Valentīns Pelēcis

BIJUŠO CERĪBU TILTIŅI NO SVEŠUMA − LATVIJAI

 

 

Tagad, kad Latviju uzskata it kā par brīvu un visa Krievija joprojām vārās nākošo paaudžu putrai, varu dažus niekus pieminēt mūsu bijušajiem brīvības aprēķiniem.

Pirmo cerību tiltiņu sajutu, kad Holšteinas sādžā, Krempeldorfā, mēs bijām it kā gūstā un it kā ne. Tas bija 1945. g. vasarā, un es atrados pulkv. Vīksnas pulkā. Augusta beigās saaicināja mūs visus laukumā un štāba priekšnieks V. Hāzners paziņoja, ka septembrī mums būs jābrauc uz Beļģiju. Tur atrodoties jau pulkveža Januma pulks, tie visi esot angļu uniformās, pārtika laba un cerības uz Latviju vēl labākas. Varbūt viņš tā mums stāstīja tādēļ, lai mēs neizklīstu līdzīgi vāciešiem, kas viņiem tika atļauts. Tikai mēs, vienkāršie kareivji, tiešām ticējām.

Vienīgi tajā vakara krēslā, kad bijām jau cauri Beļģijai, gaidīdami ostu Ostendu − kuģošanai uz Angliju, mūsu vagoniem pieāķējās mazāka lokomotīve, iestūma tos citās sliedēs tādā kā pļavā, kā krūmos. Un kad šis mūsu ešalons apstājās, angļu kareivji sita pa vagonu sienām ar rundziņām un brēca: Raus, raus... Lielie cerību vārti bija no dzeloņstieplēm. Un jaukais sapnis bija beidzies...

Vēderi mums šeit netika piepildīti. Barakas bez krāsniņām, nebija arī segu (krāsnis tika iemūrētas tikai februārī). Tomēr šeit pie savām barakām cēlām nelielas, bet Latvijai domātas piemiņas zīmes. Bija arī savs žurnālītis uz sienas, ko mums visiem palasīties. Bija arī teātŗa mēģinājumi. Un par visām lietām, te nodibinājās Daugavas Vanagu organizācija. Tā atkal bija cerību zīme Brīvajai Latvijai.

Kad 1946. g. pavasarī kaŗa gūstekņus laida vaļā no Beļģijas, mēs vairums lidojām vanaga spārniem, lai atkal cerīgi apmestos rietumu Vācijā, tikai pagaidām. Es atradu savu ģimenīti – Gross-Hesepē, Holandes pierobežā D.P. bēgļu nometnē. Pēc pāris gadiem D.P. nometnēs sāku saņemt savu radu dažas vēstules no Latvijas. Čeka, protams, bija tās kontrolējusi, bet mūsu pašu sen zināmie sarunu veidi nebija strīpoti. Kaut arī Staļina „draudzība” pret Rietumiem bija pārvērtusies naidā, vēl ar cerībām aizgāju „melni krāsotā angļu armijas apģērbā” sargāt viņu armijas noliktavas. D.P. nometnēs viņu vadītāji steidzināja braukt uz īstāko demokrātiju zemēm, jo ieradās arī „Sarkanie mānekļi.” Bet Staļins ar savu gudro Kaganoviču (padomdevēju) apsolīja patiesāko brīvestību. Tā es ar savu ģimenīti aizkuģoju uz A.S.V.

Manas naīvuma cerības bija salūzušas, un tā vietā biežāk un biežāk ienāca mans vecākais brālis, Arnolds, viņa gaitas, kad viņš mūsu Armijas Ārējās Informācijas darbos kā „privātkurjērs” jau 1930to g. sākumā bija pētījis Staļina valstību. Toreiz šīs iestādes vadītājs bija pulkvedis Bergs.

Un kad Vācijā tika ievēlēts Hitlers un NKVD čekas vadītājs bija Ježovs, − Staļins to padzina un tā vietā nāca, pacēlās Bērija. Tad mūsu Armijas Augstākai Vadībai radās dziļas šaubas par Latviju un visu Baltiju.

