Jaunā Gaita nr. 198, oktobris 1994

 

 

ARVĪDA SKALBES SVĒTĪGAIS DARBS

Arvīds Skalbe. Ar svētītu vilni. Dzejoļu izlase. Preses nams: Rīga, 1992. 235 lp.

 

Gandrīz četrdesmit gadu ilga draudzība ar dzejnieku visādi apgrūtinās grāmatas Ar svētītu vilni raksturošanu, pēc kā tīko žurnāla grāmatu sagādātājs, gan pieļaujot mazu novirzīšanos no temata, proti, atļaujot Arvīda Skalbes daiļradi skart plašākā lūkojumā. Reizē tā tad ir atļauja raksturot Skalbes personību.

Starp polītiskiem uzšvirkstētājiem, skaļiem iekārtas cildinātājiem un bezkritiskiem progresa apdziedātājiem Arvīds Skalbe ir aizvien izcēlies ar savu lēnumu, ar nepretenciozītāti, ar kurzemniecisku ieturību. Ar visu to, ka viņš dzimis Abrenē, Skalbe ir taču īstens kurzemnieks vai, tiešāk sakot, augškurzemnieks. No šā savādā Latvijas stūŗa - Augškurzemes - nāk Skalbes senči, ietikšana Abrenē ir tikai nejaušība vai tēva darba spiedi. Bet dzimtā vieta jau cilvēku ietekmē neapšaubāmi arī tad, ja tajā pavadīts neilgs laiks un sakņu tur nav. Abrene - šī mums tagad atņemtā pilsēta - likusi dzejniekam visu mūžu dzīvot itin kā uz ceļasomas, itin kā bez īstenām mājām. Ir jau arī traģiski, kad tev vairs nav dzimtās vietas, kad tā atņemta un pārsaukta krieviem tīkamā veidā, jebšu no baltiskā vārda jau viņi nevar vis aizmukt - šā vai tā paliek saistīti ar Tālavu, grozi vārdu pēc latgaliešu izrunas, pēc vidzemnieku paraduma vai pēc pašu krievu vēlēšanās - cietinot i un a pārtaisot par o. Reizēm dzejnieks, ko daba apveltījusi ar sevišķi asu patiesības izjūtu un ironijas prieku, saka: "Man nav dzimtenes." Bez dzimtenes palicis, Arvīds Skalbe tomēr ir pie dzimtenes turējies ar savu Dieva atvēlētu sīkstumu vai, lai aktuālizētu sacīto - ar savu svētītu vilni, kas rakstu viru tur pie rasmīga zāļaina krasta. Dīdeklis nebūtu spējīgs palikt tur, kur laiks viņa nolicis, bet Skalbe bez mazākās rūkšanas, naivā paļāvībā sēž skalbes, ne zivis biedēdams, ne spāres aiztraukdams, ar savu laipno skatu visu dzīvu radību mīlēdams un tās plaukšanu visādi sekmēdams.

Daudz peltā un savas polītiskās tuvredzības dēļ arī bargi peļamā Mirdza Ķempe bija apveltīta ar neparastu nojautu. Viņa prata saskatīt blēžus starp izslavētiem goda vīriem un cildenību krogā. Par Arvīdu Skalbi viņa man sacīja: "Doktor, jums gan tagad šķiet, ka ar tādu plenci kā Skalbe nav vērts draudzēties, bet jūs redzēsit, ka viņš taps par jūsu vislabāko draugu." Tai laikā es dzejniecei ticēju uz vārda, un tas bija piecdesmito gadu vidus pret beigām. Pie Arvīda Skalbes es biju gan Karoga redakcijā ieradies, taču nekādas sevišķas runas nevarēja riesties, jo viņš piecdesmitajos gados pārzināja prozu, bet es tad rakstīju tikai dzejoļus, prozu uzskatīdams par atšķirīgu žanru.

