Fricis Dziesma

LĪVZEMES ELĒĢIJA

Lēnam es atdaru plaukstu un pametu saulainā gaisā
sauju dzintara drumslu, rožainu gliemežu vāku −
smalkus atmiņu zvirgzdus bēgošā norieta stundā.

Atmiņas... kas gan licis tām noilgt pēc zudušām dienām?
Kam tās negaist kā smarža, puķei vītinot ziedu,
kādēļ nezūd kā šķautnes, viļņiem noberžot oļus?
Kā gan tās dzīvo − itin kā būtu koki bez saknēm,
it kā ēna bez gaismas, it kā atbalss bez skaņas −
atausdamas pēc gadiem, gaŗa pusmūža tāliem...

Kas gan saglabā, uztur, modina tās par jaunu?
augstu mākoņu sārtums? grāmata? sievietes mīla?
kādas vienkāršas lietas neatdarināmais skaistums?
Salauzts zobens ar rūsu, sūbošas cepures mala
runā par kaŗotāju senām un slavenām kaujām.
Vītušu rožziedu šķirstiņš, irstošu vēstuļu sauja
izsmaržo mīlnieku tālās, maigās un smeldzīgās alkas.
Bālējuša ģīmetne stiklā kautrīgiem jaunības vaibstiem
nerimst smaidīt bez vainas arī pēc cilvēka nāves.
Noslēgtas kapeņu telpas senlaiku godībā dižā
paglabā iebalzamētus varenu valdnieku stāvus
zelta un linaudu drānās līdz ar labības graudiem,
kuŗos dīdzība turas ilgi pilna un svaiga.
Zilganos ziemeļu ledos kaujai segloti zirgi
savus jātniekus gaida desmitiem tūkstošiem gadu.
Sveķains dzintara gabals ieslēdz zeltainā gūstā
vizoša taureņa spārna dzidro caurspīdīgumu.
Gludena vaska plate paglabā netrauktam mūžam
vijīgu jaunības balsi; meldija instrumentā,
princese pasakā, gaida savu modinātāju −
gaida laikmetiem ilgi. Vai tā dvēsele arī
savu ieceri glabā − ticību mūžīgai spējai
ziedēt un nobriedināties, pāraugt un ziedēt par jaunu?

Jautājums noplok uz lūpām, ēna pārlaižas plakstiem:
dvēseles dziļumus nevar mērīt ar loti kā jūŗas –
nesniec izlaistā aukla, nav mums smaguma tāda,
kuŗam pietiktu spēka drosmīgi iespiesties tajā
vēsajā dziļumu tumsā, kuŗā spītīgi grimis
vaiga jaunības brīnums, dzīves atmestās jūtas,
darba un augšanas cīņas, vientuļā skaidrība galā,
kad jau viss ir par vēlu, vienaldzīgs un bez prieka.
Varbūt labāk par visu ir nezināt... nezināt, kas ir
mūžīgā kopsakarība: gadi, likteņi, jūtas, iecere,
pārvērtības, atteikšanās un nāve.

Varbūt labāk no visa ņemt kādu izcilu „kaut ko”
dzīves mānekļa mirkli, kādu fragmentu sīku
It kā zvejnieka māju ķiršziedu sidraba vizmā
mierīgā jūnija dienā ārpus čiekuru dūmiem,
ārpus glumīgo zivju ilgstošas jēluma smakas,
praulu sīvuma sūrā, kas liek asarot acīm
skaudīgā mūžā; bez zemiem saplaisājušiem griestiem,
no kā mūžam nav spējams noslaucīt krājušos kvēpus;
ārpus rudeņu vētrām, saltām sniegainām šļācēm,
kuŗās stinguši pirksti smagi izvelk no dzīles
mudainus tīklus bez loma.

                       Ak, vien retam ir spēka
palikt vienam pret nakti, uzklausīt sevi līdz galam,
palaist mūžu sev gaŗām kā jūrnieks vientuļā bākā
aizvada desmitiem kuģu, neizrādot nenieka,
ka tam dvēsele laužas prom no vientuļā sprosta.

Tikai mīlniekiem teikās kādreiz pieticis gribas
nomirt vienam pie otra apskāvienā, bez mokām.
Tiem, kas atpaliek tagad jāprot dzīvot un negurt,
pāraugt šķiršanās sāpēm, sīvi mācīties aizmirst,
mācīties daiļumu uztvert citādāk, rakstīt pantus
neminot daudzas lietas, agrāk pierastus vārdus:
alkas, pasaules daiļums, gaismas tuvība, laime,
mūzikas viegluma vara, vizošas drānu vīles
padzirkstīšana dejā, gaiši meitenes smiekli,
jaunība...