Jaunā Gaita Nr. 199, decembris 1994

Nikolajs Bulmanis

LATVIJA 1994 − MĀKSLAS REFLEKSIJAS

 

 

Prof. I. Zariņš runā savas izstādes atklāšanā. Foto: I. Bulmane

Tā bija spoža izstādes atklāšana. Taisni jūnija vidū galerijā Rīgas galerija INDULIM ZARIŅAM. Daudz cilvēku un ziedu. Satraukuma pilna, svinīga gaisotne. Tālrādes gaismas ar kultūras viszini Volmāru no Panorāmas. Mākslinieks saka runu. Droši, izcilā dikcijā, asprātīgi un, protams, ar humoru. Klāstā vairums agrāk redzēto un reproducēto darbu parafrāzes vai jauni varianti. Dzirkstīgas klusās dabas, tīksminoši pilsētskati (lūk, Florences, vai varbūt Toledo), žanrs ar snaudošā klaidoņa vai erotiski viegli kairinošās kailās sievietes un nosmiņķētā klauna tēliem sulīgi botāniskā fonā un tā joprojām. Domāju, cik īss ir bijis mākslinieka ceļš no sociālistiskā reālisma uz šo izstādi (jo par šīm gleznām Maskavas krievi savā laikā Ļeņina prēmiju nebūtu vis devuši). Zariņa glezniecība skatītāju ieved kārdināšanā, pavedina aizmirst ikdienas nomācošos rūpestus un sinchroni drūmos postmodernistu pūliņus ar mašīneļļu un citiem progresīviem priekšpulka mākslas izteiksmes līdzekļiem un atdoties gandrīz jutekliskam skaistumam. Var jau argumentēt, ka šai glezniecībai pietrūkst saturiska blīvuma, emocionāla dziļuma un ka tā ir turpat uz salona sliekšņa, bet skaties vien, kas par drošu uzlicienu, cik brīvas, vieliskas, reizēm turpat sagaršojamas virsmas. Prasmīgi veidota atelpas māksla, kas Latvijā šodien šķiet īpaši vajadzīga.

Akmens un koks. Ne pielāgošanās šodienas modei, ne sekošana vakardienas piemēriem, bet pašam sava tēlniecības pasaules radīšana − tā mani uzrunāja ANDŖA VĀRPAS personālizstāde Daugavmalas Mākslinieku Savienības namā galerijā Daugava. Varētu jau arī te saskatīt kādus nēģeru mākslas vai kubisma iestrāvojumus, bet drīzāk gan kādas senas vizuālu tēlu pasaules ieplūšanu šī laika latviešu tēlnieka darbā. Andris Vārpa dzīvo un strādā Valmierā. Varbūt rādītājs, ka tēlnieks ir izgājis Imanta Ziedoņa „apstāšanās skolu” un tur atradis savu, salīdzinot ar Rīgas trako skrēju, lēnāku dzīves ritmu. Ritmu, ko izmanām viņa tēlniecībā un no steigas sārņiem attīrītajos zīmējumos.

Bērnībā spēlējot spēli, kur katrs no diviem sacensoņiem vienlaikus norādīja vienu priekšmetu, šķēres sagrieza un uzvarēja papīru, bet papīrs savukārt uzvarēja cieto, smago un stipro akmeni, jo varēja to ietīt. Papīra vieslielākais spēks tomēr būs, ka uz viņa var rakstīt, zīmēt, gleznot, un, kopā sasienot, iznāk grāmata. Amerikāņu mākslinieks KENS POLINSKIS no Ņujorkas bija atvedis iekārtu un rīkus veclaicīgai papīra masas un papīra lapu veidošanai un iemaņas šāda „ar roku” veidota papīra apgleznošanai, it īpaši pielietojot no dažādiem augiem iegūtos krāsu pigmentus. Pēc nedēļas darba ar Akadēmijas grafikas pēdējā kursa studentiem (prof. A. Dembo) Polinska mācekļu radošo pūliņu rezultātus varēja aplūkot jūnija vidū galerijā Bastejs sarīkotajā ekspresizstādē. Kas par skaistu krāsu dzīvīgumu un neviltotu improvizācijas nesavažotību!

