Tu saki – ir auksti, salst!

Tā ir. Mēs abi dzīves rudenī esam,

tādā pelēki smagā.

Bet redzi – lietus un miglas lāses

pamazām norit no lapām.

Ne jau katru dienu rudens

mūsu pagātnes dobēs bradā

pa vēlīniem ziediem ar kājām slapjām.

Domā par liepām un kļavām,

par zeltaino košumu tajās

pirms vējš to notrauc un aizpūš,

pirms sniegs iekrīt kailajos zaros.

Domā par sauli!

Mēs taču rudens skaistumā esam!

Jā, ir auksti.

Bet mēs esam, vēl esam.

Smagas vasaras ēnas,

pusdienas tveicē kur eju.

Domas – saulainas, melnas

mijas kā ēnas uz ceļa.

Kur lai soli es lieku,

pret ko lai pagriežu seju?

Vai pret lapoto liepu,

lai pati no sevis neaizeju!

Gribēju izbēgt no domām,

gribēju saulē vien palikt,

gribēju jaunību atkal

pagātnes gatvē satikt.

Smagas ir vasaras ēnas,

smagi soļi un diena.

Atnācu. Nē, tomēr bēgu

no pagātnes pieskāriena.

Saldi smaržo vīgriezes –

tā kā atmiņas,

kur nekas, nekas nav svešs

tikai salds – kā vīgriezes.

Rūgti tvano priežu mežs,

vaivarāja zieds.

Rūgti tvan viss zaļais mežs:

Paliec, kas to liedz!

Saldi smaržo atmiņas –

tā kā vīgriezes.

Priedes rūgti sveķus raud,

rūgtāk, nekā jaud.

Ar šo dziļo

Filozofisko

Jautājumu cīnos

Katru rītu.

Es mēdzu nonākt pie slēdziena,

Ka diena bez Tevis

Ir kā rīts bez kafijas.

Esmu pārsteigts,

Ka esmu, kur esmu

Un neesmu, kur neesmu

Un neesmu tur, kur esi Tu

Un esmu tur, kur Tevis nav.

Sapņoju, ka nenonācu

Tur, kur neesmu,

Kur neesi Tu.

Sapnī esam tur,

Kur vēl varam būt,

Būt, kur esam.

Būt šur un tur,

Vai būt vēl kaut kur.

Šā vai tā

Nonāku pie slēdziena,

Ka diena bez Tevis

Ir kā rīts bez kafijas.

Ne jau vienmēr,

Bet tad, kad gadās

Zinu, ka notiksies

Tas, kam jānotiek.

Bet dažreiz mani sapņi

Klīst un nedod mieru

Un kaitina, kaitina

Ar mūsu esamību.

Taču sapņi mainās

Un bez vainas

Redzu citas ainas

Un saucu: „Lai tās

Kaitina, kaitina!”

Un atkal

Nonāku pie slēdziena,

Ka diena bez Tevis

Ir kā rīts bez kafijas.

Ir saules lēkts,

Un jauns rīts aust,

Un vējš mani sauc,

Un man salst,

Un atmiņā Tava balss

Manas domas jauc.

Sastindzis, grimstu atmiņās.

(No rīta tā gadās.)

Cenšos no miega atkratīties

Un kārtīgi uzmosties.

Vēl arvien

Nonāku pie slēdziena,

Ka diena bez Tevis

Ir kā rīts bez kafijas.

Tukšums ir tukšums,

Un tukšas ir manas rokas,

Kad diena un dzīve

Ir viss vienas mokas.

Mokas ir mokas.

Man atliek tik spriest,

Ka katru dienu bez Tevis

Es klusumā ciešu.

Un klusums ir klusums.

Manā sirdī ir tāds tukšums.

Tomēr

Šajā tukšajā un klusajā

Un aukstajā sasodītajā rītā

Apjēdzos, ka diena bez Tevis

Ir kā rīts bez kafijas

Un šorīt kafijas nav.

Nevienam atslēgu nedodi –

tevi atslēgs

un paņems

Nevienam atslēgu nedodi –

tevi uzminēs

un pārdos

Nevienam atslēgu nedodi –

tevi atšifrēs

un nodos

Nevienam atslēgu nedodi –

tevi pagrābs

un izvandīs

Nevienam atslēgu nedodi –

tevi izurbs

un pārpludinās

Nevienam atslēgu nedodi –

tevi ieslēgs

un pazudinās

Ceru, ka bija.

Ka Tavos zilajos ezeros lija

Tavs vijīgais vārds –

kā pārnākšana mājās.

Atraisīts, mežos

dziļizaļganos čukstus atdosi

aļņu un ežu balsīs...

un tad – lai ar Tevi rājas.

Nakts nenoteiktībā

pie papirosa sūra

krīt galvā muļķības –

nu, dziesmiņas no būŗa...

