Laima Kalniņa

ATKAL UN ATKAL

 

Vecā sieva bija sagatavojusies mirt. Viņai bija 89 gadi, un viņa domāja, ka nu tiešām būtu laiks aiziet. Viņa atcerējās, ka kāda paziņa reiz bija teikusi, ka sievietei piedzīvot 90 gadu vecumu esot taisni nepieklājīgi. To atceroties, viņa gandrīz iesmējās, bet smieties vairs nebija spēka. Viņa tikai ar pūlēm savilka lūpas mazliet greizā smaidā.

Būtībā viņa bija ļoti apmierināta ar sevi, ka ir izkārtojusi tā, ka miršanas brīdī ir gluži viena, jo tā nebija tāda reize, kas būtu skatāma bērnu vai mazbērnu acīm, kam vēl gaŗš dzīvošanas ceļš priekšā. Tāpat kā viņa nebija gribējusi vīru sev tuvu, kad dzemdē, tā arī tagad viņa nevēlējās lieciniekus. Reiz gan viņa atcerējās vīram sacījusi, ka vēlētos nomirt viņa rokās, bet tas, protams, nebija iespējams, ja jau reiz viņa bija nodzīvojusi tik ilgi. Vīrs bija aizgājis pirms viņas.

Viņa nopūtās, atceroties vīra labestību un mīļos vārdus un to vakaru dārzā zem koka, kad bija pirmo reizi skūpstījušies, bet tad atminējās, ka bija nolēmusi savā pēdējā brīdī domāt par bērniem.

„Bērni taču ir svarīgāki,” viņa pati sev domās sacīja. „Par bērniem jādomā vispirms.”

Tūdaļ arī domas paklausīgi pienesa ainas ar bērniem: Visjaunāko mazmeitiņu, blondu un smaidošu, gaidu pilnu sejiņu, un smaidam apdziestot, viņas aizliegumam paklausot. Bet šoreiz viņa sev vairs nepārmeta, ka apbēdinājusi mazo, kā tik daudzreiz bija darījusi pirms sava miršanas brīža. Kaut kā viņa juta, ka tagad bija par vēlu pašpārmetumiem un nožēlai.

Ainas sekoja viena otrai ātrā steigā, it kā zinādamas, ka laika atlicis ļoti maz. Taču tās bija ļoti skaidras un dzīvas, katrā ziņā skaidrākas un dzīvākas par pašu vērotāju. Viņa atkal redzēja pilsētas ugunis savā priekšā, kad nāca lejup pa kalnu ar bērnu pie rokas. Mazais sūkāja saldējumu un bija kluss un domīgs un viņa domāja, cik brīnišķīgs ir šis mirklis ar tālumā mirdzošajām pilsētas ugunīm un ar mazo, kluso bērnu pie rokas.

Bet ainas steidzās, un viņa nespēja noķert nevienu no tām un apturēt uz brīdi. Tās slīdēja arvien tālākā pagātnē, un nu jau viņa bija atkal pavisam jauna. Bērnu vēl nebija. Viņa tikai gaidīja savu pirmo, un uz ielas svešs meitēns pieķērās viņai pie rokas.

„Es iešu ar tevi kopā līdz savai mājai,” mazā teica. Un tad − „te ir mana māja, dod man tagad bučiņu atvadām.”

Viņa pieliecās, un mazā uzspieda viņai uz lūpām mitru, svaigu bērna skūpstu.

Ai, viņa domāja šai brīdī, ai, kā es ilgojos pēc savas meitiņas, kuŗas man vēl nav.

Bet tad jau arī šī aina bija gaŗām un prom, un tagad viņa pati bija vēl meitene vēlos padsmitos, bija vasaras svētdiena, viņa sēdēja ar savu brāli upmalā, un viņi muļķodamies spēlējās ar smilgām, kā bija to darījuši bērnībā. Viņu prāts bija viegls bez rūpēm, un viņi smējās visu laiku. Viņi redzēja māti nākam pāri pļavai pie viņiem. Māte bija noliekusi galvu, un likās, ka viņa ir nogrimusi domās.

