Jaunā Gaita nr. 198, oktobris 1994

Tēlnieks Indulis Ranka pie saviem darbiem savas mājas sētā. Foto: A. Ezergailis.

Indulis Ranka

SKULPTŪRA AINAVĀ

(Praktiķa piezīmes)

 

Mākslinieka Induļa Rankas referāts trešajai zaļās loģikas konferencei.

 

Gan dārzu mākslas, gan skulptūru novietojumam dabā tradīcijas iesniedzas tālā pagātnē, droši vien tās iet kopš cilvēces rītausmas. Gan austrumos, gan rietumos, tāpat ziemeļos un dienvidos. Lai atceramies palmu alejas pie faraonu kapenēm, Semiramidas gaisa dārzus Babilonijā vai Stounhendžu Anglijā, akmens laivas vikingu sakrālajā kultūrā un indiāņu totēmu ciedru gigantus, nemaz jau nerunājot par japāņu tempļu dārziem un baltiešu svētajām birzīm un upurakmeņiem. Tautas visā pasaulē vienmēr jutušas vajadzību pēc harmonijas ar dabu, pēc apdvēseļotas dabas sev apkārt, un ar milzu enerģiju centušās realizēt un pārmantot to.

Bet laiks ir gājis. Diemžēl daudzviet saimnieciskās dzīves prakticisma intereses un citi apstākļi dvēseli nomākuši. Sākot darboties monumentālās akmens tēlniecības laukā, domājot par gatavo darba izvietošanu, sadūros ar šiem jautājumiem. Biju spiests salīdzināt, iedziļināties, pie tam, tēlniecību studējot patstāvīgi, manas „universitātes” galvenokārt bija apkārtējās dabas dzīves procesi un norises un pasaules tautu salīdzinošā mākslas vēsture un īpatnības. Šādi radušos darbus es vēlāk nosaucu par Audzelības Mistērijām.

Austrāliešu rakstnieks Džeims Kovacs ir rakstījis savā grāmatā Sapņu laika noslēpumi: „Kas eiropiešiem bija tikai skaista aina, tur Austrālijas aborigēni redzēja dziļāku nozīmi. Kas vienam bija aina, otram svētīta gara apgaismota padebešu katedrāle. Šeit cilvēks saprot, ka zeme nav viņa īpašums, bet viņš padots zemes tiesai.”

Tāpat rakstnieks Stanners grāmatā Baltā rase nemāk sapņot liecina: „Kad aborigēns pārstaigā savu zemi, viņš neuzlūko to kā ainavu, bet gan kā vietu, kas piepildīta ar cilvēces garu un no šī gara apzīmogota ar lielu nozīmi.”

Bet kā ir ar mūsu zemi, ko mēs esam mantojuši, uz kā mēs stāvam un ko nodosim tālāk nākotnei?

Antons Benjāmiņš juniors pēc 50 gadu prombūtnes, no Takomas Parka, Merilendē (Takoma Park, MD) iet uz Ērgļiem meklēt akmeni. Savā rakstā Ceļš uz Soklēniem viņš atzīstas, ka 10 gadu vecumā uzkāpis te uz akmens, lai ielūkotos nākotnē. Dziļi simbolisks tēls. Bet tagad, apmeklējis savas bērnības vietas, viņš ar dziļām sāpēm sirdī konstatē: „Jūtos kā būtu iedzēris indi.” Arī es ganos bērnībā esmu tupējis uz akmeņiem un sildījis rasā nomirkušās kājeles. Bet tagad zeme, mūsu mīļā zeme ir smagi slima. Mēs vainu varam novelt kaŗam un tam sekojošai koloniālai politikai, protams. To arī darām. Bet zeme bieži ir slima arī pārticībā un mierā peldošajās valstīs.

