūs nesamaļ...

1994. g. jūlijā

1 National Aeronautics and Space Administration

2 Prez. Kenedijs 1961. g. 20. aprīļa memorandā (Kubas invāzijas fiasko un Gagarina orbita gaisotnē) pavēlēja viceprezidentam Džonsonam „...Atrodi izplatījuma pētīšanas programmu, kas dos dramatiskus rezultātus, kuŗu varam uzvarēt.” Džonsonam, savukārt, NASAs Huntsviles centra direktors Verners fon Brauns (V-2 raķetes galvenais architekts) teica: „Mums nav labas izredzes ierīkot laboratoriju orbitā pirms krieviem ... bet mums ir ļoti labas izredzes pirms viņiem uz mēness izsēdināt ekipāžas.” (IEEE Spectrum, 1994. g. jūlija jubilejas burtnīca)

3 Ievērosim te Prez. Kenedija drosmi, varētu pat teikt − pārgalvību. Mēnesi pēc jautājuma − kuŗu milzu projektu? − viņš ir sameklējis atbildi un to publiski piesaka kā izaicinājumu sabiedrībai. Par vai pret to − tomēr jāatzīst: tā ir vadība, kas rīkojas. Un tikai tādas vadības dēļ ASV ‘vienība’ sacensībā ieguva pirmo vietu.

4 Piem., Star Trek un Battlestar Galactica televīzijas programmās, Star Wars filmu triloģijā, utt.

5 CBS televīzijas tīkla sondāžas rezultāti, iespiesti 17. jūlijā New York Times avīzē.