Laikam, lai tuvinātu mūs, Mirdza Ķempe abus ielūdza ekskursijā pa Vidzemes vidieni, turklāt šī ekskursija nebija nekādā literārā sakarā, to bija organizējuši ķīmiķi, un mēs bijām kā trīs ūpji starp mundrām sarkanrīklītēm. Tur bija jau vecākas dāmas, tur bija solīdi kungi, bet arī jaunas meitas un pievilcīgi puiši. Šai raibajā pulkā bija viegli iejukt, pazaudējot sevi (ak Dievs, mēs bijām jauni, un meitas visapkārt karstajā autobusā izstaroja gluži pazudinošu vērsmi!). Bet neviens pēc ekskursijas nevarēja pārmest mums frivolu izturēšanos, un to mazāk nosacīja Mirdza Ķempe kā Arvīds Skalbe. Ar absolūtu noblesi viņš atvairīja puišu vēlēšanos meitu acīs paspīdēt ar tradicionālām ekskursiju rupjībām: viņa klātienē vienkārši nebija iespējams būt nepieklājīgam.

Pēc jaukā brauciena, kuŗā mēs iegriezāmies arī Blaumaņa Brakos, Arvīds Skalbe mani ieaicināja ne visai smalkā Rīgas krogā "Kaukazs", kas tolaik atradās Merķeļa ielā. Ar lielām aizdomām turp devos, zinādams dzejnieka abusus in Bakcho un dzirdējis, cik austrumnieciski izlaidies ir senais krogs. Es nevaru sacīt, ka būtu ēstas tikai Armēnijas vīnogas, tika baudīts arī augļu un ogu cukuru pārvērtums reibinošā sulā, tomēr dzejnieka savaldība bija lielāka nekā viņa atkarība no alkohola radītas labsajūtas. Kā ārsts es gan varēju izprast pēc filtrācijas nometnes krievu pāraudzināšanā nonākušā leģionāra vēlēšanos aizmirst visas Krievijas riebeklības, tomēr mana nepatika pret piedzērušiem (arī iedzērušiem) cilvēkiem bija lielāka nekā ārsta diktēta uzmanība pret savu eventuālo pacientu. Un tā bija pēdējā reize, kad dzejnieku redzēju, baudījušu vairāk vīna, nekā pieklātos, tomēr pieklājības robežās. Pēc tam Arvīds Skalbe ir varējis būt par stingrāko soģi visiem glāžu cilātājiem, bet viņš karaliskā cēlumā ir noraudzījies uz savu amata brāļu neremdināmo kāri pēc eiforijas, pats paļaudamies tikai tai, kas rodas no dzejas pārdzīvojuma, un tā tas jau nav vairs eiforija, tā ir eitīmija.

Ja kāds Arvīdam Skalbem jautā, vai viņš ir rada Kārlim Skalbem, dzejnieks sākotnēji ļauj taujātājam domāt, kā tīk. Kad nu eksaminētājs atradis dažu radniecisku līdzību, Arvīds Skalbe atsaka "Abrkašu" garā: "Man ar Raini kaut kas kopīgs. Viņš savus lielos darbus rakstīja, uz neliela dīvāna atlaidies, es savus nelielos rakstu uz liela." Bet mēs jau nu tīkojam gan būt kaut kādējādi Arvīdam Skalbem līdzīgi, jo kuŗš tad nu negribēs, lai par viņa pantiem saka: tie ir gan labi. Kad dzejnieks bilda, ka viņa māte arī esot Liepiņa un ka mēs laikam iznākam rada, man lielāka pagodinājuma nevajag. Lai gan sēļu zeme nav plaša, atrast tomēr radniecību ar Skalbes māti man nesekmējās. Tomēr es sakritības nejaušībā labprāt gozējos, reizēm pats sev iegalvodams, ka esmu gan ar Arvīdu Skalbi īstos rados. Bet latviešiem pazīstams teiciens, ka rads ir rada velns. Ai nē, Arvīds Skalbe neskaitāmas reizes gan ar padomu, gan kādu nejaušu uzbildumu, galvenais tomēr - ar savu dzeju ir aizvien licis turēties, kad kājas grīļojas un viss šļūk no rokām ārā. Sevišķi tagad, kad vajag ārkārtas spēka, lai paciestu valdības cinismu, Saeimas primitīvo bļaurību, kad visapkārt ir nepārskatāmi īgnu cilvēku pulki, Skalbes dzeja ir lielā un svētīgā paglābēja. Domāju, viņš pats arī tajā tveŗas. Tieši tad, ka visi metās polītikā, kad visi vēlējās runāt tikai no augstām tribīnēm un pušķotām katedrām, Skalbe nogāja sānis un sāka savu lielo dzejas misiju, kuŗas vainagojums ir akciju sabiedrības Preses Nama 1992. gadā izdotā grāmata Ar svētku vilni. Kā Kārļa Gailīša sprediķi juku laikā, tā Skalbes mazie dzejoļi saturēja kopā izmisumā tekalētājus, pacēla grāvmalē pakritušos (un kaut tas būtu arī dzērājs, vairs tikai viņa garā dzīvību matīdams!). Tieši dzejas visapdraudētākajā laikā Arvīds Skalbe ir demonstrējis savu dzejas karaļa statusu, un kaut arī viņam kā Ludviķim Astoņpadsmitajam nāktos Parīzi apmainīt pret nieka Jelgavu. Skalbem nav baiļu, ka par viņu kāds varētu bilst ar paša dzejnieka kalambūru: "Dzeja - mazliet jūtu, plus pavisam maz prāta." Skalbe sava intelekta potences labi apzinās, šai ziņā viņam nemaz īstena konkurenta nav. Drīzāk gan mums ir vēlēšanās, lai dzejnieks tik ļoti neslēpj savu bagāto jūtu pasauli. Taču nonākšanu jūtu varā dzejnieks stingri robežo ar savu izkopto formu, stipro panta kalumu un nekādos apstākļos neizdeldējumu pašironiju, kas reizēm ir gluži jau pašiznīcinoša.