Šīs psiholoģiskās dabas grūtības, varētu likties, sasaista, atbruņo. Manā praksē tās nostiprināja arvien pieaugušo spēka, misijas apziņu. Es meklēju sabiedrotos un atradu tos galvenokārt ne klasisku sasniegumu zemēs, bet apspiestās un apdraudētās, izpostītās civilizācijās. Tā sauktā primitīvo tautu naivā māksla, mūsu un citu tautu folklora, kausēta kopā ar manu akadēmisko izglītību, man izveidoja stabilu bāzi. Iejaukties, apturēt lejupslīdi, atgriezt, pacelt savas tautas gara līmeni. Bet kā?

Hopi cilts indiāņi pēc atombumbas uzspridzināšanas zināja, ka laiks viņu pareģojumam ir pienācis, kad tiek postīta zeme un mirst dzīvnieki.

Visu rašu cilvēku ciltij ar dažādu ticību un ādas krāsu savā rīcībā jāpāriet no vārdiem pie darbiem, lai pārveidotu zemi atkal zaļu. Viņi tika saukti par Varavīksnes cīnītājiem.

1977. g. Ziemeļamerikas indiāņu Vecajo Dome uzsauca aicinājumu novērtēt stāvokli cilvēku un vides attiecībām, ko atkārtoja un padziļināja vairākkārt nākošajos gados. Tika nodibināts skrējiens, saukts Svētais skrējiens, kas šo vēsti nesa apkārt no ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu, no valsts uz valsti − apkārt pasaulei. Arī cauri Rīgai un manu skulptūru dārza galerijai Ulamula pie Mārupītes 1991. g. vasarā. Tam par godu tapa akmens-simbols indiāņu saules zelta loks. Indiāņu Vecajo un Jauno Domes paziņojums, pieņemts tikšanās laikā Haida Gvaji, Britu Kolumbijā 1989. g. skan: „šodien mums nopietni jāvēršas pie pasaules apkārtējās vides harmonijas atjaunošanas. Zeme ir mūsu garīgā Māte, dzīva esamība, kas uztur dzīvību, un jebkuri draudi apkārtējai videi apdraud arī mūs. Mēs esam pie robežas, no kuras mums jāsāk glābt Zeme visu kultūru labā.” Un tam seko ieziemiešu delegātu paziņojums Globālajā Apkārtējās Vides un Izdzīvošanas Attīstības forumā Maskavā 1990.g.: „Mēs visi esam Zemes bērni. Zemi vada lielie Visuma likumi. Mēs, cilvēciskās būtnes, esam atbildīgi par nevērību pret tiem un to pārkāpšanu. Brāļi un māsas, mums visiem jāatgriežas pie garīgajām vērtībām kā pie dzīves pamata.”

Visi šie aicinājumi runā par garīgumu kā pamatu. Jā − līdzdarboties Zemes atjaunošanā ar savas mākslas palīdzību, jā − dabiskumam, nē − urbanizācijas nihilismam.