Amerikā, ārpus melnā darba, savām mājām un tīrumiem sapinos ar savu izjūtu dzejām un atmiņu stāstiņiem. Minneapolē bija divi izdevēji: A. Eglītis un H. Skrastiņš. A. Eglītis pārstāvēja D.V., es arī biju viņu biedrs. Skrastiņš bija tāds: pats savas iedomātās brīvības vārdā neprasīja, lai es domātu tāpat kā viņš. Bet lai es rakstot ko gribot.

Sieviņa, no mājām − Ciršņiem bēgot, līdzi paņēmusi dažus manus dzejoļus un pāris uzrakstītos mēnešu tēlojumus prozā.

Tāpat H. Skrastiņš − Uģis atļāva man rakstīt gabaliņus žurnālam Tilts gan ar polītisku, gan garīgu noslieci.

Kādai daļai no Daugavas Vanagiem un citiem ticībā negrozāmiem − sākās nepatika pret mani. Es tanī laikā tiku saņēmis čekas atļautās vēstules, saņēmu pat no Sibirijas − no mātes un Arnolda (brāļa) sievas. Arnolda sieva jau Kruščeva laikā atrakstīja, ka Arnoldu čeka nošāvusi 1942. gada 15. martā Noriļskā.

Šinī pašā laikā sanāksmēs ieteicu ne tikai rakstīt vēstules, bet sūtīt arī paciņas. Daudziem tas nepatika. Viņi zinot, ka visus sūtītos labumus paņemšot čekisti. Tomēr manus sūtījumus saņēma ne tikai Latvijā, bet arī Sibirijā − mana māte ar brāļa sievu un radinieks, Aleksandrs Pelēcis. Viņš pat saņēma pāris grāmatas, Kalmītes un Grebžes glezniņas un manu vēstuļu bez skaita, tāpat es no viņa. Arī par viņa atgriešanos rakstīju „Kultūras čekai” − I. Lešinskim un J. Aneraudam. Dažiem svešuma draugiem es kļuvu vēl čekistiskāks, kad sāku mudināt dolarīgākos uz ciemos braukšanu, lai mazākais Rīgu redzētu.

Pat no Zviedrijas mūsu rakstnieku labākais kritiķis, Jānis Rudzītis, D.V. žurnālā apgalvoja, ka es esot tāds kā plānprātiņš, kas neizprotot čekas šausmas. Es viņam uz to atbildēju, bet toreizējais D.V. žurnāla redaktors atrakstīja, ka mana atbilde esot iespiežama tikai tad, ja dažus teikumus svītro. Atteicu: ja visu ne, tad ar manu parakstu nemaz.

Par Rīgas ciemošanos mani ieinteresēja šo ceļojumu izkārtotājs Čikāgā Richards Spuris, tāpat tuvu tur bija dzejnieks, Krāslavietis (Valdis Grants). Darbojoties žurnālā Tilts, pats redaktors H. Skrastiņš aktīvi skubināja ciemos braucējus no Kanādas. Atceros laikrakstā V. Tomas rakstu: viņai aizbraucot bija teikts, ka cauri Kanādai ceļš vedīšot uz Latviju. Viņa, Guntis Liepiņš ar sievu Anitu, Āpšes un citi bija vieni no pirmajiem ciemos braucējiem uz Rīgu.

Sešdesmitajos gados, kad Anšlavs Eglītis ar īsu komēdiju ciemojās lielākos A.S.V. centros, arī pie mums Minneapolē, tur līdzi spēlēja arī V. Toma. Toreiz satiekoties varējām ar H. Skrastiņu apspriesties par Rīgas apciemošanu. Neatceros, kādā gadā V. Toma pirmo reizi uz Rīgu aizbrauca, bet kad atgriezās − D.V. un citi labā spārna ļaudis lādējās.

