Jaunā Gaita Nr. 199, decembris 1994

 

 

Veronika Janelsiņa

NEDERĪGĀ DVĒSELE

 

Cilvēki uzklausa vērtīgus dvēseļu glābšanas veidus. Tos viņiem piegādā mācīti dvēseļu speciālisti.

Kā jau milzīgas konkurences un reklāmas laikā, pastāv dažādi izdevīgi piedāvājumi.

Cirkulē: Mūža biedra kartes, ar atlaidi. Zelta kartes, bez atlaides. Mēneša nomaksas kartes, par pazeminātām cenām. Pensionāru un bērnu kartes par puscenu.

Kamdēļ katrā ziņā dvēsele ir jāglābj! Tas vēl ir neatrisināts jautājiens. Lai dvēsele glābjas pate, ja tas viņai ir tik svarīgi. Kamdēļ cilvēks ir pazemināts savai dvēselei par kalpu. Viņš nemaz nezina, kā viņa dvēsele izskatās. Ar ko nodarbojas. Cik pelna. Kādi ir dvēseles gada ienākumi. Vai viņa godīgi maksā nodokļus. Vai kā neblēdās. Kāda ir dvēseles politiskā pārliecība.

“Tava dvēsele vārīsies elles katlā,” rājas Blaumanis ar saviem skatuves tēliem.

“Uz jokiem vien. Uz jokiem vien,” atvairās Trīne. “Manu dvēseli eņģelīši aiznesīs uz debesīm.”

Cilvēks verdziski kalpo savai dvēselei. Aizmirst, ka pašam arī sava dzīve dzīvojama.

Kāds kūda: “Kas ir tava dzīve, salīdzinot ar tavas dvēseles dzīvi, īsa nīkšana nemīlīgā piedraņkētā pasaulē. To katrs var kaut kā paciest. Kamēr tavai dvēselei priekšā stāv krāšņa un bagāta dzīve. Un tas ir kaut kas, kā dēļ ir vērts uzupurēties.”

Noraizējies cilvēciņš prāto: kas viņam par labumu no dvēseles krāšņuma un bagātības. Kur ir viņa paša dzīves krāšņumi un labumi. Dažs nomocījies caur dzīvi, nespēdams pats sevi pienācīgi aprūpēt. Un viņam vēl ir uzliktas rūpes par tur to nezināmo.

Sastopoties ar savu nezināmo, cilvēkam neērtībā ir jānodur acis. Caur smadzenēm veras doma: “Pietiek kalpot. Es pats ari gribu dzīvot. Baudīt dzīves ērtības.”

Kāds rājas: “Tas nav godīgi. Tava dvēsele var apvainoties. Cik tu nodevi no sava pensijas čeka dvēseles iztikai? Par maz. Ar to dvēsele nevar izdzīvot. Nevar savilkt galus kopā.”

Kāpēc gali par katru cenu jāvelk kopā. Daudziem gali paliek nesavilkti. Hernhutieši par tādu galu savilkšanu pasmietos. Tērpās melnās drānās un kalpoja, bez iebilduma, savam nezināmajam. Cilvēks neatceras, ka nezināmā būtu kādreiz viņam izrādījusi sevišķu laipnību. Pretimnācību. Tikai neatlaidīgi atgādinājusi par viņu rūpēties. Pašmīlīga būtne. Tā nepazīst vārda ‘draudzība’ nozīmi.

Par draudzību un nedraudzību teorētiķi ir daudz lauzījuši galvu. Par to lauza galvu arī pavisam ikdienišķs cilvēciņš.

“Tagad mēs ielūgsim draugus uz svētku mielastu,” saka ikdienišķā sieva.

“Mums nav nevienas tuvas, draudzīgas dvēseles. Mums ir tikai pavirši paziņas,” saka vīrs. “Nevienu no mūsu prospektīvajiem viesiem es neuzlūkoju par draugu.”

“Kā tā, mēs taču ar viņiem biedrojamies, dodamies kopējos izbraukumos. Uz Eiropu. Uz krievu apsēsto dzimteni. Izgudro piemērotu atvietojumu vārdam draudzēties. Nu redzi. Tu nezini.”

“Varbūt varētu teikt, biedroties. Satikties. Satikties var uz ielas, autobusā, tramvajā.”

“Nav gan dzirdēts, ka kāds savu dvēseli saticis tramvajā.”