Savas tēlnieciskās darbošanās sākumposmā, kad man vēl nebija ne Dainu Kalna Turaidā, ne Mārupītes dārza, mans nodoms bija Rīgas viskustīgākajās maģistrālēs ienest īsto, neviltoto dabu ar laukakmeņu apstrādātām masām, kas vienmēr būtu kā dzīvs atgādinājums, pat kaitinājums. Bet pretruna bija pārāk liela; tādejādi rastos konfliktsituācijas satiksmes drošībā. Un laimīgi drīz nāca piedāvājums − piedalīties piemiņas vietas radīšanā latviešu tautas dziesmu lielā savācēja Krišjāņa Barona 150 gadu dzimšanas dienas atcerei Turaidā. Tautas dziesmu − Dainu tematika bija ļoti piemērota manām idejām un estētikai, ko es sākumā minēju. Tas labi pakļāvās manai intuitīvi izveidotai tēlniecības plastikai. Laukakmeņu bluķi, kas no Leduslaikmetiem te gulējuši mūsu zemītē, bija ne tikai mans tēlniecības materiāls. Es katrā no viņiem saskatīju dziļu īpatnību, personīgu raksturu, jo viņi, šļūdoņu izauklēti, ūdeņu apglaudīti, pavadījuši mūsu senču dzīvi visās tās norisēs. Tā tie ieguvuši un nes savu auru. Tagad manas bezgalīgi karstās gribas un vēlmes iespaidoti, viņi caur manu muskuļu piepūli, ar maniem sviedriem un asinīm, kļuvuši par maniem upurakmeņiem. Un tad bija svarīgi tos ieaudzēt atpakaļ dabā, no kurienes tie nākuši. Patreiz pēdējo Dainu Kalna skulptūras novietošanu 1993. g. rudenī raksturo muzeja direktore Anna Jurkāne: „Katra Turaidā uzstādītā skulptūra it kā pati paver ceļu nākošajam darbam − nākošās skulptūras izvietojumam. Jāņu akmens ir iegulies savā vietā, savienodams Dainu Kalnu ar Dziesmu Dārzu. Arī vasaras saulgrieži ir pārejas punkts, kad saule, tikko uzkāpusi debesu kalna virsotnē, uzsāk savu gaitu no kalna lejup. Skulptūra iedzīvojas savā vietā, zaļumu ieskauta, kas koši un smaržīgi zied visu vasaru, ņemot veldzi no tērcēm, strautiem un avotiem, kuri kā senču mantojums veldzē mūs visus. Turaida ir pilna pazemes ūdeņu, kuri lauztin laužas no zemes arī Dziesmu Dārza un Dainu Kalna nogāzēs. Apjomā iespaidīgā skulptūra ir novietota blakus Māras strautam. Ar šādu novietojumu tiek turpināta viena no Tautas dziesmu parka izveides idejām, kas saskan ar tautas dziesmās izteikto cieņu pret Dabu. Šāds monumenta princips ir grūts un darbietilpīgs, jo vide netiek varmācīgi apspiesta un nav tikai fons skulptūrām, bet dzīvo saskaņā ar tām. Akmenī ieliktās zīmes tāpat kā tautas dziesmas ir vienkāršas, lakoniskas un spēj izteikt spēcīgas jūtas, sarežģītas un abstraktas idejas.”

Ļoti atšķirīgs ir skulptūru mēroga princips. Dabā, manuprāt, skulptūras nekad nevar būt par lielām, drīzāk par mazām. Ārkārtīgi svarīgs ir piesaistes zemei princips. Es saviem darbiem esmu atklājis celma principu, kas akmens masīvu gan nedaudz paceļ virs zālāja līmeņa, bet arī pietiekoši vieno. Savos veidošanas paņēmienos, lai nezaudētu laukakmeņu pirmatnējo svaigumu, bieži esmu centies atstāt kaut kur kaut ko iespēju robežās vairāk vai mazāk neapstrādātu.

Man jāpiekrīt angļu pasaulslavenajam tēlniekam Henrijam Mūram (Henry Moore), kurš definējis par skulptūras pirmo sabiedroto − debesis, gaisu, gaismu. Es ņemu vērā dabas elementu spēli. Ziemas, sniega apstākļos labāk izskatās abstraktas formas. Lietus laiks ienes patīkamu papildinājumu skulptūras slīpējumā. Par ļoti augstas klases slīpējuma pakāpi un grūti aizsniedzamu tēlniekam es uzskatu mūsu jūrmalas oļu zamšveidīgi maigo, plūstošo virsmu, ko veidojis gadu simtos viļņu un smilšu darbs.

Manu skulptūru pārbaudi dabā es varēju vispirms veikt blakus savai darbnīcai Amulas ielā, kur 1975.g. rudenī toreizējā Ļeņina rajona Izpildkomiteja deva oficiālu atļauju izvietot manas skulptūras, kopt apkārtni un veikt attiecīgas ekspozīcijas nomaiņas pēc maniem ieskatiem, apmēram nepilna hektāra teritorijā. Šo lauku es iedibināju ar skulptūru veltītu Annas Brigaderes spārnotajai frāzei no grāmatas Dievs, Daba, Darbs... „Lai stāv ziedi, lai aug, lai nav neviena roba...”