Tāpat lielus nemierus izraisīja tie latvieši, kam viņu atļautajos ārzemju braucienos līdzi brauca uzticamie čekas pavadoņi. Tas viss kopā bija kā traģikomēdija, kur liela daļa sēdēja aiz saviem garīgajiem ložmetējiem, bet otri − tie naīvie, kas pazemīgi tecējuši pie Rīgas čekistiem... Bija jau mūsu pusē daži aprēķinātāji, kā bijušais Zemnieku Savienības loceklis, Alainis, Rietumu Vācijā dzīvodams, stulbi ar saviem rakstiem pakalpoja čekai. Es pats nebiju „Zelta Zemes” cilvēks. Biju melnstrādnieks kopā ar mellīšiem un dažu indiāni. Visu nenodzēru un nenopīpēju, bet 1970. gada jūnijā abi ar jaunāko meitu Rudīti uz Rīgu aizbraucām. J. Anerauds vēstulēs bija man apsolījis, ka varēšu savus Ciršnus redzēt, bet I. Lešinskis pateica − nē! Toties, bagātīgi satikos ar V. Belševicu, tāpat pie M. Čaklā ciemojoties ar Belu, Dž. Skulmi, J. Peteru. Pie viņiem nekur nejutu čekas smakas. No Talsiem atbrauca mans radinieks A. Pelēcis. Divatā satikāmies, aprunājāmies Rīgas jūrmalā, priedēs pie Terēzes (ārste, Aļa glābēja toreiz 1945, 1946. gadā kā studente) un arī pie V. Belševicas. Tur viņš pa istabu staigādams skaitīja un lasīja savas dzejas.

Skumji un bēdīgi tas, kā viņš sagādāja man nepatikšanas. Dodams „sieciņus” saviem tā laika „čekas” redaktoriem, bija izvēlējies pamatskolas klases biedru J. Bitānu (manas sievas brāli), nosaukdams kādā stāstījumā to par „šausmīgu banditu”. Tagadējā brīvībā, savā Mālupes pagastā Jānis tiek pieminēts kā nacionālais partizānis, kas čekas mežu ķemmēšanā nošauts jau 1947. gada rudenī.

Gribēju vēl pieminēt cilvēkus no Minneapoles, kas drīz pēc manas ciemošanās brauca uz Rīgu: P. Kupčs ar kundzi, H. Lapiņa, M. Zīle un Latvijas Armijas kapteiņa K. Augstkalna kundze. No Kalifornijas vieni no pirmajiem bija dzejnieks O. Stumbris un mākslas fotografē Helēna Hofmane.

Kāda veidosies tagadējā Latvija − tur man vairs patiesas jēgas nav. Esmu par vecu un aklu, lai spētu nākotni saredzēt.

1975. vai 1976. gada rudenī − oktobrī Amerikā ciemoties atbrauca Jānis Anerauds un dzejnieks Jānis Peters. Man bija vēlēšanās, lai J. Peters varētu atsevišķi satikties ar manu draugu un domu biedru Jāni Peniķi un viņam līdzīgiem. Mēs kopā ar H. Skrastiņu aicinājām J. Aneraudu pie mums, jo viņš šķita ir čekas darbinieks. Prof. J. Peniķis bija apmierināts, un pie mums − tīri smaidīgs ieradās J. Anerauds. Kā svarīgu notikumu viņš pieminēja Imantu Lešinski. Tas neesot vairs „Kultūras sakaru” biedrībā, bet pārcelts uz Ņujorku Apvienotajās Nācijās kā aktīvs darbinieks, un lepnākais tas, ka viņš nedzīvojot kopīgi ar citiem, bet esot pašam sava glīta mājiņa. Toreiz man tas likās kā brīnums. Par šo Anerauda ciemošanos daudzi no Minneapoles D.V. bija sašutuši. Tilts taisot nodevību un meklējot rubļus ko pārpirkt dolāros. Pēc vairākiem mēnešiem pie mūsu mājiņas piebrauca mašīna, izkāpa svešs vīrs; pienācis klāt parādīja savu darba karti ar burtiem CIA. Jautājumi iesākās. Vai pie manis ciemojies Krievijas pilsonis J. Anerauds? To Anerauda vārdu gan sapratu tikai tad, kad, pašķielējis to izlasīju viņa pierakstā. Kādas man attiecības ar viņu? Teicu, ka pazīstu viņa dzimtu − Alūksnes apkārtnē un ka viens no viņiem krita 1919. gadā cīnoties pret Ļeņina komunismu, un ka 1940. gada jūnijā Staļins šīs ģimenes piederīgos izsūtīja uz neatgriešanos. Tad vēl prasīja, lai es parādot savas grāmatas. Es atbildēju, ka tās visas ir tikai latviešu valodā. Viņš tās pacilāja, pāršķirstīja, paskatījās zīmējumos − deva atpakaļ un nesacīja aizejot nekā.