Šo mazo izstādīti pieminu galvenokārt, lai dotu zināmu ieskatu par daudzveidību, kas šodien Rīgā skatāma komerciālo galeriju pasaulē. Un tas viss no pilnīga nulles punkta deviņdesmito gadu iesākumā.

No otras puses mākslas tirgus Rīgā ir bīstami pietuvojies tai pašai nullei. Drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas straujās un Latvijas vidusšķiru nežēlīgi postošās inflācijas rezultātā strauji, patiesi gluži nesamērīgi cēlās cieto valūtu pirktspēja. Ārzemnieki pirka latviešu mākslinieku darbus par nieka naudu, radot īslaicīgu ilūziju par lielu un bagātu mākslas tirgu. Atceros, ar kādu entuziasmu Rīgas mākslinieki runāja par nupat savu G & G galeriju atvērušo galeristu Boluža kungu. Viņš kā pirmais ar latviešu mākslinieku darbiem posās uz ikgada Rietumu mākslas tirgiem. Panākumi bija īslaicīgi, un cerības neīstenojās. Lats ir ne tikai stabils, bet arī dārgs. Mākslas darbus par nieku vairs nevar nopirkt. Pārtikušas vidusšķiras, no kuŗas varētu gaidīt nopietnos kollekcionārus, vienkārši nav. Jaunie bagātnieki vizinās dārgos bet ātri rūsošos spēkratos un visumā ir tik pat primitīvi kā mežonīgais kapitālisms, kas viņus dzemdējis. Un Boluža kungs šovasar paskaidroja, ka ir pievērsies citam darbam, jo no galerijas jau nevar dzīvot.
 

 

* * *

Tēlnieka O. Feldberga skulptūra Firkspedvāles laukā. Foto: N. Bulmanis

Jau otrā atgriešanās kopš neatkarības atjaunošanas man bija FIRKSA PEDVĀLĒ (Latvijā raksta arī Firkspedvāle). Muižas īpašums netālu no Sabiles, ko rūpīgi apsaimnieko un mērķtiecīgi atjauno un sakopj tēlnieks OJĀRS FELDBERGS. Feldbergs strādā, lai atjaunotā muižas dzīvojamā mājā un sakoptā Abavas pieteciņas gravā un apkārtējos laukos izveidotu mākslas centru un skulptūru parku. Pedvāle ir skaista, bet darba te vēl ļoti daudz. Feldbergs saka − visam manam atlikušajam mūžam. Muižas dzīvojamā māja ir vandalizēta līdz kaulam − izplēsts katrs parketa dēlītis un podiņu krāsns ķieģelis un flīzes gabaliņš. Grūti ticēt, ka to, visatļautības rosināti un gaŗlaicības urdīti, ir izdarījuši apkārtnes latviešu jaunieši jaunajā brīves laikā. Vecā kulta liepa (6.1 m apkārtmērs) pagalmā aizgājušā gadā vētras nolauzta, bet ābeļdārzā ģeometriskā kārtībā izaugusi Feldberga darbu grupa. Uz dzelzs caurulēm acu augstumā pacelti un zemē iesēdināti labi ja apķeŗami laukakmeņi, kuŗu dabas ilgi slīpētā forma ir šodienas technoloģijas un tēlnieka amata prasmes un izdomas ģeometrizēta un iekrāsota. Dziļā upītes grava tagad skaisti sakopta − ai, kas par ozoliem! Tur bija apskatāma izdaudzināto Rīgas avangardistu vides skulptūru izstāde. Kurzemes Šveices gravā, šķiet, būtu visas iespējas realizēt brīnumainas, svaigi novatoriskas vides skulptūru idejas. Rezultātā visumā diemžēl visai gaŗlaicīgi jau iepriekš redzēti veidojumi (J. Mitrēvica tukšie logati dabas gleznām vai „jaunās zvaigznes” O. Tillberga neapdarināto dēļu būda kraujas malā ar vaļējiem galiem vai Tunelis). Interesantākie bija K. Ģelža pamatīgi nostrādātie debesu atstarotāji (Dvīņu elementi), diemžēl jau smagi vandalizēti, un pāri ielejai skrejošais paša Feldberga Lidojošais akmens. Kopumā tomēr tikai steidzīga laikmeta, steidzoties uz Sanpaulo laikmetīgās mākslas bienāli vai kādu citu eksotisku vietu, steidzīgi veidotas un atstātas īslaicīgas zīmes.