Iesākumā es uzskatīju, ka akmens slīpēšana un pulēšana āram paredzētām skulptūrām nav nepieciešama, drīzāk lieka. Manām domām it kā īpašu apstiprinājumu deva japāņu dārzu mākslas sevišķi spilgtie piemēri. Tur dvesmoja gadu simti no zaļi nosūnojušām akmens laternām un tikko salasāmi hieroglifi no noglumējušām stelām.

Vēlāk nonācu Norvēģijā tēlniecības starptautiskos simpozijos, kur dažādu zemju mākslinieki rādīja savu meistarību, vietējo, grezno labradorakmeni slīpējot un pulējot. Šie iespaidi kopā ar šļūdoņu radītiem fantastiskiem klinšu veidojumiem rosināja arī mani pamēģināt. Tā radās manas proves akmens strukturālā krāšņuma atsegšanā, ūdens un akmens kopdarbības un pretdarbības atspoguļošanā.

Patreiz esmu izsludinājis par publikai atvērtu manu skulptūru dārza galeriju Ulamula Amulas ielā pie Mārupītes. Dārza centrā grupēju veltījumus Latvijas neatkarībai Mana Ziemeļu Sāga un Kristus rāda savas rētas neticīgajam Tomam. Ar to visai ekspozīcijai gribēju piedot svinīguma un garīguma noskaņu. Vēl starp 12 veidojumiem ir vairāki veltījumi dabas aizsardzības tēmai: Indiāņu saules zelta loks, Lai stāv ziedi..., Kāda kāpura kataklizma, Lāse ar palāsēm. Daži portreti.

Skulptūras dabā, protams, prasa viena no otras krietnu distanci, un, man aktīvi strādājot, uz šī mazā laukuma sablīvējums drīz būs liels. Katrai skulptūrai skatītājs faktiski iegūst desmitiem ainavu pa perimetru. Ar to jārēķinās. Laukumā stādījumi pagaidām ir minimāli. Vienīgi esmu pamēģinājis ap laukumu esošās koku masas savu iespēju robežās komponēt un grupēt ar papildus bumbveida vītolu stādījumiem. Bet domājot par mūsu un kontekstā arī pasaules kultūras mantojuma saglabāšanu, mana pārliecība seko domai, ka dabas aizsardzība ir mūsu dvēseles aizsardzība. Pats būdams mākslinieks, nevaru oponēt saviem amata brāļiem, kas dziļdomīgi izstāda sarūsējušu dzelžu kaudzes vai mazohistiskā „radīšanas” skurbulī sacērt un sadedzina klavieres vai citādi izlādējas, lielākoties tā sekodami savai slimai iztēlei, pārsātinātai un nonākušai pretrunās. Pārprasts, mākslīgi sagribēts avangardisms atšķirībā no īstas nepieciešamības nes ļaunumu, tāpat kā dogmatisms, atpakaļrāpulība.

 

Skulptūras dārza galerijā „Ulamula”, Amulas ielā pie Mārupītes.

 

Ārzemēs cilvēki atzīstas, ka viņi dzīvo ar „ārā metamo kultūru”, tas ir sakarā ar vulgāro reklāmas, sludinājumu, superiepakojuma fetišizācijas plūdiem. Šodien, lielo pārvērtību laikā, masu kultūras vilnis gāžas arī pāri mums. Mūsu tautai šūpulī liktos talantus − panteismu, dabas mīlestību un izpratni un nemitīgu radītgribu neizmantot kā ieroci identitātes apliecināšanai var uzskatīt par nodevību.

Lai arī kādu no mākslas vai zinātnes novirzieniem mēs katrs pārstāvētu, dabiskums lai būtu mūsu kritērijs.

Dabā nemēdz būt brīva tukšuma. Viss saistās un pārklājas. Ja „izkāpjam no rāmjiem”, tad varam nonākt līdz absurdam. Katrai anormālībai seko pretreakcija. Vai pasaules modernais mēris − aids − nav tam spilgtākais piemērs? Vēl un vēlreiz jāsecina, ka tikai dzīvā ētika ir pilnvērtīgas, veselīgas kultūras un reizē ar to veselīgas nākotnes gara garants. Uz to cilvēces gaišākie prāti vienmēr ir tiekušies un aicinājuši. Sekosim.