Viss liekas iespējams –

re, slēgti vārti veŗas

un lielā, baltā namā

ar ķēdēm kungi peŗas...

Virs zemes cilvēkiem

nāk pēkšņi labāks prāts,

un tuviem, tāliem ciemiem

liels miers top sludināts –

Nē, tie būs tikai dūmi,

nakts maldu melodijas...

tepat jau gaida drūmais,

tepat jau stieples vijas...

Bet – kāpēc? Kādēļ tā?

Ja naktī liekas – spēsim?

Kur lemts, reiz atkal klaidā

šo dziņu noslāpēsim?

Nāc, iesim dziedāt naktī.

Lai gudrie pārņem dienu.

Mēs šķetināsim taktī

rītausmas pavedienu.

Pārpāri kalniem ceļas atskaņas

kad dziesmots vakars iet uz mājām

un mēs – kā svētkos krātas paģiras –

meklējam ceļu nogurušām kājām.

Pārpāri kalniem izskan akordi

no dzīves – tieši tādi, kā tā ir:

i sīvi minori, i brangi mažori.

Tek saule. Vēji pūš. Un – vir, vir, vir.

Pārpāri kalniem – rāmi, lēnām,

pārpāri – džimlairūdi, ē...

no pakrūtes, no sirds, no vēnām –

lai aizšūpojas dzimtenē.

Pārpāri kalniem... tālē, senatnē –

tur miglā tītie klausās – tici tam.

Kā garnizons mēs ejam parādē.

Gods bārenītim mūžīgam.

Dižs rotkalis: cik zvaigžņu daudz! Liels, mirdzošs klāsts

mests pāri galvām – izaicinājums, lāsts.

Izaicinājums: zini – izplatījuma dejā viens ar savu zilizaļās

zemeslodes seju neesi...

Lāsts: tev lemts būs labāko šis sejas pusi parādīt, ja gribi

pakāpties pie zvaigznēm... teju, teju.

IZLEMŠANA

Negribu vairs par šiem strīdiem,

par īgnu mazdvēselību,

par krieviem, arābiem, žīdiem,

par jaunāko virzienu šķību ...

Negribu vairs par šo lēto,

par ikdienas sīkumtirgu,

par svēto un nolādēto,

par šķēršļiem, jājamo, zirgu...

Negribu vairs cita plānā

kā zobrats rūkt – sastāvdaļa;

pietiks ar maldiem un māniem –

no laicīgā jāraisās vaļā.

Negribu vairs puspatieso,

pusnepareizo arīdzan;

ne augšu, leju, ne trekno, lieso...

kāda velna dēļ – jāizvēlas man?

Negribu vairs puspretoties

nojautai – esam izvēlēti

un iesim tur tieši, kur iesim

un izaugsim tādi, kā sēti.

Negribu vairs pa šo ceļu

ar biļeti valodā svešā.

Pietiks ar to, ko es smeļu,

ar līvu karašu ķešā.

Daļa no Katskiļu 3X3 nometnē 1994. g. augusta beigās pierakstīta

pavediena. Folkloras ievirzi vadīja Skandinieku Helmī Stalta.

BEZ PAJUMTES

„Trimda ir beigusies.” (Laiks, 1992. g. 22. janvārī)

Nupat kā aizslēdza trimdu –

silto un mājīgo pili,

kur pus gadu simtu dimdēja polka,

un tornīšos zilos kur izmalām sapņus

par mājām un buliem un birztaliņām;

kur, tautiskiem rakstiem rotātās zālēs,

ar sienās ieaustu kāpostu smārdu,

skandējām runas, un, sirmajo kopkoŗu

karogiem plandot, brīvību saucām;

kur, slēpti no pasaules plēsējiem vējiem,

spēlējām, vēlējām, ziedojām, ballējām

vācām un krājām, un mācījām bērniem

par brūnaļām brīvām un puisi,

kas izglāba tautu ar tauri.

Bet nu tas ir cauri.

Uzkrita brīvība balta un plāna,

kā sniedziņš uz malkas cirtēju ceļa,

kur ragavas neslīd vēl lāgā – bet tomēr –

kur, pieliekot plecu, jau vīri tiek pāri,

un saltajā rītā klaudzina cirvjus,

un velk uz mājām vērbaļķus pirmos.

Būs nami un slieteņi jaunajai ciltij,

un pavardā siltums.

Ko tad lai mēs tur?

Tik skarbi darbi nav mums pa kaulam.

Vēl kādu cēlienu ražojām padomus labus,

ko teļādas koferos vedām uz Rīgu,

bet drīz ari tiem tur saplaka tirgus,

un nebija noieta tāda kā senāk pat runām.