„Ko tu domā, mām?” Viņi sauca.

„Es domāju,” teica māte, „cik laimīga es esmu, ka jūs divi man esat, tik jauni un tik priecīgi.”

Bija cita svētdiena, un nu viņa bija maza meitene baltā kleitiņā. Viņa gāja ar savu tēti gaŗām tai dārza malai, kur auga ķirši. Lielie bija teikuši, ka ķiršus, kas viņai ļoti garšoja, vēl nedrīkst ēst, kaut gan viņai likās, ka ķirši ir jau pavisam sarkani un gatavi. Bet šobrīd ķirši nebija svarīgi, jo viņa gāja kopā ar savu tēti, turēdamās pie viņa rokas un raudzīdama izlēkāt līdzi viņa lielajiem soļiem.

Ainas auļoja. Tagad viņa bija vecmāmiņas verandā, mājā, kuŗā bija dzimusi. Viņa bija pavisam maziņa vēl un lūkojās pasaulē caur verandas logu krāsainajiem stikliņiem. Ja lūkojās caur dzelteno, tad pasaule bija dzeltena un saulaina, caur zilo − tad ziemas nakts mēnesnīcas zila, caur zaļo − zaļa, caur sarkano − sarkana un dusmīga. Bet viņa pašlaik raudzījās caur tumši mēļo, un tad pasaule bija pavisam tumša. Tā kļuva tumšāka un tumšāka un pazuda. Viņa bija viena melnā tumsā. Tik pilnīgi viena, kāda viņa vēl nekad nebija bijusi, jo nebija vairs nekā. Mirkli pazibēja pēdējā aina − no liela augstuma viņa redzēja savu istabu un gultu. Gultā gulēja vecā sieva − viņa pati.

„Tagad gan laikam esmu no tiesas mirusi,” viņa iedomāja, bet šī doma ne baidīja, ne žēlināja. Viņa to tikai konstatēja, kā faktu, lai nākošā mirklī atkal būtu viena melnajā tumsā. Nu viņa saprata, kāpēc bija tik viena − viņai pat nebija viņas ķermeņa vairs. Viņa tikai bija mazs, melns punkts tumsā, puteklis, varbūt sīkāks par putekli. Kad viņa to apzinājās, viņa bija mazliet pārsteigta, ka var to apzināties, nebūdama vairs nekas. Šķita, ka viņai, bez matērijas esot, vēl bija palicis kas, un tā bija kustības spēja šai netelpā, kuŗā viņa atradās. Kaut kur bija gaišs punkts, kuŗa virzienā viņa devās, vai arī gaišais punkts nāca pie viņas, kļūdams gaišāks un lielāks ik brīdi, līdz viņa izkusa gaismā, izbeidzot būt un reizē tomēr jūtot, ka nu viņai vairs nebija robežu un viņa bija viss − visa gaisma, brīnišķīgā gaisma.

 

*

Viņa nezināja, cik ilgi bija bijusi gaisma un nekā nejušana, cik ilgi bija turpinājies brīnums. Tas varēja būt bezgala ilgi − mūžīgi vai arī tikai mirklis, bet kaut kad pēc tā sākās sapņu laiks. Tas bija skaists, jo tajā kavējās vēl gaismas brīdis − gaisma nāca tam līdz, gaisma bija tajā, tikai paslēpta, un tāpat tanī bija viss, arī viņas pagājušais mūžs, un arī viss un viņas pagājušais mūžs slēpās, tīdamies sapnī. Bija viegli, kaut vieglums šķita viņu nesam prom un tālāk. Kaut kur kas notika un veidojās, un viņa nebija pārliecināta, ka vēlējās, lai kas veidotos un notiktu. Bet viņai nebija izvēles, kā nebija bijusi izvēle, kopš bija sācies šis neparedzētais ceļojums, kam viņa nebija gatavojusies domājot, ka viņu gaida tikai dziļš bezsapņu miegs bez atmodas.