Jā, Arvīds Skalbe ir uzrakstījis arī tādus pantus, kam tagad nav īstenas vietas, nav palikšanas. Bet viņš neslēpj, ko darījis (kā tagad vairums mēdz), viņš īpaši vēl izceļ savu alošanos vērtību noteikšanā, nesaka - dzejoļi par Ļeņinu viņam kāds piespiedis uzrakstīt. Tomēr dzejnieks nekad arī nesacītu, kā prezidents Guntis Ulmanis jauniešiem bilda, ka viņš nenožēlojot savu citkārtējo piederību komunistiskajai partijai. Arvīds Skalbe greizi izprasto un aplam sacīto cieš kā savu sīvu stenokardiju. Kompartijas biedrs viņš nav bijis.

Latvju enciklopēdijas 4. sējumā (1990.g., galvenais redaktors E. Andersons) Arvīda Skalbes nav. Daudz okupētās Latvijas literāti enciklopēdijā ir apcerēti.

Skalbe ir nepārtrauktas ierosmes, absolūta sprieguma dzejnieks, un šo savu gŗūtu, Dieva uzliktu nastu viņš spējīgs panest, laiku pa laikam nolaizdamies līdz tā saucamajiem kaŗavīra jeb virtuves jokiem. Daudz dāmu šī Arvīda Skalbes indeve kaitina, un viņas, pavirši dzejnieku pazīdamas, uzskata joku taisītāju par rupju cilvēku. Esmu ar dzejas kalpu un redaktoru kopā bijis kroga un pils gaisotnē, esmu bijis kopā ar viņu kaucmindietes Annas Bīnes (gleznotāja Jēkaba Bīnes otras kundzes) viesis. Devāmies un Vecbebru bišķopības un mājturības technikumu trijatā: bez Skalbes arī Jānis Mauliņš; viņam jauniem cilvēkiem bija jāsaka kāds, "Skrodeŗdienu" izpratnē, biezs vārds. Mēs pa ceļam krievu pilnajā elektriskajā vilcienā, protams, varējām runāt tikai par "aktuālo momentu", uz ko tik nasks Uldis Ģērmanis. Nu jā, mēs abi ar Jāni Mauliņu, vērodami saulpuķu sēklām piespļaudīto vilciena vagonu, protestējām pret visu, ko redzējām, galvenais tomēr skumām, ka latvieši nespēj piepildīt vagonu, jo viņu ir par maz un viņu vietu nekautrēdamies ieņem tā dēvējamās dižtautas pārstāvji. Skalbe nemitīgi vērās logā, aiz kuŗa mainījās ainava viena pakaļ otrai, viena par otru daiļāka. Tobrīd ziedēja ķirši. Koknesē, kāpjot no vilciena ārā, dzejnieks mūs uzrunāja ar kāda daļēji jau gatava dzejoļa rindām, kuŗās balto ķiršu mājiens bija pielīdzināts diriģenta spīdošajām aprocēm, zizli paceļot, mājienu dodot mūzikai. Vēlāk dzejolis, drusciņ variēts, parādījās presē. Un visu dienu Arvīds Skalbe dzīvoja šai ziedētāju baltajā gaismā. Viņš gan zināja, ka Bīnes kundze izmeklēti smalku galdu, kādu tagad nespēj sev nodrošināt ne Birkavs, ne Pavlovskis, klāj dzejnieka jauno dzejoļu dēļ (ziemā bija iznākusi Skalbes dzejas izlase Tēva dubļi sudraboti). Ak Dievs, vai divdesmit gadu ir