Lūk, tādēļ bij jāaizslēdz trimda –

un, galu galā, par to nav ko gauzties,

jo godam trimdots jau pus gadu simtu.

Tagad brītiņu rimsim –

kamēr no jauna dzimsim.

Rīga neglāsta mūs maigām rokām:

tā parauj, pagrūž, nogriež ūdeni pa jokam,

un reizēm tautiski mūs ievelk lamatās

ar visām atvērtajām sirdīm un ar kabatām.

Bet kad reiz esam ierāvuši krūtīs aso dvingu,

un apraduši ar tiem otriem, un ar pāris mušām,

kas veikalā pa desām dejo svingu –

tad klejojam pa vecpilsētas akmeņkaltām ielām,

un brīnāmies, kā Rīgas skaistules tur slaidiem lieliem

cilpo, nenolaužot papēdīšus smailos.

Tad ieklausāmies savos soļos rimtos,

klusos bungu ritmos kāda bistro dzīlēs,

arī pakavos un piešos, kas te šķindējuši

tālos gadu simtos – un kļūstam domīgi.

Pajautājam divām dūjām Doma priekšā:

„Kā liekas jums, vai būtu prātīgi mums atgriezties?” –

„Varbūt, ka būtu!”, bridi domājušas, dūdo Doma dūjas.

Tad viena piebilst, uzmetot mums šiverīgu skatu:

„Par konsultācijām mēs vispār ņemam latu.”

Kā tu necelies augšā,

ja gulēt tev neļauj

nokauto māju veļi,

izsistām acīm,

drupušām pavardu mutēm

un spārēm kā salauztiem spārniem!

Kā tu necelies,

kad tevi apstāj

noraktie pakalni,

aizbērtie strauti

un sili kaltušām asarām!

Tikai nocirstās liepas

uzskrēja taisni debesīs

Dievam sūdzēt,

ka bitēm vairs nebūs medus

un vējam nebūs kur pierimt.

Kā tu necelies taisnoties,

kad tevi apsūdz!

Šaubu nav!

Ir grūti dzīvot laikā starp to, kā vairs nav, un to, kā vēl nav.

Bet tas jau nav nekas jauns.

Dieva izredzētā tauta ceļā no verdzības uz brīvību,

uz apsolīto zemi,

kurn un vaid, un pukst.

Kāpēc?

Jo kaut gan verdzībā Ēģiptē bija jāražo ķieģeli no it kā deficīta preces,

tomēr dzīvē bija paredzamības elements,

viss bija tā, kā bija bijis.

Bet tuksnesī, ceļā uz brīvību, bija ik dienas jāpaļaujas uz Dieva gādību.

Debess manna nav tik droša lieta, kā ķiploki un puravi, ko var pats

sarūpēt un sagādāt, un sakrāt.

Ābrahams Linkolns, neilgi pirms viņu nošāva, atstāstīja sapni,

sapni, ko viņš vienmēr bija redzējis, pirms notika kas svarīgs.

Kuģis, atstājis līdzšinējo, pazīstamo ostu,

dodas uz nezināmu tālu, svešu krastmalu.

Tumšā naktī nav nevienas zvaigznes, kuŗa līdzētu navigācijai.

„Ko no tā secināt?” prasīja viņam.

„Ir kaut kas iesākts,” Linkolns atbildēja.

Tas esot viss, ko varot secināt.

Ir vieglāk pāriet no vienas galējības uz otru,

kur viss ir pilnīgi skaidrs un absolūts,

sevišķi vēl, ja nāk rīkojums no augšas,

nekā dzīvot kaut kur pa vidu, –

tur, kur ir jāizvēlas, jāizšķiras

starp vienu iespējamību un otru, starp dažādiem variantiem!

Jo būs konsekvences, un mēs būsim atbildīgi –

jo mēs paši to izvēlējāmies.

Evaņģēlijs mums piedāvā iespēju

būt drošiem nedrošībā,

piedzīvot atjaunošanos tur, kur it kā nekas nemainās,

un uzdrīkstēties deklarēt:

„Es ticu! Palīdzi manai neticībai!”

Gricgales krogā pirms Jaunsudrabiņa talkas

Laiks dažāds – – gan mīlīgs, gan ari skarbs,

Un rokā gan spalva, gan stanga.

Vēl arī ota... Kas pasacīt var:

Kas paliks ar mani šovakar –

Vai Rasma vai Aija, vai Manga?

Es nezinu. Akmenim taujājiet

Un vītolam Susejas krastā!

Jo dziedātājs dziesmu netur ciet.

Lai tālu tā skan! Pie sirdīm iet

Atrastām, neatrastām!

Un tomēr –– dzīva ir nojauta,

Ka pēdās purenes ziedēs.

Vai jautāts tas tiek vai nejautāts,

Bet –– laikam ar brūklenēm sviedīs kāds

Pat zvanā pie mūžības priedes!