No Zalcburgas ar savu māksliniecisko mantojumu Latvijā atgriezies 1991. gadā mirušais Kārlis Neilis. Atgriezies un saticies ar savējiem. Andreja Upīša piemiņas muzejā redzējām nelielu LEONĪDA ĀRIŅA, KĀRĻA NEIĻA un ANŠA ARTUMA izstādi no Tukuma muzeja fondiem. Lai nu paliek pieticīgā klāsta vērtējums. Cilvēkam, kas kaut nedaudz zina par šo laika biedru, latviešu mākslinieku likteņiem, kļūst viegli ap sirdi apzinoties, ka viņi ir viens otru atraduši un atkal satikušies. Nelielais Upīša muzeja jeb piemiņas dzīvoklis Brīvības un Elizabetes stūŗa mājas otrā stāvā pats par sevi ir apmeklēšanas vērts. Ir jau tur liecības par kalpošanu svešajam režīmam, bet visumā un pārsvarā nozīmīga latviešu rakstnieka piemiņas vieta, un šķiet pašsaprotami, ka skatoties pa dzīvokļa logu uz Brīvības bulvāŗa liepu aleju vietā, kur ilgus gadus ar paceltu roku stāvēja Voldiņš, tagad ir tukšums.
 

 

* * *

Skatos Latvijas kultūras fonda akta Nr. 2 kopiju datētu 1990. g. 7. septembrī par SIGURDA VIDZIRKSTES mākslinieciskā mantojuma saņemšanu Rīgā. Specifiski tur rakstīts − 59 grafikas un zīmējumi, 7 akvareļi un 20 eļļas gleznas. Akta beigās − „preci saņēmu, pretenziju par kvalitāti nav, LKF galv. mākslinieks U. Jankavs”. Varbūt atcerēsities, ka Sigurds Vidzirkste dzīvoja un gleznoja Ņujorkā piecdesmito gadu otrā pusē un sešdesmitajos un mira 1974. g. 46 gadu vecumā. Vidzirkste gleznoja viņam vien raksturīgā bezpriekšmetīgās glezniecības stilā, diemžēl negūstot atzinību amerikāņu mākslā nedz arī tā laika trimdas latviešu mākslas aprisēs.

Tagad iepriekš minētais Vidzirkstes mūža darbs uzņemts Latvijas valsts mākslas muzeja kollekcijā, un muzejs patreiz strādā pie darbu restaurācijas un kataloga sagatavošanas plānotajai Vidzirkstes piemiņas izstādei Rīgā. Latvijas muzeju apvienības direktore Ilze Konstante bija iecerējusi izstādi sarīkot muzejā Arsenāls līdz ar Arsenāla jaunās ieejas telpas atklāšanu. Šī telpa (Arsenāla foajē), veidota no seniem bieziem mūŗiem un īpaši augstiem griestiem, būs patiesi iespaidīgs latviešu mākslas templis. Bet, ak Dievs, cik daudz vēl te darāmā darba. Ar skaudību jānoskatās, kā zem tā paša jumta jau nobeigta Gētes institūta plašo telpu iekārtošana. Jā, tā nauda! Un nez vai no latviešu tautas interešu viedokļa muzeju paplašinošā Arsenāla ieejas telpas izbūve nav krietni augstākā prioritātē par nesen izsludināto valsts prezidenta dzīvojamo un kancelejas telpu izbūvi Rīgas pilī (ja prezidentam patreizējās telpas greznajā Maikapara mājā kļuvušas par šauru, tad varbūt vajadzētu apsvērt iespēju nedaudz piebremzēt strauji augošo algoto darbinieku un padomdevēju pulku?)

