CEĻĀ UZ NESAREDZAMO PASAULI

Klāra Zāle, Kodola alkas, dzejoļi. Ņūtonā: LaRA Grāmatu klubs, 1992. 173 lp.

 

Kā norādīts apgāda piezīmēs Klāra Zāle ir ļoti reliģioza dzejniece (jau no agras bērnības, ar meklētu un dziļi izjustu Dieva atklāsmi"). Reliģioza ievirze nepārprotami dominē viņas skatījumā, lai gan šai grāmatā atrodamas arī pasaulīgas vārsmas. Autore, cik noprotams, meklē kādu patiesības un labestības apvienojumu, kas atbilst kristīgajai ticībai:

Raugi -
Tavs zīmogs!
Tavs zīmogs
Kodolā spīd!          ("Tavs zīmogs", 125. lp)

Zāle nebūt neslēpj, ka dvēseliski viņa ir diezgan tālu no caurmēra tipa:

Piedodiet, draugi, ja citāda es.
Neprotu dzīvot ar prātu.
Nesaredzamā pasaule
Neļauj šīszemes sāta.

Dzīvāks par ļaudīm - Kristus tēls.
Viņa mācība viedā.
Acis - Viņa acis - sauciens kvēls.
Viņa pēdas - avotā, ziedā.           ("Kristus tēls", 124. lp)

Mūķenes kādreiz dēvēja par "Kristus brūtēm". Aplūkojamais krājums liecina, ka autorei piemīt kaut kas no "Kristus brūtes", lai gan viņa nemājo klosterī. Reliģiskas alkas viņai palaikam it kā aizliedz iedziļināties ikdienas norisēs, aizvirza domas un jūtas no "šīszemes".

Diemžēl, ir tā, ka sevišķa aizraušanās ar reliģiskām, ētiskām vai politiskām interesēm var kaitēt mākslai. Politiska iesaistīšanās vai morāles sludināšana nereti kļūst uzbāzīgi didaktiska; reliģiski pārdzīvojumi var tiekties uz svešādi aizpasaulīga skatījuma izpausmēm, kas vairāk rosina ticīgā ticību nekā dzejas meklētāja iztēli.

Dzejas īstā iedaba ir pētoša, nevis pamācoša. Mākslinieciski vērtīgā dzejolī atklājas kāds cilvēka pārdzīvojumu aspekts, kas paliek kopsakarībā ar citām dvēseliskām norisēm, nevis gandrīz pilnīgi atdalīts vai no kopsakarības izrauts "gabals". Lasot Zāles reliģiozos vārsmojumus, daudzmaz vērīgam dzejmīlim var rasties iespaids, ka autores skatījums ir it kā pārāk norobežots un ka viņa reizēm vairāk pievēršas pamācīšanai, sludināšanai, ticības apliecināšanai nekā intuitīvai pārdzīvojumu izpētei. Tas par laimi neattiecas uz visiem šī krājuma iezīmīgāk reliģiozajiem dzejoļiem, bet netrūkst tādu, ar kuŗiem noteikti kaut kas nav pietiekamā kārtībā. Tā Zāles norādījums, ka viņa manījusi Kristus "pēdas - avotā, ziedā", neko daudz neatklāj pat tīri reliģiskās uztveres ziņā, nemaz jau nerunājot par samērā pasaulīgu dabas ainu uztveri. Ja autore būtu vārsmojusi par kristīgās ticības Dievu, tad lasītājs iztēlotos, ka "pēdas" šādā sakarībā norāda uz Dievu kā pasaules radītāju vai nu fundamentālistu, vai zinātnes "apgaismotu" kristīgo izpratnē ("apgaismotie" uzskatītu evolūciju par Dieva ietekmes izpausmi); turpretī Kristus no ticīgo viedokļa taču ir Dieva dēls, nevis pasaules radītājs. Var jau būt, ka manas zināšanas par ticības lietām pārāk trūcīgas, lai es saprastu, ko autore īsti domājusi; taču man šķiet, ka lasītājam nav jāiepazīstas ar sarežģītiem un varbūt pat ticīgo aprindās kontroversāliem teoloģijas jautājumiem, lai kaut cik orientētos pāris reliģioza dzejoļa rindiņās. Ja autores pamatievirze būtu vairāk nepiespiesti pētoša, viņa droši vien atrastu vielu atbilstošas izteiksmes darināšanai; bet citētā dzejoļa sacerēšanas brīžos viņa šādā virzienā nav skatījusies. Pietrūkst kopsakarības ar citām, no autores viedokļa varbūt nesvarīgām, bet labas dzejas veidošanai derīgām psīches norisēm. Kaut kas šķiet it kā pārāk fragmentārs un neizdarināts; rodas iespaids, ka autore centusies īsi raksturot savu pārliecību, nevis intuitīvi pētīt un atveidot pārdzīvojumu. Rezultāts šādos gadījumos ir vāja dzeja vai nedzeja. Man šķiet, ka Zāles personībā ticība šad tad nostumj talantu malā. Dzejolis, no kuŗa citēju divus noslēguma pantus, ir vispār labs šādas nemāksliniecisku faktoru iejaukšanas piemērs. Autore raksturo savu personību un nostāju pret dzīvi; daudzmaz piemērots virsraksts būtu, teiksim, "Esmu citāda" vai "Neprātīgā". Zāle grib īpaši uzsvērt kristīgās ticības lomu savā dzīvē un izvēlas virsrakstu "Kristus tēls". Protams, "Kristus tēlam" ir autores pašraksturojumā izcila nozīme; bet dzejoļa tekstā netiešs sakars ar šo tēlu parādās tikai priekšpēdējā pantā un Kristus pirmoreiz minēts dzejoļa pēdējā pantā. Visā dzejolī ir pieci panti, un trīs no tiem kalpo tādam pašraksturojumam, kas būtu saskaņojams ar pavisam brīvdomīgu uztveri ticības lietās, jo pauž tikai "romantisku nostāju pret dzīvi". Neatbilstošā virsraksta dēļ rodas diezgan juceklīgs kopiespaids, kas bojā sacerējuma māksliniecisko iedirbi; taču autores reliģiskā vēlme ir uzvarējusi.