Un atnāks pie manis ar atbalsīm

Ij Rasma, ij Aija, ij Manga.

Teiks: – Izvēlies, kuru ņemsi no trim,

Ja dzīves alkums pat tur nav rimts,

Kur Veļupe tumsuši bango!

26.8.1988

Mana māja ir vējš

un pasaule staigā tai cauri

es pati tur dažreiz iegriežos

un pagriežos

un aizeju pa lapām atkal

Mana dzīve ir zilgana šķemba

ko atradu dārzā rokot

un izbrīnījos

no kūļiem laikiem tā tur gulējusi

mani pārsteigt

Mana sirds ir tāds avots

ko var atrast apburtās salās

kas dažreiz snauž kaut kur

apakšzemju valstīs

nezin ko sapņodams

un dažreiz spēji

atmostas un uzlido augstu

kā balts balodis

palodams

debesīm pretim

*

Latvija, es tevī iekritu

kā pazīstamā kabatā

sen nevalkātā kamzolā

es taustos

mierīgi un laimīgi

atrazdama visu pazīstamo

nekad neredzēto

Valdis Voguls

Muna zemeite!

Lynu svōrkus tu teita,

Azaru yudiņūs mozgōta,

Rudiņš vējus styprynōta,

Zīmēja apmīļota.

Tu taida kai mada rauss –

Bryuna un pīmīleiga,

Tu – muna Latgola.

Naturit mōtes volūdu zam akmiņa,

Naturit.

Dimantam jōviz,

Dimantam jōšķeļ guņs.

Jo kalējs esi, kaļ,

Tik mōtes mēli atstoj napōrkoltu.

Ryusa saād volūdu,

Kod tū zam akmiņa tur.

Tāvs maņ ceļā deve

Zaļu skryuzi,

Lai gryutā stundi

Slōpes najustu.

Olūtā, kas ceļā,

Yudini es pasmaltu,

Ūtram celinīkam daleitu.

Kur pili ceļt,

Tāvs, pasoki maņ, lyudzu.

Tu pili ceļ, kur svīdri leist

Un moti dorbā ceļās stōvus,

Tai kolnā padebešu zylajā

Storp lynu zīdim.

Malns krauklis

Sātai pōri pōrlidoj.

Jys atnas nōves vēsti

Par krytušīm,

Par tīm, kas gaismai,

Gunei gōja pretim.

Ļauns pret lobu

Tik ar lobu.

Brōli,

Malns krauklis pōri pōrlidoj.

Avenōju teja vokorā uz golda kyup.

Tupeni jau nūrokti.

Smogū stōvu zeme līc,

Tai kai bārzu nūlīc snīga nosta.

Kolps as asmu, zeme, tovs.

Avenōju teja vokorā.

Zeļteņ, azareņ,

Munu tāvu asareņ,

Soki, kur laime?

Vysa laime te, dāls,

Myusu tāvu osorōs,

Vysa laime te–Zeļteņā.

Ir pīminekļu neskaitami daudz,

Un karūgu,

Un dzīsmu.

Ak, liktiņ,

Ļaun tu myusu tautai breivai byut,

Kai Zīmeļzvaigznei.

Ir pīmineklis vīns

Ar vōrdu taisneiba un breiveiba.

Nakts – moti tovi,

Buras vējā,

Sapņu tylts

Storp tevi un storp mani,

Kaut pakolnā es rūsūs,

Kur tevis nav.

Te sorkons mōls,

Te šyupojīs kai nīdre azarkrostā

Munōs rūkōs,

Un mōls tūp dzeivs.

Lyuk, teiksmu tylts storp tevi un storp mani.

Jyudzu zyrgu boltu

Sormas komonōs.

Joju as pa pļovu, mežu

Un tod reibynoju ceļu

Zīmeļmeitas leiveni.

Saveju as meitas bizes grūžūs,

Solnā lidynōju.

Vēļ vīnu reiz

Kai maizes klaipu

Svāti skaru tevi.

Ar acim izmīļoju

It kai reizi pādejū.

Un laksteigola dzīd pi lūga

Šū dzīsmi vosoras.

Lyupōs tovōs mātru tēja,

Ugunskurs un nakts.

Vai tys sapyns –

Bryuni moti.

Sasaley ar nakti.

Voi tys sapyns voi?

Spāks ir tovōs rūkōs,

Kod nu povōrda tu

Kartpeļus kyupušūs

Uz golda līc.

Povōrds dag,

un guņs ir tovūs motūs,

Maize cepeškrōsni bryunej.

Seiksts ir Latgolas bārzs,

Dzeislas laidis sorkonā molā.

Seiksti kolni,

Kod purpurā.

Seikste maize

Nu seikstom rūkom.