“Atvasini no darbības vārda satikties lietas vārdu.”

“Satiktenis. Satiktais. Satiktnieks.”

“Mēs pavadīsim vakaru satikteņu sabiedrībā.”

“Nē, pavirši iepazītu dvēseļu sabiedrībā,” tiepjas skeptiski noskaņots cilvēks, kas neatzīst vārdu draugs, jo no drauga viņš sagaida draudzīgu stāju. Uzticēšanos. Atklātību.

“Cilvēks nevar uzticēties savam kreklam.”

“Tas nu ir nederīgs mūžvecs teiciens. Tuvākais cilvēkam ne katru reizi ir krekls. Tuvāka ir dvēsele.”

“Mēs taču vienojāmies, ka par dvēseli neko nezinām.”

“Arī par kreklu neko daudz nezinām. Kur tāds radies. Kādas izcelsemes. Par kokvilnas, vilnas, zīda kreklu mums vēl ir priekšstats. Par mākslīgas šķiedras audumiem zina tikai mācīti speciālisti. Kreklu mēs bieži novelkam. Mazgājam. Novalkātu aizmetām mēslainē.”

“Varētu to atdot kādam klaidonim.”

“Nē, tas būtu necilvēks, kas savu kreklu, savu tuvinieku atdotu klaidonim. Svešs klaidonis valkātu tavu tuvinieku. Tavu kreklu.”

“Tu izvairies no tieša atrisinājuma. Tavi apsvērumi ir tīši samudžināti. Neskaidri.”

“Nē, nav. Es ieskatos lietu dziļākā būtībā.”

“Pat tavs krekls tavu būtību apšaubītu. Tu tīši ģeķojies.”

“Tu man patīci. Beidzot tu runā tiešu valodu. Kas par to, ka mūsu starpā iestāsies atsvešināšanās. Laipošana ir necila.”

“Un tomēr necilā laipošana ir vienīgais veids, kā cilvēkiem komunicēties. Tieša godīga atklātība ir rupja. Apvainojoša. Slēpšanās, izlikšanās ir pieņemamāka. Tā netraucē dvēseļu saskanīgo sadzīvi. Slēpies, izliecies, un tu būsi visu cienīta un ieredzēta dvēsele.”

“Bet, ja es neprotu slēpties un izlikties.”

“Tad ir slikti. Tad tu esi nederīga, sabiedriski nepieņemama dvēsele. Negaidi, ka kāds tev draudzīgi uzliks roku uz pleca. Izliecies, melo, liekuļo, un tu būsi ar visumu.”

“Tas nav godīgi. Taisnīgi.”

“Neej kara dienestā taisnību meklēt.”

“Kāds tam sakars ar kara dienestu.”

“Nekāds.”

“Kamdēļ tu lieto šo, neko neizteicošo ‘neko’.”

“Tas tā ir iegājies vēl no krievu turku kara. Brutāls seržants demonstrē savu varu. Arī patreizējā homoseksuāļu laikā seržants pederasts spīdzina normālu rekrutu. Liek gulties, celties. Gulties, celties. Nevajadzīgi nomoka cilvēku līdz nesamaņai. Un Klintons nezina, kā to lietu atrisināt. Šādu nejēdzību praktizēja arī mežonīgie krievi. Nobeidza daudzus okupēto zemju rekrutus.”

“Ir taču pasaulē arī dažs godīgs seržants. Patiess, taisnīgs.”

“Nē, tāda nav. Šo planētu vairumā piepulko truli, varaskāri seržanti, kuŗu galvās nerosas neviena cilvēcīga doma. Ievēro labi, ja tu vēlies ar tiem sadzīvot, izliecies, melo uz velna paraušanu. Tikai nedemonstrē vientiesīgu godīgumu. Un tu būsi visu cienīta, ieredzēta dvēsele.”

“Bet, ja man nav ambiciju būt visu cienītai, ieredzētai dvēselei. Ko tad?”

“Tad ir slikti. Tad tu peldēsi kā svešķermenis kopējā dvēseļu peldbaseinā. Tu tītīgā, nederīgā dvēsele. Atjēdzies. Nelīdzinies ar visumu. Vai arī atvēzējies un krauj pa labi un pa kreisi, kamēr esi vēl spējīga vēzēties un kraut. Izšķiries.”

“Es esmu jau izšķīrusies. Es kraušu.”