jau apkārt kopš tā laika, kad dzejnieks abiem līdzi braucējiem un Vecbebru skolotājiem dāvināja savu grāmatu? Grāmatu dzejnieks man pasniedza, no vilciena izkāpjot, daļēji fiksējis radušos dzejas tēlus. Visi Bebri bija kā elektrizēti, Bīna kundzes palīdzes skraidīja sasārtušiem vaigiem, un viņas audzēknēm mirdzēja acis kā Pērses lāsmeņi. Mēs sēdējām zem Jēkaba Bīnes Kuldīgā tapušām lieliskām ainavām un klusām dabām, baudījām vecās Kaucmindes labo tikumu manifestēšanos un, protams, mēs baudījām Arvīda Skalbes dzeju. Viņš gan it labi ģida, ka viss ir sarūpēts tieši viņa dēļ, taču dzejnieks visus pagodinājumus novirzīja Mauliņa vai manā virzienā, jebšu mēs līdzās dzejniekam par excellence bijām tukšas vietas ar visu izmisīgo turēšanos aktuālajā tematikā. Grāmatā Tēva dubļi sudraboti man ir ieraksts "Kad ķiršu koki ar baltām aprocēm kā diriģenti māj tik tikko nojaušamās vasaras sākumu. Rīga - Vecbebri 1973. gada 17. maijā."

Visus gaŗos padomju pelēcības gadus Skalbe ir pacietis rezolūtā savaldībā, neklaigādams ne savos darbos, ne sarunās ar draugiem, galvenais - savaldījies redaktora, proti, dzejas nodaļas vadītāja amatā. Nav starp latviešu redaktoriem otra, kas būtu ar tādu iejūtību uzklausījis katra dzejas rakstītāja domas un izturējies ar lielāku bijību pret otra darbu. Gandrīz ikviens redaktors sevi uzskata par rakstnieku pārraugu, skolotāju; Arvīds Skalbe ar apbrīnojamu iecietību ir katru uzklausījis, nejaukdamies gara darbinieka jūtu un domu pasaulē. Skalbe, ja pieņēmis dzeju publicēšanai, neprasa itin nekādus labojumus, uzsvērdams, ka darba radītājs gan par tā lasītāju un vērtētāju ir labāk apdomājis, kādā formā rakstīt, ko ar savu darbu pasacīt. Šāda attieksme, protams, neliek redaktoram diletantus saukt par ģēnijiem, un sliktus dzejoļus atzīt par labiem. Tomēr ikviena noraidījuma motīvs ir tikai darba vērtība un nekad, Dievs, pasargi, redaktora personiskas antipātijas vai vēlēšanās atriebties. Dzeja, šie smalkdarbi, protams, nav tikai ar vienu mērauklu mērījami, un varu gan iedomāties, ka Skalbe reizēm ir alojies, kādu darbu noraidījis vai arī otrādi - sliktu dzejoli iespiedis. Gan vienā, gan otrā gadījumā dzejnieks, no citu viedokļa līdzīgā mērā atkarīgs, ļoti pārdzīvo savu kļūdīšanos. Ar cildenu savaldību, ar zemnieka rāmumu viņš pacieš uzbudinātu autoru uzbrukumus un histērisku dāmu asaru tecēšanu, tomēr dzejas principos ir nesatricināms. Nekad tomēr nevaru pieļaut, ka Skalbe varētu pie kāda trešā meklēt taisnību.