Nav tā, ka reliģiski skatījuma elementi nebūtu apvienojami ar mākslinieciski sekmīgu izteiksmi. Ēriks Ādamsons vārsmoja samērā rotaļīgi arī par reliģiskām domām un jūtām; rotaļīgā pieeja Ādamsona dzejā tomēr ved uz tiešu pārdzīvojamu, jēdzienos neietveŗamu psīches atklāsmi. Neesmu viens no Džerarda Menlija Hopkinsa dedzīgajiem apjūsmotājiem, taču man jāatzīst, ka šī jezuītu priesteŗa dzejoļos var atrast labu tiesu svaigas, intensīvi rosinošas poēzijas.

Aplūkojamā krājumā ievietots kāds dzejolis ar piezīmi, ka tas sacerēts 15 gadu vecumā. Tā kā autoriem raksturīgas iezīmes nereti samanāmas jau agrīnos mēģinājumos, tad nav ieteicams ignorēt pat jaunības nedarbus. Tādēļ citēšu Zāles dzejoli "Kas nebaidās":

Kas nebaidās dziļākā dzelmē krist

Un augstākā kalna galotnē kāpt,

Kas nebaidās ledus aukstumā dzist

Un karstākās uguns svelmēs slāpt -
 

Tas pats ir dzelme, kur dārgumi mīt,

Un kalns, kam galotnē saule spīd;

Tas pats ir ledus, kas spēj visu klāt,

Un uguns, kas visu spēj dedzināt.           (92. lp)

Ļoti iespaidīgi, vai ne? - Šis daiļdarbs piemērots gan teatrālai deklamēšanai, gan sendienu ģimnazistu albumiem un kladēm. Diemžēl, manāms, ka izteiksme nekopta un drusku bērnišķīga. No īstenības ņemtās skatījuma sastāvdaļas ļauj šo to nojaust par dvēseles norisēm un līdz ar to dzejolis tuvojas patiesai dzejai; bet šīs sastāvdaļas (piemēram, "dziļākā dzelme", "augstākais kalns") ir tik vienkāršotas un tālas gan ārpasaules konkrētībai, gan kaut cik noteikti raksturotiem cilvēku pārdzīvojumiem, kas patiesībā nekā daudz neizpauž. Kopiespaids ir visai abstrakts un līdz ar to vairāk radniecisks rētorikas iespaidīgi tērptajai argumentācijai nekā lirikas "ieniršanai" pārdzīvojumā. Var manīt arī to, ka autore lūkojusi veidot pārvarīgu izteiksmi. Tad nu radies sacerējums, kuŗā vairāk rētorikas nekā dzejas. Citētie panti droši vien nav bez līdzīgi "iespaidīgu" vārsmojumu ietekmes, bet man šķiet, ka tajos parādās arī kaut kas Zālei būtisks. Ņemšu palīgā Vollesa Stīvensa (Wallace Stevens) atzinumu: "The imagination loses vitality as it ceases to adhere to what is real." ("Attālinoties no īstenības iztēle zaudē dzīvīgumu." - red.) Ar īstenību te jāsaprot tas, kas empīriski pārbaudāmos apstākļos liekas iespējams, ticams. Manuprāt, derētu arī norādīt, ka abstrakti, vispārināti apzīmējumi iztēlē rada mazāk reālu iespaidu nekā samērā konkrēti nosaukumi: abstrakcijām piemīt vairāk aptveŗoša nozīme, bet tās ir arī tukšākas, jo šai plašāk lietojamai nozīmei trūkst konkrētu sīkdaļu. "Kalns" ir ļoti abstrakts un nenoteikts; "augstākais kalns" - drusku mazāk abstrakts, ne gluži tik nenoteikts; "Gaiziņš", "Vezuvs" vai "Everests" ir konkrēti apzīmējumi; tiem, kas šos apzīmējumus pazīst, iztēlē pavīd kaut kas samērā reāls. Tas pats īstenības iespaids rodas no abstraktā vārda "kalns", ko papildina citi apzīmējumi; jo vairāk precizējošu apzīmējumu, jo konkrētāks, šaurākā nozīmē lietojams un iztēlē "reālāks" ir šāds termins. Domāju, ka dzejniekam abstrakcijas ir bīstamas, lai gan ar tām var rīkoties, ja izpausmes galvenie elementi ir kaut cik konkrēti. Ne velti Virza savā didaktiskajā poēmā "Dzejas māksla" nāca klajā ar šādu pamācību:

Tik augstu skrējienu mēs dzejai drīkstam dot,

Cik augstu rožsmarža spēj naktī uzlidot,

Jo mūzai panesams nav klajo gaisu ledus,

Tai tīkas mieloties pie zaļās zemes medus.

Lasot aplūkojamā krājumā uzņemtās vārsmas, man radās iespaids, ka pievēršanās būtiski "reāliem" (kaut arī izteiksmē stilizētiem) vērojumiem Zālei nav tik tuva, jo vissvarīgākā patiesība viņai ir aizpasaulīga, meklējama "nesaredzamā pasaulē". Liekas visai "cēloņsakarīgi", ka zināma attālināšanās no empīriski uztveŗamas īstenības nereti liek iztēlei rīkoties ar abstraktākiem skatījuma elementiem un ka līdz ar to viegli novirzīties uz retoriku, kas būtībā ir abstraktāka nekā lirika, jo retorikas mugurkauls ir argumentācija. Šādu viedokli šķiet apstiprinām salīdzinājums ar tām vārsmām, kas uzņemtas pirms daudziem gadiem izdotajā Zāles krājumā Pārdegšana: Kodola alku dzeja ir visumā mazāk pasaulīga, iezīmīgāk reliģioza un ar uzkrītošāku retorikas piedevu nekā tā, kas lasāma Pārdegšanā; bet reliģiozitāte, slieksme uz ne sevišķi konkrētu izteiksmi un retorisku struktūru parādās jau samērā agrīnajās vārsmās; pastiprinoties interesei par "neredzamo", ir notikušas arī citu raksturīgo īpašību pārvērtības, taču bez radikāla lūzuma vai apsviediena, tātad laikam saskaņā ar kādu iekšēju likumību.

Sakarā ar pārdomām par Zāles interesēm un dzejošanas paņēmieniem lūkošu komentēt šādas rindas:

Aiz visiem sapņiem patiesības alkstu -

Ja atspulgs ir, tad jābūt spīdeklim.

Dod zvaigzne nojautu ar staru smalku;

Dūc zvaigžņu rakstos dziesma debesīm.
 

Kā cilvēks pielipt var pie zemes delnas?

Par bezgalību visi vēji dūc!

Ceļš neizbeidzas kapa bedrē melnā.

Gars - avots dzīvs, kas nerimdamies plūst.          ("Nerimtīgais avots", 134. lp)

Šis dzejolis ir apmēram tik pat abstrakts un retorisks kā iepriekš citētais Zāles jaunības veikums. Autore cenšas sevi vai citus pārliecināt. Retorika tiecas uz pierunāšanu ar iespaidīgas izteiksmes palīdzību, nevis uz lirisku "ieniršanu" kādā dvēseliskā situācijā. Labai dzejai var būt retorikas piedeva, bet pārsvarā retoriskas vārsmas nav laba dzeja. Sludinātājiem un pašiedvesmotājiem prāts nesas uz retoriku, jo tā šķiet neatvairāmi pierādām kāda viedokļa pareizību. Ja izteiksme novirzās no mērķtiecīgas pārliecināšanas (iestāstīšanas) uz brīvu izpēti, var rasties nozīmīga dzeja, kas - līdzīgi mūzikai - sniedz galvenokārt nojautas un izjūtas. Amerikāņu kritiķis (John Crowe Ransom) raksta par sludinātā viedokļa "noslīkšanu" dzejā:

"The moralist, the scientist and the prophet of idealism think evidently that they must establish their conclusions in poetry, though they reach these conclusions upon quite other evidence. The poetry is likely to destroy the conclusions with a sort of death by drowning, if it is a free poetry." (Poetry: a Note in Ontology)

("Morālisti, zinātnieki un ideālisma pravieši acīmredzot ir pārliecināti, ka viņiem savi secinājumi jāpierāda dzejā, kaut gan viņi ir nākuši pie šiem secinājumiem ar pavisam citādām liecībām. Ļoti iespējams, ka dzejā secinājumi tiks iznīcināti tādā kā slīkšanas nāvē, ja tā ir brīva dzeja." Red.)

Zāles "Nerimtīgais avots" man liek domāt drīzāk par agrāk izveidota viedokļa mērķtiecīgu deklarāciju nekā par lirisku meditāciju; tas pats sakāms par dzejoli "Mierinājums" (110. lp); "simtprocentīgi" retorisks ir dzejolīša "Dziļumos" pirmais pants:

Kas ir tiesības

Bez patiesības?

Kas ir zināšanas

Bez atziņas?          (107. lp)

Šo krājumu lasot, man vairākkārt nāca prātā dzejnieces iztēles spara apsīkums, ko rada attālināšanās no īstenības. To, kas cilvēka iztēlei ir vai nav pa spēkam, var diezgan labi samanīt kaut vai krājuma pēdējā pantā:

Bijīgi ieeju vārīgiem soļiem

Plašumā kādā, kur gaismojas viss.

Takā aiz manis vēl sārtojas oļi.

Manī gail aizzvaigžņu apvārsnis.          ("Vārīgiem soļiem", 173. lp)

Šo pantu kaut cik glābj trešā rinda, kas ir konkrēta ("reāla") un ar samērā viegli uztveŗamu konotāciju (saulrieta gaisma, aiziešana, atskatīšanās, zināma nostalģija); bet svešādais plašums, "kur gaismojas viss", un "aizzvaigžnu apvārsnis" rada tik nenoteiktu, nereālu iespaidu, ka lasītājs nekā daudz negūst. Citā dzejolī mūžīgās gaismas priekšstats mulsina un bezmaz gaŗlaiko pat reliģiozo autori; viņa iztēlojas, ka nemainīgi gaišajā debesu valstībā uzmāksies ilgas pēc krāšņiem saules rietiem un zvaigžnotām debesīm. Viņai arī liekas, ka nāksies ilgoties pēc vēl dzīvajiem tuviniekiem. (Sk. "Vai būs lodziņš", 140. lp.) Pat samērā precīzi raksturotām parādībām ir šauri norobežota iedirbe, ja lasītājs tās uzskata par galēji fantastiskām, neiespējamām. Tas starp citu attiecas arī uz priekšstatiem par aizsauli, debesu valstību, dzīvi pēc nāves. Šaubos, vai mūsdienās ir samērā daudz kaut cik izglītotu ticīgo, kas ticētu ne vien Dieva esamībai, bet arī tādai paradīzei, kuŗā valda Dievs kā pavecs, bārdains vīrs un redzami spārnoti eņģeļi. Pārdabiskas būtnes - ja tām vispār tic - kļūst noslēpumainas, varbūt cilvēka uztverei nepieejamas. Tas pats sakāms par aizsaules iezīmēm. Tādēļ arī Zāles dzejā mūžīgās gaismas valstība ir tik nenoteikta un cilvēka paskatā rādās Kristus, ko var uzskatīt par "dievišķu personu", nevis Dievs, jo mūsdienās grūti visā nopietnībā viņu iztēloties kā universa radītāju ar cilvēcisku ārieni pat tad, ja vārsmās tas nosaukts par Tēvu.

Dzintaram Sodumam ir dzejolis par tādu paradīzi, kuŗā "melnais resnītis Domingo / sārtas klavierītes mīca", "džinkst un šķind instrumenti / ko no Peru un no Nīlas / nesušas līdz dvēseles". Vientuļa cilvēka dvēselei apnīk vērot melnus, dzeltenus un brūnus paradīzes iemītniekus, kas "kājām švīkstot dejo", izskatīdamies nopietni un aizgrābti. Drusku gaŗlaikotā dvēsele sadomā "aprakt ercenģelim dārzu / smalku malku skaldīt Marijai." Pēc tam var dzīvajiem tuviniekiem sūtīt pastkarti no aizsaules. Protams, iztēles spars te ir pietiekams un zināmu tiesu realitātes lasītājs atrod sastāvdaļās, kas pārņemtas no "šīszemes"; taču ir tā, ka ne autors, ne lasītājs šo vārsmojumu neuztveŗ gluži nopietni, lai gan jūt, ka tajā atspoguļojas arī nopietnība. Līdz ar to skaidrs, ka lasītāja iztēli šis sacerējums rosina tikai mēreni.