Visumā muzejiem, līdzīgi bibliotēkām, teātŗiem un citām kultūras institūcijām, šodien Latvijā grūti laiki. Naudas ir maz, algas ir zemas (kaŗa muzejā, piemēram, daudzas telpas ir slēgtas, jo trūkst sargu, kas strādātu par Ls 28 mēnesī), un, pats bēdīgākais, muzeji visumā ir tukši. Trūkst naudas kollekciju turpināšanai ar kvalitatīvi pieņemamiem darbiem. Darbinieki strādā sīksti ar nelāgajos apstākļos apbrīnojamu entuziasmu. Izlīdzas ar improvizācijām. Zeļ barters − nozīmīgu darbu izmaiņa pret telpām izstāžu sarīkošanai, lai gan rietumos plaši sazēlusi un ienesīgā prakse muzejos apjomīgi nodoties grāmatu, daiļamatniecības izstrādājumu un mākslas suvenīru pārdošanai nav izkopusies.

Katrā ziņā Vidzirkstes darbam tiek veikta vajadzīgā restaurācija, kataloga materiāli jau lielā mērā ir vietā, un izstāde noteikti būs, un tas ir labi. Tāpat kā ir labi, ka šo darbu (tāpat kā citus kultūras projektus Latvijā) var veikt, pateicoties Sorosa fonda līdzekļu piešķīrumiem. Ar Sorosa naudu Rīgā nesen iznākuši arī vairāku mākslinieku izstāžu katalogi. Šīs publikācijas ir visumā rietumnieciskas pēc formas un avangardiskas (Rīgā tas, šķiet, nozīmē grūti saprotamas) pēc satura. Rakstītais vārds šais publikācijās nereti grūti atšifrējamu teikumu, frāžu un vārdu samudžinājumos no Sorosa darbinieka Ivara Runkovska rokas. Bet visiem jau šie naudas piešķīrumi dabīgi neiznāk, tāpēc ir konkurence, notiek sacensība, arī biedrošanās un grupēšanās. Ārpusē šoreiz bijis jāpaliek arī vidējās paaudzes gleznotājai ANITAI MELDEREI, kuŗas izstādei Pavasaŗa pērkoni vasaras iesākumā galerijā Bastejs bija jāiztiek ar vienu krāsās labi reproducētu darba attēlu un īsu curriculum vitae uz vienas lapas (arī tas, saprotams, sponsora financēts). Melderes izstāde Bastejā bija beigusies un pārcēlusies mākslas izstādēm gluži pieņemamās Bulduru dārzkopības vidusskolas telpās. Melderes glezniecība agrāk priecēja ar sievišķīgu šarmu un brīvi atraisītu gleznieciskumu, vienlaikus it kā balansējot salona un noturīgākas mākslas robežzonā. Pavasaŗa negaisos it kā ardievas priekšmetīgam darbu traktējumam, to aizstājot ar nenoskatītiem, it kā no figūras atvasinātiem bezpriekšmetīgiem veidoliem. Šajos darbos Meldere saglabājusi agrāko brīvi glezniecisko piegājienu un gaišo krāsu prieku, bet ieguvusi plašāku vēzienu, dziļāku, tikai gleznieciskos apsvērumos balstītu nozīmību.

 

