Jaunā Gaita Nr. 199, decembris 1994

 

 

Laima Kalniņa

MIEGS STĀSTA PAR DZĪVI UN VARBŪT GRĒCĪGU MĪLESTĪBU

 

Eiropas ziemeļos vasaras tādas pašas kā Latvijā. Smaržo liepas. Reiz smaržoja Rīgā, laukos, kad mīlētājs ciemojās pie meitenēm, Latvijas meitenēm. "Brūni mati, zilas acis, zelta sirds," viņš sacīja.

Tagad? Liepas smaržo. Pilsētas ielas un meitenes. Viņš vēl jauns un brīvs. Tās divas - kādā svešā valodā tās runā? Viņš seko. Ir labi tā iet. Lūk, tā viena, tā tumšākiem matiem, atskatās. Mazs smaids. Brūni mati, acis kādas? Sirds? Vai tā arī? Ai, šobrīd jau vēl nav nekā, tikai viņa atskatījās. Tik vien! Tas viss.

Meitenes iet. Viņš seko. Runā svešā valodā. Rokās grāmatas, burtnīcas. Diez', kas viņas tādas? Vai viņa atkal atskatījās? Vai arī tas bija sānskats uz biedreni tikai? Uzrunāt? Viņš seko. Tad tas notiek. Grāmata, ko nesa, šļūk un krīt. Burtnīcas pašķiras, lapas uz tumšā asfalta. Viņa liecas celt, bet viņš ir ašāks. Lūk, cik izpalīdzīgs! Pirksti sastopas pie burtnīcu lapām.

Kas viņas tādas? Esot somietes. Šeit atbraukušas uz pāris dienām tikai. Skolotājas. Sanāksme, lekcijas. Viņš pavadīs, viņas šeit vienas. Labi, ja ir pilsētas zinātājs. Tāds tīkams, izpalīdzīgs. Un liepas smaržo.

Pēc pusnakts viņi divi vien uz soliņa parkā, draudzeni pavadījuši uz viesnīcu. Viņi skūpstās. Tāds noreibums. Dzēra vīnu taču viņi visi trīs. Viņš izmaksāja. Jā, viņš tagad strādā, birojā strādā, nav vairs tikai savas iekarotās zemes bēglis vien. Viņš ir jauns un brīvs, un meitene, kuŗas galva atspiesta uz viņa pleca, ir tik tīkama. Viņi skūpstās. Un tad viņš to pavada uz viesnīcu. Viņi tiksies atkal nākošā vakarā.

Bet nākošā vakarā ar skūpstiem vairs nepietiek. Tagad viņiem vajag vairāk. Taču šī pilsēta nav laipna mīlētājiem. Toreiz vēl nav. Viesnīcas veŗ durvis tikai laulātiem pāriem. Un viņa istaba? Nē, tur arī nevar!

Ko darīt? Viņi staigā pilsētas tumšajās ielās. Divi noreibuši cilvēkbērni, ko nereibina vairs vīns, bet viņu pašu kaislības. Saķērušies viņi staigā pilsētas tumšajās ielās un ilgojas vēl dziļākas tumsas, vēl tuvākas tuvības.

Līdz viņš izlemj - nē, viņiem jābūt kopā, viņiem jākļūst mīlētājiem. Nams, pa kura kāpnēm viņš dodas augšup ir vecs un mazliet apbružāts. Kādreiz bijis turīga tirgoņa mājvieta. Tad, kas zina, kučieris mēdza piebraukt divjūgu, taisns un stingrs sēdēja savā vietā uz bukas, gaidīja mājas kungu un kundzi iznākam no nama, lai dotos uz ciemiem. Uzmanīgi vīrs vadīja mazo kundzi lejup pa mājas kāpnēm. Pirksti, ietērpti cimdos, tika pasniegti vīrietim, kas tos saņēma ar tādu rūpību, ar kādu pieskartos trauslu ziedu kopojumam, bet acis bažīgi vēroja atlasa kurpītēs tērpto kāju soļus, ko viņa lika uz pakāpieniem.

Tagad laiks ir cits. Pazudis ir staltais divjūgs ar kučieri uz bukas. Nav vairs mazās kundzes un viņas pavadoņa. Nams ir vecs un mazliet apbružāts. Zvans, gadu rūsas grauzts, skan žļerkstošs un aizsmacis. Nepacietīgi jaunais vīrietis zvana vēlreiz. Viņš grib gultu sev un tai sievietei, kas stāv tur lejā pie kāpnēm, stāv galvu nodūrusi, vērodama savus kurpju purnus, it kā viņai nebūtu nekādas daļas par to, par ko tirgojas tie divi pie veclaicīgajām ieejas durvīm, jo tās beidzot ir atvērušās nepacietīgajam zvanam.

Mājas saimniece ir veca. Veca, bāla seja. Šķiet, jau iznirusi ilgu gadu ūdeņus. Vai arī vizmo blāva zem šī laika līmeņa. Tepat, tepat viņa ir, bet ne gluži aizsniedzama. Cita laika, kas to sargā kā nesadrūpošs stikls. Vēss, gluds un nesatricināms. Vai viņam izdosies to pārliecināt? Nē, ne ar vārdiem, nē, bet viņa saprot salocītas naudas zīmes, kas vīrietim saujā, valodu, un tādēļ atveŗ durvis šiem abiem naktsmājas meklētājiem.

Nāc, tagad var! Viņš pamet ar roku tai, kas gaidīja. Pavēlētājs mājiens, un sieviete tam seko. Kad viņa ir pie durvīm, viņš satver tās elkoni un vada pāri slieksnim.