Negaidīta bija arī sāpīgā atmošanās no sapņu laika, atgriešanās pasaulē. To viņa nebija gribējusi. Kādēļ? Ko šie ļaudis prasīja no viņas? Viņa taču bija tam jau pāri, reiz pārcietusi. Kādēļ, kādēļ? Viņa iekliedzās aiz sāpēm un vilšanās. Viņas kliedziens pārsteidza viņu pašu. Viņa nekad nebija kliegusi, nebija mācējusi kliegt. Bet tagad viņa to spēja. Viņa kliedza vēl, ielikdama kliedzienā visu savu sāpi, nepatiku par to, kas ar viņu notika. Bet tas arī bija viss, kam viņai pietika spēka. Viņa jutās tik nogurusi, tik nespēcīga. Miegs, šīs pasaules miegs, remdināja.

Viņa gulēja daudz. Bet kad viņa pamodās, viņas domas nemaz nebija skaidrākas, un viņa nejutās spēcīgāka, kā tas vienmēr bija bijis agrāk no rīta. Un telpa izskatījās tik dīvaina, it kā izpletušies neiedomājami plaša un augsta. Labākais bija tas, ka viņas meita... bet, varbūt, tā bija kāda no viņas mazmeitām, kas viņu tagad tik rūpīgi kopa? Bet nē, tai tomēr vajadzēja būt viņas meitai, jo viņa sajuta, skaidri sajuta viņu abu ciešo radniecību.

Kaut kad viņa apjauta arī, ka ir sarāvusies maza un sīka. Viņa atcerējās reiz mazmeitu atbraucam no augstskolas, apskaujam viņu un izsaucamies: „Vecmāmiņ, cik maziņa tu esi kļuvusi!” Bet tas bija toreiz, pagātnē. Likās tik ļoti sen. Viņa gaidīja vēl kādu ainu parādāmies, bet tādas nebija, un viņa atkal iemiga.

Viņa brīnījās arī mazliet par to, ka viņas meita pēc izskata bija tik ļoti pārvērtusies, bet atcerējās, ka tad, kad viņas vairs nedzīvoja kopā, meita, katrreiz atgriežoties mājās, izskatījās mazliet savādāka, citu matu kārtojumu, savādāku tērpu. Bet šoreiz meita bija kļuvusi tik jauna! Vai arī viņa tikai tāda izskatījās? Vēl aizvien viņa nespēja runāt, un viņai likās, ka viņa to nekad vairs nespēs, un tā viņa samierinājās ar faktu, ka nespēs nekā noskaidrot.

Laiks vilkās bezgala lēni. Dienas bija gaŗas kā mūžs. Likās, viņa daudzreiz iemiga dienā, bet atmostoties tā pati diena vēl turpinājās. Viņa necerēja, ka būs kāds uzlabojums, bet ar laiku tas tomēr nāca. Viņa varēja jau sēdēt, un likās, ka viņas meita vēlas, lai viņa rauga runāt. Taču skaņas neveidoja vārdus, nespēja sasieties jēdzīgā runā. „Mamma, mamma, mamma!” Viņu uzrunāja viņas meita, un viņai pašai beidzot arī izdevās izrunāt šo vārdu. „Mamma,” viņa teica. Laikam tas bija solis uz atlabšanu, jo par to tik ļoti priecājās viņas meita un jaunais vīrietis, kas dzīvoja kopā ar viņām. Vai tas būtu mans dēls, vai znots? Viņa brīnījās. Bet atkal domas bija tik nogurušas un sajukušas, ka viņa šo problēmu nespēja atrisināt.

Bezgala gaŗās dienas gāja un gāja. Spēja runāt atgriezās vārdu pa vārdam. Viņa varēja arī jau staigāt. Sākumā tikai pieturoties, vēlāk jau pavisam brīvi. Viņa ievēroja, ka meita viņu uzrunā gan par meiteni, gan Aiju. Abi šie vārdi tik ļoti viņai nepiederēja, ka arī viņa par sevi runājot sacīja „meitene” un „Aija”, kā runājot par kādu svešu ārpus sevis.