* * *

Mākslas Akadēmijas diplomdarbu aizstāvēšana notika Akadēmijas lielajā zālē (vai aulā) 28. un 29. jūnijā. Zālē pie vidussienas galda sēdēja vērtēšanas vai eksaminācijas komisija. Komisijas priekšsēdis jau otro gadu bija „amerikānis” − vecmeistara Konrāda Ubāna dēls Juris no Meinas. Diplomandu radi, draugi, labvēļi vai vienkārši publika sēž sānos un ieņem lielāko zāles daļu. Pretī eksaminētajiem pie improvizētas baltas sienas pa kārtai tiek izlikti diplomdarbi. Tad sava diplomdarba priekšā iznāk diplomands. Talantīgi jauni cilvēki, kuŗi pēc iestāju konkursa izturēšanas ir akadēmijas studijām veltījuši sešus gadus. Vairums kandidātu svinīgi ģērbušies (vīrieši tumšos uzvalkos, sievietes gaŗās kleitās). Daudziem, it īpaši dāmām, rokās ziedi, ko pasniegt savam diplomdarba vadītājam. Diplomands sniedz savu darbu raksturojumu. Tad par izstādīto darbu izsakās diplomdarba vadītājs un pēc tam, šķiet vērtēšanas komisijas nozīmēts, kritiķis. Pirms nākamā kandidāta izsaukšanas komisijas vadītājs dod iespēju izteikties auditorijai. Pirmie šogad bija 14 glezniecības kandidāti, kuŗiem par kritiķi uzstājās Ingrīda Burāne. Kritiķe diplomdarbus analizēja galvenokārt no formālistiskā viedokļa, un viņas komentāri ar niecīgiem izņēmumiem bija komplimentējoši. Neinformētam skatītājam iesākumā šķita, ka notiek tāda liela savstarpējas apbrīnošanas biedrības spēle. Faktiski Akadēmijas svētki ar svinīgu procedūru par godu gan studiju beidzējiem, gan viņu tuviniekiem un draugiem. Ļoti traucēja, ka nevarēja saklausīt lielāko daļu no runātā telpas akustiskās nepiemērotības, audiences murdoņas un runātāju vājās dikcijas dēļ. Šķita, ka šo trūkumu būtu tik viegli novērst ar pāris mikrofoniem, gluži tāpat kā pāris stājlampas būtu padarījušas nevajadzīgu atkārtoto atvainošanos par darbu nepilnīgo izgaismojumu. Bet varbūt nesadzirdēt un īpaši skaidri nesaskatīt arī ir daļa no šīs gadu tecējumā izvērstās tradīcijas.

Domājot par redzētajiem 14 glezniecības un nedaudziem grafikas nodaļas diplomdarbiem, nevarēja nepriecāties par dažādību pieejās un kvalitāti izvedumos.

Atceroties pagātni, nedaudz jāpasmaida, kad, vērtējot Barbaras Muižnieces gandrīz vai monochromi oranžsarkani ieklātos divi audeklus Zariņš runāja par krāsu vērtībām un dziļumu, bet Burāne par reducētu zīmi un izcilo zīmējumu!

Barbara Muižniece aizstāv savu diplomdarbu. Foto: I. Bulmane

 

 

Grafikas katedras diplomands Egils Mednis radīja īpašu ievērību, jo bija tērpies dzeltenās biksēs un jupķī ar dzeltenmelni strīpotu kreklu, dzeltenos cimdos un metinātāja brillēs vai, kā viņš pats teica − darba drēbēs. Viņa diplomdarbs bija Saratoga Genus − jauni burti un skaitļi vai kā Latvijā teiktu jauns šrifts. Savas jaunās rakstu zīmes Mednis prezentēja uz dzelteniem paneļiem, arī skatītājiem izdalot līdzīgas skrejlapas. Viņa diplomdarba vadītājs bija ar oranžās krāsas pielietošanu pazīstamais Ojārs Pētersons, kuŗš, kā Mednis vēlāk stāstīja, Akadēmijā piestrādājot ceļojumu starplaikos.

Tādu īpašu pārsteigumu grafiķos sagādāja prof. Aleksandra Dembo diplomande Ginta Bērziņa, kā savu diplomdarbu prezentējot sešas abstraktas gleznas ar nosaukumu Veltījums Kobrai. Spoži gleznotas bezpriekšmetīgas gleznas − bet grafiķos! Prof. Dembo izskaidroja, ka šie darbi ir Gintas Bērziņas Kobra un tikai viņas.