Šajos gados jau gan Rīgas ciemi gāja plašumā, kā arī „ciemiņi” no Brežņeva iežņaugtās Latvijas uz šo pusi. Kas kuŗam tad patika, kas nepatika − bij skumja patiesība.

Ka Maskavā pamodīsies „brīvības taustītājs” Gorbočevs, to godīgi sakot, es neticēju. Mans vecākais brālis Arnolds, savā pēdējā atvaļinājumā 1941. gada 20. maijā teica: „Ja Hitlers sapratīs Krievijas tautu un tās atšķirības − Staļina, Kaganoviča spēli, tad varēs mazliet ticēt, ka mums, latviešiem, būs nedaudz vieglāk zem Berlīnes, nekā zem sarkanās Maskavas.”

1980to gadu vidū pavisam pēkšņi pie mums kādu dienu ciemojās Imants Lešinskis ar savu sieviņu Rasmu. Viņam bija laimējies paglābt arī meitu (no pirmās laulības). Šajā reizē viņš atklāti pateica, ka Anerauda ciemošanās reizē pie mums šis arī esot bijis Minneapolē, viesnīcā − savu pienākumu dēļ.

Vasaras siltā laika pēc mana sieviņa palīdzēja Imanta svārku uzkarināt. Labās puses kabatā bijusi tīri smaga, bīstama lieta. Tā, mainot svarīgākus noslēpumus, tad te tāpat savi pienākumi un prasības. Tīri skumji, ka Imants no dzīvošanas tik ātri aizgāja...

Anerauds savukārt atrakstīja, ka Staļins 1941. gada 14. jūnijā uz Sibiriju iznīcībai izsūtījis viņa vectēvu, vecmāti, tēva brāli, sievu un 3 viņu bērnus.

Pirms H. Skrastiņš veda no mūsmājām Aneraudu uz lidlauku, noknipsēja kādas bildes. Viena: pie lielas, vecas, nokaltušas vīksnas mēs ar Jāni nostādīti katrs savā pusē un man bija sakāmais: „Mēs, Jāni, abi stāvam pie nomiruša koka, bet katrs savā likteņa pusē...”

Paliek sīka doma. Vai tie, kas vēl dzīvi, kam Uģis savā Tiltā izdevis dzeju vai stāstu grāmatas, (starp kuŗām arī ir godalgotas), vai viņu domas kādu bridi neaiziet pie Uģa? Viņš ir vēl dzīvs, bet nu jau 4 gadi, kopš uzturas Minneapoles nabagmājā. Viņš vairs nerunā, svešu roku pabarots, bet, viņa acīs raugoties, liekas, viņš joprojām gatavo žurnālu − Tilts ...

Varbūt, tas ir žēlīgs Nāvītes ceļš? ...

 

Minesotā, ASV. 1994. gada maijā.

 

 

 

 

 

 

Valentīns Pelēcis

KĀDA ŠODIEN LATVIJĀ LAUKSAIMNIECĪBA-ZEMNIECĪBA?

 

 

Grūti par to runāt; neesmu agronoms, bet tikai savas dzimtas Mālupes pagasta Ciršņu saimniecības pēdējais saimnieks.