Reiz, staigājot pa istabu, viņa pamanīja, ka blakus grāmatplauktam pie sienas bija it kā stikla durvis vai logs, kas tur agrāk nebija bijuši. Aiz tā bija telpa, ļoti līdzīga tai, kuŗā atradās viņa pati, un otrpus logam bija maza meitene ar īsām, nepītām bizītēm kā vabolītes taustekļiem abpus galvai. Viņa ilgi sēdēja pie stikla durvīm mazo meiteni vērodama un skaidri zinādama, ka viņa to pazina. Viņa bija to turējusi rokās, apmīļojusi to, un mazā bija pieglaudusies un sacījusi ko labu.

„Es gribu tur iekšā,” viņa sacīja.

Viņas rūpīgā kopēja noliecās pie viņas smaidot:

„Tas ir spogulis, Aijiņ, tu nevari tur ieiet iekšā. Un tā mazā meitene, ko tu tur redzi, esi tu pati.”

Es, viņa domāja, es pati? Un tā vecā sieva, kas nomira, bija tikai sapnis?

 

*

Viņa sēdēja pie galdiņa iepretī jaunajam puisim.

„Bet tu mani nemaz vēl nepazīsti, nezini, kāda es esmu,” viņa sacīja.

„Nu, tad pastāsti man kāda tu īsti esi,” viņš aicināja smaidīdams.

„Es esot bijusi tāds pavisam jocīgs bērns, mana māte stāsta. Reiz es esot gribējusi ieiet spogulī. Sēdējusi pie spoguļa un gribējusi būt tur iekšā.”

„Hm, zīmīgi, zīmīgi,” viņš smīnēja. „Ieiet spogulī. Būs jāpalasās simbolu vārdnīcā, ko tas īsti nozīmē. Bet vēl stāsti, lūdzu, vēl!”

Viņš uzjautrinās, viņa domāja. Ko lai es īsti stāstu? Es taču negribu viņu aizbaidīt ar kādu atzīšanās stāstu, kas nebūtu lāgs.

„Jā,” viņa sacīja savilkusi seju noslēpumainā un tomēr smējīgā vaibstā, „un tad vēl man brīžam ir tāda zināšana par lietām, par kuŗām es būtībā nekā nevarētu zināt. Es domāju, tā laikam ir tikai mana iztēle, bet aina, ko tā rāda ir tik dzīva, ka es tai nespēju neticēt. Reiz es dzirdēju kādu sakām: „Mēs redzējām, ka istabā dega lampa, un zinājām, ka vecā sieva ir tur.” Tajā pat mirklī es skaidri redzēju istabu ar galdiņu, uz kuŗa bija lampa veclaicīgu augstatzveltnes krēslu pie tā, bet istabā neviena nebija, un es domāju − nē, vecā sieva noteikti tur nebija.

„Vēl,” viņš atkal mudināja, un tagad likās, ka viņš bija stāstījuma valdzināts.

Viņa to ievēroja un jau drošāk turpināja.

„Man šķiet,” viņa sacīja, „ka esmu jau dzīvojusi pirms šīs dzīves.”

„Nu, nu,” viņš mudināja.

„Paklausies tik, cik senas dienas, man šķiet, es atceros. Reiz es lasīju dzejoli un tur bija tāda rinda − nu galā mana kalpošana, un vēl kas par atvērtiem vārtiem un aiziešanu, un es pēkšņi domāju Sidrabene. Es tik skaidri redzēju tīras, tukšas telpas, klons bija izbārstīts nule sakapātām kalmēm, kas tik tīkami smaržoja, arī pagalms bija nokopts un izslaucīts. Bija novakare, un es zināju, ka ir jāiet projām. Un tad vēlāk mēs visi bijām mežmalā. Bija jau satumsis, un mēs vērojām sarkanīgo blāzmu debesīs tajā pusē, no kuŗas bijām nākuši.”