Prof. A. Dembo grafikas meistardarbnīcas diplomande Ginta Bērziņa pie vienas no sava diplomdarba gleznām. Foto: I. Bulmane

 

 

 

* * *

Aizgājušajā gadā (1993) Latvijas Valsts mākslas muzejā skatījos Augusta Annusa (1893-1984) 100 gadu piemiņas izstādi, šogad 100 gadu vēl vienam latviešu mākslas klasiķim JĀNIM LIEPIŅAM (1894-1964). Jāņa Liepiņa glezniecību es vienmēr iedomājos kā ļoti vienkāršu un pamatīgu. Prātā stāvēja viņa jūras un zvejnieki, krogi, ielas meitas, dzērāji un pašportreti. Latviešu glezniecības Čaks. Apjomīgas vienkāršas formas, sulīgs triepiens, dziedošas krāsas. Saprotams, ka mēs visi gribam cienīt savu pagātni un tās lielās personības. Ar klasiķu kritiku jau pavisam jāuzmanās, un tomēr jāatzīstas, ka, ja no Augusta Annusa izstādes aizgāju ar pacilājošu apjaustu darba lieluma sajūtu, tad Jānis Liepiņš sagādāja zināmu vilšanos. Sagaidīju ļoti daudz (pats varenākais no Rīgas grupas), un varbūt nevajadzēja. Sagaidītie elementi jau visi tur bija, ja nu krāsa varbūt nedaudz samelnējusi, un darbu iekšējā dinamika mazāka kā gaidīts, bet varbūt vairāk par visu neatstājās sajūta, ka kopumā pietrūcis kaut kas, lai izstāde skatītāju uzrunātu kā viens liels veselums, kā liela mūža darba apliecinājums. Tiesa, izstādē no tā sauktā padomju laika bija tikai trīs agrīni darbi. Tā tad pēdējie turpat 20 gadi mākslinieka daiļradē nebija izstādīti. Un jāsaprot, ka, ja šī posma darbi būtu izstādīti, tad kopiespaids būtu ievērojami cietis. Izstādītie darbi no divdesmitajiem gadiem gleznoti tā laika modernisma ietekmē un asi nodalās no Liepiņa vēlākās daiļrades. Vienota veseluma veidošanai tā īsti paliek trīsdesmitie gadi, un arī te ir darbi (piemēram Puķes ar Paulāna šķīvi − 1938), kas šķiet gleznoti, lai iederētos tā laika pilsoniskos interjeros, teiksim, ēdamistabā virs spoži pulierētas ampīra bufetes. Sagadījās, ka izstādē izmainījām kādus vārdus ar rakstnieku Zigmundu Skujiņu (kuŗu nedaudz pazinām no dzīvošanas vienās trepēs Vesetas ielas namā) un viņš teica, ka mēs jau Liepiņa glezniecību nepazīstot. Toreiz gribēju nedaudz protestēt, bet šobrīd varētu viņam piekrist. Tuvāka pazīšanās jau tomēr palīdz novērtēt un saskatīt kopsakarības. Katrā ziņā nedalītu prieku sagādāja vitrīnās izstādītās Jāņa Liepiņa gleznu studijas − spontāna lielas radošas enerģijas uzlādēta glezniecība.

Vecrīgas Mārstaļu ielā galerijā M6 bija apskatāma četru Latvijas naivistu gleznu izstāde. Izstādes atklāšanā interesantu un neparastu koncertu deva komponists Imants Zemzaris (klavieres) un vijolnieks Jānis Bulavs. Koncerta iesākumā abi mūziķi atskaņoja Melngaiļa tautas deju variācijas, bet pēc tam trīs Imanta Zemzaŗa tango, no kuŗiem pēdējie divi saucās − „mīlas ārprāts” un „ārprāta mīla”. Galerijas dibenplānā ir ierīkots restorāns, kuŗā it bieži vakariņo Rīgas avangarda mākslinieki un Sorosa fonda darbinieki. Bija interesanti vērot, ka naivistu skates atklāšanas koncerta laikā pie galerijas durvīm sapulcējās šo ļaužu pulciņš (ieskaitot manu senu paziņu, tagad Rīgas Sorosa laikmetīgās mākslas centra direktoru rīkotāju Jāni Borgu). Zemzaŗa tango skaņas negribēja un negribēja beigties. Ilgi klausījušies sorosieši atkal aizklīda, droši vien, lai meklētu citu vakariņošanas vietu.