Ir man arī, gadu rindai ritot, nācies norīt kādu lampedūzisku krupi, kad dzejniekam nav licies labs, kas man par tādu šķitis. Bet vienmēr atceros Arvīda Skalbes sacītus vārdus brīdī, kad bija vēlēšanās pēlējam atdarīt (turklāt pēlējs nebija Skalbe pats): "Ir jāspēj kā īstam vīram atzīt arī savu vājumu, savu sakāvi!"

Likstām, kas dzejnieku vajājušas neatlaidīgā uzcītībā, nekad nav tomēr sekmējies sagraut Skalbes optimistisko dzīves uztveri. Pat apkrāpts un apzagts, viņš smaida, apzinādamies laicīgu lietu zūdību. Kad no viņa galda kādā algas dienā bija paņemta visa nauda, dzejnieks bērna uzticībā stāva gaitenī izlika zīmīti ar lūgumu katram paskatīties makā, vai gadījumā tajā nav vairāk, nekā klājies saņemt. Ja tāds pārpalikums atrastos, tad to atradējs lūgts nodot dzejas nodaļā vai uzlikt vienkārši uz galda. Un kopš šā laika galda redzamākajā vietā stāv 200 Kanadas dolāru "katrai vajadzībai". Neesmu jautājis, vai Skalbe ir dabūjis atpakaļ savu pazudušo mēneša algu, nedz - vai dolāri ir īsti; par dzejnieka rimtumu (šā vārda vecākajā nozīmē) tā ir liecība eo ipso.

Dzīvodams nepārtrauktu ietekmju spriegumā, Arvīds Skalbe neļaujas pat savām kaitēm, kas viņu kā jau gaŗa auguma cilvēku piemeklē biežāk, nekā tos, kam Dievs piešķīris mazāku ķermeni. Pat tad, kad viņš, mikrobu, kaišu un ārsta bagātīgi iedotu preparātu dēļ staigā apreibis, dzejnieks neatļaujas būt banāls un inerts. Nevaru iedomāties, ka Skalbe, kā šajā laikā daudzi citi, izteiktu niecinošus vārdus par pašsaprotamiem svētumiem; nevaru arī iedomāties dzejnieku kāpjam katedrā un aģitējam par personu, kas sava amata dēļ var pieprasīt klanīšanos.

Tas viss mums dod drošību šķirt vaļā Skalbes jaunāko dzejas grāmatu Ar svētītu vilni. Izlikties jau, protams, var arī dzejā, kā savos padomju laika pantos darīja Čaks, un Ādamsons (droši vien Mirdzas Ķempes iebaidīts). Skalbe ar vīrišķību ir izturējies situācijās, kuŗās sievišķīga ievaidēšanās nebūtu nemaz nekāds kauna darbs. lasīju grāmatu Ar svētītu vilni laikā, kad viena klizma pēc otras vēlās par latviešu tautu, viens negods cēlās pēc otra, kad jau brieda "Latvijas ceļa" satecēšana neizkliedējamā tumsā. Skalbe ar savu stāju, ar savu savaldību man lika apzināties, kur meklēt spēku māžu laika pārvarēšanai. Vai man būtu jānosauc dzejoļi, kuŗos visskaidrāk izteikusies dzejnieka pozīcija? Grāmatā nav sliktu dzejoļu. Vai ducis paša dzejas grāmatu nav Skalbem pietiekama skola? Vai cilvēks, nemitīgās dzejas rūpēs dzīvodams, maz jaudā uzrakstīt sliktus pantus? Visi pārdzīvojumu izpaudumi, visa dzejas sāls ir Svētītajā vilnī, kas reizē ar nemirstības šalku nes maigu, klusu zvanīšanu, kāda ir laukos, kad dzegužu balsis atskan no vairākām birzīm reizē.

Zinu, ka dzejnieks visiem politiskiem virpuļiem pa vidu ir uzrakstījis jaunu grāmatu. Un lai nu tai arī būtu tik svētīga lapu šķiršanās, tik bagātīga ietekme, kāda ir nesen iznākušajai grāmatai Ar svētītu vilni!

Jānis Liepiņš