Runājot viņa bija kļuvusi nopietna, atcerēdamās sajūtu, kas viņai toreiz bija.

Arī viņš vairs nesmīnēja. Viņai likās, ka nu viņš vēro, viņu vērtēdams.

Cik dzīvi viņa stāsta, viņš domāja, kāda iztēle, un viņa tiešām izskatās jauka, kad tā stāsta. Bet viņam bija kas jāsaka.

„Hm,” viņš teica ar uzspēlētu nopietnību. „Budiste, noteikti. Norāde uz reinkarnāciju. Un tā Sidrabenes dedzināšana. Zīmīgi, zīmīgi. Arī tibetiešu lama tur tālajā Nepālā man stāstīja, ka, ja ir kas dārgs, ko nevar paņemt līdzi aizejot, tas esot jāsadedzina.”

„Tu esi biji Nepālā?” Viņa pārsteigta ievaicājās. „Nopietni?”

Viņš atkal jau smīnēja:

„Redzi, man arī būs tev kas ko pastāstīt par teiksmaino Katmandū, kaut gan esmu pavisam godīgs kristietis un nebūt nepinos ar tik eksotiskām reliģijām kā tu.”

„Nepinos ar tik eksotiskām reliģijām kā tu” bija viņu mazliet aizkaitinājis, un tādēļ viņas nākamam teikumam piemita tāds nieciņš dzēlīguma.

„Un tu tici debesu svētlaimībai un ellei, kur velni ar dakšiņām dursta nabaga grēcinieku dvēseles, kas vārās darvas katlos.”

„Ar to elli nu ir tā,” viņš runāja lēni, vārdus vilkdams, „ka es zinu, kādu ellīti var savārīt tepat uz mūsu mīļās zemes lodes, un es nekad, nekad negribētu sagādāt elli ne sev, ne kādam citam.”

Pēdējie viņa vārdi jau skanēja pavisam nopietni.

Viņš nemaz nav daudz vecāks par mani, viņa domāja, un tomēr viņš var būt arī tik nopietns, un, jā, viņš izskatās taisni skaists tagad, kad tā runā. Un es? Ak, Kungs, es taču esmu tāda auša un nejēga!

Bet vismazāk es gribētu nodarīt pāri tev, viņš domāja. Tu izskaties tik neaizsargāta pašreiz, pat bezpalīdzīga. Es tiešām gribētu būt labs pret tevi.

Viņa skats kļuva maigāks, un kādu brīdi viņi raudzījās viens otrā klusēdami.

Es būšu pagalam, ja ilgi tā viņā raudzīšos, viņa domāja. Jā, nudien, es būšu pavisam pagalam, viņa domāja. Jau tagad man šķiet, ka viņš man nozīmē par daudz.

Viņa raudzīja novērsties.

„Bet zini,” viņš sacīja, manīdams viņas nolūku „Tu varētu pievienoties manai ticībai. Vecais lama mācīja arī, ka nebūt nevajagot būt budistam. Esot ļoti daudz un dažādu ceļu, kā sasniegt apskaidrību, un kristīgajam tas esot lielisks, sekojot Kristus mācībai.”

„Un tad es nonāktu līdz ar tevi paradīzē,” viņa sacīja, bet viņas balss nemaz neizklausījās priecīga, drīzāk padevīga un bezcerīga.

Viņš iesmējās:

„Nē, tik vienkārši tas nenotiek. Vecais brīdināja, ka Nirvānu sasniegt var tikai visi radījumi kopā, kad visi būs apskaidroti. Tādēļ, mēs esam atbildīgi arī par citu radījumu apskaidrotību. Tu, piemēram, par manu, un es par tavu. Citādi mums būs aizvien jāatgriežas atkal un atkal atpakaļ uz zemes. Bet nu man jāiet.”

Viņš pastiepa roku, lai vēl bridi paturētu viņas pirkstus savējos.

„Tā tad atkal un atkal?” Viņš vaicāja.

„Atkal un atkal,” viņa paklusu apliecināja un noraudzījās viņam pakaļ aizejot.