Latviešu kultūrai financiāli ir patiesi pienākuši, kā gleznotāja Maija Tabaka pirms dažiem gadiem pareģoja, (Latvijā šodien nezkamdēļ „prognozē”) vilku laiki. Neapšaubāmi Sorosa fonda dažādie piešķīrumi šodien ir nozīmīgs, varbūt pat ļoti nozīmīgs, Latvijas kultūras atbalsts. Un tomēr, kad viesojos pie kultūras lietās neapšaubāmi zinīgā Sorosa mākslas centra direktora Jāņa Borga, atmiņā nāca savulaik emigrācijas liberālākajās aprindās zināmais uzskats, ka Daugavas vanagi nekad nelidos, jo viņiem trūkst kreisā spārna. Un tā Jānis tur sēdēja lielajā Daugavmalas, kā šodien Rīgā saka, ofisā ar paša izmeklētajām melnajām zviedru mēbelēm un vienu no nedaudzajiem gaisa vēsinātajiem (Rīgā

laikam teiktu kondicionētājiem) Rīgā, domās iegrimis vai ar saviem avangarda kollēģiem pārspriežot, kuŗam cik no piešķiramās naudas dot. Implikācija apšaubīt, ka tas nav vērtīgi, vajadzīgi un citādi visādi ļoti labi izklausās pēc skaudīga cilvēka piekasīšanās, par lidotnespēju jau nemaz nerunājot, bet varbūt tomēr zināms līdzsvara defekts, un diezgan droši neiederēšanās šodienas Latvijas radošās inteliģences dzīves mustura kopainā.

Atgriežoties pie četru naivistu izstādes Mārstaļu ielā − viņi patiesi bija mālējuši visai cītīgi, par Sorosa piešķīrumu uz spīdīga papīra drukātam katalogam nemaz nedomādami. Paveicies bija krietni labi, manuprāt, it īpaši krievam Filipam Šalajevam. Pavērojiet šeit redzamo nocirsto koku stumbenīšu ainavu ar rietošo sauli kreisajā un lecošo labajā (bet varbūt mēness) pusē un trīs tīģeriem darba centrālajā priekšplāna daļā. Kādas daudzveidīgas tulkošanas iespējas. Pēteris Bankovskis varētu piedēvēt tīģeriem īpašu glūnīgumu un identificēt tos kā emigrācijas, piedodiet, trimdas, tautiešus biznesmeņus (mazākā varētu būt arī tīģere, tā tad biznesvumene), kas nokopuši plašu Latvijas mežu, baļķus pārdevuši zviedriem un viltīgi vēro, ko īstie letiņi darīs. Aristīds Lambergs varētu runāt par trīs varonīgiem strēlniekiem (dabīgi latviešu), kas pārcietuši neiedomājamu vācu artilērijas (varbūt šodien pareizāk būtu krievu) viesuļuguni un drošsirdīgi skatās ienaidniekam acīs. Ivaram Runkovskim savu gleznas interpretāciju noteikti nedrīkst ļaut uzrakstīt, jo tādā gadījumā neviens nekad neuzzinās kas tur, bez jokiem, patiešām notiek. Kad es biju aizgājis šedevru nofotografēt (piedodiet, ka nedaudz šķībi!), jauns vīrietis savai draudzenei skaidroja, ka trīs strīpainie džeki noteikti ir no citas planētas, aiz pārskatīšanās nolaidušies Sibīrijā un nu labsirdīgi, bet ne bez ziņkāres, vēro − kas par desām? Bravo Šalajev!

P.S. Soross noteikti rīkotos gudri, piešķiŗot vajadzīgos līdzekļus sarīkot Šalajeva izstādi tā sekojot pa Raiņa pēdām Cīriches Kunsthalē.

Filipa Šalajeva glezna četru naivistu izstādē M6 galerijā. Foto: N. Bulmanis