Telpā tos sagaida blāva spuldze, kas skopa liekas arī nespīd, bet met izbālējušus starus no citām, reiz pagājušām un laimīgākām dienām, vai arī tīši rauga slēpt ienācēju acīm priekšnama tapešu traipus un izvalkātos plankumus kāpņu grīdsegā.

Kāpnes iesmilkstas žēlu un vecu balsi, viņiem augšup dodoties.

Otrā stāvā, bija sacījusi tā, kas iedeva viņiem atslēgu un tagad vēro viņus tumšām vērīgām pūces acīm no apakšējā stāva, galvu pašķiebusi, neuzticīga, sabozusies, jo salocītā nauda zīme ir gan atslēgusi šī nama durvis, bet nav pieskārusies nedz viņas prātam, ne sirdij.

Maza, ovāla plāksnīte norāda abiem mīlētājiem viņu kaislībai lemto telpu, bet atslēga kā apmulsusi vai apreibusi griežas un griežas izvalkātajā durvju caurumā, tās tomēr nepaverot vīrieša nepacietīgajai rokai. Viņš atspiež plecu pret tām, un durvis, pārsteigtas par viņa pārdrošību, atsprāgst vaļā uz reizi. Viņš ietver sievieti rokās skūpstam. Varbūt lai nepaspētu ievērot istabas negaumību, kur viņiem lemts kļūt pavisam, pavisam tuviem?

Viņi skūpstās. Bet tagad viņa rokas ir pārdrošas. Tās meklē, burzot viņas tērpu, un tās atrod. Viņas mute ir pavērta, dodot un ņemot un acis šķiet aizmiglotas, it kā viņa būtu baudījusi vīnu, daudz vairāk vīna kā iepriekšējā vakarā. Taču tas nav tiesa. Reibinātājs ir kas cits.

Jaunais vīrietis jūt savu varu pār sievieti un ir ielīgsmots. Tur viņu stingrāk, skūpsta kairāk. Pamet īsu skatu uz gultu. Tā stāv taisna un stingra, kā varbūt šeit kavējusies jau pusgadsimtu vismaz, auklējusi daudzus un dažādus augumus. Vecs dzērājs varēja iemaldīties šajā istabā, atlaidināt gultā alkohola izvārdzinātās miesas, kad vairs nevērās paša mājas durvis, un apskurbušajās smadzenēs kā maza zilgana liesmiņa nožāvājās sīka mirkļa bažas - ko tālāk?

Cik zemu es slīdēšu? Vēl dziļāk? Vai pavisam bez mājas? Uz ielas? Klaidonis? Tik tālu būšu nonācis? Tad apdzisa doma visvarenajā - gan jau! Gan jau kaut kā! Un stingrā un taisnā gulta salīgojās lētā dzēriena nelāgajos viļņos.

Kas zina, varbūt tai nācās līgoties vēl nelāgākos ūdeņos, kad staigule veda šurp savus ielas draugus, atstādama palagos asu, ilgi nemazgātas miesas sviedru smaržu.

Un reiz taču gulta bija bijusi pavisam cienījama un spodra istabas greznotāja. Ar lepnumu uz viņu noraudzījās nama māte. Mājas kungs apmierināts atlaidināja kaulus. Kā nē, greznā gulta taču liecināja par mājas labklājību un pārticību. Jaunlaulātā, šo vareno mēbeli mantojusi, varbūt, raidīja bijīgus skatus tās virzienā.

Tagad? Kā gan var tik zemu krist? Tā novalkāties šīs zemes dzīvē? Aizmirst lepnumu un paļauties, lai dzīves viļņi svaida? Jā, ko gan var sagaidīt no vienvietā piesieta mēbeles gabala, ja pat cilvēks, kam taču Tas Kungs devis tādu nieciņu savas dvašas, spēju izšķirt un lemt, padodas mirkļa varai? Aizmirst. Jaunajai sievietei tur mājās, ziemeļaustrumos no šīs vietas, ir vīrs un bērns - meitenīte. Vai viņa iedomā tos, kad ļaujas tīkama svešnieka glāstiem un skūpstiem? Kas zina!

Un viņš? Kas viņam! Viņš ir brīvs. Un viņam ir dusmas. Slēptas, jā, bet tur dziļi krūtīs tās deg un gruzd. Svilina sarkanām liesmām. Viņa sieva to ir atstājusi. Jā gan! Un viņam ir tiesības tagad ņemt, kas vien tik tīk.

Viņš ņem. Visu nakti viņš ņem. Un tad sirds vairs nesāp tik ļoti. Aizmiršanās. Jā, šonakt tā ir pilnīga! Būs vēl viena tāda nakts un pēc tam tikai vēstules. Vēstules no viņas un viņa vēstules, kas ceļos uz pilsētu ziemeļaustrumos no šīs vietas. Tās stāstīs par ilgošanos atkārtot mīlas -hm, mīlas? - naktis. Vēstules turpināsies, līdz pienāks viena, kas lūgs, lai viņš neraksta vairāk. Tā nevarot, viņai taču esot vīrs un bērns. Viņa, precēta sieva, nedrīkst saņemt mīlestības - hm, mīlestības? - vēstis no cita vīrieša.

Tā izbeigsies viņu sakars. Vai viņiem būs žēl? Diez' vai! Dzīve taču rit tālāk, un nedomājot viņi ļaujas tās viļņiem. Bet es, Miegs, nosmīnēšu tikai par rotaļām, kam ļaujas cilvēkbērni, un ko viņi sauc cēlajā vārdā par Dzīvi.