Esmu septītais, bet neatkarīgais gan pirmais. Četrās paaudzēs bijuši tikai Alūksnes barona klaušinieki. Ceturtais, Ciršņu Jurris, 1829.g. dabūjis uzvārdu Pelēcis. Mans vectēvs Reinis, būdams Brāļu Draudzes piekritējs, dabūjis pievārdu − Sīmanis. 1862. gadā barons atlaidis klaušu darbus, ievezdams rentes samaksu rubļos. Mans tēvs, Andrejs, dabūjis bargu pērienu 1905. g. un 1920. g. no Brīvās Ulmaņa Valdības kļuva par neatkarīgu īpašnieku Ciršņos.

Šajā brīvās Latvijas laikā daudzas jaunsaimniecības dabūja zemi gan muižas tīrumos, gan muižas mežos. Tos vairāk saņēma muižu strādnieki un Latvijas brīvības cīnītāji. Amatnieki savukārt dabūja 3-4 hektārus lielus zemes gabaliņus. Saimnieciski jau nebija viegli. Bet lai šī maizes neatkarība nostiprinātos, valsts deva aizdevumus uz 40 gadiem par 2% gadā. Tā bija lauksaimniecības atslēga, lai atvērtu visu nepieciešamo tautas pārtikai ne tikvien savā valstī, bet vēl pārdotu uz lielvalstīm, kā, piem., Anglijai.

Latvijas brīvības cīņās un pirmajos pāris gadiņos pilsētas nebija pilnīgi paēdušas. Bet toreizējā kaŗa izpratnē mazākais 90% saprata, ka spekulācija uz parādiem ir godīgas saimniecības nāve. Grūtībās jau ir arī dažas likumības, ar kuŗām jātiek galā vai mazākais tās jāsamazina. Visgrūtāk jau ir ar laika apstākļiem, kā, piem., 1928. gadā.

Mūsu latu drošības pamats bija mūsu kooperatīvās pienotavas (ar sviestu uz Angliju). Tām parallēli nāca mūsu bekons. Labi derēja arī kartupeļi mūsu kooperatīvajiem spirta brūžiem. Kā klājās jūŗas zvejniekiem, tur man dziļākas saprašanas nebija. Bet toties − par bijušajiem baronu mežiem: mūsu valsts pārdeva baļķus uz vairākām Rietumu valstīm. Un K. Ulmaņa vadonības gados, pat mūsu labības graudi ceļoja uz citām zemītēm.

Un vēl, lai dzīve kļūtu saldāka, − cēlās cukurfabrikas, zemnieki audzēja saldās bietes. Tā konfekšu fabrikām radās iespēja izdevīgi pārdot citām zemēm savus ražojumus. Nedrīkst aizmirst arī linus, tie galvenokārt nāca no Latgales.

Mūsu valstij toreiz piederēja visi satiksmes ceļi, pasts un telefons − no tiem arī ienāca savi latiņi. Tā tas nu bija apmēram − manai redzēšanai un līdzi dzīvošanai.

Tagadējā brīvības revolūcija ir daudz rijīgāka spekulācijās; un pašos latviešu zemniecības pamatos kaut kas ir totāli pazudis. − Tā vietā Marksa pilsētu ideja, kas 50. gados tautas pārvērta mākslīgas idejas aklumā, mazgāta neatkarīgās zemniecības asinīs.

Kolhozi bija likteņu dzirnavas uz „Mūžības upes,” tāpat kā mani Ciršņu klaušinieki.

Man gribētos gan, lai Jaunajā Brīvībā mūsu zeme būtu tuva rada Dānijai un pārējām Skandināvijas valstīm...

Bet Krievija ir jauna un pagaidām likteņos neaprēķināma. Anglijas un Francijas vietā stāv dižās Amerikas Savienotās Valstis. To neatkarība prasa, lai viņu tirdzniecība būtu noteicēja kā pirkšanā, tā pārdošanā uz visas mūsu planētiņas.

Vai tagadējam K. Ulmaņa brāļa mazdēlam ir varēšana un izpratne sameklēt iespējamāko ceļu, lai latviešu tauta un sevišķi zemniecība nenoslīgtu svešo varu un dolāru bezdibeņos?

Raugoties cilvēces mūžības vēsturē, par acumirkļiem nevajag strīdēties.

 

Minesotā, 1994.g. maijā.