Zāle grib par aizsauli dzejot pēc iespējas nopietni, bet tādā gadījumā jāatsakās gan no senlaicīgām paradīzes ainām, gan citiem kumēdiņiem. Rezultāts ir nemainīgas gaismas valstība bez noteiktiem apveidiem; par iztēles sparu neliecina ne autores vārdi, ne lasītāja uztvere. Šķiet, ka aizsaules iztēlošanā labāk sekmējies Virzam: sonets "Proserpinai" iejūtīga lasītāja uztveri tiešām pārņem savā varā. Rūpīgāk padomājot, var ievērot, ka iztēles spars šeit rodas no pievēršanās nozīmīgiem cilvēka dzīves aspektiem, kas paužas aizsaules tēlojumā. Virzas sonetā rādīta vēju valstība sengrieķu un romiešu versijā; tuvumā līdz ar to ir seno laiku vēsture, kur ietilpst ticējumi par drūmo pazemi, kas rosina arī mūsdienu lasītāja domas un jūtas, jo Hadess pārstāv individa dzīves neizbēgamās beigas:

Jel mani neatstum, kad uguns, manī kurts,

Jau izdzist taisīsies un plakstiem tumsas skārtiem

Bez spēka saļimšu es, tavas varas burts,
 

Un zudīs atmiņa par saules rietu sārtiem

Un karstām diendusām, un iesoļošu gurds

Es tavā valstībā caur ziloņkaula vārtiem.

Klasiskās pasaules ticējumiem, protams, nav validitātes ne Virzas, ne lasītāja uztverē; ar klasisko aizsauli Virza rotaļājas apmēram tāpat kā Sodums ar kristīgo paradīzi, tādēļ arī Proserpinai veltītais sonets lasītāju ietekmē, tā sakot, mēreni apjomīgā veidā.

Zāle alkst pēc dvēseles nemirstības un kristīgās paradīzes mūsdienīga skatījuma, bet joprojām ar patiesības atklāsmi. Jāatzīst, ka aizpasaulīgās tieksmes pa lielākai daļai nav veicinājušas mākslinieciski nozīmīgas dzejas veidošanu. Zāles labākajās vārsmās ir samērā daudz "šīszemes" iespaidu pat tad, ja var manīt norādījumu uz "neredzamo pasauli", piemēram:

Staigāju pa koku atspulgiem

Lietus peļķēs

Uz dobainas ietves.
 

Sareibst

No debess dziļuma

Zem kājām.
 

Pasniedz man savu roku,

Atspulgu koks,

Lai nokāpju

Dziļumu debesīs!          ("Pa atspulgiem", 23. lp)

Par talantu liecina vēl kaut vai šādas rindas:

Ko ķiršu ziedi raksta debesīs,

Kad galotnes bez vēja viegli trīs?          ("Aprīļa saulē", 54. lp)

Te atkal ir "reāla" viela, ko iztēle piesātina ar nojautām un izjūtām, līdz ar to rādot kaut ko no cilvēka psīches norisēm, nevis tikai ārpasauli. Lai gan autorei visi vēji dūc par bezgalību, un cilvēks it kā nevar pielipt pie zemes delnas, arī viņa jūt, ka cilvēkam - un īpaši jau māksliniekam - "šīzeme" tomēr ir vajadzīga:

Esi gatava pēdējai stundai -

Izplet kā saule blāzmainus spārnus

Laižoties naktī.

Bezgalība savu lielceļu atvij.

Spuldžu vietā deg zvaigznes.

Mākoņu sudraba birzis

Glaužas gar pleciem.

Zeme - mazs zieda puteklis,

Kas lika tev dziedāt.
 

Kā dziedāšu bezgalībā,

Bez ausmas un rieta?

Bez nāves un dzīvības šalkainās?
 

Mazs zieda puteklis

Atpakaļ aicinās.         ("Zieda puteklis", 139. lp)

Grāmata veidota diezgan glīti un rūpīgi, bet grūti saprast, kāpēc vairākkārt iespiests "gŗūti".

 

Gundars Pļavkalns